Kas bija Poncijs Pilāts?

”AUGSTPRĀTĪGAIS skeptiķis Pilāts ir viena no tām vēsturiskajām personām, kas joprojām nodarbina cilvēku prātus. Dažiem viņš ir svētais, bet citiem — cilvēciskā vājuma iemiesojums, tipisks politikānis, kas ir gatavs upurēt cilvēka dzīvību stabilitātes vārdā.” (Ena Ro (Ann Wroe), Poncijs Pilāts.)

Lai kāds būtu mūsu priekšstats par Ponciju Pilātu, viņa vārdu cilvēki joprojām atceras tāpēc, ka viņš tiesāja Jēzu Kristu. Kas bija Poncijs Pilāts? Kas par viņu ir zināms? Uzzinot vairāk par Pilāta stāvokli, mēs varam iegūt dziļāku sapratni par visnozīmīgāko notikumu, kāds jebkad ir risinājies uz zemeslodes.

Pilāta stāvoklis, pienākumi un pilnvaras

Romas imperators Tiberijs iecēla Pilātu par Jūdejas pārvaldnieku mūsu ēras 26. gadā. Šādā amatā tika iecelti cilvēki no jātnieku kārtas, privileģētas pilsoņu kārtas, par kuru augstāki bija tikai senatori. Acīmredzot Pilāts sāka dienestu armijā kā kara tribūns jeb zemākas pakāpes virsnieks, ar laiku ieguva augstāku dienesta pakāpi un kļuva par Jūdejas pārvaldnieku, vēl nesasniedzis 30 gadu vecumu.

Pilāta militārā forma bija ādas tunika un metāla krūšu plāksne, bet civilais apģērbs — balta toga ar purpura apmali. Starp cilvēkiem, kas piederēja pie Pilāta kārtas, bija pieņemts īss matu griezums, un viņi regulāri skuvās. Lai gan ir izteikts pieņēmums, ka Pilāts varēja būt nācis no Spānijas, viņa vārds liek domāt, ka viņš piederēja pie Poncijiem — kādas samnītu dzimtas, kas dzīvoja Itālijas dienvidos.

Pārvaldnieki, kas tika iecelti no jātnieku kārtas, parasti tika sūtīti uz tā sauktajām barbaru teritorijām. Par tādu romieši uzskatīja arī Jūdeju. Pilāta uzdevumos ietilpa kārtības uzturēšana, kā arī netiešo nodokļu un personas nodokļa iekasēšana. Tiesas spriešana Jūdejā bija ebreju tiesu pārziņā, bet ar lietām, kurās tika prasīts nāves sods, acīmredzot bija jāvēršas pie pārvaldnieka, kas bija augstākā tiesas instance provincē.

Pilāts ar sievu un nelielu svītu dzīvoja ostas pilsētā Cēzarejā. Viņš komandēja piecas kohortas (pa 500—1000 vīru katrā), kā arī jātnieku vienību, kurā, visticamāk, bija 500 jātnieku. Viens no Pilāta kareivju regulārajiem pienākumiem bija nāves sodu izpildīšana. Miera laikā spriedums tika izpildīts pēc īsas lietas izskatīšanas, bet dumpju laikā nāves sodi tika izpildīti bez tiesas un masveidīgi. Piemēram, apspiežot Spartaka vadīto vergu sacelšanos, romieši izpildīja nāves sodu 6 tūkstošiem dumpja dalībnieku. Ja Jūdejā draudēja izcelties nemieri, Jūdejas pārvaldnieks varēja lūgt palīdzību imperatora legātam Sīrijā, kura pakļautībā bija leģioni. Taču lielāko  daļu Pilāta pilnvaru laika legāts neatradās Sīrijā, tāpēc Pilātam pašam bija ātri jāapspiež nemieri.

Provinču pārvaldnieki regulāri sazinājās ar imperatoru. Viņiem bija jāziņo par visiem notikumiem, kas varēja skart imperatora godu vai apdraudēt Romas varu, savukārt imperators deva norādījumus, kā rīkoties katrā konkrētajā situācijā. Pārvaldnieki bieži vien centās pasteigties, lai ziņojumu par notikumiem provincē imperators saņemtu no viņiem, kamēr vēl nav pienākušas sūdzības no citiem. Par to droši vien domāja arī Pilāts, kad stāvoklis Jūdejā kļuva nestabils.

Galvenie avoti, kuros ir atrodamas ziņas par Pilātu, ir evaņģēliji un vēsturnieku Josefa Flāvija un Filona darbi. Romiešu vēsturnieks Tacits kādā no saviem darbiem ir pieminējis faktu, ka Pilāts piesprieda nāves sodu Kristum, no kura savu nosaukumu ir ieguvuši kristieši.

Jūdu neapmierinātība

Josefs Flāvijs raksta, ka romiešu pārvaldnieki zināja par ebreju nepatiku pret tēlu darināšanu, tāpēc nelika savām vienībām nest karogus ar imperatora attēliem, kad viņi ieradās Jeruzalemē. Bet Pilāts tā izdarīja, un pūlis saniknotu ebreju ieradās Cēzarejā, lai paustu savu sašutumu. Piecas dienas Pilāts nepiekāpās ebreju prasībām, bet sestajā dienā pavēlēja kareivjiem aplenkt protestētājus un piedraudēja viņus sodīt, ja viņi tūlīt neizklīdīs. Kad ebreji paziņoja, ka viņi drīzāk mirs nekā noskatīsies, kā tiek pārkāpti viņu likumi, Pilāts piekāpās un deva pavēli noņemt karogus ar imperatora attēliem.

Pēc visa spriežot, Pilāts labprāt risināja problēmas ar brutālu spēku. Josefs Flāvijs raksta, ka tad, kad Pilāts būvēja akveduktu, lai apgādātu Jeruzalemi ar ūdeni, viņš izmantoja līdzekļus no tempļa mantnīcas. Pilāts nepaņēma naudu ar varu, jo zināja, ka ebreji to uzskatītu par zaimošanu un varētu pieprasīt, lai Tiberijs atsauc viņu no Jūdejas. Acīmredzot ar Pilātu bija sadarbojušies ebreji, kas pārraudzīja tempļa mantnīcu. Līdzekļus, kas bija ziedoti templim, drīkstēja izmantot arī sabiedriski noderīgiem darbiem. Tomēr Pilāta rīcība izraisīja sašutumu, un tūkstošiem ebreju sapulcējās, lai izteiktu savu neapmierinātību.

Pilāts pavēlēja saviem kareivjiem iejukt protestētāju pūlī, taču līdzi viņiem bija jāņem nevis zobeni, bet nūjas. Acīmredzot Pilāts gribēja savaldīt pūli, neizraisot masveida asinsizliešanu. Viņa plāns izdevās, kaut gan daudzi cilvēki tika nogalināti. Kad cilvēki Jēzum stāstīja, ka Pilāts ir sajaucis galiliešu asinis ar to upuriem, iespējams, viņi atsaucās tieši uz šo notikumu. (Lūkas 13:1.)

”Kas ir patiesība?”

Pilāta ”slava” ir saistīta ar Jēzus lietas izskatīšanu. Ebreju augstie priesteri un vecaji apsūdzēja Jēzu tajā, ka viņš sevi sauc par ķēniņu. Kad Pilāts dzirdēja, ka Jēzus misija ir apliecināt patiesību, viņš saprata, ka šis apsūdzētais neapdraud Romu. ”Kas ir patiesība?” viņš jautāja, acīmredzot domādams, ka patiesības jēdziens ir pārāk abstrakts, lai tam pievērstu daudz uzmanības. Pilāta spriedums bija ļoti skaidrs: ”Es nekādas vainas pie viņa neatrodu.” (Jāņa 18:37, 38; Lūkas 23:4.)

Ar to šī lieta būtu beigusies, ja vien ebreji neturpinātu uzstāt, ka Jēzus musina tautu. Pilāts labi zināja, ka augstie priesteri ir  nodevuši Jēzu tiesai skaudības dēļ. Bet viņš zināja arī to, ka Jēzus atbrīvošana varētu izraisīt nemierus, ko viņš nekādā gadījumā negribēja pieļaut. Pilātam pietika problēmu — nesen jau bija apcietināts Baraba un vairāki viņa līdzgaitnieki, kas tika apsūdzēti musināšanā un slepkavībā. (Marka 15:7, 10; Lūkas 23:2.) Turklāt iepriekšējie konflikti ar ebrejiem bija ievērojami sabojājuši Tiberija viedokli par Pilātu, un Tiberijs bija pazīstams ar savu neiecietību pret sliktiem pārvaldniekiem. Taču padoties ebreju spiedienam nozīmētu atzīt savu vājumu. Pilāts atradās nopietnas dilemmas priekšā.

Uzzinājis, no kurienes nāk Jēzus, Pilāts mēģināja novelt viņa lietu uz Galilejas pārvaldnieka Hēroda Antipas pleciem. Kad tas neizdevās, viņš mēģināja panākt, lai ebreji, kas bija sapulcējušies viņa nama priekšā, prasītu Jēzus apžēlošanu, jo Pasā svētku laikā bija pieņemts vienu ieslodzīto atbrīvot. Bet pūlis pieprasīja Barabas atbrīvošanu. (Lūkas 23:5—19.)

