Vai mūsu sirdsapziņa darbojas pareizi?

MUMS visiem droši vien ir gadījies teikt: ”Es jūtu, ka tas nebūs pareizi,” — vai: ”Es nevaru to darīt. Man šķiet, ka tas nebūs labi.” Šādos brīžos mēs it kā dzirdam iekšēju balsi, kas mūs brīdina. Šī ”balss” ir mūsu sirdsapziņa — spēja noteikt, kas ir labs un kas slikts, iekšēja sajūta, kas mūs vai nu attaisno, vai nosoda. Šāda spēja ir iedzimta visiem cilvēkiem.

Kaut arī cilvēki ir atsvešinājušies no Dieva, mums joprojām piemīt spēja atšķirt labu no ļauna. Cilvēks tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tāpēc kaut kādā mērā mēs varam atspoguļot gudrību un taisnības izpratni, kas ir raksturīgas Dievam. (1. Mozus 1:26, 27.) Apustulis Pāvils, Dieva iedvesmots, par to rakstīja: ”Ja pagāni, kam nav bauslības likuma, sekodami savai dabai, izpilda tikumības likuma prasības, tad viņi, būdami bez bauslības likuma, paši sev ir likums. Jo ar to viņi pierāda, ka likuma prasība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz vai attaisno.” * (Romiešiem 2:14, 15.)

Šī ”daba”, ko mēs esam mantojuši no pirmā cilvēka Ādama, darbojas kā ”likums”, kas nosaka mūsu rīcību, — vienalga, pie kādas rases vai tautības mēs piederam. Mums visiem piemīt spēja spriest par savu rīcību. (Romiešiem 9:1.) Tas, ka tūlīt pēc Dieva likuma pārkāpšanas Ādams un Ieva paslēpās, skaidri liecināja, ka viņiem piemita šāda spēja. (1. Mozus 3:7, 8.) Vēl viens piemērs, no kura redzams, kā darbojas sirdsapziņa, ir kāds notikums ķēniņa Dāvida dzīvē. Bībelē stāstīts, ka ”viņa sirdsapziņa kļuva nemierīga”, kad viņš saprata, ka ir grēkojis, pavēlēdams izdarīt tautas skaitīšanu. (2. Samuēla 24:1—10.)

Spēja pārdomāt notikušo un morāli izvērtēt sevi mums palīdz nožēlot to, ko esam izdarījuši nepareizi, un tas ir ļoti svarīgi, lai saglabātu labas attiecības ar Dievu. Dāvids rakstīja: ”Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: ”Es izsūdzēšu tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu.” (Psalms 32:3, 5.) Sirdsapziņa, kas nav notrulinājusies, ved grēcinieku atpakaļ pie Dieva un palīdz saprast, ka viņam ir vajadzīga piedošana un ka viņam jāiet pa Dieva norādīto ceļu. (Psalms 51:3—6, 11, 15—17.)

Sirdsapziņa var brīdināt vai vadīt, kad mēs atrodamies grūtas izvēles priekšā vai mums jāpieņem kāds morālas dabas lēmums. Tieši tā sirdsapziņa palīdzēja Jāzepam, kurš saprata, ka dzimumsakari ārpus laulības nav pareizi un pieņemami, ka tie ir grēks pret Dievu. Vēlāk desmit baušļos, kas tika doti izraēliešiem, tika iekļauts konkrēts likums, kas aizliedza laulības pārkāpšanu. (1. Mozus 39: 1—9; 2. Mozus 20:14.) Protams, ir labāk, ja sirdsapziņa mūs vada un brīdina, nevis tikai nosoda. Kā darbojas mūsu sirdsapziņa?

Sirdsapziņas audzināšana

Sirdsapziņa ir dota visiem cilvēkiem, taču pašlaik tā diemžēl nedarbojas nevainojami. Pirmie cilvēki bija bezgrēcīgi, turpretī tagad ”visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības”. (Romiešiem 3:23.) Grēka un nepilnības dēļ mūsu sirdsapziņa ne vienmēr darbojas pareizi — tā nav tāda, kādu to Dievs sākotnēji bija iecerējis. (Romiešiem 7:18—23.) Turklāt mūsu sirdsapziņas veidošanos ietekmē ārēji faktori: audzināšana un sabiedrība ar tai raksturīgajiem priekšstatiem un paražām. Pasaulē pieņemtās tikumības normas, kas nepārtraukti pazeminās, nevar būt etalons, pēc kā veidot labu sirdsapziņu.

