Jehovas vārdi skan visā ”Ērgļa zemē”

”ĒRGĻA zeme” — tā Albāniju savā valodā sauc paši albāņi. Šī zeme atrodas Balkānu pussalā pie Adrijas jūras un robežojas ar Grieķiju un agrāko Dienvidslāviju. Pastāv daudz teoriju par albāņu izcelsmi, taču lielākā daļa vēsturnieku piekrīt uzskatam, ka albāņi ir cēlušies no senajiem illīriešiem, kuru kultūra, saskaņā ar Britu enciklopēdiju, šajā reģionā pastāvēja no 2. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras.

Albānijas daba ir ļoti daudzveidīga — no robainām kalnu rindām valsts ziemeļdaļā līdz garām baltu smilšu pludmalēm valsts dienvidos, Adrijas jūras krastā. Taču viskrāšņākā Albānijas rota ir tās iedzīvotāji. Albāņi ir sirsnīgi un viesmīlīgi, dzīvespriecīgi un sabiedriski, gatavi apgūt jaunas zināšanas un paust savu viedokli ne tikai vārdos, bet arī izteiksmīgos žestos.

Ievērojama misionāra ierašanās

Pirms daudziem gadsimtiem šī reģiona iedzīvotāju patīkamais raksturs un dabas skaistums bija piesaistījuši kāda īpaša ceļotāja uzmanību. Ap mūsu ēras 56. gadu apustulis Pāvils, kas ļoti daudz bija ceļojis, rakstīja: ”Es  visapkārt līdz pat Ilirijai visur esmu izpildījis savu uzdevumu, pauzdams Kristus evanģeliju.” (Romiešiem 15:19.) Illīrijas dienviddaļa atbilst mūsdienu Albānijas centrālajai un ziemeļu daļai. Pāvils šos vārdus rakstīja Grieķijas pilsētā Korintā, kas atradās uz dienvidiem no Illīrijas. Pāvila vārdi, ka viņš bija sludinājis ”līdz pat Ilirijai”, norāda, ka viņš bija aizgājis līdz Illīrijas robežai vai pat bijis tās teritorijā. Jebkurā gadījumā viņš bija sludinājis apvidū, kas mūsdienās atrodas Albānijas dienvidos. Tātad pats pirmais zināmais Valstības vēsts sludinātājs Albānijā ir bijis apustulis Pāvils.

Ritēja gadsimti, radās un izira impērijas. Svešas varas valdīja šajā nelielajā Eiropas reģionā, līdz 1912. gadā Albānija kļuva par neatkarīgu valsti. Aizritēja vēl aptuveni desmit gadi, un Albānijā atkal atskanēja vēsts par Jehovas Valstību.

Sludināšana atsākas ar jaunu spēku

20. gadsimta 20. gados vairāki albāņi, kas, uzturēdamies Amerikas Savienotajās Valstīs, bija piebiedrojušies Starptautiskajiem Bībeles pētniekiem (tā toreiz sauca Jehovas lieciniekus), atgriezās Albānijā, lai dalītos ar citiem tajā, ko bija uzzinājuši. Viens no viņiem bija Našo Idrizi. Atradās cilvēki, kas ieinteresējās par atbraucēju stāstīto, un, lai veicinātu albāņu aizvien pieaugošo interesi par Bībeles vēsti, 1924. gadā Bībeles pētnieku Rumānijas birojam tika uzticēts pārraudzīt sludināšanas darbu Albānijā.

Tanass Duli (Atans Duliss) bija viens no tiem, kas šajā laikā apguva zināšanas par Dievu Jehovu. Viņš stāstīja: ”1925. gadā Albānijā bija trīs draudzes, kā arī atsevišķi Bībeles pētnieki un ieinteresēti cilvēki dažādās valsts vietās. Ar mīlestību, kāda valdīja viņu starpā, viņi tik ļoti atšķīrās no apkārtējiem cilvēkiem!” *

Labu ceļu trūkums ārkārtīgi apgrūtināja pārvietošanos, taču dedzīgie sludinātāji neatkāpās grūtību priekšā. Piemēram, Areti Pina, kas dzīvoja Albānijas dienvidu piekrastes pilsētā Vļorā, kristījās 1928. gadā 18 gadu vecumā. Ar Bībeli rokās viņa regulāri staigāja pa nelīdzenajiem kalnu ceļiem, sludinādama labo vēsti. Viņa piederēja pie garīgi stipras draudzes, kas 30. gadu sākumā pastāvēja Vļorā.

