”Mēs lai staigājam tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā”
”Mēs lai staigājam tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā”
”Mēs lai staigājam tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā mūžīgi mūžam!” (MIHAS 4:5.)
1. Kāds bija cilvēku morālais stāvoklis Noas laikā, un kā Noa atšķīrās no saviem laikabiedriem?
PIRMAIS cilvēks, par kuru Bībelē teikts, ka viņš staigāja ar Dievu, bija Ēnohs, bet otrais — Noa. Bībelē stāstīts, ka ”Noa bija taisns un nevainojams vīrs savā paaudzē, jo Noa staigāja ar Dievu”. (1. Mozus 6:9.) Noas laikā lielākā daļa cilvēku bija novērsušies no tīrās pielūgsmes. Situāciju vēl sliktāku padarīja tas, ka neuzticīgie eņģeļi veidoja pretdabiskas attiecības ar sievietēm, tā radīdami pēcnācējus milžus, kuru dēļ zeme bija pilna varas darbu. (1. Mozus 6:2, 4, 11.) Turpretī Noa bija nevainojams Dieva kalps un ”taisnības sludinātājs”. (2. Pētera 2:5.) Kad Dievs pavēlēja celt šķirstu dzīvības glābšanai, ”Noa darīja, kā Dievs sacīja”. (1. Mozus 6:22.) Noa tiešām ”staigāja ar Dievu”.
2., 3. Kādā ziņā Noa ir labs piemērs mums?
2 Kad apustulis Pāvils rakstīja par uzticamajiem lieciniekiem, viņš pieminēja arī Nou: ”Ticības spēkā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu attiecībā uz vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības.” (Ebrejiem 11:7.) Cik brīnišķīgs piemērs! Noa bija tik stingri pārliecināts par Jehovas teikto vārdu patiesumu, ka viņš patērēja milzīgi daudz laika, spēku un līdzekļu, pildīdams Dieva norādījumus. Arī mūsdienās daudzi atsakās no iespējām, ko materiālā ziņā piedāvā pasaule, un izmanto savu laiku, spēkus un līdzekļus, lai pildītu Jehovas norādījumus. Viņu slavējamā ticība var nest glābšanu ne tikai viņiem pašiem, bet arī citiem cilvēkiem. (Lūkas 16:9; 1. Timotejam 4:16.)
3 Noam un viņa ģimenei saglabāt ticību droši vien bija tikpat grūti kā viņa vecvectēvam Ēnoham, par kuru bija runāts iepriekšējā rakstā. Noas dienās, tāpat kā Ēnoha dienās, patieso Dieva kalpu bija ārkārtīgi maz — lielo plūdu laikā ticību saglabāja un izglābās tikai astoņi cilvēki. Noa bija taisnības sludinātājs vardarbīgā un netikumīgā pasaulē. Turklāt Noa un viņa ģimenes locekļi būvēja milzīgu koka šķirstu, kas bija paredzēts cilvēku glābšanai plūdu laikā. Tiem, kas vēroja viņu darbu, tas noteikti likās ļoti dīvaini, jo šādus plūdus neviens pirms tam nebija pieredzējis.
4. Par kādu kļūdu, kuru pieļāva Noas laikabiedri, Jēzus runāja?
4 Interesanti ir tas, ka Jēzus, runādams par Noas dienām, nepieminēja tādas nepatīkamas parādības kā vardarbība, viltus pielūgsme vai cilvēku netikumīgais dzīves veids. Viņš uzsvēra to, ka cilvēki pieļāva nopietnu kļūdu, nevēlēdamies uzklausīt brīdinājumus. Jēzus sacīja, ka cilvēki toreiz ”ēda un dzēra, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā”. Vai ēšana, dzeršana, precēšanās un došanās laulībā bija kaut kas nosodāms? Tas taču pieder pie ”normālas” dzīves! Bet jāatceras, ka tuvojās plūdi, un Noa to sludināja. Noas vārdi un rīcība bija jāuztver kā brīdinājums. Taču cilvēki ”nesaprata, iekams plūdi nāca un aizrāva visus”. (Mateja 24:38, 39, JD.)
5. Kas bija nepieciešams Noam un viņa ģimenes locekļiem?
5 Domājot par tā laika notikumiem, mēs saprotam, ka bija gudri darīt to, ko darīja Noa. Tomēr ir skaidrs arī tas, ka laikā pirms plūdiem bija vajadzīga liela drosme, lai atšķirtos no visiem pārējiem cilvēkiem. Noam un viņa ģimenes locekļiem bija vajadzīga stipra pārliecība, lai uzbūvētu milzīgo šķirstu un piepildītu to ar dzīvniekiem. Varbūt kādam no viņiem reizēm ienāca prātā doma, ka būtu patīkamāk tik ļoti neatšķirties no apkārtējiem un dzīvot ”normāli”, tomēr viņi visi palika nelokāmi savā apņēmībā. Pagāja daudz gadu — daudz vairāk, nekā mums jāpacieš pašreizējā ļaunajā pasaulē —, un Noas ticība nesa glābšanu. Bet visiem tiem, kas dzīvoja ”normāli” un nepievērsa uzmanību tam, kādos laikos viņi dzīvo, Jehova lika iet bojā.
