Antverpenes poliglota. Vēsturisks Bībeles izdevums

SEŠPADSMITĀ gadsimta pirmajā pusē kāds kuģis atstāja Spāniju, lai dotos uz Itāliju. Kuģa tilpnē bija novietota neizsakāmi vērtīga krava — lielākā daļa no Komplutas poliglotas (daudzvalodu Bībeles) metiena, kas bija nākusi klajā no 1514. līdz 1517. gadam. Pēkšņi izcēlās stipra vētra. Par spīti jūrnieku izmisīgajām pūlēm kuģi glābt neizdevās, un tas nogrima kopā ar visu dārgo kravu.

Šīs katastrofas dēļ radās vajadzība sagatavot jaunu daudzvalodu Bībeles izdevumu. Pie šī darba galu galā ķērās izcilais grāmatu iespiedējs Kristofs Plantēns. Viņam bija vajadzīgs bagāts atbalstītājs, kas finansētu monumentālo darbu, tāpēc viņš griezās pie Spānijas karaļa Filipa II ar lūgumu kļūt par jaunā izdevuma oficiālo patronu. Pirms galīgā lēmuma pieņemšanas karalis konsultējās ar vairākiem spāņu zinātniekiem, starp kuriem bija arī ievērojamais teologs Benito Ariass Montano. Montano karalim Filipam rakstīja: ”Šis darbs ne tikai būs patīkams Dievam un nāks par labu universālajai baznīcai, bet arī nesīs lielu godu Jūsu Augstības karaliskajam vārdam un vairos jūsu labo slavu.”

Revidēts Komplutas poliglotas izdevums būtu nozīmīgs kultūras sasniegums, tāpēc Filips nolēma atbalstīt Plantēna projektu. Viņš uzdeva Ariasam Montano rediģēt šo izdevumu, kas vēlāk tika nosaukts par Biblia regia jeb Antverpenes poliglotu. *

 Filips tik ļoti interesējās par to, kā rit darbs pie šīs poliglotas, ka vēlējās saņemt visas korektūras loksnes. Plantēnam, dabiski, negribējās gaidīt, līdz katra loksne no Antverpenes tiks nogādāta Spānijā, monarhs to izlasīs, izkoriģēs un tad atsūtīs atpakaļ. Galu galā Filips saņēma tikai pirmo iespiesto loksni un varbūt vēl dažas no pirmajām lappusēm. Īsto korektūras darbu, protams, veica pats Montano, kuram vērtīgu palīdzību sniedza trīs Lēvenas profesori un tipogrāfa Plantēna meita.

Cieņa pret Dieva vārdiem

Antverpenes zinātnieku vidū Ariass Montano jutās kā mājās. Būdams izglītots cilvēks ar plašiem uzskatiem, viņš iekaroja Plantēna simpātijas, un viņu draudzība un sadarbība turpinājās visu atlikušo mūžu. Montano izcēlās ne tikai ar savām zināšanām, bet arī ar lielo cieņu un mīlestību pret Dieva vārdiem. * Jaunībā viņš bija dedzis nepacietībā pabeigt akadēmiskās studijas, lai pilnībā nodotos Svēto Rakstu izpētei.

Montano bija pārliecināts, ka Bībeles tulkojumam jābūt tik burtiskam, cik vien iespējams. Viņš centās precīzi iztulkot to, kas bija teikts oriģinālajā tekstā, lai lasītājiem būtu pieejami patiesie Dieva vārdi. Montano sekoja Roterdamas Erasma devīzei, kurš bija mudinājis sludināt par Kristu no pirmavotiem. Gadsimtiem ilgi Bībeles oriģināltekstos ietvertā jēga tautai bija palikusi apslēpta, jo latīņu tulkojumus bija grūti saprast.

 Darba uzbūve

Montano rīcībā nonāca visi manuskripti, ko Alfonso de Zamora bija sagatavojis Komplutas poliglotai *, un viņš tos izmantoja Antverpenes poliglotā.

Sākotnēji Antverpenes poliglota bija iecerēta kā Komplutas poliglotas otrais izdevums, taču gala iznākums pārsniedza ieceres, un šī Bībele ir kaut kas vairāk nekā tikai pārstrādāts iepriekšējās poliglotas izdevums. Senebreju teksts un Septuagintas grieķu teksts bija ņemti no Komplutas Bībeles, bet šajā izdevumā bija iekļauti arī jauni teksti un plašs pielikums. Jaunajai poliglotai bija astoņi sējumi. Tās iespiešana ilga piecus gadus — no 1568. līdz 1572. gadam —, kas bija ļoti īss laiks, ja ņem vērā, cik sarežģīts bija šis darbs. Kopumā tika iespiesti 1213 Antverpenes poliglotas eksemplāri.

