Nepadodieties negatīvai domāšanai!

KAD patriarhs Ījabs bija nonācis lielā nelaimē, pie viņa ieradās trīs draugi — Ēlifass, Bildads un Cofars. Draugu mērķis bija izteikt Ījabam līdzjūtību un viņu mierināt. (Ījaba 2:11.) Ietekmīgākais un, iespējams, vecākais no trim bija Ēlifass. Viņš sāka runāt pirmais un pateica visvairāk. Par kādu domāšanu liecina trīs runas, ko teica Ēlifass?

Atcerēdamies kādu pārdabisku notikumu, viņš teica: ”Kāds gars gāja man gaŗām, un visi mani galvas mati sacēlās stāvus! Bet tad tur stāvēja, bet es to nepazinu sejā — kāda parādība manu acu priekšā; tā palika bez kustībām stāvot, bet balsi es dzirdēju čukstam.” (Ījaba 4:15, 16.) Kas bija šis gars, kurš ietekmēja Ēlifasa domāšanu? Kritiskie apgalvojumi, ko šis gars izteica, ļauj saprast, ka tas nevarēja būt Dievam uzticīgs eņģelis. (Ījaba 4:17, 18.) Ēlifasu uzrunāja ļauna garīga būtne. Vai gan Jehova citādi būtu nosodījis Ēlifasu un abus viņa draugus par melošanu? (Ījaba 42:7.) Ēlifass bija pakļāvies dēmona ietekmei, un viņa vārdos atspoguļojās domāšana, kas ir pretēja Dieva uzskatiem.

Kāds viedoklis izskanēja Ēlifasa runās? Kāpēc mums ir svarīgi sargāties no šādas domāšanas? Ko mēs varam darīt, lai pretotos negatīvām domām?

”Viņš pats saviem kalpiem neuzticas”

Visās trīs Ēlifasa runās izskanēja līdzīga doma, proti: Dievs ir tik prasīgs, ka nekas, ko dara viņa kalpi, viņam nav pietiekami labs. ”Redzi, Viņš pats saviem kalpiem neuzticas,” Ēlifass teica Ījabam, ”un saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu.” (Ījaba 4:18.) Nedaudz vēlāk Ēlifass apgalvoja, ka ”pat uz savu svēto saimi Dievs nevar paļauties, pat debesis nav nemaz Viņa paša acīs tik nevainojamas”. (Ījaba 15:15.) Un viņš jautāja: ”Vai Visuvarenajam ir kāds labums, ka tu esi taisnprātīgs?” (Ījaba 22:3.) Bildads apliecināja, ka piekrīt šim viedoklim, sacīdams: ”Pat mēness nespīd pienācīgi gaiši, un arī zvaigznes nav pietiekami šķīstas Viņa acīm.” (Ījaba 25:5.)

Mums jābūt ļoti uzmanīgiem, lai mēs nesāktu tā domāt. Šādas domas var radīt pārliecību, ka Dievs prasa pārāk daudz, un šāds uzskats savukārt var nopietni iedragāt mūsu attiecības ar Dievu. Turklāt, ja mēs sāktu domāt, ka Dievs prasa pārāk daudz, kā mēs reaģētu uz aizrādījumiem? Vai mēs tad spētu pazemīgi pieņemt pārmācību? Vai mēs drīzāk nesāktu dusmoties uz Jehovu? (Salamana Pamācības 19:3.) Ja tā notiktu, mūsu garīgumam draudētu nopietnas briesmas.

”Vai Dievam no cilvēka ir kāds labums?”

Ar uzskatu, ka Dievs ir pārāk prasīgs, cieši saistīts ir viedoklis, ka cilvēkiem Dieva acīs nav nekādas vērtības. Ēlifasa trešajā runā izskanēja  jautājums: ”Vai Dievam no cilvēka ir kāds labums?” (Ījaba 22:2.) Šajā jautājumā izskan mājiens, ka cilvēks ir bezvērtīgs Dieva priekšā. Līdzīgu domu izteica Bildads, kad viņš jautāja: ”Kā tad cilvēks varētu būt taisns Dieva priekšā, un šķīsts, kas no sievas dzimis?” (Ījaba 25:4, LB-26.) Raugoties no šāda viedokļa, Ījabs, kas bija tikai mirstīgs cilvēks, nevarēja pat cerēt, ka Dievs viņu uzskatītu par taisnīgu.

