”Tam Kungam un Gideonam — zobens!”

RIT soģu laiki, un Izraēla tauta ir izmisumā. Tiklīdz iesētais sāk dzīt asnus, kamieļu mugurā ierodas midianiešu, amalekiešu un austrumnieku laupītāju pulki. Gluži kā siseņu bari, tie izklīst pa visu zemi, meklēdami ganības un pārvērzdami zaļojošus laukus kailās tukšainēs. Tā tas turpinās jau septiņus gadus. Izraēliešiem nav ne ēzeļu, ne vēršu, ne aitu. Midianiešu kundzība ir tik barga, ka nabadzības nomocītie izraēlieši pārtiku slēpj kalnos, alās un citās grūti pieejamās vietās.

Kāpēc izraēliešiem jāpieredz tāds posts? Tā kā tauta ir atkritusi no Jehovas un sākusi kalpot viltus dieviem, Jehova viņus ir nodevis apspiedēju rokās. Taču izraēlieši vairs nespēj ilgāk izturēt un raida pie Jehovas saucienus pēc palīdzības. Vai Dievs viņus uzklausīs? Ko no šiem notikumiem var mācīties? (Soģu 6:1—6.)

Piesardzīgs zemkopis vai ”stiprs, varens vīrs”?

Izraēliešu zemkopji parasti kuļ kviešus, izmantojot ar vērsi velkamas kuļamās ragavas, un vētī tos klajā vietā, lai ar vēja palīdzību atdalītu pelavas no graudiem. Taču, ņemot vērā, ka iebrucēji ir apņēmušies izlaupīt zemi, tas ir pārāk bīstami. Slēpdamies no midianiešiem, Gideons kuļ kviešus vīna spiedē — visticamāk, lielā, skatieniem noslēptā iedobumā, kas izveidots klintī. (Soģu 6:11.) Tur labību droši vien varēja kult pa nelielām daļām un tikai ar nūju, taču Gideons ir gatavs pielāgoties apstākļiem.

Iedomājieties Gideona pārsteigumu, kad viņa priekšā nostājas Jehovas eņģelis un saka: ”Tas Kungs ir ar tevi, tu stiprais, varenais vīrs!” (Soģu 6:12.) Slepus kuldams labību vīna spiedē, Gideons droši vien ne tuvu nejūtas stiprs un varens. Kaut arī eņģeļa vārdi liecina, ka Gideons var kļūt par drosmīgu izraēliešu vadoni, viņam pašam šādas pārliecības trūkst.

Kad Jehova viņam dod uzdevumu ”izglābt Israēlu no Midiana rokas”, Gideons pazemīgi atbild: ”Piedod man, mans Kungs, ar ko lai es izglābju Israēlu? Redzi, mana ģints ir nabagākā Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā!” Piesardzīgais Gideons lūdz kādu zīmi, ka Dievs viņam palīdzēs sakaut midianiešus, un Dievs ir ar mieru izpildīt šo saprātīgo lūgumu, lai viņu iedrošinātu. Gideons noliek eņģeļa priekšā ēdienu, un no klints izšaujas uguns un aprij viņa dāvanu. Tā Jehova mazina Gideona bailes, un Gideons šajā vietā uzceļ altāri. (Soģu 6:12—24.)

”Lai Baals cīnās ar viņu”

Midianiešu jūgs nav izraēliešu lielākā nelaime. Vēl ļaunāk ir tas, ka izraēlieši ir nonākuši Baala pielūgsmes jūgā. Jehova ir ”dedzīgs savu tiesību aizstāvis”, un neviens, kas godā citus dievus, nevar kalpot Jehovam viņam pieņemamā veidā. (2. Mozus 34:14.) Tāpēc Jehova pavēl Gideonam nopostīt Baala altāri, ko ir uzcēlis viņa tēvs, un nocirst elku stabu. Baidīdamies no tēva un citu cilvēku reakcijas, Gideons kopā ar desmit kalpiem to izdara nevis pa dienu, bet naktī.

Gideona piesardzība ir pamatota, jo, uzzinājuši par viņa ”zaimojošo rīcību”, Baala pielūdzēji pieprasa Gideonu sodīt ar nāvi. Taču viņa tēvs Joass ar neapstrīdamu loģiku ļaudīm norāda, ka tad, ja Baals ir Dievs, viņš spēs pats sevi aizstāvēt. Un Joass nosauc savu  dēlu par Jerubbaalu, kas nozīmē ”lai Baals cīnās ar viņu”. (Soģu 6:25—32, LB-65r.)

