Vai ir nepareizi just aizvainojumu?

SALAMANA MĀCĪTĀJA grāmatas 7. nodaļas 9. pantā ir teikts: ”Neļauj sevi pārmērīgi ātri pārņemt dusmām, jo dusmas mājo nelgas azotē.” Šis Bībeles pants palīdz saprast, ka nav saprātīgi reaģēt pārāk asi, ja kāda cilvēka rīcība mūs aizvaino. Mums jāmācās nedusmoties un būt gataviem piedot pāridarījumus.

Bet vai šis padoms nozīmē, ka mēs vispār nedrīkstam dusmoties, ka mums jāpiedod visi pāridarījumi, lai cik nopietni un bieži tie būtu, un ka mēs nedrīkstam neko darīt, ja mums tiek darīts pāri? Un vai tas nozīmē, ka mums nav jādomā par saviem vārdiem un rīcību, jo citiem ir jābūt gataviem piedot, ja mēs viņus aizvainojam? Tas gluži tā nevarētu būt.

Dievam Jehovam mīlestība, žēlsirdība, gatavība piedot un pacietība piemīt visaugstākajā mērā. Tomēr Bībelē var lasīt, ka dažkārt viņš ir bijis ļoti neapmierināts un tad, kad pārkāpumi ir bijuši smagi, viņš ir vērsies pret pārkāpējiem. Minēsim dažus piemērus.

Noziegumi pret Jehovu

1. Ķēniņu grāmatas 15. nodaļas 30. pantā ir minēti Jerobeāma grēki, ar ko ”tas pavedināja grēkot Israēlu”, un apvainojums, ar ko ”tas bija apvainojis to Kungu”. Par Jūdas ķēniņu Ahasu 2. Laiku grāmatas 28. nodaļas 25. pantā ir teikts: ”Viņš ierīkoja.. augstieņu svētnīcas, lai varētu nest kvēpināmos upuŗus svešiem dieviem, tā izaicinādams tā Kunga, savu tēvu Dieva, dusmas.” Un Soģu grāmatas 2. nodaļas 11.—14. pantā ir stāstīts, ka ”Israēla bērni darīja to, kas nepatika tam Kungam, jo viņi kalpoja baāliem. Un viņi.. sekoja citiem dieviem, ..un tā apkaitināja to Kungu. [..] Tad tā Kunga bardzība iedegās pret Israēlu, un Viņš tos nodeva laupītāju rokā.”

Jehovas neapmierinātību izraisīja arī citi pārkāpumi. Piemēram, 2. Mozus grāmatas 22. nodaļas 17.—19. pantā ir teikts: ”Burvi neatstāj dzīvu. Katrs, kas jaucas ar lopu, tas lai mirst. Kas upurē citiem dieviem un nevis tam Kungam, tas lai ir nolādēts.”

Jehova nepiedeva izraēliešiem bezgalīgi un nesamierinājās ar to, ka viņi smagi grēko un neparāda patiesu grēku nožēlu. Ja nekas neliecināja par šādu grēku nožēlu un nebija redzami darbi, kas liecinātu par vēlēšanos atgriezties pie Jehovas, izraēliešu ienaidniekiem tika atļauts viņus iznīcināt. Visas Izraēla tautas mērogā tas notika 607. gadā pirms mūsu ēras, kad viņu zemi iekaroja babilonieši, un mūsu ēras 70. gadā, kad daudzus izraēliešus nogalināja romieši.

Tātad Jehova izjūt dusmas, kad cilvēki runā vai dara kaut ko ļoti ļaunu, un pat soda tos, kas dara smagus grēkus un to nenožēlo. Bet vai tas nozīmē, ka Jehova rīkojas pretēji tam, kas teikts Salamana Mācītāja grāmatas 7. nodaļas 9. pantā? Nē, tas to nenozīmē. Jehovas dusmas par nopietniem grēkiem vienmēr ir taisnīgas, un viņš vienmēr spriež taisnu tiesu. Bībelē par Jehovu ir teikts: ”Pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.” (5. Mozus 32:4.)

Smagi noziegumi pret cilvēkiem

Bauslībā, ko Dievs senatnē deva izraēliešiem, par nopietniem noziegumiem bija  paredzēts bargs sods. Piemēram, ja mājā naktī ielavījās zaglis un viņš tika nogalināts, tad tas, kurš viņu bija nogalinājis, netika uzskatīts par vainīgu slepkavībā, jo pats bija kļuvis par nozieguma upuri. Tāpēc bija dots šāds likums: ”Ja zagli atrod pie ielaušanās un tas tiek nosists, tad nav atriebēja viņa asinīm.” (2. Mozus 22:1.)