1517. gadā izdotā Komplutas poliglota bija ”monumentāls sasniegums grāmatu iespiešanas mākslā”, bet jaunā Antverpenes poliglota to pārspēja tehnisko detaļu un satura ziņā. Tas bija jauns stūrakmens grāmatu iespiešanas vēsturē un, kas vēl svarīgāk, arī precizētu Bībeles pamattekstu sagatavošanā.

Dieva vārdu pretinieku uzbrukumi

Kā jau bija sagaidāms, drīz sarosījās arī tie, kam precizēts Bībeles tulkojums nebija pa prātam. Lai gan Antverpenes poliglota bija iznākusi ar pāvesta atļauju un Ariass Montano pelnīti bija iemantojis godājama zinātnieka slavu, par viņu tika iesniegta sūdzība inkvizīcijai. Pretinieki pārmeta, ka viņa darbā jaunais, izlabotais Santesa Panjini latīņu teksts atzīts par precīzāku tulkojumu no senebreju un grieķu oriģināla nekā gadsimtiem iepriekš iztulkotā Vulgāta. Viņi arī apsūdzēja Montano, ka  viņš, vēlēdamies precīzi iztulkot Bībeli, ir balstījies uz oriģinālvalodu tekstiem, — pēc apsūdzētāju domām, šāda rīcība bija ķecerīga.

Inkvizīcija pat paziņoja, ka ”karalis nav sagādājis sev sevišķi lielu godu, saistīdams savu karalisko vārdu ar šo darbu”. Tā pauda nožēlu, ka Montano nav parādījis pienācīgu cieņu oficiālajam tulkojumam — Vulgātai. Tomēr inkvizīcija neatrada pietiekamus pierādījumus, lai nosodītu pašu Montano vai viņa daudzvalodu Bībeli. Galu galā lasītāji Antverpenes poliglotu uzņēma ar atsaucību un vairākās universitātēs  tas kļuva par vienu no oficiāli atzītajiem Bībeles izdevumiem.

Palīgs Bībeles tulkotājiem

Lai gan Antverpenes poliglota nebija plašam lasītāju lokam domāts darbs, tā drīz kļuva par noderīgu palīglīdzekli Bībeles tulkotājiem. Tāpat kā iepriekšējā daudzvalodu Bībele, šis Bībeles izdevums sekmēja pieejamo Svēto Rakstu tekstu precizēšanu, un tas arī palīdzēja tulkotājiem labāk saprast oriģinālvalodu tekstus. Antverpenes poliglota tika izmantota, tulkojot Bībeli vairākās lielās Eiropas valodās. Piemēram, kā stāstīts grāmatā The Cambridge History of the Bible, tulkotājiem, kas strādāja pie Karaļa Jēkaba Bībeles (King James Version) — 1611. gadā izdotā pazīstamā Bībeles tulkojuma angļu valodā —, šī poliglota bija vērtīgs palīgs tulkošanā no senajām valodām. Antverpenes poliglota būtiski ietekmēja arī divas svarīgas daudzvalodu Bībeles, kas tika izdotas 17. gadsimtā. (Skat. informāciju ”Daudzvalodu Bībeles”.)

Viens no daudzajiem Antverpenes poliglotas plusiem bija fakts, ka ar šī izdevuma starpniecību Eiropas zinātniekiem pirmo reizi kļuva brīvi pieejams Grieķu rakstu tulkojums sīriešu valodā. Līdztekus sīriešu tekstam bija iespiests burtisks latīņu tulkojums. Tas bija ļoti noderīgs papildinājums, jo sīriešu teksts bija viens no vecākajiem Kristiešu grieķu rakstu tulkojumiem. Sīriešu tulkojums, kas datēts ar mūsu ēras piekto gadsimtu, bija balstīts uz manuskriptiem, kas tapuši jau mūsu ēras otrajā gadsimtā. Enciklopēdijā The International Standard Bible Encyclopedia teikts: ”[Sīriešu] Pešitas vērtība tekstoloģiskajā analīzē ir vispāratzīta. Tā ir viena no vecākajām un svarīgākajām liecībām, kas sniedz priekšstatu par senajām tradīcijām.”