Dievs vienmēr svētī savus kalpus, kas drosmīgi nostājas patiesās pielūgsmes pusē. Kad midianieši un viņu sabiedrotie atkal iebrūk Izraēla zemē, pār Gideonu nāk Jehovas gars. (Soģu 6:34.) Dieva gara jeb darbīgā spēka vadīts, Gideons no Manases, Ašera, Zebulona un Naftaļa ciltīm sapulcina karaspēku. (Soģu 6:35.)

Gatavošanās cīņai

Kaut arī Gideonam tagad ir 32 tūkstošus vīru liels karapulks, viņš atkal lūdz Dievam zīmi. Ja uz kuļamā klona izklātā aitas vilna kļūs mitra no rasas, bet zeme tai apkārt paliks sausa, tas norādīs, ka Dievs izglābs Izraēla tautu ar viņa starpniecību. Jehova paveic šo brīnumu, bet Gideons vēlas iegūt vēl vienu apstiprinājumu Jehovas atbalstam. Viņš lūdz, lai tagad zeme kļūst mitra, bet aitas vilna paliek sausa, un tieši tā arī notiek. Vai Gideons ir pārlieku piesardzīgs? Acīmredzot nē, jo Jehova dod viņam zīmes, ko viņš ir lūdzis. (Soģu 6:36—40.) Mūsdienās mēs šādus brīnumus nevaram gaidīt. Jehovas vadību un apstiprinājumu viņa atbalstam mēs saņemam no viņa Svētajiem Rakstiem.

Kā notikumi risinās tālāk? Dievs Gideonam paziņo, ka viņa karapulks ir pārāk liels. Ja izraēlieši uzveiktu pretinieku ar tik lielu karaspēku, viņi varētu dižoties, ka ir to paveikuši paši saviem spēkiem. Bet visi nopelni par uzvaru gaidāmajā kaujā ir jāsaņem Jehovam. Tāpēc Gideonam tiek pavēlēts rīkoties saskaņā ar kādu bauslības norādījumu un paziņot, ka visi, kam ir bail karot, var atgriezties mājās. 22 tūkstoši no viņa vīriem aiziet, un kopā ar Gideonu paliek tikai 10 tūkstoši. (5. Mozus 20:8; Soģu 7:2, 3.)

Taču Dievs uzskata, ka karotāju joprojām ir par daudz. Gideonam tiek pavēlēts aizvest savu karapulku pie ūdens. Jūdu vēsturnieks Josefs Flāvijs raksta, ka Dievs lika Gideonam ar saviem vīriem doties uz ūdenskrātuvi pašā dienas karstumā. Lai kā arī būtu, Gideons vēro, kā šie vīrieši dzer. Tikai 300 no viņiem pasmeļ ūdeni ar sauju un dzer no tās, modri vērojot, vai nedraud ienaidnieku uzbrukums. Šie 300 vīri tad arī tiek izraudzīti, lai kopā ar Gideonu dotos kaujā. (Soģu 7:4—8.) Iedomājieties sevi viņu vietā. Tā kā ienaidnieku karaspēkā ir 135 tūkstoši karotāju, nav ne mazāko šaubu, ka izcīnīt uzvaru ir iespējams tikai ar Jehovas spēku.

Dievs mudina Gideonu paņemt līdzi kalpu un doties izlūkot midianiešu nometni. Sasniedzis nometni, Gideons noklausās, kā kāds vīrs stāsta savam biedram sapni, kuru pēdējais nekavējoties iztulko kā norādi, ka Dievs ir nolēmis nodot Midianu Gideona rokās. Tieši to Gideonam ir nepieciešams dzirdēt. Viņš ir pārliecināts, ka Jehova viņam un viņa 300 vīriem piešķirs uzvaru pār midianiešiem. (Soģu 7:9—15.)

 Kaujas stratēģija

Gideona 300 vīri tiek sadalīti trīs vienībās pa 100 karotājiem katrā, un viņiem tiek iedota taure un liela, tukša krūze, kurā ir noslēpta lāpa. Pirmā pavēle, ko Gideons dod saviem karotājiem, ir skatīties, ko dara viņš, un rīkoties tāpat. Kad Gideons sāks pūst tauri, vīriem arī jāsāk taurēt un jāsauc: ”Tam Kungam un Gideonam — zobens!” (Soģu 7:16—18, 20.)