Ja sieviete ir tikusi izvarota, viņai ir pamats neieredzēt izvarotāju, jo izvarošana ir smags noziegums Dieva acīs. Saskaņā ar Mozus bauslību, izvarotājam bija jāmirst, jo tas bija ”tāpat, kā kad vīrs celtos pret kādu otru, tam uzbruktu un viņu nokautu”. (5. Mozus 22:25, 26.) Kaut arī mēs vairs neievērojam bauslību, minētais likums palīdz saprast, ka Jehova izvarošanu uzskata par drausmīgu noziegumu.

Arī mūsdienās izvarošana tiek uzskatīta par smagu noziegumu, par kuru pienākas bargs sods, un izvarošanas upurim ir tiesības ziņot par notikušo policijai. Ja tas tiek darīts, vainīgais var saņemt likumā noteikto sodu. Bet, ja par šāda nozieguma upuri kļūst nepilngadīgais, tad griezties tiesību sargājošās iestādēs var vecāki.

Mazāki pārkāpumi

Protams, mums nav jātiesājas vai jāsūdzas par visu, kas mūs neapmierina vai aizskar. Mums nevis jādusmojas par katru nenozīmīgu pāridarījumu, bet jābūt gataviem piedot. Cik daudz reižu mums jāpiedod? Apustulis Pēteris jautāja Jēzum: ”Kungs, cikkārt  man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus viņam atbildēja: ”Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja 18:21, 22.)

Savukārt mums pašiem pastāvīgi jāstrādā pie savas kristīgās personības, lai mēs ar savu rīcību nedarītu pāri citiem. Piemēram, vai attiecībās ar cilvēkiem mēs reizēm neesam skarbi un netaktiski, un vai mūsu rīcība citiem nešķiet aizvainojoša? Ja tā ir, mēs nevaram vainot citus un uzskatīt, ka viņiem gluži vienkārši jāmācās piedot. Tam, kurš kādu ir aizvainojis, jāatzīst, ka viņa rīcība ir šī aizvainojuma iemesls. Viņš ir tas, kuram jāmācās savaldīties, lai viņa izturēšanās un runas veids nebūtu aizskaroši. Strādādami pie savas personības, mēs varam ievērojami samazināt to gadījumu skaitu, kad citi jūt aizvainojumu mūsu uzvedības dēļ. Bībelē ir sacīts: ”Kas paradis neapdomīgi runāt un vienkārši muti palaist, nereti ieduŗ kā ar zobenu, bet zinīga cilvēka valoda ir kā dziedinātājas zāles.” (Salamana Pamācības 12:18.) Pat ja mēs esam kādu aizskāruši neapzināti, būtu labi atvainoties, jo tā mēs varam atjaunot labas attiecības ar cilvēku, kas jūtas apvainots.

Dieva Rakstos ir teikts: ”Mēs dzenamies pēc miera un pēc tā, lai cits citu celtu ticībā.” (Romiešiem 14:19.) Būdami smalkjūtīgi un laipni, mēs varam panākt to, kas teikts kādā sakāmvārdā: ”Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos.” (Salamana Pamācības 25:11.) Šāds vārds var radīt ļoti patīkamu sajūtu. Turklāt laipna un taktiska runa var mainīt pat ļoti stingru viedokli. ”Maiga valoda mīkstina vissīkstāko cietsirdību un nolīdzina vissmailākos asumus.” (Salamana Pamācības 25:15.)

Tāpēc Dieva Rakstos mums ir ieteikts: ”Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.” (Kolosiešiem 4:6.) ”Ar sāli sālīta” ir tāda runa, kas ir baudāma. Ja mēs cenšamies panākt, lai mūsu runa būtu citiem patīkama, mēs mazinām iespējamību, ka mūsu vārdi viņus varētu aizvainot. Gan vārdos, gan arī darbos kristietis cenšas sekot Bībeles padomam: ”Lai viņš meklē mieru un dzenas pēc tā.” (1. Pētera 3:11.)

Tātad vārdi Salamana Mācītāja grāmatas 7. nodaļas 9. pantā nozīmē to, ka mums jāmācās nedusmoties par nelieliem grēkiem, ko pret mums izdara citi cilvēki. Varbūt tie ir izdarīti nepilnības dēļ, vai varbūt tie ir izdarīti apzināti, — taču, ja tie nav nopietni pāridarījumi, mēs varam tos piedot. Turpretī tad, ja pret cilvēku izdarīts ļoti smags grēks, ir saprotams, ka viņš jūtas dziļi aizskarts. Šādos gadījumos viņš nerīkojas nepareizi, ja likumīgā ceļā vēršas pret pāridarītāju. (Mateja 18:15—17.)

[Attēls 14. lpp.]

Jehova pieļāva, ka mūsu ēras 70. gadā romieši iznīcina daudzus izraēliešus

[Attēls 15. lpp.]

”Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli”