Jehova mūs neatstās

PIRMAJĀ gadsimtā Jūdejas kristieši saskārās ar sīvu pretestību, un viņiem bija jācīnās, lai nepadotos tā laika sabiedrībā izplatītajam materiālisma garam. Lai viņus uzmundrinātu, apustulis Pāvils savā vēstulē citēja vārdus, ko Dievs Jehova bija teicis izraēliešiem, kad viņi grasījās ieiet Apsolītajā zemē: ”Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebrejiem 13:5; 5. Mozus 31:6.) Šis Jehovas solījums noteikti stiprināja Jūdejas kristiešus pirmajā gadsimtā.

Arī mums šis solījums var dot spēku pārvarēt raizes, ko rada mūsdienu ”grūtie laiki”. (2. Timotejam 3:1.) Ja mēs paļaujamies uz Jehovu un attiecīgi rīkojamies, viņš mūs atbalstīs pat visgrūtākajos apstākļos. Lai pievērstu uzmanību tam, kā Jehova pilda savu solījumu, padomāsim par situāciju, kad cilvēks negaidīti ir zaudējis darbu.

Kad notiek negaidītais

Visā pasaulē pieaug bezdarba līmenis. Kā teikts kādā poļu preses izdevumā, bezdarbs ir ”viena no smagākajām sociālekonomiskajām problēmām”. Šī problēma skar arī attīstītās valstis. Piemēram, pat Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalstīs 2004. gadā bezdarbnieku bija ”vairāk nekā 32 miljoni — šis skaitlis pārsniedz to cilvēku skaitu, kuri bija bez darba lielās depresijas laikā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados”. Polijā pēc Centrālā statistikas biroja aplēsēm 2003. gada decembrī bija trīs miljoni bezdarbnieku, kas ir ”18 procenti no visiem darba spējīgajiem civiliedzīvotājiem”. Kādā avotā bija minēts fakts, ka 2002. gadā Dienvidāfrikas Republikā bez darba bija 47,8 procenti afrikāņu.

Daudzi cilvēki visā pasaulē pēkšņi paliek bez darba, un Jehovas kalpi šajā ziņā nav izņēmums. Jebkurš var ciest ”laika un apstākļu” dēļ. (Salamans Mācītājs 9:11.) Nonākuši grūtā situācijā, mēs varam sajusties kā psalmu sacerētājs Dāvids, kas sacīja: ”Bailība pārņem manu sirdi.” (Psalms 25:17.) Vai ir iespējams sekmīgi tikt galā ar šādiem sarežģītiem apstākļiem? Darba zaudējums var iedragāt gan mūsu emocionālo, gan garīgo, gan materiālo labklājību. Kā šādā situācijā atkal tikt uz kājām?

Kā pārvarēt stresu

”Vīrieši darba zaudēšanu pārdzīvo smagāk nekā sievietes”, jo viņi tradicionāli tiek  uzskatīti par ģimenes iztikas pelnītājiem, skaidro psihologs Janušs Vetšiņskis. Viņš norāda, ka vīrietim, kas ir zaudējis darbu, var sākties ”emociju kāpumi un kritumi” — no dusmām līdz nolemtības sajūtai. Tēvs, kas ir atlaists no darba, var zaudēt pašcieņu un sākt ”strīdēties ar sievu un bērniem”.

Ādams, kāds kristietis, kura ģimenē aug divi bērni, stāsta, kā viņš jutās, kad zaudēja darbu: ”Es uztraucos par katru nieku, viss mani kaitināja. Pat naktīs man nebija miera — mani mocīja sapņi par darbu un to, kā es varētu nodrošināt bērnus un sievu, kas arī negaidīti bija atlaista no darba.” Arī Rišards un Mariola, precēts pāris, kas audzina meitiņu, palika bez darba, turklāt viņiem bija jāatdod bankai ievērojams kredīts. Mariola atceras: ”Es visu laiku raizējos, mani neatstāja doma, ka ņemt šo kredītu bija kļūda un ka tā ir mana vaina.” Šādās situācijās daudzi izjūt dusmas, trauksmi vai rūgtumu, un šīs negatīvās emocijas var pilnīgi pārņemt cilvēku savā varā. Kā tās ir iespējams kontrolēt?