Daudzi cilvēki mūsdienās cieš tāpēc, ka ir sliktās domās par sevi. Zemas pašcieņas iemesli var būt nepatīkami notikumi bērnībā, dzīves grūtības, etnisks naids un daudz kas cits. Bet arī Sātanam un viņa dēmoniem patīk graut cilvēku pašcieņu. Viņi cenšas panākt, lai cilvēks domātu, ka nekas, ko viņš dara, Visvarenajam Dievam nav pietiekami labs, jo cilvēks, kas sāk tā domāt, vieglāk padodas grūtsirdībai. Ar laiku šāds cilvēks var sākt attālināties vai pat apzināti atkāpties no dzīvā Dieva. (Ebrejiem 2:1; 3:12.)

Gadu nasta un slikta veselība var jūtami ierobežot mūsu iespējas. Varbūt mums liekas, ka mēs darām maz salīdzinājumā ar to, ko mēs Valstības kalpošanā darījām tad, kad bijām jaunāki, veselāki un spēcīgāki. Tomēr mums jāpatur prātā, ka Sātans un viņa dēmoni grib panākt, lai mēs uzskatītu, ka nekas, ko mēs darām, Dievam nav pietiekami labs. Mums visiem spēkiem jāpretojas šādai domāšanai.

Kas palīdz pretoties negatīvai domāšanai

Par spīti visām ciešanām, kurām Sātans Velns bija licis nākt pār Ījabu, šis uzticamais Dieva kalps teica: ”Līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību!” (Ījaba 27:5.) Tā kā Ījabs mīlēja Dievu, viņš bija apņēmies palikt uzticīgs Dievam, lai notiktu, kas notikdams, un nekas nevarēja mazināt šo apņemšanos. Tas mums palīdz saprast, kas ir nepieciešams, lai pretotos negatīvai domāšanai. Mums jācenšas pēc iespējas labāk izprast Dieva mīlestību un jāveido sirsnīga pateicība par to. Un mums jāstiprina sava mīlestība pret Dievu. Abus minētos mērķus var sasniegt, regulāri pētot Dieva Rakstus un ar lūgšanām pārdomājot to, ko mēs uzzinām.

Piemēram, Jāņa evaņģēlija 3. nodaļas 16. pantā ir sacīts: ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu.” Jehova mīl cilvēkus, un viņa dziļā mīlestība ir skaidri izpaudusies visā, ko viņš ir darījis cilvēku labā. Pārdomājot to, kā Jehova senatnē ir izturējies pret cilvēkiem, mēs vairojam pateicību Jehovam un mīlestību pret viņu, un tas palīdz pretoties negatīvām domām.

Mēs varam padomāt, piemēram, par to, kā Jehova izturējās pret Ābrahāmu pirms Sodomas un Gomoras iznīcināšanas. Astoņas reizes Ābrahāms jautāja par lēmumu, ko Jehova bija pieņēmis. Tomēr nekas neliecina, ka tas kaut reizi būtu aizkaitinājis Jehovu. Gluži otrādi — viņš stiprināja un mierināja Ābrahāmu. (1. Mozus 18:22—33.) Kad vēlāk Dievs izveda no Sodomas Lata ģimeni, Lats lūdza, vai viņi nevarētu patverties tuvējā pilsētā, nevis doties kalnos. Jehova Latam atbildēja: ”Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuŗu tu esi runājis.” (1. Mozus 19:18—22.) Vai divi minētie notikumi liek domāt par Jehovu kā par prasīgu, neiecietīgu un valdonīgu kungu? Noteikti nē! Tie ļauj iepazīt Jehovu tādu, kāds viņš patiesībā ir, — kā mīlošu, labestīgu, žēlsirdīgu un saprotošu Dievu.

