Dzīvesstāsts

Esmu Kristus kareivis

PASTĀSTĪJIS JURIJS KAPTOLA

”Tagad es redzu, ka tu patiešām tici!” Šos vārdus teica kāds, no kura tos vismazāk varēja gaidīt, — padomju armijas virsnieks —, un tie nāca tieši īstajā laikā. Man draudēja ilgs ieslodzījums cietumā, un es dedzīgi biju lūdzis Jehovam atbalstu. Mani gaidīja ilga cīņa, kas prasīja izturību un apņēmību.

ESMU dzimis 1962. gada 19. oktobrī un uzaudzis Ukrainas rietumdaļā. Tajā pašā gadā, kad es piedzimu, mans tēvs, arī Jurijs, satika Jehovas lieciniekus, un drīz viņš kļuva par pirmo Jehovas kalpu mūsu ciemā. Tas, ko viņš darīja, nepalika nepamanīts varas iestādēm, kas pretojās Jehovas lieciniekiem.

Taču lielākā daļa kaimiņu izturējās pret maniem vecākiem ar cieņu, jo redzēja viņu kristīgās īpašības un iejūtību pret citiem. Tēvs un māte izmantoja katru iespēju jau no mazotnes mācīt man un manām trim māsām mīlēt Dievu, un tas man palīdzēja grūtās situācijās skolā. Piemēram, visiem skolēniem bija jānēsā oktobrēnu nozīmītes, bet es to nedarīju, jo vēlējos saglabāt kristīgo neitralitāti, un tāpēc atšķīros no citiem. (Jāņa 6:15; 17:16.)

Vēlāk, kad mācījos trešajā klasē, visiem skolēniem bija jāstājas pionieros, un kādu dienu mūsu klasi izveda skolas pagalmā, kur bija paredzēta svinīgā uzņemšana. Es baidījos no šī pasākuma, jo gaidīju tikai  izsmieklu un pārmetumus. Visi, izņemot mani, no mājām bija paņēmuši līdzi sarkanos pionieru kaklautus, un mēs stāvējām līnijā skolas direktora, skolotāju un vecāko klašu skolnieku priekšā. Kad vecāko klašu skolniekiem vajadzēja apsiet kaklautus mums ap kaklu, es nodūru galvu un skatījos lejup, cerēdams, ka neviens man nepievērsīs uzmanību.

Cietumos tālu no mājām

Kad man bija 18 gadi, man piesprieda trīs gadus cietumā par to, ka es ievēroju kristīgo neitralitāti. (Jesajas 2:4.) Pirmo ieslodzījuma gadu es pavadīju Trudovojes pilsētiņā Viņņicas apgabalā Ukrainā, kur satiku vēl kādus 30 Jehovas lieciniekus. Lai mēs pēc iespējas mazāk laika pavadītu kopā, mūs pa diviem norīkoja dažādās darba vienībās.

1982. gada augustā mani un Eduardu, vēl vienu Jehovas liecinieku, kopā ar citu ieslodzīto grupu pa dzelzceļu cietumnieku vagonos pārveda uz Ziemeļurāliem. Mēs braucām astoņas dienas lielā karstumā un šaurībā, līdz beidzot nonācām Permas apgabala pilsētas Soļikamskas cietumā, kur mūs ar Eduardu ievietoja dažādās kamerās. Divas nedēļas vēlāk mani nosūtīja vēl tālāk uz ziemeļiem — uz Vjolsas ciematu Krasnovišerskas rajonā.

Mēs atbraucām nakts vidū, un bija pilnīgi tumšs. Tomēr, kad izkāpām no mašīnas, virsnieks mums lika laivā šķērsot upi. Mēs nevarējām saskatīt ne laivu, ne pašu upi. Kaut kā uztaustījuši laivu, mēs tajā sasēdāmies un, kaut arī bija bail, veiksmīgi tikām pāri otrā krastā. Tālāk mēs gājām uz gaismiņu, kas netālu vīdēja kāda pakalna galā, un tur ieraudzījām vairākas teltis — tā bija mūsu jaunā mājvieta. Man ierādīja vietu diezgan lielā teltī, kur bija vēl kādi 30 ieslodzītie. Ziemā dažreiz uznāca pat 40 grādu sals, no kura, protams, telts nespēja īsti pasargāt. Ieslodzīto galvenais darbs bija koku izciršana, bet es strādāju baraku celtniecībā.

