Menonīti Bībeles patiesības meklējumos

KĀDU rītu 2000. gada novembrī Jehovas liecinieku misionāri, palūkojušies pa savas nelielās mājas logu, ieraudzīja pie vārtiem nervozi mīņājamies pulciņu vienkārši ģērbtu vīriešu un sieviešu. Kad misionāri atvēra vārtus, apmeklētāju pirmie vārdi bija: ”Mēs vēlamies atrast Bībeles patiesību.” Tie bija kādas Bolīvijā dzīvojošas menonītu kopienas locekļi. Vīrieši bija ģērbušies kombinezonos, bet sievietēm bija aplikti tumši priekšauti, un savā starpā atnācēji sarunājās kādā vācu valodas dialektā. Viņu acīs bija manāmas bailes, un viņi visu laiku vēroja, vai viņiem kāds neseko. Kāpdams pa kāpnēm, kas veda mājā, viens no jaunajiem vīriešiem sacīja: ”Es vēlos iepazīties ar cilvēkiem, kas lieto Dieva vārdu.”

Kad viesi bija iegājuši mājā, kur viņiem tika pasniegtas vieglas uzkodas, viņu satraukums pierima. Viņi bija ieradušies no kādas attālas, savrupas lauksaimniecības kolonijas. Dzīvodami savā kolonijā, viņi sešus gadus pa pastu bija saņēmuši žurnālu Sargtornis. ”Mēs lasījām, ka uz zemes būs paradīze. Vai tā ir patiesība?” viņi jautāja. Jehovas liecinieki viņiem parādīja, kas teikts Bībelē. (Jesajas 11:9; Lūkas 23:43; 2. Pētera 3:7, 13; Atklāsmes 21:3, 4.) ”Redziet nu!” viens no fermeriem sacīja pārējiem. ”Tā ir patiesība. Uz zemes būs paradīze.” Pārējie cits caur citu atkārtoja: ”Liekas, mēs esam atraduši patiesību.”

Kas ir menonīti? Kam viņi tic? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, mums domās jāpārceļas uz 16. gadsimtu.

Kas ir menonīti?

16. gadsimtā, kad uzplauka Bībeles tulkošana un izdošana Eiropas tautu valodās, cilvēkiem radās vēlēšanās lasīt un pētīt Bībeli. Mārtiņš Luters un citi reformatori noraidīja daudzas no katoļu baznīcas mācībām, tomēr jaunizveidotās protestantu baznīcas saglabāja arī daudzus nebībeliskus paradumus. Piemēram, viens no tādiem bija jaundzimušo kristīšana. Taču bija cilvēki, kas, cenzdamies saprast Bībeles patiesību, nonāca pie secinājuma, ka cilvēks var kļūt par kristiešu draudzes locekli tikai tad, ja viņš pirms kristīšanās ir pieņēmis apzinātu lēmumu. (Mateja 28:19, 20.) Dedzīgi sludinātāji, kas aizstāvēja šo uzskatu, sāka ceļot pa pilsētām un ciemiem, mācīdami Bībeli un  kristīdami pieaugušos. Viņus sāka saukt par anabaptistiem, ko varētu tulkot ”pārkristītāji”.

Viens no cilvēkiem, kas savos patiesības meklējumos vērsās pie anabaptistiem, bija katoļu priesteris Menno Simonss, kurš darbojās Nīderlandes ziemeļdaļā, Vitmārsumas ciemā. 1536. gadā viņš jau bija sarāvis visas saites ar katoļu baznīcu un kļuvis par baznīcas vajātu cilvēku. 1542. gadā Svētās Romas impērijas imperators Kārlis V pats personīgi apsolīja 100 guldeņu lielu atlīdzību tam, kurš notvers Menno Simonsu. Tomēr Menno Simonss turpināja darboties un izveidoja vairākas anabaptistu draudzes. Viņu un viņa piekritējus drīz vien sāka saukt par menonītiem.

Menonīti mūsdienās

Laika gaitā tūkstošiem menonītu no Rietumeiropas vajāšanu dēļ pārcēlās uz Ziemeļameriku. Tur viņiem bija iespēja turpināt patiesības meklējumus un izplatīt savus uzskatus. Tomēr viņi lielā mērā bija zaudējuši savu priekšgājēju dedzību Bībeles pētīšanā un publiskā sludināšanā. Lielākā daļa no viņiem turējās pie tādām nebībeliskām mācībām kā, piemēram, mācības par trīsvienību, dvēseles nemirstību un elles ugunīm. (Salamans Mācītājs 9:5; Ecēhiēla 18:4; Marka 12:29.) Mūsdienās menonītu misijas darbs vairāk ir saistīts ar medicīnas jomu un sociālo sfēru nekā ar evaņģelizāciju.

Saskaņā ar aprēķiniem, patlaban 65 valstīs dzīvo aptuveni 1 300 000 menonītu. Taču mūsdienās menonīti sūdzas par vienotības trūkumu savā starpā, tāpat kā par to pirms vairākiem gadsimtiem bija sūdzējies Menno Simonss. Pirmā pasaules kara laikā šķelšanos viņu starpā izraisīja atšķirīgie viedokļi par pasaules konfliktiem. Ziemeļamerikā daudzi menonīti, balstīdamies uz bībelisku pārliecību, noraidīja militāro dienestu. Bet, kā teikts grāmatā An Introduction to Mennonite History, ”Līdz 1914. gadam nepretošanās princips lielākoties bija palicis Rietumeiropas menonītu baznīcu vēsturē”. Mūsdienās ir tādas menonītu kopienas, kas lielākā vai mazākā mērā ir pārņēmušas mūsdienīgu dzīvesveidu, bet ir arī tādas, kurās, piemēram, drēbju aizdarei vēl joprojām izmanto āķīšus, nevis pogas un kurās valda uzskats, ka vīrieši nedrīkst dzīt bārdu.

Tās menonītu kopienas, kas ir izlēmušas turēties nošķirti no mūsdienu pasaules, ir apmetušās vietās, kur vietējās varas viņiem ļauj dzīvot netraucēti. Piemēram, Bolīvijā ir daudzas savrupas menonītu kolonijas, kurās kopumā dzīvo ap 38 000 cilvēku, un katrā no šīm kolonijām valda atšķirīgi likumi. Ir kolonijas, kurās ir aizliegti motorizēti transporta līdzekļi un ir atļauts pārvietoties tikai zirgu vilktos ratos. Daļā koloniju ir aizliegts klausīties radio, skatīties televīziju un muzicēt. Dažās pat ir aizliegts mācīties valsts valodu. ”Lai turētu mūs savā pakļautībā, mācītāji mums neļauj mācīties spāņu valodu,” izteicās kāds kolonijas iemītnieks. Daudzi jūtas apspiesti un dzīvo bailēs no tā, ka viņus var izslēgt no kopienas — biedējošas izredzes cilvēkam, kas nekad nav dzīvojis ārpus savas kolonijas.

Tiek iesēta patiesības sēkla

Johans, kāds menonītu fermeris, kaimiņu mājās ieraudzīja žurnāla Sargtornis numuru. Johana ģimene Bolīvijā bija ieceļojusi no Meksikas, kur viņi bija dzīvojuši kādu laiku pēc ieceļošanas no Kanādas. Johans vienmēr bija alcis pēc palīdzības savos Bībeles patiesības meklējumos, un viņš palūdza kaimiņam, vai nevar aizņemties žurnālu.

Pēc kāda laika, kad Johans bija ieradies pilsētā, lai pārdotu savā saimniecībā saražotos produktus, viņš uzrunāja kādu Jehovas liecinieci,  kas tirgū cilvēkiem piedāvāja žurnālu Sargtornis. Viņa Johanam palīdzēja sazināties ar kādu misionāru, kas prata vācu valodu, un drīz vien Johans pa pastu saņēma Sargtorni vācu valodā. Katrs žurnāla numurs tika rūpīgi lasīts un nodots no vienas kolonijā dzīvojošās ģimenes pie citas, līdz tas juka laukā. Reizēm vairākas ģimenes sanāca kopā un līdz pat pusnaktij kopīgi lasīja un apsprieda žurnāla rakstus, uzmeklēdami arī visus žurnālā pieminētos Bībeles pantus. Johanam izveidojās pārliecība, ka Jehovas liecinieki ir tie, kas vienoti pilda Dieva gribu visā pasaulē. Pirms savas nāves Johans sievai un bērniem teica: ”Jums vienmēr jālasa Sargtornis. Tas jums palīdzēs saprast Bībeli.”

Daži no Johana ģimenes locekļiem sāka stāstīt saviem kaimiņiem par to, ko bija uzzinājuši no Bībeles. ”Zeme netiks iznīcināta. Tieši pretēji, Dievs to pārveidos par paradīzi,” viņi tiem teica. ”Un Dievs nemoka cilvēkus ellē.” Ziņas par šīm sarunām drīz vien sasniedza mācītāju ausis, un mācītāji brīdināja Johana ģimeni, ka tad, ja viņi nepārtrauks stāstīt citiem par saviem uzskatiem, viņi tiks izslēgti no kopienas. Vēlāk ģimenes apspriedē, kurā viņi runāja par menonītu baznīcas vecāko izdarīto spiedienu, kāds jauns vīrietis vērsās pie pārējiem. ”Es nesaprotu, kāpēc mēs žēlojamies par mūsu baznīcas vecākajiem,” viņš sacīja. ”Mēs visi zinām, kura ir patiesā reliģija, taču mēs tā arī neko neesam darījuši.” Jaunā vīrieša tēvs nopietni ieklausījās dēla vārdos. Pēc neilga laika desmit no viņiem slepus devās ceļā, lai atrastu Jehovas lieciniekus, un galu galā viņi, kā jau bija stāstīts raksta sākumā, nonāca pie misionāru mājas.

Nākamajā dienā misionāri devās uz menonītu koloniju apciemot savus jaunos draugus. Misionāru automašīna bija vienīgais motorizētais transportlīdzeklis uz ceļa. Lēnām braukdami garām zirgu vilktiem pajūgiem, misionāri ar interesi uzlūkoja tajos sēdošos menonītus, kuri ar tikpat neviltotu interesi nopētīja misionārus. Drīz vien misionāri sēdēja pie galda kopā ar desmit menonītiem, divu ģimeņu pārstāvjiem.

Viņi pavadīja kopā četras stundas, studēdami pirmo nodaļu grāmatā Zināšanas, kas var dot mūžīgu dzīvi *. Katrai rindkopai fermeri bija atraduši papildus Bībeles pantus, un viņi vēlējās uzzināt, vai saprot tos pareizi. Pēc katra materiāla apskatei paredzētā jautājuma iestājās vairāku minūšu ilga pauze, kuras laikā fermeri kopīgi apspriedās lejasvācu dialektā, un tad grupas pārstāvis visu vārdā sniedza atbildi spāņu valodā. Tā bija neaizmirstama diena, taču grūtības vairs nebija aiz kalniem. Viņus gaidīja pārbaudījumi, gluži tāpat kā pirms nepilniem pieciem gadsimtiem pārbaudījumus pieredzēja Menno Simons, kad viņš sāka meklēt Bībeles patiesību.

Vajāti patiesības dēļ

Pēc pāris dienām Johana ģimenes mājā ieradās menonītu vecākie ar paziņojumu tiem, kas bija runājuši ar Jehovas lieciniekiem: ”Mēs dzirdējām, ka pie jums ir bijuši Jehovas liecinieki. Jūs nedrīkstat ļaut viņiem te ierasties vēlreiz, un, ja jūs neatdosiet viņu atstāto literatūru sadedzināšanai, jūs tiksiet izslēgti.” Menonītu ģimeņu pārstāvji tikai vienu reizi bija studējuši Bībeli kopā ar Jehovas lieciniekiem, tāpēc tagad notiekošais viņiem bija nopietns pārbaudījums.

”Mēs nevaram izpildīt to, ko jūs no mums prasāt,” atbildēja vienas ģimenes galva. ”Šie  cilvēki ieradās pie mums mācīt Bībeli.” Kāda bija vecāko reakcija? Viņi izslēdza abas ģimenes no kopienas par to, ka tie bija mācījušies Bībeli! Tas šīm ģimenēm bija smags trieciens. Kolonijas siera darītavas piena savācējs pabrauca garām vienas ģimenes mājai, nepaņēmis viņu sagatavoto pienu un tā atstādams viņus bez vienīgā ienākumu avota. Vienas ģimenes galva tika atlaists no darba. Otras ģimenes galvam vairs neļāva iepirkties kolonijas veikalā, savukārt viņa desmitgadīgo meitu izslēdza no skolas. Kaimiņi ielenca vienas ģimenes māju, lai atņemtu sievu vienam no jaunajiem vīriešiem, apgalvojot, ka viņa nevar dzīvot kopā ar vīru, kas ir izslēgts no kopienas. Par spīti šādām grūtībām, neviena no ģimenēm nepārtrauca savus centienus iepazīt patiesību.