Ne jūras viļņi, kuros pazuda liela daļa Komplutas poliglotas eksemplāru, ne Spānijas inkvizīcijas uzbrukumi nespēja aizkavēt uzlabotas un papildinātas šīs poliglotas versijas — proti, Antverpenes poliglotas — parādīšanos 1572. gadā. Stāsts par šī izdevuma tapšanu ir viens no daudzajiem piemēriem, kas apliecina, cik lielas pūles nesavtīgi cilvēki ir veltījuši tam, lai saglabātu Dieva vārdus.

Apzināti vai neapzināti ar savu pašaizliedzīgo darbu viņi ir apstiprinājuši vārdus, kurus pravietis Jesaja rakstīja gandrīz pirms trim tūkstošiem gadu: ”Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Dieva vārds paliek mūžīgi!” (Jesajas 40:8.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 13. lpp.]

”Mūsu Dieva vārds paliek mūžīgi”

[Papildmateriāls/Attēli 12. lpp.]

DAUDZVALODU BĪBELES

”Poliglota ir Bībele, kuras teksts iespiests vairākās valodās,” paskaidro spāņu zinātnieks Federiko Peress Kastro. ”Taču tradicionāli tā pieņemts saukt tās Bībeles, kurās ir teksts oriģinālvalodās. Šajā, šaurākajā nozīmē poliglotu skaits ir ļoti mazs.”

1. Komplutas poliglota (1514.—1517.) ar kardināla Sisnerosa gādību tika izdota Spānijā, Alkalā de Enaresā. Tās sešos sējumos bija iekļauts Bībeles teksts četrās valodās: senebreju, grieķu, aramiešu un latīņu. Tas kļuva par pamattekstu, uz ko balstījās 16. gadsimta tulkotāji, tulkojot Svēto Rakstu senebreju un aramiešu tekstus.

2. Antverpenes poliglotā (1568.—1572.), kas iznāca Benito Ariasa Montano redakcijā, Komplutas poliglotas teksts bija papildināts ar Pešitas Kristiešu grieķu rakstu tekstu sīriešu valodā un Jonatāna targumu aramiešu valodā. Senebreju teksts, kas bija iespiests, izmantojot patskaņu punktus un uzsvara zīmes, bija rediģēts saskaņā ar Jakoba ben Haima precizēto senebreju tekstu. Tas kļuva par vienu no Ebreju rakstu pamattekstiem, ko vēlāk izmantoja Bībeles tulkotāji.

3. Parīzes poliglotu (1629.—1645.) finansēja franču jurists Gijs Mišels le Žē. Tā bija balstīta uz Antverpenes poliglotu, bet tajā bija iekļauti arī daži samariešu un arābu teksti.

4. Londonas poliglota (1655.—1657.), ko bija rediģējis Braiens Voltons, arī bija veidota, izmantojot Antverpenes poliglotu. Tajā bija iekļauti seni Bībeles tulkojumi etiopiešu un persiešu valodā, taču to nozīme Bībeles teksta labākā saprašanā bija neliela.

[Norādes par autortiesībām]

Karogs un Antverpenes poliglotas (divas apakšējās): Biblioteca Histórica. Universidad Complutense de Madrid; Antverpenes poliglota (virsējā): By courtesy of Museum Plantin-Moretus/Stedelijk Prentenkabinet Antwerpen; Londonas poliglota: no grāmatas The Walton Polyglot Bible, Vol. III, 1655-1657

[Attēls 9. lpp.]

Spānijas karalis Filips II

[Norāde par autortiesībām]

Filips II: Biblioteca Nacional, Madrid

[Attēls 10. lpp.]

Ariass Montano

[Norāde par autortiesībām]

Montano: Biblioteca Histórica. Universidad Complutense de Madrid

[Attēls 10. lpp.]

Senās grāmatu spiedes Antverpenē (Beļģija)

[Norāde par autortiesībām]

Spiede: By courtesy of Museum Plantin-Moretus/Stedelijk Prentenkabinet Antwerpen

[Attēli 11. lpp.]

Pa kreisi: Kristofs Plantēns un Antverpenes poliglotas titullapa

[Norāde par autortiesībām]

Titullapa un Plantēns: By courtesy of Museum Plantin-Moretus/Stedelijk Prentenkabinet Antwerpen

[Attēls 11. lpp.]

Augšā: 2. Mozus grāmatas 15. nodaļa, četras teksta slejas

[Norāde par attēla autortiesībām 9. lpp.]

Titullapa un Plantēns: By courtesy of Museum Plantin-Moretus/Stedelijk Prentenkabinet Antwerpen

[Norāde par attēla autortiesībām 13. lpp.]

Biblioteca Histórica. Universidad Complutense de Madrid