Bībelē ir dots noderīgs padoms, kas palīdz saglabāt pozitīvu attieksmi. ”Nezūdaities nemaz,” rakstīja apustulis Pāvils, ”bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:6, 7.) Vēršoties pie Jehovas lūgšanā, mēs varam iegūt ”Dieva mieru” — mieru, kura pamatā ir ticība Dievam. Ādama sieva Irēna saka: ”Mēs lūgšanās stāstījām Jehovam par savu situāciju un to, kā mēs varētu dzīvot vēl pieticīgāk. Tas manam vīram, kurš parasti ātri sāk raizēties, palīdzēja iegūt pārliecību, ka galu galā viss nokārtosies.”

Ja negaidīti esam palikuši bez darba, ir labi ņemt vērā padomu, ko Jēzus Kristus deva savā Kalna runā: ”Nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. [..] Bet dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mateja 6:25, 33.) Rišards un Mariola izmantoja šo padomu cīņā ar negatīvajām emocijām, kas viņus bija pārņēmušas. ”Vīrs vienmēr mani mierināja un uzsvēra, ka Jehova mūs neatstās,” atceras Mariola. Rišards piebilst: ”Mūsu neatlaidīgās kopīgās lūgšanas padarīja vēl tuvākas mūsu attiecības ar Dievu un vienam ar otru, un tas mums sagādāja lielu mierinājumu.”

Tāpat mēs varam paļauties uz Dieva svētā gara atbalstu. Savaldība, ko mūsos var attīstīt Dieva gars, mums palīdzēs saglabāt mieru. (Galatiešiem 5:22, JDV.) Tas varbūt nav viegli, tomēr tas ir iespējams, jo Jēzus ir apsolījis, ka ”Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz”. (Lūkas 11:13; 1. Jāņa 5:14, 15.)

Neatstāsim novārtā savu garīgumu

Ziņa, ka ir zaudēts darbs, var satraukt pat vislīdzsvarotāko kristieti, taču šādā situācijā ļoti svarīgi ir neatstāt novārtā garīgās vajadzības. Padomāsim, piemēram, par to, kas  senatnē notika ar Dieva kalpu Mozu. Kad Mozum bija 40 gadu, viņa dzīvē notika krasas pārmaiņas. Viņš zaudēja savu augsto stāvokli Ēģiptes galmā un bija spiests kļūt par ganu — darīt darbu, pret kuru Ēģiptē izturējās ar nicinājumu. (1. Mozus 46:34.) Mozum bija jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem. Nākamos 40 gadus viņš ļāva Jehovam viņu veidot un sagatavot jauniem uzdevumiem. (2. Mozus 2:11—22; Apustuļu darbi 7:29, 30; Ebrejiem 11:24—26.) Lai ar kādām grūtībām Mozus sastapās, viņš nezaudēja garīgu skatījumu uz dzīvi un labprāt pieņēma Jehovas pamācības. Neļausim arī mēs nelabvēlīgiem apstākļiem aizēnot mūsu garīgās intereses.

Kaut arī situācija, kad esam palikuši bez darba, var būt ārkārtīgi nepatīkama, tā dod labu iespēju stiprināt mūsu attiecības ar Dievu Jehovu un viņa tautu. Par to pārliecinājās iepriekš minētais Ādams. ”Kad mēs ar sievu zaudējām darbu, mēs pat nepieļāvām domu, ka varētu neapmeklēt kristiešu sapulces vai mazāk sludināt. Šāda nostāja mūs pasargāja no tā, ka mēs sāktu pārlieku raizēties par rītdienu,” viņš stāsta. Rišards izsaka līdzīgu domu: ”Ja nebūtu bijis sapulču un kalpošanas, raizes mūs būtu burtiski aprijušas. Sarunas ar draudzes locekļiem par garīgām tēmām ir ļoti vērtīgas, jo tās mums palīdz vairāk domāt par citu vajadzībām, nevis tikai par savām problēmām.” (Filipiešiem 2:4.)

Centīsimies nevis tērēt laiku veltīgām raizēm, bet izmantot to, lai personīgi pētītu Rakstus, piedalītos draudzes darbībā un paplašinātu savu kalpošanu. Dzīvosim nevis  kā tādi, kam nav darba, bet kā tādi, kam ir daudz darāmā ”Kunga darbā”. Tas sagādās prieku mums un arī tiem, kas atsauksies uz mūsu sludināto vēsti par Valstību. (1. Korintiešiem 15:58.)

