Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Priecīga par iespēju piedalīties bībeliskās izglītības darbā

Priecīga par iespēju piedalīties bībeliskās izglītības darbā

Dzīvesstāsts

Priecīga par iespēju piedalīties bībeliskās izglītības darbā

PASTĀSTĪJUSI ANNA MATEAKE

Prāmis dega. Ja tas nogrims, 171 metru garais korpuss aizraus dzelmē arī mani. Es izmisīgi cīnījos ar viļņiem, pūlēdamās aizpeldēt drošā attālumā. Vienīgā iespēja palikt virs ūdens bija cieši turēties pie glābšanas vestes, kas bija mugurā kādai citai sievietei. Es lūdzu Dievu, lai viņš dod man spēku un drosmi, un tas arī bija vienīgais, ko es šajā brīdī varēju darīt.

TAS notika 1971. gadā, kad es biju atceļā uz Itāliju, trešo valsti, kurā es kalpoju par misionāri. Šajā kuģa katastrofā es zaudēju gandrīz visu savu mantību, taču man palika pats svarīgākais — mana dzīvība, mīlošā kristīgo brāļu saime un priekšrocība kalpot Jehovam. Kalpodama viņam, es jau biju paspējusi pabūt trijos kontinentos, un šī katastrofa bija tikai viens no daudzajiem atgadījumiem manā notikumiem bagātajā mūžā.

Esmu dzimusi 1922. gadā. Mūsu ģimene dzīvoja Rāmallāhā kādus 16 kilometrus uz ziemeļiem no Jeruzalemes. Abi mani vecāki ir cēlušies no Krētas, taču tēvs bija uzaudzis Nācaretē. Mēs ģimenē bijām pieci bērni — trīs puikas un divas meitenes —, un es biju pati jaunākā. Mans otrais vecākais brālis klases ekskursijas laikā noslīka Jordānas upē, un viņa nāve bija smags trieciens visai mūsu ģimenei. Pēc šīs traģēdijas māte vairs nespēja palikt Rāmallāhā, un, kad man bija trīs gadi, mēs pārcēlāmies uz Grieķiju un apmetāmies uz dzīvi Atēnās.

Mūsu ģimene uzzina Bībeles patiesību

Drīz pēc tam, kad mēs bijām ieradušies Grieķijā, mans vecākais brālis Niks, kuram tolaik bija 22 gadi, satika Bībeles pētniekus, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus. Niku ļoti iepriecināja Bībeles zināšanas, ko viņš sāka apgūt, un viņš ar dedzību nodevās kristīgajai kalpošanai. Tas saniknoja mūsu tēvu, un viņš padzina Niku no mājām. Taču tajās reizēs, kad tēvs bija aizbraucis uz Palestīnu, mēs ar māti un māsu gājām Nikam līdzi uz kristiešu sapulcēm. Vēl tagad es atceros, cik aizrautīgi māte runāja par to, ko bija dzirdējusi šajās sapulcēs. Bet neilgi pēc tam viņa, būdama tikai 42 gadus veca, nomira ar vēzi. Tajā grūtajā laikā rūpes par mūsu ģimeni pašaizliedzīgi uzņēmās mana māsa Ariadne. Kaut arī viņa bija ļoti jauna, turpmākajos gados viņa man bija gluži kā māte.

Kad tēvs bija Atēnās, viņš vienmēr ņēma mani sev līdzi uz pareizticīgo baznīcu, un pēc viņa nāves es turpināju iet baznīcā, lai gan vairs negāju turp tik bieži kā kopā ar tēvu. Bet, neredzēdama baznīcā īstu dievbijību, galu galā es pārtraucu to apmeklēt.

Pēc tēva nāves es dabūju pastāvīgu darbu finanšu ministrijā. Turpretī mans brālis bija veltījis savu dzīvi Valstības sludināšanai, un viņš daudzus gadus sludināja Grieķijā. 1934. gadā viņš pārcēlās uz Kipras salu. Tā kā Kiprā tajā laikā nebija kristītu Jehovas liecinieku, Nikam bija priekšrocība lielā mērā veicināt Valstības darbu šajā salā. Niks apprecējās, un pēc laulībām arī viņa sieva Galatija ilgus gadus pavadīja pilnas slodzes kalpošanā. * Niks bieži sūtīja mums bībeliskas grāmatas un žurnālus, bet mēs tajos tikpat kā neieskatījāmies. Niks kalpoja Kiprā līdz pat savai nāvei.