Nometnē nonāk garīgi dārgumi

Nometnē es biju vienīgais Jehovas liecinieks, taču Jehova mani neatstāja. Kādu dienu man pienāca sūtījums no mātes, kas joprojām dzīvoja Rietumukrainā. Kad sargs, kas kontrolēja ienākošos sūtījumus, atvēra saini, pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija Bībeles eksemplārs. Viņš to paņēma rokās un sāka šķirstīt, bet es pa to laiku mēģināju izdomāt, ko varētu sacīt, lai man šo garīgo dārgumu nekonfiscētu. ”Kas tad tas?” sargs izmeta. Pirms es paspēju atbildēt, viņš pats noteica: ”Ā, kaut kāda vārdnīca!” Es nebildu ne vārda. (Salamans Mācītājs 3:7.) Apskatījis pārējo saiņa saturu, sargs atdeva to man līdz ar visu Bībeli. Es biju tik priecīgs, ka uzcienāju viņu ar riekstiem. Nebija nekādu šaubu, ka Jehova par mani nav aizmirsis un bagātīgi rūpējas par manām garīgajām vajadzībām. (Ebrejiem 13:5.)

Izmantoju iespējas sludināt

Pagāja daži mēneši, un es negaidīti saņēmu vēstuli no kāda Jehovas liecinieka, kas arī atradās ieslodzījumā, aptuveni 400 kilometrus no manis. Viņš mani lūdza uzmeklēt kādu cilvēku, kas bija izrādījis interesi par Bībeli un, iespējams, bija pārvests uz to nometni, kurā biju es. Rakstīt šādu vēstuli bija diezgan nesaprātīgi, jo mūsu sarakste tika pārbaudīta, tāpēc es nebrīnījos, kad viens no virsniekiem mani izsauca uz savu kabinetu un stingri nobrīdināja nesludināt. Pēc tam viņš man lika parakstīt dokumentu  par to, ka es nevienam nestāstīšu par savu ticību. Es atbildēju, ka nesaprotu, kāpēc man jāparaksta šāds dokuments, jo visi jau tāpat zina, ka es esmu Jehovas liecinieks. Citi ieslodzītie man jautā, kāpēc es esmu šeit, — ko tad lai es viņiem saku? (Apustuļu darbi 4:20.) Virsniekam laikam kļuva skaidrs, ka mani neizdosies iebiedēt, un viņš nolēma tikt no manis vaļā, nosūtot uz citu nometni.

Šī nometne atradās Vajas ciematā, kādus 200 kilometrus no iepriekšējās. Tur priekšniecība respektēja manu nostāju un norīkoja mani darbā, kas nebija saistīts ar armiju, — sākumā es biju galdnieks, tad elektriķis. Tomēr arī šiem darbiem bija savi zemūdens akmeņi. Reiz man pateica, lai es paņemu savus instrumentus un eju uz ciema klubu. Tur es ieraudzīju obligātā dienesta karavīrus, kas ļoti nopriecājās par manu ierašanos, jo viņiem nekādi neizdevās panākt, lai darbotos spuldzītes, ar kurām tika apgaismota militārā simbolika. Viņi cerēja, kas es viņiem salabošu aparatūru, jo viņi gatavojās padomju armijas dienas svinībām. Es domās lūdzu Jehovu un tad pateicu, ka nevaru darīt šo darbu, atstāju viņiem savus instrumentus un aizgāju. Man par pārsteigumu, direktora vietnieks, saņēmis sūdzības par manu rīcību, bija atbildējis: ”Tieši par to es viņu cienu. Viņš ir principiāls cilvēks.”

Uzmundrinājums no negaidītas puses

1984. gada 8. jūnijā, tieši pēc trīs gadu ieslodzījuma, es tiku atbrīvots. Pēc atgriešanās Ukrainā man bija jāpiesakās milicijā kā bijušajam ieslodzītajam, un tur man pateica, ka pēc sešiem mēnešiem mani tiesās atkal un labāk būs, ja es braukšu no turienes prom. Tā es atstāju Ukrainu un galu galā atradu darbu Latvijā. Kādu laiku es varēju mierīgi sludināt un sadarboties ar nelielu grupiņu Jehovas liecinieku, kas dzīvoja Rīgā un tās apkaimē, bet jau pēc gada mani atkal gribēja iesaukt armijā. Iesaukšanas nodaļā es pateicu virsniekam, kas ar mani runāja, ka jau agrāk esmu atteicies dienēt, bet viņš sāka uz mani kliegt: ”Vai tu vispār saproti, ko dari? Paskatīsimies, ko tu teiksi pulkvedim!”