Rūpes par ģimenes materiālajām vajadzībām

Taču cilvēkiem ir ne tikai garīgas, bet arī fiziskas vajadzības, tāpēc jāpatur prātā princips: ”Ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Timotejam 5:8.) ”Kaut arī brāļi draudzē vienmēr ir gatavi mums palīdzēt,” saka Ādams, ”mūsu kristīgs pienākums ir darīt visu iespējamo, lai atrastu darbu.” Mēs varam paļauties uz Jehovas un viņa tautas atbalstu, bet nekad neaizmirsīsim, ka mums ir jāuzņemas iniciatīva, lai atkal varētu nopelnīt sev iztiku.

Ko tas sevī ietver? ”Nesēdiet un negaidiet, ka Dievs visu brīnumainā veidā nokārtos jūsu vietā,” paskaidro Ādams. ”Kad jūs meklējat darbu, uzreiz pasakiet, ka esat Jehovas liecinieks. Lielākoties darba devēji to novērtē atzinīgi.” Rišards dod šādu padomu: ”Vaicājiet paziņām par iespējām strādāt, griezieties pēc palīdzības darba biržā, lasiet sludinājumus, piemēram: ”Meklēju slimnieka kopēju”, ”Vajadzīgi strādnieki sezonas darbam uz lauka”. Neatmetiet meklēšanai ar roku! Neesiet arī pārāk izvēlīgi un neatsakieties no darba tāpēc vien, ka tam nav augsts prestižs vai tas neatbilst jūsu cerībām.”

Neaizmirsīsim, ka Jehova ir mūsu palīgs un viņš ir apsolījis: ”Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebrejiem 13:5, 6.) Mums nav jāieslīgst pārmērīgās raizēs. Psalmu sacerētājs Dāvids rakstīja: ”Pavēli tam Kungam savu ceļu un cerē uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs.” (Psalms 37:5.) ”Pavēlēt savu ceļu” Jehovam nozīmē paļauties uz viņu un rīkoties saskaņā ar viņa principiem pat tad, ja esam nonākuši grūtos apstākļos.

Ādams un Irēna spēja parūpēties par ģimenes materiālajām vajadzībām, mazgājot logus un kāpnes un taupīgi izmantojot nopelnītos līdzekļus. Viņi arī regulāri interesējās par darba piedāvājumiem darba biržā. ”Palīdzība vienmēr nāca īstajā brīdī,” atzīst Irēna. Viņas vīrs piebilst: ”Ar laiku mēs sapratām, ka ne viss, ko bijām lūguši Dievam, bija saskaņā ar viņa prātu. Tas mums mācīja vairāk paļauties uz viņa gudrību. Patiešām labāk ir nevis rīkoties pēc sava prāta, bet pacietīgi gaidīt risinājumu, ko piedāvā Dievs.” (Jēkaba 1:4.)

Rišards un Mariola strādāja dažādus gadījuma darbus un tajā pašā laikā sludināja teritorijā, kur bija vairāk nepieciešami sludinātāji. ”Mēs ikreiz dabūjām darbu tieši tad, kad mums vairs nebija, ko ēst,” stāsta Rišards. ”Pat ja mums piedāvāja labi apmaksātu darbu, bet bija paredzams, ka tas traucēs mūsu teokrātiskajai darbībai, mēs no tā atteicāmies. Mēs uzskatījām par labāku gaidīt uz Jehovu.” Viņi ir pārliecināti, ka tieši ar Jehovas gādību viņiem izdevās lēti noīrēt dzīvokli un galu galā Rišards atrada pastāvīgu darbu.

Pazaudēt darbu var būt ļoti sāpīgi, bet mēs uz to varam raudzīties kā uz iespēju pašiem pārliecināties, ka Jehova mūs nekad neatstās. Jehova gādā par mums. (1. Pētera 5:6, 7.) Ar pravieša Jesajas starpniecību viņš mums apliecina: ”Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu.” (Jesajas 41:10.) Nepieļausim, ka negaidītas grūtības, piemēram, darba zaudējums, paralizētu mūsu dzīvi. Darīsim visu, kas ir atkarīgs no mums, un pārējo atstāsim Jehovas ziņā. Ja mēs ”klusā garā gaidīsim uz Tā Kunga palīdzību”, viņš mūs bagātīgi svētīs. (Raudu Dziesmas 3:26, LB-65r; Jeremijas 17:7.)

[Attēls 9. lpp.]

Izmantosim laiku garīgiem pasākumiem

[Attēli 10. lpp.]

Mācīsimies būt taupīgi un nebūsim pārāk izvēlīgi, meklējot darbu