Varmācība atkal pārņem zemi
6. Kāda situācija joprojām pastāvēja pēc plūdiem?
6 Kad plūdu ūdeņi atkāpās, cilvēku sabiedrība sāka veidoties no jauna. Taču cilvēki joprojām bija nepilnīgi, un, kā teikts Bībelē, ”cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām”. (1. Mozus 8:21.) Turklāt dēmoni, lai arī viņi vairs nevarēja pieņemt cilvēku veidolu, joprojām aktīvi darbojās. Drīz vien atkal kļuva redzams, ka bezdievīgā pasaule atrodas Sātana varā, un Dieva kalpiem bija jāpretojas Sātana viltībām, tāpat kā tas ir mūsdienās. (1. Jāņa 5:19, NW; Efeziešiem 6:11, 12.)
7. Kā varas darbi gāja plašumā gadsimtos pēc plūdiem?
7 Sākot vismaz ar Nimroda laiku, zemi atkal pārņēma varas darbi. Iedzīvotāju skaita pieaugums un tehnikas attīstība situāciju pasliktināja arvien vairāk. Senatnē cilvēki karoja ar zobenu un šķēpu, ar loku un bultām un ar kara ratiem. Vēlāk parādījās muskete, lielgabals un šautene, un 20. gadsimta sākumā — sarežģīta artilērijas tehnika. Pirmajā pasaules karā tika izmantoti vēl briesmīgāki kaujas līdzekļi — lidmašīnas, tanki, zemūdenes un indīgas vielas. Izmantojot šos kaujas līdzekļus, Pirmajā pasaules karā tika nogalināti miljoniem cilvēku. Taču šāda notikumu attīstība nebija pārsteidzoša.
8. Kā piepildās vārdi no Atklāsmes grāmatas 6. nodaļas 1.—4. panta?
8 1914. gadā Jēzus kļuva par Dieva debesu Valstības ķēniņu un sākās ”Kunga diena”. (Atklāsmes 1:10.) Atklāsmes grāmatā Jēzus ir attēlots kā ķēniņš, kas izjāj baltā zirgā. Aiz viņa jāj citi jātnieki, kas attēlo nelaimes, kādas nāk pār zemi. Starp tiem ir jātnieks ugunssārtā zirgā, un šim jātniekam ”tika dots atņemt zemei mieru, lai cilvēki nokautu cits citu. Pēc tam viņam tika dots liels zobens.” (Atklāsmes 6:1—4.) Šis zirgs un jātnieks simbolizē karu, un lielais zobens norāda, ka mūsdienās karadarbība nodara lielāku postu nekā agrāk, jo tajā tiek izmantoti vareni ieroči. Starp tiem ir kodolieroči, ar kuriem var iznīcināt desmitiem tūkstošus cilvēku, un raķetes, kas ļauj vērst kodolieročus pret mērķiem tūkstošiem kilometru attālumā, kā arī sarežģīti ķīmiskie un bioloģiskie masu iznīcināšanas līdzekļi.
Mēs ņemam vērā brīdinājumus
9. Kādā ziņā mūsdienu pasaule ir līdzīga tai, kas pastāvēja pirms lielajiem plūdiem?
9 Noas laikā Jehova iznīcināja cilvēci tāpēc, ka ļaunie cilvēki un milži rīkojās vardarbīgi. Kā ir mūsdienās? Vai uz zemes ir mazāk varmācības nekā Noas laikā? Noteikti nē. Un, tāpat kā tas bija Noas dienās, cilvēki ir aizņemti ar savām darīšanām un cenšas dzīvot ”normāli”, bet brīdinājumiem nepievērš nekādu uzmanību. (Lūkas 17:26, 27.) Nav nekāda pamata šaubīties, ka Jehova vēlreiz iznīcinās cilvēku sabiedrību.
10. a) Kādi brīdinājumi ir vairākkārt doti Bībelē? b) Kāds ir vienīgais saprātīgais dzīves ceļš mūsdienās?
10 Vairākus gadu simtus pirms plūdiem Ēnohs izteica pravietojumu par iznīcību, kam jānāk pār zemi mūsdienās. (Jūdas 14, 15.) Arī Jēzus runāja par to, ka būs ”lielas bēdas”. (Mateja 24:21.) Vairāki pravieši ir brīdinājuši par gaidāmo iznīcināšanu. (Ecēhiēla 38:18—23; Daniēla 12:1; Joēla 3:4, 5.) Un Atklāsmes grāmatā iespaidīgos tēlos ir norādīts uz to, kāda būs šī iznīcināšana. (Atklāsmes 19:11—21.) Mēs sekojam Noas priekšzīmei un esam aktīvi taisnības sludinātāji. Mēs ņemam vērā brīdinājumus, ko dod Jehova, un ar mīlestību cenšamies palīdzēt citiem cilvēkiem, lai arī viņi tajos ieklausītos. Tāpat kā Noa, mēs staigājam ar Dievu. Tas jādara visiem, kas vēlas iemantot dzīvību. Kas mums jādara, lai mēs nepadotos grūtībām, ar kurām sastopamies ik dienas, un nepārstātu staigāt ar Dievu? Mums jāveido stipra ticība tam, ka Dieva nodomi īstenosies. (Ebrejiem 11:6.)
Staigāsim ar Dievu nemierīgos laikos
11. Kādā ziņā mēs cenšamies līdzināties pirmā gadsimta kristiešiem?
11 Pirmajā gadsimtā svaidītos kristiešus dažreiz sauca par ”ticības ceļa gājējiem”. (Apustuļu darbi 9:2, EAD.) Viss viņu dzīves ceļš bija saistīts ar ticību Jehovam un Jēzum Kristum, un viņi staigāja to pašu ceļu, ko bija gājis viņu Kungs. Mūsdienās uzticīgie kristieši rīkojas tāpat.
12. Kas notika pēc tam, kad Jēzus brīnumainā veidā bija paēdinājis lielu ļaužu pulku?
12 To, cik svarīga ir stipra ticība, var redzēt no kāda notikuma Jēzus kalpošanas laikā. Reiz Jēzus brīnumainā veidā paēdināja aptuveni piecus tūkstošus cilvēku. Ļaudis bija izbrīnīti, taču pievērsīsim uzmanību, kas notika pēc tam. Bībelē ir stāstīts: ”Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi viņš bija darījis, tie sacīja: ”Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā.” (Jāņa 6:10—15.) Tovakar Jēzus devās uz kādu citu vietu. Kad Jēzus nevēlējās kļūt par ķēniņu, daudzi, jādomā, bija vīlušies. Viņš taču bija apliecinājis, ka varētu būt gudrs valdnieks un spētu apmierināt ļaužu vajadzības. Bet vēl nebija pienācis Jehovas noteiktais laiks, lai Jēzus kļūtu par ķēniņu, turklāt Jēzus Valstībai bija jāatrodas debesīs, nevis uz zemes.
13., 14. Par ko daudzi Jēzus klausītāji domāja, un kā tika pārbaudīta viņu ticība?
13 Tomēr ļaužu pulki tik un tā sekoja Jēzum un, kā rakstīja Jānis, atrada viņu jūras ”otrā malā”. Kāpēc cilvēki sekoja Jēzum, kaut gan viņš nebija gribējis kļūt par ķēniņu? Daudzi raudzījās uz šo situāciju no miesīgā viedokļa, un tas kļuva redzams, kad viņi sāka runāt par to, kā Jehova Mozus laikā gādāja par tautu tuksnesī. Tas bija mājiens, ka Jēzum arī turpmāk būtu jāgādā par viņiem materiālā ziņā. Redzēdams, ka šiem cilvēkiem ir nepareizi motīvi, Jēzus viņiem stāstīja garīgas patiesības, lai tiem palīdzētu mainīt savu domāšanu. (Jāņa 6:17, 24, 25, 30, 31, 35—40.) Tad daļa cilvēku sāka kurnēt, it īpaši pēc Jēzus vārdiem: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzeŗat viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda manu miesu un dzeŗ manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to uzcelšu pastarā dienā.” (Jāņa 6:53, 54.)
14 Jēzus lietotās ilustrācijas bieži vien palīdzēja atklāt, vai cilvēki tiešām vēlas staigāt ar Dievu, un šī ilustrācija nebija izņēmums. Klausītājos tā izraisīja asu reakciju. ”Daudzi no viņa mācekļiem sacīja: ”Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?”” Jēzus paskaidroja, ka viņiem būtu jāņem vērā šo vārdu garīgā nozīme. Viņš sacīja: ”Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko es jums runāju, ir gars un dzīvība.” Taču daudzi negribēja neko klausīties, un ”no šī brīža daudzi viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja viņam līdz”. (Jāņa 6:60, 63, 66.)