Misionāri arī turpmāk ik nedēļu devās tālā ceļā, lai mācītu menonītu ģimenēm Bībeli. Šīs nodarbības ļoti stiprināja abu ģimeņu locekļu ticību. Daži no viņiem divas stundas brauca ar pajūgu, lai būtu klāt Bībeles nodarbībās. Ļoti saviļņojoša bija reize, kad abas ģimenes pirmo reizi palūdza vienam no misionāriem teikt lūgšanu. Šajā kopienā menonīti nekad neteica lūgšanas balsī, tāpēc viņi nekad iepriekš nebija dzirdējuši, ka kāds lūgtu par viņiem. Pēc lūgšanas vīriešiem acīs bija asaras. Tāpat var labi iedomāties, cik lielu interesi izraisīja magnetofons, ko misionāri reiz bija paņēmuši līdzi. Šajā menonītu kopienā mūzika nebija atļauta. Abām ģimenēm tik ļoti patika skaistās Valstības melodijas, kas bija ierakstītas magnetofona lentē, ka viņi izlēma dziedāt Valstības dziesmas pēc katras Bībeles nodarbības. Taču joprojām neatrisināts palika jautājums: kā gan viņi spēs iztikt jaunajos apstākļos?

Mīloša brāļu saime

Pēc tam, kad abas ģimenes bija izslēgtas no kopienas, viņi sāka gatavot sieru paši, bet misionāri viņiem palīdzēja atrast pircējus. Par šo ģimeņu nedienām izdzirdēja kāds pieredzējis Jehovas liecinieks, kas bija uzaudzis menonītu kolonijā Dienvidamerikā, bet nu jau ilgu laiku dzīvoja Ziemeļamerikā. Viņš ļoti vēlējās tiem palīdzēt un jau pēc nedēļas devās uz Bolīviju. Šis Jehovas liecinieks ne tikai sniedza lielu garīgu uzmundrinājumu abām ģimenēm, bet arī palīdzēja viņiem nopirkt kravas automašīnu, lai viņi varētu nokļūt uz sapulcēm Jehovas liecinieku Valstības zālē, kā arī aizgādāt savā saimniecībā ražotos produktus uz tirgu.

”Kad mēs bijām izslēgti no kopienas, mums klājās smagi. Uz Valstības zāli mēs devāmies skumjām sejām, taču atgriezāmies priecīgi,” atceras viena no sievietēm. Jehovas liecinieki bija gatavi viņus atbalstīt. Daži iemācījās vācu valodu, un vairāki Jehovas liecinieki, kas runāja vāciski, no Eiropas ieradās Bolīvijā, lai palīdzētu vadīt sapulces vācu valodā. Drīz vien jau 14 cilvēki no menonītu kolonijas sludināja labo vēsti par Valstību citiem.

2001. gada 12. oktobrī, nepilnu gadu pēc pirmās ierašanās misionāru mājā, 11 no šiem bijušajiem anabaptistiem tika kristīti vēlreiz, un šoreiz viņi ar to apliecināja savu lēmumu kalpot Jehovam. Kopš tā laika arī vairāki citi bijušie menonīti ir spēruši šādu soli. Viens no viņiem vēlāk izteicās: ”Kopš mēs esam uzzinājuši patiesību no Bībeles, mēs jūtamies kā cilvēki, kas reiz ir bijuši vergi, bet nu ir ieguvuši brīvību.” Kāds cits sacīja: ”Daudzi menonīti sūdzas, ka viņu starpā trūkst mīlestības. Turpretī Jehovas liecinieki no tiesas interesējas cits par citu. Viņu vidū es jūtos droši.” Ja jūs vēlaties labāk saprast Bībeles patiesību, arī jums varbūt būs jāpieredz grūtības. Taču, ja jūs vērsīsieties pēc palīdzības pie Dieva Jehovas un apliecināsiet ticību un drosmi, kā to darīja pieminētās ģimenes, arī jūs spēsiet tikt galā ar grūtībām un rast prieku.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 25. lpp.]

Bībeliskā literatūra vācu valodā izraisīja lielu atsaucību

[Attēls 26. lpp.]

Agrāk mūzika viņiem bija aizliegta, taču tagad viņi dzied pēc katras Bībeles nodarbības