Dzīvesstāsts

Vecāku piemērs mani stiprināja

PASTĀSTĪJIS JANEZS REKEĻS

Ritēja 1958. gads. Mēs ar sievu Stanku atradāmies augstu Karavankes Alpos pie Dienvidslāvijas un Austrijas robežas — mūsu mērķis bija nokļūt Austrijā. Tas bija ļoti bīstami, jo stingrā apņēmībā apturēt ikvienu robežšķērsotāju šeit patrulēja bruņoti dienvidslāvu robežsargi. Mēs nonācām stāvas kraujas malā, un pirmo reizi mūžā mums ar Stanku pavērās skats uz Austrijas puses kalniem. Dodamies austrumu virzienā, mēs sasniedzām kādu nogāzi, kas bija nosēta ar akmeņiem un granti, un uz brezenta gabala, kas mums bija līdzi, laidāmies lejā no kalna pretī nezināmai nākotnei.

ES LABPRĀT pastāstītu, kā mēs nonācām šajā situācijā un kā vecāku labais piemērs man palīdzēja palikt uzticīgam Dievam Jehovam grūtos apstākļos.

Es uzaugu Slovēnijā, kas mūsdienās ir neliela Viduseiropas valsts. Tā atrodas Eiropas Alpos un ziemeļos robežojas ar Austriju, rietumos — ar Itāliju, dienvidos — ar Horvātiju un austrumos — ar Ungāriju. Taču tajā laikā, kad mani vecāki, Francs un Rozālija, bija bērni, Slovēnija ietilpa Austroungārijas impērijā. Pirmā pasaules kara beigās Slovēnija tika iekļauta Serbu, horvātu un slovēņu karalistē. 1929. gadā tai tika dots nosaukums Dienvidslāvijas karaliste, un tā paša gada 9. janvārī es nācu pasaulē. Mūsu ģimene tolaik dzīvoja Podhomas ciemata tuvumā pie gleznainā Bledas ezera.

Māte bija uzaugusi stingrā katoļu ģimenē. Divi no viņas tēvočiem bija mācītāji, un trīs tantes — mūķenes. Māte no visas sirds vēlējās  iegādāties Bībeli, izlasīt to un izprast, kas tajā stāstīts. Turpretī tēvam bija skeptiska attieksme pret reliģiju. Viņš bija sašutis par reliģiju iesaistīšanos Pirmajā pasaules karā.

Uzzinām patiesību

Neilgi pēc kara mātes brālēns Janezs Brajeks un viņa sieva Ančka kļuva par Bībeles pētniekiem, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus. Tolaik viņi dzīvoja Austrijā. Kopš 1936. gada Ančka sāka bieži apciemot mammu. Viņa sagādāja mammai Bībeli, ko mamma ātri vien izlasīja, tāpat kā Ančkas atnestos žurnālus Sargtornis un citas bībeliskas publikācijas slovēņu valodā. Pēc tam, kad 1938. gadā Austrija tika pievienota hitleriskajai Vācijai, Janezs un Ančka pārcēlās atpakaļ uz Slovēniju. Man šis pāris ir palicis atmiņā kā gudri, izglītoti cilvēki, kas no sirds mīlēja Dievu Jehovu. Viņi bieži ar mammu apsprieda Bībeles mācības, un tas ar laiku viņu pamudināja veltīt savu dzīvi Jehovam. 1938. gadā mamma kristījās.

Mamma mūsu pusē izraisīja īstu sensāciju, kad pārtrauca ievērot tradīcijas, kas bija pretrunā ar Bībeli. Viņa vairs nesvinēja Ziemassvētkus, pārtrauca ēst asinsdesas, taču visvairāk ļaudis bija šokēti, kad mamma sadedzināja visus elku tēlus, kas mums piederēja. Drīz vien mamma saskārās ar pretestību. Viņas tantes, mūķenes, atrakstīja vēstuli, kurā centās mammu pārliecināt, ka ir jāatgriežas pie jaunavas Marijas un katoļu baznīcas. Savukārt mamma viņām vēstulē lūdza atbildēt uz vairākiem konkrētiem jautājumiem par Bībeli, tomēr atbildi tā arī nesaņēma. Arī mans vectēvs sīvi pretojās mammas jaunajiem reliģiskajiem uzskatiem. Vectēvs nebija slikts cilvēks, bet viņu ļoti spēcīgi ietekmēja mūsu radinieki un apkārtējie ļaudis. Viņš vairākkārt iznīcināja mammas bībelisko literatūru, tomēr ne reizi neaiztika Bībeli. Nokritis ceļos, vectēvs lūdzās, lai mamma atgriežas baznīcā. Reiz viņš pat draudēja mammai ar nazi. Bet tēvs skaidri un gaiši viņam lika saprast, ka necietīs šādus izgājienus.

Arī turpmāk tēvs atbalstīja mātes vēlēšanos lasīt Bībeli un pieņemt lēmumus, kas bija saskaņā ar viņas ticību. 1946. gadā arī viņš kristījās. Redzot, kā Jehova stiprināja manu māti, kad viņa par spīti pretestībai drosmīgi nostājās patiesības pusē, un kā viņš māti atalgoja par viņas ticību, es izjutu vēlēšanos arī pats veidot tuvas attiecības ar Dievu. Turklāt man ļoti nāca par labu tas, ka māte man lasīja priekšā Bībeli un bībeliskas publikācijas.

 Mammai arī izvērsās garas diskusijas par Bībeles tēmām ar viņas māsu Mariju Repi, un 1942. gada jūlija vidū mēs ar Marijas tanti kristījāmies abi vienā dienā. Pie mums atnāca kāds brālis, kas pateica īsu runu un pēc tam kristīja mūs lielā koka toverī.

Piespiedu darbs Otrā pasaules kara laikā

1942. gadā Vācija un Itālija iekaroja Slovēniju, un tā tika sadalīta starp Vāciju, Itāliju un Ungāriju. Mani vecāki atteicās pievienoties hitleriskajai organizācijai Volksbund, savukārt es atteicos skolā teikt: ”Heil Hitler!” Pēc visa spriežot, mans skolotājs informēja par šo faktu varas iestādes.

Mūs iesēdināja vilcienā un aizveda uz kādu pili Bavārijā netālu no Hitenbahas ciemata, kas tika izmantota par darba nometni. Tēvs parūpējās, lai es varētu strādāt un dzīvot pie vietējā maiznieka. Tajā laikā es iemācījos maiznieka amatu, kas vēlāk man ļoti noderēja. Ar laiku visi pārējie mūsu ģimenes locekļi (arī Marijas tante un viņas ģimene) tika nosūtīti uz Guncenhauzenes nometni.

Kara beigās es biju nodomājis piebiedroties kādai cilvēku grupai, kas grasījās ceļot uz to pusi, kur bija meklējami mani vecāki. Taču tajā vakarā, kad bija paredzēts doties ceļā, negaidīti ieradās tēvs. Es nezinu, kas ar mani galu galā būtu noticis, ja es toreiz būtu devies ceļā ar šo visai apšaubāmo kompāniju. Tā bija vēl viena reize, kad es pieredzēju Jehovas maigo gādību, kas izpaudās tajā, ka vecāki bija gatavi mani aizstāvēt un pamācīt. Mēs ar tēvu toreiz mērojām ceļa gabalu, kas prasīja trīs dienas, līdz mēs satikāmies ar ģimeni. 1945. gada jūnijā visi ģimenes locekļi atgriezās mājās.

Pēc kara Dienvidslāvijā pie varas nāca komunisti prezidenta Josipa Broza Tito vadībā, tāpēc Jehovas lieciniekiem šajā valstī joprojām klājās smagi.

1948. gadā pie mums uz maltīti bija iegriezies kāds brālis no Austrijas. Policija viņam pastāvīgi bija uz pēdām, un cilvēki, kurus šis brālis apciemoja, tika arestēti. Arī tēvs tika arestēts par to, ka bija uzņēmis šo ticības biedru un nebija ziņojis par viņu policijai. Tēvu uz diviem gadiem ieslodzīja cietumā. Mammai tas bija ļoti grūts laiks ne tikai tāpēc, ka tēvs bija cietumā, bet arī tāpēc, ka viņa saprata, kādi pārbaudījumi man un brālim drīzumā būs jāiztur, lai saglabātu politisku neitralitāti.

Cietumā Maķedonijā

1949. gadā es saņēmu pavēsti par iesaukšanu militārajā dienestā. Es devos paskaidrot, kāpēc sirdsapziņa man neļauj dienēt. Varas pārstāvji nevēlējās dzirdēt nekādus paskaidrojumus un lika man kāpt vilcienā, kas veda jauniesauktos uz otru Dienvidslāvijas malu — Maķedoniju.

Trīs gadus es biju nošķirts no ģimenes un kristīgās brāļu saimes, man nebija ne bībeliskās literatūras un pat ne Bībeles. Izturēt bija ļoti grūti, bet es smēlos spēkus, domājot par Jehovu un viņa Dēla, Jēzus Kristus, priekšzīmi. Mani stiprināja arī pārdomas par vecāku labo piemēru. Turklāt es pastāvīgi lūdzu Dievam spēku, lai spētu nepadoties izmisumam.

Pēc kāda laika es tiku nosūtīts uz cietumu Idrizovo netālu no Skopjes. Šeit ieslodzītajiem bija jāstrādā dažnedažādi darbi. Sākumā man lika pildīt apkopēja un kurjera pienākumus. Kāds ieslodzītais, kas agrāk bija strādājis slepenpolicijā, mani bieži pazemoja, taču man bija labas attiecības ar visiem pārējiem —  sargiem, cietumniekiem un pat cietuma fabrikas direktoru.