Kristiešiem pēc palīdzības jāgriežas pie nemainīgajām un taisnīgajām normām, kas atrodamas Dieva Rakstos, Bībelē. Turoties pie šīm normām, mēs mācām savai sirdsapziņai izdarīt pareizu novērtējumu un labot to, kas ir jālabo. (2. Timotejam 3:16.) Ja mēs mācām savu sirdsapziņu saskaņā ar Dieva normām, tā var kļūt par morālu aizsargu, kas palīdz ”izšķirt labu un ļaunu”. (Ebrejiem 5:14.) Turpretī tad, ja sirdsapziņa nevadās pēc Dieva normām, tā, ļoti iespējams, klusēs daudzās situācijās, kurās mūsu rīcība un lēmumi būs nepareizi. Kā teikts Bībelē, ”dažam cilvēkam kāds ceļš iesākumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē”. (Salamana Pamācības 16:25; 17:20.)

Daudzos jautājumos Bībelē ir doti ļoti skaidri norādījumi, un gudri rīkojas tie cilvēki, kas šiem norādījumiem seko. Tomēr ir arī daudz tādu jautājumu, par kuriem Bībelē nav tieši norādīts, ko darīt vai ko nedarīt. Piemēram, tie varētu būt jautājumi, kas ir saistīti ar darba vietas, ārstniecības metožu, izklaides un apģērba izvēli. Ne vienmēr ir viegli izšķirties par pareizo lēmumu. Šī iemesla dēļ mums jāveido tāda pati attieksme, kāda bija Dāvidam, kas teica: ”Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas tekas! Vadi mani Tavā patiesībā un māci mani, jo Tu esi mans Dievs, kas palīdz.” (Psalms 25:4, 5.) Jo labāk mēs iepazīsim Dieva viedokli dažādos jautājumos, jo vieglāk mums būs pareizi izvērtēt apstākļus un pieņemt tādus lēmumus, kas mums ļaus dzīvot ar tīru sirdsapziņu.

Tāpēc tad, kad mums rodas kāds būtisks jautājums vai jāpieņem kāds lēmums, mums vispirms jāpārdomā, kādi Bībeles principi attiecas uz mūsu situāciju. Daži no tiem varētu būt, piemēram, cieņa pret vadības principu  (Kolosiešiem 3:18, 20); prasība būt godīgiem visās lietās (Ebrejiem 13:18); naids pret to, kas ir ļauns (Psalms 97:10); dzīšanās pēc miera (Romiešiem 14:19); paklausība valsts varām (Mateja 22:21; Romiešiem 13:1—7); pilnīga padevība Dievam (Mateja 4:10); norādījums nebūt ”no pasaules” (Jāņa 17:14); brīdinājums sargāties no ”ļaunas sabiedrības” (1. Korintiešiem 15:33); pieticība attiecībā uz ārējo izskatu (1. Timotejam 2:9, 10); nepieciešamība domāt par citu jūtām (Romiešiem 14:13, 21). Atrodot Bībeles principus, kas attiecas uz konkrēto situāciju, mēs stiprinām savu sirdsapziņu un varam pieņemt pareizus lēmumus.

Ieklausīsimies savā sirdsapziņā

Ja vēlamies, lai sirdsapziņa mums palīdzētu, mums jāklausa, ko tā saka. Uz Bībeles principu pamata mācīta sirdsapziņa dod labumu vienīgi tad, ja cilvēks uz to reaģē. Sirdsapziņas balsi varētu salīdzināt ar signāliem, kurus automašīnas panelī redz autovadītājs. Pieņemsim, ka panelī iedegas signāls, kas brīdina, ka eļļas spiediens ir pārāk zems. Kas varētu notikt, ja autovadītājs to ignorētu? Turpinādams braukt, viņš riskētu sabojāt dzinēju. Kaut kas līdzīgs var notikt, ja mēs ignorējam, ko saka sirdsapziņa. Varbūt tā mūs brīdina nedarīt kaut ko tādu, ko mēs vēlamies vai jau esam sākuši darīt. Sirdsapziņa salīdzina to, ko mēs grasāmies darīt, ar Bībeles principiem un dod signālu, ka kaut kas nav kārtībā. Ņemdami vērā šo signālu, mēs ne tikai pasargājam sevi no nepareizas rīcības bēdīgajām sekām, bet arī palīdzam savai sirdsapziņai, lai tā arī turpmāk darbotos pareizi.