Pieņemu Bībeles patiesību

1940. gadā mūsu ģimeni apciemoja Nika draugs Georgs Durs, dedzīgs Jehovas liecinieks, kas dzīvoja Atēnās, un viņš mūs uzaicināja piebiedroties nelielajai grupiņai, kas pulcējās viņa mājās, lai studētu Bībeli. Mēs ar prieku pieņēmām šo uzaicinājumu un jau pēc neilga laika sākām stāstīt citiem to, ko mācījāmies no Bībeles. Apgūtās zināšanas mūs ar māsu pamudināja pieņemt lēmumu veltīt savu dzīvi Jehovam. Ariadne kristījās 1942. gadā, bet es — 1943. gadā.

Kad beidzās Otrais pasaules karš, Niks mūs aicināja doties uz Kipru, tāpēc 1945. gadā mēs pārcēlāmies uz Nikosiju. Atšķirībā no Grieķijas, Kiprā mūsu sludināšana nebija ierobežota, un mēs sludinājām ne tikai pa mājām, bet arī ielās.

Pēc diviem gadiem Ariadnei bija jāatgriežas Grieķijā. Tur viņa satika kādu ticības biedru, kura dēļ viņa palika Atēnās, un kādu laiku vēlāk viņi apprecējās. Māsa ar vīru mani mudināja atgriezties Grieķijā un sākt pilnas slodzes kalpošanu galvaspilsētā. Tā kā es jau sen biju gribējusi kalpot par pionieri, es atgriezos Atēnās, lai sludinātu tur, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem.

Paveras jaunas iespējas

1947. gada 1. novembrī es sāku kalpot par pionieri — tas nozīmē, ka katru mēnesi es pavadīju sludināšanā 150 stundas. Teritorija, kurā sludināja mūsu draudze, bija ļoti liela, un man daudz nācās staigāt kājām, bet es pieredzēju arī daudz svētību. Taču policija bieži arestēja lieciniekus, ja pamanīja tos sludinām vai pulcējamies draudzes sapulcēs, tāpēc drīz vien arī es tiku aizturēta.

Mani apsūdzēja prozelītismā, kas tolaik tika uzskatīts par nopietnu nodarījumu. Man piesprieda divus mēnešus ieslodzījuma, un es nonācu Averofas sieviešu cietumā. Šajā Atēnu cietumā jau bija ieslodzīta kāda lieciniece, un mēs abas garīgi atbalstījām un stiprinājām viena otru, gūdamas prieku un uzmundrinājumu par spīti cietuma mūriem. Kad piespriestais termiņš bija galā, es ar priecīgu prātu atsāku pionieres kalpošanu. Daudzi no maniem toreizējiem Bībeles skolniekiem joprojām uzticīgi kalpo Jehovam, un tas man sagādā lielu gandarījumu.

1949. gadā es saņēmu uzaicinājumu doties uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai mācītos Gileādas skolā, kur pilnas slodzes sludinātājus gatavo misionāru darbam. Es un mani tuvinieki bijām sajūsmināti. Es plānoju vispirms apmeklēt starptautisku kongresu Ņujorkā, kurš bija paredzēts 1950. gada vasarā, un pēc tam uzsākt mācības Gileādā.

Kad ierados Ņujorkā, man bija iespēja pusgadu kalpot Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē, kur mans pienākums bija uzkopt telpas. Tā bija tīra, patīkama vide, kur valdīja uzmundrinoša gaisotne un man apkārt bija jauki, smaidīgi brāļi un māsas. Tur pavadītos sešus mēnešus es vienmēr atcerēšos ar vissiltākajām jūtām. Tad pienāca laiks uzsākt mācības Gileādas skolā, un pieci intensīvo studiju mēneši aizlidoja kā ar vēja spārniem. Mēs, skolas audzēkņi, ieguvām padziļinātu izpratni par to, cik vērtīgas un brīnišķīgas ir Bībeles zināšanas, un šī izpratne vairoja mūsu prieku un vēlēšanos dalīties ar citiem šajās zināšanās, no kurām ir atkarīga dzīvība.

Sāku kalpot par misionāri

Gileādas skolā mums ļāva izvēlēties savu nākamo kalpošanas partneri, pirms mēs saņēmām savus norīkojumus. Par manu partneri misionāres darbā kļuva lieliska māsa — Ruta Hemiga (tagad Bosharde). Mēs ar Rutu bijām ļoti priecīgas, kad mūs norīkoja kalpot Turcijas pilsētā Stambulā — Eiropas un Āzijas krustcelēs. Mēs zinājām, ka mūsu darbība šajā zemē vēl nav oficiāli atzīta, bet mums nebija šaubu, ka Jehova mūs atbalstīs.

Stambula ir skaista un daudznacionāla pilsēta. Mēs iepazinām tās raibos, ļaužu pilnos tirgus laukumus un gardos visdažādāko tautu ēdienus, interesantos muzejus, skaistos pilsētas rajonus un valdzinošo piekrasti. Bet, galvenais, mēs te sastapām godprātīgus cilvēkus, kas vēlējās iepazīt Dievu. Nelielo Stambulas Jehovas liecinieku grupiņu veidoja galvenokārt armēņi, grieķi un ebreji. Taču pilsētā dzīvoja arī daudzu citu tautību pārstāvji, tāpēc bija lietderīgi iemācīties vairākas valodas, arī turku valodu. Mums bija ļoti patīkami sastapt dažādu tautību cilvēkus, kas bija izslāpuši pēc patiesības. Daudzi no viņiem vēl aizvien uzticīgi kalpo Jehovam.

Diemžēl Rutai netika pagarināta uzturēšanās atļauja, un viņai nācās atstāt Turciju. Viņa turpina pilnas slodzes kalpošanu Šveicē. Kaut arī ir pagājuši jau daudzi gadi, es vēl aizvien jūtu, ka man pietrūkst viņas sabiedrības.

Uz otru pasaules malu

1963. gadā mana uzturēšanās atļauja Turcijā vairs netika atjaunota. Man bija grūti šķirties no ticības biedriem, kurus es biju redzējusi garīgi augam un pārvaram daudz grūtību. Vēlēdamies mani iepriecināt, radinieki apmaksāja man ceļu uz Ņujorku, lai es tur varētu apmeklēt kongresu. Es vēl nebiju saņēmusi savu nākamo norīkojumu.

Pēc kongresa mani nosūtīja uz Peru galvaspilsētu Limu. Kopā ar kādu jaunu māsu, savu jauno kalpošanas partneri, mēs tieši no Ņujorkas devāmies uz Peru. Es apguvu spāņu valodu un dzīvoju misionāru mājā, kas bija ierīkota tajā pašā ēkā, kurā bija izvietotas Jehovas liecinieku filiāles telpas. Bija liels prieks sludināt šajā zemē un iepazīt vietējos brāļus un māsas.

Jauns norīkojums, jauna valoda

Laikam ejot, mani tuvinieki, kas dzīvoja Grieķijā, aizvien vairāk sāka izjust vecuma nespēku un viņu veselība pasliktinājās. Viņi gan nemudināja mani pārtraukt pilnas slodzes kalpošanu un atsākt tā saucamo ”normālo” dzīvi, lai palīdzētu viņiem. Taču pēc ilgām pārdomām un lūgšanām es sapratu, ka būs labāk, ja es kalpošu tur, kur es varēšu būt tuvāk saviem piederīgajiem. Atbildīgie brāļi piekrita pārcelt mani uz Itāliju, un radinieki piedāvājās segt manus pārcelšanās izdevumus. Jāteic, ka vajadzība pēc sludinātājiem Itālijā bija ļoti liela.