Vēlāk es uzzināju, ka cietuma maizes ceptuvē ir vajadzīgs maiznieks. Pēc pāris dienām kārtējās pārbaudes laikā fabrikas direktors, iedams gar cietumnieku rindu, apstājās pie manis un pavaicāja: ”Vai tu esi maiznieks?” Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš sacīja: ”Rīt no rīta tev jāierodas maizes ceptuvē.” Ieslodzītais, kas agrāk bija centies mani visādi pazemot, regulāri gāja garām maizes ceptuvei, bet viņš vairs nevarēja mani ietekmēt. Es nostrādāju šajā vietā no 1950. gada februāra līdz jūlijam.

Pēc tam es tiku nosūtīts uz barakām ar nosaukumu Volkoderi, tās atradās Maķedonijas dienvidos netālu no Prespas ezera. No netālās Otešovas man izdevās nosūtīt uz mājām vēstules. Jaunajā ieslodzījuma vietā man bija jāpiedalās ceļu būvē, tomēr galvenokārt es strādāju maiznīcā, tāpēc darbs nebija pārāk smags. 1952. gada novembrī mani atbrīvoja.

Manas prombūtnes laikā Podhomas apkaimē bija izveidojusies draudze. Sākumā draudzes sapulces notika kādā mazā viesnīciņā, kas atradās Spodņe Gorjē. Vēlāk tēvs vienu istabu mūsu mājās pārveidoja tā, lai draudze varētu pulcēties pie mums. Es biju laimīgs, kad pēc atgriešanās no Maķedonijas varēju kopā ar visiem apmeklēt sapulces. Turklāt es atsāku draudzību ar Stanku, ar kuru es biju iepazinies vēl pirms ieslodzījuma, un 1954. gada 24. aprīlī mēs apprecējāmies. Tomēr nelielajam atelpas periodam drīz pienāca gals.

Cietumā Mariborā

1954. gada septembrī es vēlreiz saņēmu pavēsti par iesaukšanu armijā. Šoreiz man piesprieda vairāk nekā trīsarpus gadus cietumsoda un nosūtīja uz Mariboru Slovēnijas austrumos. Līdzko man radās iespēja, es iegādājos papīra krājumus un zīmuļus. Es sāku pierakstīt visu, ko varēju atcerēties, — Bībeles pantus, citātus no Sargtorņa un domas no citām kristīgajām publikācijām. Vēlāk es lasīju to, ko biju pierakstījis, un laika gaitā papildināju savu ”grāmatu” ar jauniem ierakstiem, līdz tā bija pierakstīta pilna. Tas man palīdzēja paturēt prātā Bībeles patiesību un saglabāt garīgumu. Arī lūgšanām un pārdomām par garīgiem jautājumiem bija ārkārtīgi liela nozīme, lai es spētu saglabāt garīgu spēku un drosmīgi sludināt citiem Bībeles vēsti.

Man tika dota atļauja reizi mēnesī saņemt vēstuli un uz 15 minūtēm satikties ar tuviniekiem. Stanka visu nakti brauca ar vilcienu, lai nokļūtu cietumā agri no rīta un varētu mani apciemot, un pēc tam tajā pašā dienā viņai bija jābrauc atpakaļ uz mājām. Šie apciemojumi man bija milzīgs uzmundrinājums. Ar laiku man radās plāns, kā es varētu tikt pie Bībeles. Reiz mēs ar Stanku sēdējām pie galda viens otram pretī, un turpat netālu bija sargs, kam bija mūs jāuzmana. Izmantojot brīdi, kad sargs neskatījās uz mums, es Stankas rokassomiņā ieslidināju vēstuli, kurā lūdzu, lai nākamajā tikšanās reizē viņa man somā atnestu Bībeli.

Stanka un mani vecāki uzskatīja, ka tas ir pārāk bīstami, tāpēc viņi izjauca pa daļām Kristiešu grieķu rakstus un ieslēpa atsevišķas lappuses maizes klaipiņos. Tā pie manis pamazām nonāca Bībeles grāmatas. Tādā pašā veidā es saņēmu arī žurnālu Sargtornis, kura tekstu Stanka pārrakstīja ar roku. Kad es saņēmu kārtējo Sargtorni, es to tūlīt pats pārrakstīju un iznīcināju Stankas rakstīto tekstu, lai tad, ja kāds atrastu šos rakstus, neviens nevarētu zināt, kādā ceļā tie nonākuši pie manis.