Ja mēs ignorētu brīdinājumus, ko dod sirdsapziņa, ar laiku tā kļūtu nejūtīga. Regulāru sirdsapziņas ignorēšanu vai apklusināšanu var salīdzināt ar to, kas notiek, ja āda kādā vietā regulāri tiek apdedzināta ar karstu dzelzi. Brūcei sadzīstot, izveidojas nejutīgi rētaudi. (1. Timotejam 4:2, LB-65r.) Sirdsapziņa, kas regulāri tiek apklusināta, pārstāj reaģēt uz grēku un vairs nebrīdina pirms atkārtotas grēkošanas. Šāda nocietināta sirdsapziņa nevadās pēc Bībeles normām laba un ļauna noteikšanā, tāpēc tā vairs nedarbojas pareizi. Tie, kam ir šāda sirdsapziņa, ir ”zaudējuši kauna jūtas” un atsvešinājušies no Dieva. (Efeziešiem 4:17—19; Titam 1:15.) Būtu traģiski, ja kaut kas tāds notiktu ar cilvēku, kas kalpo Dievam.

”Paturiet labu sirdsapziņu”

Lai saglabātu labu sirdsapziņu, nepieciešamas pastāvīgas pūles. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Es arī cenšos vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā.” (Apustuļu darbi 24:16.) Pāvils pastāvīgi pārbaudīja  un laboja savu rīcību, lai viņam būtu tīra sirdsapziņa Dieva priekšā. Viņš apzinājās, ka gala spriedumu par to, vai cilvēka rīcība ir bijusi pareiza vai ne, izteiks Dievs. (Romiešiem 14:10—12; 1. Korintiešiem 4:4.) Kā Pāvils pats atzina, ”viss ir atsegts un atklāts viņa acīm: viņam mēs esam atbildīgi”. (Ebrejiem 4:13.)

Bet Pāvils runāja arī par tīru sirdsapziņu ”cilvēku priekšā”. Ko tas nozīmē? Varam padomāt par kādu padomu, ko Pāvils deva Korintas kristiešiem. Minēdams konkrētu piemēru — ”elku upuŗu gaļas ēšanu” —, Pāvils paskaidroja, ka pat tad, ja kāda rīcība nav nepareiza no Dieva Rakstu viedokļa, mums tomēr jāņem vērā citu cilvēku sirdsapziņa. Ja mēs to neņemtu vērā, mūsu rīcība varētu nodarīt garīgu postu ”brālim, par kuŗu Kristus ir miris”. Turklāt tas varētu sabojāt arī mūsu attiecības ar Dievu. (1. Korintiešiem 8:4, 11—13; 10:23, 24.)

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, mums jāturpina audzināt savu sirdsapziņu un jārūpējas, lai tā nenotrulinātos. Kad mums jāpieņem lēmumi, meklēsim Dieva vadību. (Jēkaba 1:5.) Pētīsim Dieva Rakstus un ļausim, lai tajos atrodamie principi ietekmētu mūsu prātu un sirdi. (Salamana Pamācības 2:3—5.) Nopietnās situācijās lūgsim garīgi nobriedušu kristiešu palīdzību, lai mēs būtu droši, ka pareizi saprotam attiecīgos Bībeles principus. (Salamana Pamācības 12:15; Romiešiem 14:1; Galatiešiem 6:5.) Pieņemot lēmumus, domāsim, kā tie ietekmēs mūsu sirdsapziņu, kā uz tiem raudzīsies citi un, pats galvenais, kā tie ietekmēs mūsu attiecības ar Jehovu. (1. Timotejam 1:5, 18, 19.)

Sirdsapziņa ir brīnišķīga dāvana, ko mums ir devis mūsu mīlošais debesu Tēvs, Dievs Jehova. Ja mēs izmantosim šo dāvanu saskaņā ar tās devēja nodomu, mēs varēsim būt viņam tuvāki. Cenzdamies ”paturēt labu sirdsapziņu” visā, ko darām, mēs varam apliecināt, ka esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības. (1. Pētera 3:16; Kolosiešiem 3:10.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 13. lpp.]

Vai mūsu sirdsapziņa mūs brīdina un vada vai tikai tiesā un nosoda?

[Attēls 14. lpp.]

Iepazīstot un izmantojot Bībeles principus, mēs audzinām savu sirdsapziņu

[Attēli 15. lpp.]

Klausīsim, ko mums saka sirdsapziņa