Man atkal bija jāapgūst jauna valoda — šoreiz man bija jāmācās runāt itāliski. Mana pirmā norīkojuma vieta Itālijā bija Fodžas pilsēta. Vēlāk mani pārcēla uz Neapoli, kur vajadzība bija lielāka. Mana sludināšanas teritorija bija Pozilipo — viena no skaistākajām Neapoles daļām. Teritorija bija plaša, un es tur biju vienīgā Valstības sludinātāja. Man ļoti patika sludināt Pozilipo, un ar Jehovas palīdzību es atradu daudz cilvēku, kas gribēja mācīties Bībeli. Ar laiku šajā vietā izveidojās liela draudze.

Vieni no pirmajiem vietējiem iedzīvotājiem, kam es mācīju Bībeli, bija kāda māte un viņas četri bērni. Šī sieviete un divas viņas meitas tagad ir Jehovas liecinieces. Es pasniedzu Bībeles stundas arī kādam laulātam pārim, kam bija maza meitiņa. Viņi visi garīgi auga un pēc kāda laika kristījās. Tagad šī meitene, kas nu jau ir pieaugusi, ir apprecējusies ar uzticīgu Jehovas kalpu un kopā ar vīru dedzīgi kalpo Dievam. Reiz mani sevišķi dziļi iespaidoja Dieva vārdu spēka izpausme, kad es mācīju Bībeli kādai lielai ģimenei. Kad mēs bijām izlasījuši vairākus pantus, no kuriem bija redzams, ka Dievs neatzīst tēlu izmantošanu pielūgsmē, ģimenes māte pat nenogaidīja, kamēr beidzas nodarbība, bet tūlīt pat savāca un izmeta visus reliģiskos tēlus, kas viņiem bija mājās.

Briesmās uz jūras

No Itālijas uz Grieķiju un atpakaļ es vienmēr braucu ar kuģi, un ceļojums parasti bija ļoti patīkams. Taču viens brauciens 1971. gada vasarā nebija tāds kā pārējie. Es braucu atpakaļ uz Itāliju ar prāmi Heleanna, kad 28. augustā agri no rīta kambīzē izcēlās ugunsgrēks. Uguns izplatījās uz citām telpām, un pasažieru vidū sākās panika. Sievietes ģība, bērni raudāja, un vīrieši dusmās un sašutumā klaigāja. Cilvēki skrēja uz glābšanas laivām, kas atradās uz klāja abās pusēs. Taču glābšanas vestu bija par maz, un mehānisms, kas nolaiž laivas jūrā, nebija īsti kārtībā. Man nebija glābšanas vestes, bet liesmas uz kuģa kļuva aizvien spēcīgākas, tāpēc nekas cits neatlika kā lēkt jūrā.

Ielēkusi ūdenī, es ieraudzīju turpat blakus kādu sievieti, kurai mugurā bija glābšanas veste. Izskatījās, ka viņa neprot peldēt, tāpēc es saķēru viņu aiz rokas, lai aizvilktu tālāk no grimstošā kuģa. Jūra kļuva aizvien nemierīgāka, un man bija ļoti grūti noturēties virs ūdens. Stāvoklis šķita bezcerīgs, bet es nemitējos lūgt Jehovam drosmi, un lūgšanas mani stiprināja. Atmiņā nāca gadījums ar Pāvilu, kurš arī pieredzēja kuģa katastrofu. (Apustuļu darbi, 27. nodaļa.)

Turēdamās pie otras sievietes, es četras stundas cīnījos ar viļņiem, ik pa laikam saņemdama spēkus, lai peldētu uz priekšu, un lūgdama Jehovam palīdzību. Visbeidzot pamanīju tuvojamies laivu. Mani izglāba, bet otra sieviete jau bija mirusi. Kad mēs sasniedzām Itālijas pilsētiņu Bari, mani nogādāja slimnīcā, kur man sniedza pirmo palīdzību. Man bija jāpaliek slimnīcā vairākas dienas, un daudzi liecinieki nāca pie manis ciemos un laipni sagādāja man visu, kas man bija vajadzīgs. Kristīgā mīlestība, ko viņi parādīja, atstāja lielu iespaidu uz citiem cilvēkiem, kas bija slimnīcā kopā ar mani. *

Kad es biju pilnīgi atlabusi, mani nosūtīja uz Romu. Mans uzdevums bija sludināt lietišķajā teritorijā pilsētas centrā, un ar Jehovas palīdzību es darīju šo darbu piecus gadus. Kopumā es sludināju Itālijā 20 gadus, un šajā laikā es paspēju sirsnīgi iemīlēt šīs zemes ļaudis.