Varbūt Pilāts gribēja rīkoties taisnīgi, taču viņš arī domāja par savu stāvokli un to, kā izdabāt pūlim. Beigu beigās Pilāts izšķīrās par labu savai karjerai, nevis taisnībai un tam, ko viņam teica sirdsapziņa. Viņš pavēlēja iznest ūdeni un pūļa priekšā mazgāja rokas, tā parādīdams, ka neuzņemas vainu šī cilvēka nāvē. * Zinādams, ka Jēzus nav vainīgs nekādos noziegumos, Pilāts tomēr lika Jēzu nopērt un pieļāva, ka kareivji izsmej, sit un apspļauda Jēzu. (Mateja 27:24—31.)

Kad Pilāts vēl pēdējo reizi mēģināja atbrīvot Jēzu, pūlis sāka kliegt, ka viņš nebūs imperatora draugs, ja viņš to izdarīs. (Jāņa 19:12.) Ar to Pilāta mēģinājumi atbrīvot Jēzu beidzās. Kāds autors Pilāta lēmumu raksturoja šādi: ”Risinājums bija vienkāršs: izpildīt nāves sodu. Vienīgais zaudējums būtu kāda acīmredzami nenozīmīga ebreja nāve; būtu muļķīgi pieļaut, ka viņa dēļ rodas nepatikšanas.”

Kas ar Pilātu notika pēc tam?

Pēdējā reize, kad Pilāts ir pieminēts rakstiskās liecībās, arī ir saistīta ar kādu konfliktu. Josefs Flāvijs raksta, ka milzīgs pūlis bruņotu samariešu bija sapulcējušies Garicima kalnā, jo gribēja atrast dārgumus, ko tur it kā esot paslēpis Mozus. Pilāts uz turieni nosūtīja kareivju vienības, un daudzi samarieši tika nogalināti. Pēc šī notikuma samarieši griezās ar sūdzību pie Sīrijas vietvalža Lūkija Vitellija, kam Pilāts bija pakļauts. Nav zināms, vai Vitellijs uzskatīja, ka Pilāts ir aizgājis par tālu. Lai kāds bija viņa uzskats, spriedums bija stingrs: Pilātam bija jāatgriežas Romā un jāatbild imperatoram par savu rīcību. Bet, kamēr Pilāts bija ceļā, Tiberijs nomira.

Kā norādīts kādā avotā, ”šajā brīdī Pilāts noiet no vēstures skatuves un pāriet leģendu sfērā”. Tomēr ir bijis daudz mēģinājumu papildināt iztrūkstošos faktus Pilāta dzīves stāstā. Piemēram, ir izteikts apgalvojums, ka Pilāts pievērsās kristietībai. Etiopijas koptu baznīca iecēla Pilātu svēto kārtā. Eisebijs, kas dzīvoja 3. gadsimta beigās un 4. gadsimta sākumā, bija pirmais, kas rakstīja, ka Pilāts, tāpat kā Jūda Iskariots, izdarīja pašnāvību. Taču neviens nevar droši apgalvot, kas īsti notika ar Pilātu.

Tas, kas ir zināms par Pilātu, iespējams, liek iztēloties viņu kā stūrgalvīgu, nekaunīgu un cietsirdīgu cilvēku. Tomēr viņš pārvaldīja Jūdejas provinci desmit gadus — reti kurš Jūdejas pārvaldnieks noturējās savā postenī tik ilgi. Tātad no romiešu viedokļa Pilāts labi pildīja savus pienākumus. Daži Pilātu ir saukuši par gļēvuli, kas lika spīdzināt un nogalināt Jēzu, lai pasargātu pats sevi. Citi ir norādījuši, ka Pilāta galvenais pienākums bija veicināt mieru un aizstāvēt Romas intereses un ka taisnīga tiesa bija pakārtota šim galvenajam mērķim.

Protams, laikā, kad dzīvoja Pilāts, valdīja citi tikumi. Tomēr nevarētu teikt, ka tiesnesis, kas notiesā nevainīgu cilvēku, ir rīkojies pareizi. Ja Poncija Pilāta ceļi nebūtu krustojušies ar Jēzus ceļiem, iespējams, viņa vārds būtu tikai viens no daudzajiem mazpazīstamajiem vārdiem vēstures liecībās.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 11. lpp.]

Šis uzraksts, kurā minēts Jūdejas pārvaldnieks Poncijs Pilāts, tika atrasts vietā, kur kādreiz atradās Cēzareja