15. Kāda laba nostāja bija vairākiem Jēzus sekotājiem?
15 Bet bija arī tādi Jēzus mācekļi, kuriem bija cita attieksme. Tiesa, šie mācekļi nespēja pilnībā saprast Jēzus teikto, tomēr viņi nezaudēja paļāvību uz Jēzu. Viens no mācekļiem, kas palika uzticīgs Jēzum, bija Pēteris, un šo mācekļu nostāju labi raksturo viņa vārdi: ”Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi.” (Jāņa 6:68.) No šādas attieksmes mēs varam daudz ko mācīties.
16. Ar kādiem pārbaudījumiem mēs varam sastapties, un kādu domāšanas veidu būtu labi veidot?
16 Pārbaudījumi mūsdienās var līdzināties tiem, kādus pieredzēja Jēzus mācekļi. Varbūt mēs esam vīlušies, ka Jehovas solījumi nepiepildās tik ātri, kā mēs vēlētos. Varbūt mums šķiet, ka mūsu publikācijās atrodamie Bībeles skaidrojumi ir grūti saprotami. Varbūt kāda ticības biedra rīcība mūsos ir radījusi neapmierinātību. Bet vai būtu pareizi šādu iemeslu dēļ pārstāt staigāt ar Dievu? Protams, nebūtu! Mācekļiem, kas atkāpās no Jēzus, bija miesīgs domāšanas veids, un mums no tāda jāvairās.
”Mēs neesam tie, kas atkāpjas”
17. Kas mums palīdz staigāt ar Dievu?
17 Apustulis Pāvils rakstīja: ”Visi šie raksti ir Dieva iedvesti.” (2. Timotejam 3:16, LB-65r.) Ar Bībeles starpniecību Jehova mums skaidri saka: ”Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” (Jesajas 30:21.) Paklausība Dieva Rakstiem mums palīdz ”raudzīties nopietni uz to, kā dzīvojam”. (Efeziešiem 5:15.) Iedziļinoties Bībelē un pārdomājot uzzināto, mēs varam ”dzīvot.. patiesībā”. (3. Jāņa 3.) Kā jau Jēzus teica, ”Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka”. Vienīgā drošā vadība, kas ļauj iet pareizā virzienā, ir garīgā vadība, ko var saņemt ar Jehovas Rakstu, viņa gara un viņa organizācijas palīdzību.
18. a) Ko nesaprātīgu ir darījuši daži Dieva kalpi? b) Kāda ticība mums jāattīsta?
18 Mūsdienās tie, kas savas miesīgās domāšanas vai nepiepildīto cerību dēļ kļūst neapmierināti, bieži vien cenšas gūt vislielāko labumu no tā, ko piedāvā pasaule. Domādami, ka viņu ”kungs kavējas nākt”, viņi neredz vajadzību būt modriem un dzenas pēc savtīgiem mērķiem, nevis darbojas Valstības interesēs. (Mateja 24:42.) Tā rīkoties ir bezgala nesaprātīgi. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību.” (Ebrejiem 10:39.) Tāpat kā Ēnohs un Noa, mēs dzīvojam nemierīgos laikos, bet mēs staigājam ar Dievu. Ja mēs to darām, mums ir pamatota pārliecība, ka Jehovas nodomi īstenosies, ļaunums drīz tiks iznīcināts un tiks nodibināta taisnīga jauna pasaule. Tās patiešām ir brīnišķīgas izredzes.
19. Kā Miha raksturoja uzticīgo Dieva kalpu apņemšanos?
19 Pravietis Miha, Dieva iedvesmots, runāja par pasaules tautām, kas katra ”staigā sava dieva vārdā”. Pēc tam viņš par sevi un citiem uzticīgiem Dieva kalpiem teica: ”Mēs lai staigājam tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā mūžīgi mūžam!” (Mihas 4:5.) Ja mūsu vēlēšanās ir tāda pati kā Miham, tad apņemsimies būt tuvi Jehovam, lai cik nemierīgi kļūtu laiki, kuros mēs dzīvojam. (Jēkaba 4:8.) Centīsimies paturēt savā sirdī dedzīgu vēlēšanos staigāt ar Jehovu, mūsu Dievu, mūžīgi mūžam!
Kā jūs atbildētu?
• Kāda līdzība pastāv starp Noas dienām un laikiem, kuros dzīvojam mēs?
• Kā rīkojās Noa un viņa ģimene, un kā mēs varam sekot viņu ticības paraugam?
• Kāds nepareizs viedoklis bija daļai cilvēku, kas sekoja Jēzum?
• Ko ir apņēmušies patiesie kristieši?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēli 20. lpp.]
Tāpat kā Noas dienās, cilvēki ir aizņemti ar savu ikdienu
[Attēls 21. lpp.]
Mēs, Valstības sludinātāji, ”neesam tie, kas atkāpjas”