300 izraēliešu karotāji zagšus dodas uz ienaidnieka nometni. Ir aptuveni desmit vakarā — brīdis, kad tikko nomainījusies sardze. Tas acīmredzot ir izdevīgs moments uzbrukumam, jo paies kāds laiks, līdz jauno sargu acis būs apradušas ar tumsu.

Kādas gan šausmas pārņem midianiešus, kad nakts klusumu pārrauj 300 krūžu sadauzīšanas troksnis, 300 tauru skaņa un 300 vīru saucieni! Apstulbumā, ko vēl pavairo vārdi: ”Tam Kungam un Gideonam — zobens!”, sāk kliegt arī midianieši paši. Nometnē valda tāds sajukums, ka viņi vairs nespēj atšķirt draugu no ienaidnieka. Kamēr Gideona 300 vīri paliek stāvam savās vietās, Dievs midianiešiem liek pacelt zobenu citam pret citu. Atkāpšanās ceļš ir nogriezts, un tie, kas pēc savstarpējās slepkavošanas ir palikuši dzīvi, bēg kur kurais. Gideona vīri uzsāk neatlaidīgu vajāšanu, un drīz pēdējie midianiešu spēki ir sakauti. Beidzot ilgais un mokošais apspiešanas laiks izraēliešiem ir galā. (Soģu 7:19—25; 8:10—12, 28.)

Pat pēc šīs iespaidīgās uzvaras Gideons nezaudē pazemību. Kad ēfraimieši uzsāk ar Gideonu strīdu, jo jūtas aizvainoti, ka, gatavojoties karam pret midianiešiem, Gideons nav aicinājis viņus pievienoties, Gideons izturas lēnprātīgi un ar savu miermīlīgo atbildi panāk, ka ēfraimiešu dusmas norimst. (Soģu 8:1—3; Salamana Pamācības 15:1.)

Tagad, kad zemē ir iestājies miers, izraēlieši mudina Gideonu kļūt par viņu ķēniņu. Kaut arī tas droši vien ir liels kārdinājums, Gideons šo piedāvājumu noraida. Viņš nav aizmirsis, kas izraēliešiem ir devis uzvaru pār Midianu. ”Es negribu būt jūsu ķēniņš, un arī mans dēls nevaldīs pār jums; tas Kungs ir jūsu ķēniņš!” viņš paziņo. (Soģu 8:23.)

Tomēr Gideons, būdams nepilnīgs cilvēks, ne visos jautājumos pieņem saprātīgus lēmumus. Mums nezināma iemesla dēļ viņš no karā iegūtā laupījuma izveido efodu un novieto to pilsētā. Bībelē teikts, ka ”viss Israēls ar to piekopa.. elku kalpību” un tas kļuva par ”slazda valgu” pat Gideonam un viņa saimei. Tomēr Gideons nekļuva par pārliecinātu elku pielūdzēju, jo Dieva Rakstos viņš ir minēts starp cilvēkiem, kuriem bija stipra ticība Jehovam. (Soģu 8:27; Ebrejiem 11:32—34.)

Ko mēs varam mācīties

No Gideona laika notikumiem mēs varam gūt gan brīdinājumu, gan uzmundrinājumu. Tie satur brīdinājumu, ka tad, ja mēs neklausīsim Jehovam, viņš mums atņems savu garu un svētību un mūsu garīgais stāvoklis kļūs līdzīgs tam, kādā nonāk cilvēki, kuru zemi ir izpostījuši siseņi. Mēs dzīvojam grūtos laikos, un mēs nedrīkstam aizmirst, ka Jehovas svētība ”dara bagātu un rūpes tur nekā nepieliek”. (Salamana Pamācības 10:22, LB-26.) Jehova mūs svētīs un neatmetīs, ja kalposim viņam ”ar nedalītu sirdsprātu un ar labprātīgu dvēseli”. (1. Laiku 28:9.)

Iepriekš minētie notikumi mums sniedz arī uzmundrinājumu, jo tajos mēs smeļamies pārliecību, ka nav tādu grūtību, no kurām Jehova nevarētu izglābt savu tautu, pat izmantojot cilvēkus, kas šķiet vāji un nespēcīgi. Fakts, ka Gideons un viņa 300 vīri spēja uzveikt 135 tūkstošus midianiešu, liecina par Dieva neizmērojamo spēku. Arī mēs varam nonākt situācijā, kad sastopamies ar milzīgu pārspēku, taču Gideona pieredze mums māca paļauties uz Jehovu, kurš svētī un izglābj visus, kas viņam tic.