Atpakaļ tur, kur viss sākās

Pēc kāda laika Ariadnes un viņas vīra veselības stāvoklis manāmi pasliktinājās. Es sapratu, ka, dzīvodama viņu tuvumā, varētu kaut kādā mērā atmaksāt visu to labo, ko viņi ar mīlestību bija darījuši manis dēļ. Jāatzīst, ka man bija ļoti sāpīgi šķirties no Itālijas. Taču atbildīgie brāļi deva atļauju mainīt kalpošanas vietu, un kopš 1985. gada vasaras es kalpoju par pionieri Atēnās — tajā pašā pilsētā, kur 1947. gadā es uzsāku pilnas slodzes kalpošanu.

Es sludināju mūsu draudzes teritorijā un lūdzu atbildīgajiem brāļiem atļauju sludināt arī lietišķajā teritorijā pilsētas centrā. Kopā ar citu pionieri mēs trīs gadus sludinājām lietišķajā teritorijā, un mums bija izdevība dot liecību daudziem cilvēkiem, kurus reti var sastapt mājās.

Gadi iet, un mana vēlēšanās kalpot Dievam nemitīgi nostiprinās, bet diemžēl to pašu nevar teikt par maniem fiziskajiem spēkiem. Mans māsasvīrs jau ir miris, un Ariadne, kas man ir bijusi kā māte, ir zaudējusi redzi. Garajos pilnas slodzes kalpošanas gados mana veselība bija laba, bet pirms kāda laika es nokritu pa marmora kāpnēm un salauzu labo roku. Pēc tam es kritu atkal un lauzu iegurni. Man tika veikta operācija, un pēc tam ilgu laiku man nācās pavadīt gultā. Tagad es vairs nevaru brīvi pārvietoties. Man ir vajadzīgs spieķis, un es varu iet ārā vienīgi tad, ja mani kāds pavada. Tomēr es daru, ko varu, un ceru, ka mans fiziskais stāvoklis uzlabosies. Iespēja piedalīties bībeliskās izglītošanas darbā — kaut vai nelielā mērā — man joprojām ir galvenais prieka un gandarījuma avots.

Kad es pārdomāju tos laimīgos gadus, ko esmu pavadījusi pilnas slodzes kalpošanā, mana sirds plūst pāri no pateicības Jehovam. Viņš un viņa zemes organizācija vienmēr ir snieguši uzticamu vadību un atbalstu, un, kalpodama viņam, es esmu varējusi vislabāk izmantot savus spēkus un spējas. Es lūdzu Jehovu, lai viņš man dod spēku turpināt kalpošanu, un jūtos bezgala laimīga, ka esmu varējusi dot arī savu nelielo ieguldījumu globālajā bībeliskās izglītošanas darbā, ko viņš vada. (Maleahija 3:10.)

[Zemsvītras piezīmes]

^ 10. rk. Papildu informāciju var atrast Jehovas liecinieku gadagrāmatā — 1995, 73.—89. lpp. (angļu val.); grāmatu izdevuši Jehovas liecinieki.

^ 34. rk. Sīkāk par prāmja Heleanna katastrofu stāstīts 1972. gada 8. februāra Atmostieties! 12.—16. lappusē (angļu val.).

[Attēls 9. lpp.]

Kopā ar savu māsu Ariadni un viņas vīru Mihali pirms došanās uz Gileādu

[Attēls 10. lpp.]

Mūs ar Rutu Hemigu norīkoja kalpot par misionārēm Stambulā (Turcija)

[Attēls 11. lpp.]

Itālijā 70. gadu sākumā

[Attēls 12. lpp.]

Mēs ar Ariadni tagad