Priekšstatu par Jehovu kā Dievu, kas skatās tikai uz cilvēku trūkumiem un kam nekas nav pietiekami labs, atspēko arī tas, kas notika ar Āronu, Dāvidu un Manasi. Ārons izdarīja trīs smagus pārkāpumus. Viņš izveidoja zelta teļu, pievienojās savai māsai Mirjamai Mozus kritizēšanā un nedeva Dievam godu pie Meribas. Bet Jehova saskatīja to, kas Āronā bija labs, un ļāva viņam veikt priestera  pienākumus līdz pat viņa mūža galam. (2. Mozus 32:3, 4; 4. Mozus 12:1, 2; 20:9—13.)

Ķēniņš Dāvids savas valdīšanas laikā izdarīja vairākus nopietnus grēkus. Starp tiem bija laulības pārkāpšana, nevainīga cilvēka slepkavības organizēšana un pretlikumīga tautas skaitīšana. Tomēr Jehova ņēma vērā Dāvida nožēlu un nelauza derību par Valstību, atļaudams Dāvidam līdz mūža galam būt Izraēlas ķēniņam. (2. Samuēla 12:9; 1. Laiku 21:1—7.)

Jūdejas ķēniņš Manase cēla altārus Baalam, upurēja savus dēlus un nodarbojās ar spiritismu. Taču pēc tam, kad viņš no sirds bija nožēlojis savus grēkus, Jehova viņam piedeva, atbrīvoja viņu no gūsta un ļāva atkal valdīt Jūdejā. (2. Laiku 33:1—13.) Vai tā būtu rīkojies Dievs, kam neviens nav pietiekami labs?

Apsūdzētājs pats ir vainīgs

Patiesībā Sātanam pašam piemīt visas sliktās īpašības, kuras viņš piedēvē Jehovam. Sātans ir cietsirdīgs un nesaprātīgs, par ko skaidri liecina bērnu upurēšana, kas senatnē bija saistīta ar viltus pielūgsmi. Izraēlieši, kas bija atkrituši no tīrās pielūgsmes, sadedzināja savus bērnus — kaut kas tāds Jehovam nekad nevarēja nākt prātā. (Jeremijas 7:31.)

Nevis Jehova, bet Sātans meklē cilvēkos vainas un trūkumus. Atklāsmes grāmatas 12. nodaļas 10. pantā viņš ir minēts kā ”mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm”. Turpretī par Jehovu psalmos ir teikts: ”Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak Kungs, lai pastāv? Bet pie Tevis ir piedošana.” (Psalms 130:3, 4.)

Kad negatīvas domāšanas vairs nebūs

Nav grūti iedomāties, kādu atvieglojumu izjuta eņģeļi, kad Sātans Velns un viņa ļaunie gari tika padzīti no debesīm. (Atklāsmes 12:7—9.) Kopš tā laika ļaunie gari vairs nespēj traucēt Jehovas eņģeļu saimei debesīs. (Daniēla 10:13.)

Drīzā nākotnē tādu pašu prieku izjutīs zemeslodes iedzīvotāji. Drīz no debesīm nāks eņģelis ar bezdibeņa atslēgu un lielu ķēdi rokās. Viņš saistīs Sātanu un dēmonus un iemetīs tos ”bezdibenī”, liedzot tiem jebkādu iespēju rīkoties. (Atklāsmes 20:1—3.) Tas būs liels atvieglojums visiem, kas dzīvos uz zemes.

Bet pagaidām mums jādara viss iespējamais, lai cīnītos ar negatīvām domām. Ikreiz, kad jūtam, ka mūsu prātā zogas negatīvas domas, mums tām jāpretojas un jādomā par Jehovas mīlestību. Ja mēs to darīsim, Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās mūsu sirdis un domas. (Filipiešiem 4:6, 7.)

[Attēls 26. lpp.]

Ījabs nepadevās negatīvai domāšanai

[Attēls 28. lpp.]

Lats pārliecinājās, ka Jehova ir saprotošs Dievs