Virsnieks mani uzveda otrajā stāvā, kur kabinetā aiz gara galda sēdēja pulkvedis. Viņš uzmanīgi noklausījās manus paskaidrojumus un tad sacīja, ka man vēl ir laiks visu pārdomāt, pirms es stāšos iesaukšanas komisijas priekšā. Kad bijām izgājuši no pulkveža kabineta, virsnieks, kas sākumā uz mani bija kliedzis, atzina: ”Tagad es redzu, ka tu patiešām tici!” Vēlāk es atkārtoti paskaidroju savu neitrālo nostāju iesaukšanas komisijai, un uz kādu laiku mani atlaida.

Tolaik es dzīvoju kopmītnēs. Kādu vakaru pie durvīm klusi pieklauvēja, un, tās  atvēris, es ieraudzīju uzvalkā ģērbušos vīrieti ar diplomātu rokās. Nosaucis savu vārdu, viņš teica: ”Es esmu no drošības komitejas. Es zinu, ka jums ir nepatikšanas un draud tiesa.” ”Jā, tā tas ir,” es atbildēju. Vīrietis turpināja: ”Mēs varētu jums palīdzēt, ja jūs piekristu ar mums sadarboties.” ”Nē, tas nav iespējams,” es sacīju. ”Es palikšu pie saviem kristīgajiem uzskatiem.” Ar to mēģinājumi mani pārliecināt beidzās, un nelūgtais viesis aizgāja.

Atkal cietumā, atkal sludinu

1986. gada 26. augustā Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona tautas tiesa man piesprieda četrus gadus stingrā režīma ieslodzījumā. Mani nogādāja Rīgas centrālcietumā un ievietoja lielā kamerā, kur bija 40 ieslodzīto, un es centos sludināt ikvienam no viņiem. Daži teica, ka ticot Dievam, bet citi tikai smējās. Es pamanīju, ka ieslodzīto starpā pastāv iedalījums grupās, un pēc divām nedēļām šo grupu vadoņi man pateica, ka es nedrīkstu sludināt, jo neievēroju viņu nerakstītos likumus. Es paskaidroju, ka tieši tāpēc esmu te ieslodzīts — es dzīvoju pēc citiem likumiem.

Turpmāk es sludināju ļoti piesardzīgi. Ieslodzīto vidū bija cilvēki ar garīgām interesēm, un ar četriem no viņiem man izdevās uzsākt Bībeles nodarbības. Mūsu sarunu laikā viņi pierakstīja galvenās Bībeles mācības blociņā. Pēc vairākiem mēnešiem mani nosūtīja uz stingrā režīma koloniju Valmierā, kur es strādāju par elektriķi. Valmierā es uzsāku Bībeles nodarbības ar kādu citu elektriķi, un četrus gadus vēlāk viņš kļuva par Jehovas liecinieku.

1988. gada 24. martā mani pārcēla no stingrā režīma kolonijas uz nometinājumu turpat netālu, un tas man deva krietni lielāku brīvību. Man bija jāstrādā vairākos būvobjektos, un es visu laiku meklēju iespējas sludināt. Bieži vien es sludināju līdz pat vēlam vakaram, tomēr, atgriežoties nometnē, man nekad neradās problēmas.

Jehova svētīja manas pūles. Tuvākajā apkārtnē dzīvoja vairāki Jehovas liecinieki, bet pašā pilsētā tolaik bija tikai viena padzīvojusi māsa — Vilma Krūmiņa. Kopā ar šo māsu mēs uzsākām Bībeles nodarbības ar daudziem gados jauniem cilvēkiem. Šad un tad pie mums sludināt brauca brāļi un māsas no Rīgas, un daži pionieri ieradās pat no Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga). Ar Jehovas palīdzību Bībeles nodarbību skaits auga augumā, un drīz es kļuvu par pionieri un sāku sludināt 90 stundas mēnesī.