 Tā kā es cietumā neatlaidīgi sludināju, citi ieslodzītie mani brīdināja, ka es katrā ziņā iekulšos nepatikšanās. Reiz es ar kādu kameras biedru diezgan dzīvi apspriedu Bībeli, kad mēs izdzirdējām, kā slēdzenē noskrapst atslēga, un pie mums ienāca sargs. Es nodomāju, ka tūlīt nonākšu karcerī. Tomēr sarga nodoms bija gluži cits — viņš bija dzirdējis mūsu sarunu un gribēja tajā piedalīties. Apmierināts ar atbildēm, ko viņš saņēma uz saviem jautājumiem, pēc kāda laika sargs aizgāja un aizslēdza aiz sevis kameras durvis.

Kad līdz ieslodzījuma beigām bija palicis mazāk nekā mēnesis, ierēdnis, kas bija atbildīgs par cietumnieku pāraudzināšanu, mani uzslavēja par ciešo turēšanos pie Bībeles patiesības. Es to uztvēru kā brīnišķīgu atalgojumu par manām pūlēm darīt citiem zināmu Jehovas vārdu. 1958. gada maijā mani atbrīvoja.

Bēgšana uz Austriju un tālāk — uz Austrāliju

Mana mamma kādu laiku bija slimojusi, un 1958. gada augustā viņa nomira. Septembrī es trešo reizi saņēmu pavēsti par iesaukšanu armijā. Tajā vakarā mēs ar Stanku pieņēmām svarīgu lēmumu — bēgt projām no valsts, kā jau sākumā bija pieminēts. Neteikuši nevienam ne vārda par savu lēmumu, mēs salikām mantas pāris mugursomās, paņēmām līdzi brezentu un pa logu aizbēgām no mājām. Mūsu mērķis bija šķērsot Austrijas robežu rietumos no Stola kalna. Likās, ka Jehova mums palīdzēja mērot šo bīstamo ceļu, zinādams, cik ļoti mums ir vajadzīgs atvieglinājums.

Austrijas varas iestādes mūs nosūtīja uz bēgļu nometni netālu no Zalcburgas. Sešus mēnešus, kamēr mēs bijām šajā vietā, mēs lielākoties pavadījām laiku kopā ar vietējiem Jehovas lieciniekiem, tāpēc pašā nometnē uzturējāmies ļoti maz. Citi cilvēki, kas dzīvoja bēgļu nometnē, nevarēja saprast, kā mēs tik ātri esam ieguvuši draugus. Toreiz mums pirmo reizi radās iespēja apmeklēt Jehovas liecinieku kongresu, turklāt tajā laikā mēs pirmo reizi varējām brīvi sludināt pa mājām. Kad pienāca laiks doties projām no bēgļu nometnes, mums bija ļoti grūti šķirties no vietējiem brāļiem, kas mums bija kļuvuši par tuviem draugiem.

Austrijas varas iestādes mums deva iespēju emigrēt uz Austrāliju. Mums nebija nācis ne prātā, ka mēs varētu aizceļot tik tālu. Vispirms mēs ar vilcienu aizbraucām līdz Dženovai Itālijā un pēc tam ar kuģi devāmies uz Austrāliju. Mēs apmetāmies Vulongongā Jaundienvidvelsas štatā. Šajā pilsētā 1965. gada 30. martā piedzima mūsu dēls Filips.

Austrālijā mums kalpošanā pavērās daudzas iespējas, piemēram, mēs varējām sludināt cilvēkiem, kas bija emigrējuši no Dienvidslāvijas. Mēs esam pateicīgi Jehovam par daudzajām svētībām, ko viņš mums ir devis, arī par to, ka mūsu ģimene ir vienota kalpošanā. Mūsu dēls Filips kopā ar sievu Sūziju kalpo Jehovas liecinieku Austrālijas filiālē, un pirms kāda laika viņi pat divus gadus kalpoja Slovēnijas filiālē.

Kaut gan tagad mūs māc gadu nasta un arī veselība vairs nav laba, mēs ar sievu joprojām ar prieku kalpojam Jehovam. Cik gan pateicīgs es esmu saviem vecākiem par viņu brīnišķīgo priekšzīmi! Atceroties viņu piemēru, man ir vieglāk dzīvot saskaņā ar apustuļa Pāvila vārdiem: ”Priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās.” (Romiešiem 12:12.)

[Attēls 16., 17. lpp.]

Mani vecāki divdesmito gadu beigās

[Attēls 17. lpp.]

Mamma (labajā pusē) kopā ar Ančku, kas viņai mācīja Bībeles patiesību

[Attēls 18. lpp.]

Mēs ar Stanku neilgi pēc kāzām

[Attēls 19. lpp.]

Draudze, kas pulcējās mūsu mājās 1955. gadā

[Attēls 20. lpp.]

Kopā ar sievu, mūsu dēlu Filipu un viņa sievu Sūziju