Nāves nodarītais posts

”SEŠGADĪGS BĒRNS IZDARA PAŠNĀVĪBU.” Šāds nosaukums bija rakstam, kas vēstīja par Džekijas, kādas mazas meitenītes, traģisko nāvi. Viņas māte neilgi pirms tam bija mirusi no kādas neārstējamas slimības. Pateikusi citiem bērniem, ka vēlas kļūt par eņģeli un būt kopā ar mammu, Džekija bija metusies zem vilciena.

18 gadus vecais Īans, kura tēvs bija miris ar vēzi, lūdza mācītājam, lai tas paskaidro, kāpēc viņa tēvam bija jāmirst. Mācītājs atbildēja, ka Īana tēvs ir bijis labs cilvēks un tāpēc Dievs viņu ir paņēmis pie sevis uz debesīm. Izdzirdējis šādu paskaidrojumu, Īans nosprieda, ka neko nevēlas zināt par tik cietsirdīgu Dievu. Tā kā dzīve viņam šķita bezjēdzīga, Īans nolēma to pavadīt izpriecās. Viņš sāka lietot alkoholu, narkotikas un dzīvot amorāli. Viņš ļāvās dzīves straumei.

”Dzīvie.. zina, ka viņiem ir jāmirst”

Abi minētie gadījumi parāda, cik postoši tuvinieka nāve var ietekmēt cilvēka dzīvi, it īpaši, ja nāve ir negaidīta. Visi apzinās Bībelē minēto faktu: ”Dzīvie.. zina, ka viņiem ir jāmirst.” (Salamans Mācītājs 9:5.) Tomēr daudzi labprātāk ignorē šo skarbo realitāti. Bet kā ir ar jums? Dzīvē tik daudz kam jāveltī laiks un uzmanība, ka mēs, iespējams, cenšamies nedomāt par nāvi, kas var šķist ļoti tāla.

Lielākā daļa cilvēku baidās no nāves un vairās domāt par to. Taču kāds nopietns nelaimes gadījums vai bīstama slimība var likt negaidīti paraudzīties nāvei acīs. Kāda drauga vai tuvinieka bēres var būt skarbs atgādinājums par to, kas sagaida ikvienu cilvēku.

Bērēs sērotāji reizēm mēdz sacīt: ”Dzīve turpinās.” Un tas tā ir. Var pat likties, ka dzīve paiet pārāk ātri un drīz vien nākas izjust ar vecumu saistītās grūtības. Tad nāve vairs nešķiet tik tāla kā jaunībā. Ir jāierodas tik daudzās bērēs un jāpiedzīvo tik daudzu draugu zaudējums, ka daudzi veci cilvēki nereti sev jautā: ”Kad pienāks mana kārta?”

Noslēpumā tīta?

Neviens nenoliedz nāves pastāvēšanu, bet atbilde uz jautājumu, kas notiek pēc nāves, var likties noslēpumā tīta. Pastāv tik daudz pretrunīgu izskaidrojumu, ka skeptiski noskaņotam cilvēkam šādi izskaidrojumi var šķist kā tukšas runas par to, kas nevienam nav zināms. Pragmatiski noskaņots cilvēks var nospriest, ka, tā kā ”mēs dzīvojam tikai vienreiz”, ir jāņem no dzīves viss, ko tā var dot.

Daudzi cilvēki atsakās ticēt tam, ka ar nāvi viss beidzas, kaut arī skaidri nezina, kas notiek pēc nāves. Vieni apgalvo, ka dzīve turpinās kādā vietā, kur valda mūžīga svētlaime,  bet citi domā, ka viņi dzīvos vēlreiz kaut kad nākotnē un, iespējams, būs pārdzimuši citā personā.

Cilvēki, kas ir zaudējuši kādu tuvinieku, bieži domā par to, kur ir viņu mirušie tuvinieki. Pirms vairākiem gadiem, kad kāda futbola kluba spēlētāji bija ceļā uz sacensībām, mikroautobusā, kurā viņi brauca, pēkšņi ietriecās kravas automašīna. Mikroautobuss nobrauca no ceļa un apmeta vairākus kūleņus. Pieci komandas locekļi gāja bojā. Kopš dienas, kad minētajā negadījumā gāja bojā viņas dēls, kāda spēlētāja mātes dzīve ir gandrīz apstājusies. Viņa cenšas saprast, kur ir viņas dēls. Viņa regulāri apmeklē dēla kapu un stundām ilgi skaļi runā ar dēlu. ”Es vienkārši nespēju noticēt, ka pēc nāves nekā vairs nav,” viņa skumji saka, ”bet es droši nezinu.”

Ir skaidrs, ka mūsu attieksme pret nāvi var ietekmēt to, kā mēs dzīvojam. Domājot par to, cik sāpīgi cilvēki reaģē uz tuva cilvēka nāvi, rodas vairāki jautājumi. Padomājiet, kā uz tiem atbildētu jūs. Vai mums būtu vienkārši jāaizmirst par nāvi un jādomā vienīgi par dzīvi? Vai arī mums būtu jāļauj apziņai par nāves nenovēršamību izpostīt savu dzīvi? Vai tiem, kas ir kādu zaudējuši, būtu jāpaliek neziņā, domājot par to, kur ir viņu mirušie tuvinieki? Vai nāvei jāpaliek noslēpumā tītai?