1990. gada 7. aprīlī mana lieta tika izskatīta atkārtoti Valmieras tautas tiesā. Sākoties tiesas sēdei, es pazinu prokuroru — tas bija jauns cilvēks, ar ko es iepriekš biju runājis par Bībeli. Arī viņš mani pazina, pasmaidīja, bet neko neteica par mūsu agrāko tikšanos. Es joprojām atceros vārdus, ko man todien sacīja tiesnesis: ”Jurij, lēmums atņemt jums brīvību pirms četriem gadiem nebija likumīgs, tagad tas nebūtu iespējams.” Pavisam negaidīti es biju brīvs!

Kristus kareivis

1990. gada jūnijā man atkal bija jāierodas kara komisariātā, lai stātos uzskaitē, citādi man nebūtu tiesības uz dzīvesvietu Rīgā. Es iegāju tajā pašā kabinetā ar garo galdu, kur pirms četriem gadiem biju pateicis pulkvedim, ka nedienēšu armijā. Šoreiz viņš piecēlās, lai ar mani  sasveicinātos, un sacīja: ”Man ir neērti, ka tev tas viss bija jāpārcieš. Atvaino, ka tā ir sanācis.”

Es atteicu: ”Es esmu Kristus kareivis, un man jāpilda savs uzdevums. Ar Bībeles palīdzību arī jūs varat iegūt to, ko Kristus apsolīja saviem sekotājiem, — laimīgu dzīvi un mūžīgu nākotni.” (2. Timotejam 2:3, 4.) Pulkvedis atbildēja: ”Nesen es iegādājos Bībeli un tagad to lasu.” Man līdzi bija grāmata Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes *. Es atvēru grāmatā vietu, kur runāts par pēdējo dienu pazīmēm, un paskaidroju pulkvedim, kā Bībeles pravietojumi ir saistīti ar mūsdienām. Viņš ar pateicību paspieda man roku un novēlēja sekmes manā darbībā.

Bija pienācis laiks, kad garīgās druvas Latvijā bija baltas pļaujai. (Jāņa 4:35.) 1991. gadā mani iecēla par draudzes vecāko — tolaik visā valstī bija tikai divi vecākie! Pēc gada vienīgā draudze Latvijā sadalījās divās — latviešu un krievu draudzē. Es kalpoju krievu valodas draudzē. Pieaugums bija tik straujš, ka nākamajā gadā no mūsu draudzes izveidojās veselas trīs. Atceroties to laiku, ir skaidri redzams, ka Jehova pats palīdzēja ”avīm” atrast viņa organizāciju.

1998. gadā mani norīkoja par speciālo pionieri Jelgavā. Tajā pašā gadā es biju viens no pirmajiem, ko no Latvijas uzaicināja apmeklēt Draudzes kalpotāju skolu. Mācības notika krievu valodā Solņečnojes ciemā netālu no Sanktpēterburgas. Mācīdamies šajā skolā, es sapratu, cik svarīgi ir veidot mīlestības pilnu attieksmi pret cilvēkiem, lai gūtu panākumus kalpošanā. Vēl spēcīgāk nekā tas, ko mēs mācījāmies, mani ietekmēja mīlestība un uzmanība, ar kādu pret mums izturējās Bēteles ģimene un pasniedzēji.

2001. gadā manā dzīvē bija vēl kāds ļoti svarīgs notikums — es apprecējos ar Karīnu. Viņa man pievienojās speciālajā pilnas slodzes kalpošanā, un tagad man katru dienu ir patīkami redzēt, kā mana sieva priecīga atgriežas no sludināšanas. Kalpot Jehovam tiešām ir liels prieks. Viss, ko esmu pārdzīvojis komunistu režīma laikā, man ir iemācījis pilnībā paļauties uz viņu. Cilvēkam, kas vēlas saglabāt Jehovas draudzību un atbalstīt viņa augstāko varu, neviens upuris nav pārāk liels. Manai dzīvei ir jēga, jo es varu palīdzēt citiem iepazīt Jehovu. Ir neaprakstāms gods kalpot Jehovam un būt ”labam Kristus Jēzus kareivim”. (2. Timotejam 2:3.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 11. lpp.]

Man piesprieda četrus gadus stingrā režīma ieslodzījumā, un es nonācu Rīgas centrālcietumā

[Attēls 12. lpp.]

Ar Karīnu kalpošanā