30. gados sludināšanas darbu Albānijā pārraudzīja Bībeles pētnieku Grieķijas birojs, kas  atradās Atēnās. 1932. gadā Albānijā ieradās ceļojošais pārraugs no Grieķijas, lai uzmundrinātu un stiprinātu brāļus. Lielākajai daļai no tiem, kas tajā laikā iepazina Bībeles patiesību, bija debesu cerība. Ar savu taisnīgumu un godīgumu viņi bija izpelnījušies daudzu cilvēku cieņu, un šo Dievam uzticīgo brāļu darbs bija ļoti auglīgs. Gan 1935., gan 1936. gadā Albānijā tika izplatīts ap 6500 bībelisku publikāciju.

Kādu dienu Vļoras centrā Našo Idrizi ar gramofona palīdzību atskaņoja vienu no Dž. Raterforda runām. Cilvēki slēdza savas darba vietas un sanāca klausīties runu, ko brālis Idrizi tulkoja albāņu valodā. Viņa un citu dedzīgo un nenogurdināmo Bībeles skolotāju pūles tika svētītas. 1940. gadā Albānijā bija 50 Jehovas liecinieku.

Ateistiska valsts

1939. gadā Albāniju okupēja fašistiskā Itālija. Jehovas liecinieku organizāciju, kas līdz tam bija oficiāli atzīta, pasludināja par nelegālu un sludināšanu aizliedza. Drīz pēc tam valstī iebruka Vācijas bruņotie spēki. Pēc Otrā pasaules kara Albānijā parādījās harismātisks militārais līderis Envers Hodža. Viņa vadītā Komunistiskā partija uzvarēja 1946. gada vēlēšanās, un viņš kļuva par premjerministru. Turpmākie gadi tika nosaukti par atbrīvošanas laiku, taču Jehovas tautai tie nozīmēja tikai vēl lielāku apspiešanu.

Laika gaitā valdība kļuva aizvien neiecietīgāka pret reliģijām. Ievērodami kristīgo neitralitāti, Jehovas liecinieki atteicās ņemt rokās ieročus un iesaistīties politikā. (Jesajas 2:2—4; Jāņa 15:17—19.) Daudzus no viņiem iemeta cietumā, kur viņiem nedeva ēst un kur valdīja necilvēcīgi apstākļi. Bieži vien ieslodzīto garīgās māsas, kas atradās brīvībā, mazgāja viņu apģērbu un gatavoja viņiem ēdienu.

Drosme vajāšanās

40. gadu sākumā Frosina Džeka, pusaudze, kas dzīvoja kādā ciematā netālu no Permeti, uzzināja, ko viņas vecākajiem brāļiem bija stāstījis Jehovas liecinieks Našo Dori, kas strādāja par kurpnieku. * Varas iestādes arvien bargāk vērsās pret Jehovas lieciniekiem, taču Frosinas ticība, par lielu nepatiku viņas vecākiem, kļuva tikai stiprāka. Viņa stāsta: ”Kad es gribēju iet uz kristiešu sapulcēm, viņi mēdza slēpt manus apavus un mani sist. Viņi centās mani apprecināt ar neticīgu cilvēku. Kad es atteicos precēties, vecāki mani padzina no mājām. Atceros, ka todien sniga. Našo Dori palūdza brālim Golem Floko no Ģirokastras, lai viņš man palīdz, un man piedāvāja iespēju dzīvot viņa ģimenē. Mani miesīgie brāļi savas neitrālās nostājas dēļ uz diviem gadiem bija ieslodzīti cietumā. Kad viņus atbrīvoja, es pārcēlos pie viņiem uz Vļoru.

Policija centās mani piespiest, lai es iesaistītos  politiskās aktivitātēs, bet es atteicos. Policisti mani arestēja, ieveda kādā telpā un nostājās visapkārt. Viens no viņiem man draudēja, teikdams: ”Vai tu saproti, ko mēs ar tevi varam izdarīt?” Es atbildēju: ”Jūs varat izdarīt vienīgi to, ko Jehova jums atļaus.” Tad viņš uzkliedza: ”Tu esi jukusi! Pazūdi no šejienes!””

Tikpat stipru uzticību Dievam apliecināja arī citi Jehovas liecinieki. 1957. gadā Albānijā tika reģistrēts līdz tam lielākais Valstības sludinātāju skaits — 75 sludinātāji. 60. gadu sākumā Jehovas liecinieku galvenā pārvalde palūdza Džonam Marksam, albānim, kas dzīvoja ASV, aizbraukt uz Tirānu un palīdzēt tur organizēt kristīgo darbību. * Taču drīz vien Luči Džeka, Mihals Sveci, Leonīds Pope un citi brāļi, kas veica atbildīgus pienākumus, tika nosūtīti uz darba nometnēm.

Gaisma tuneļa galā

Jau līdz 1967. gadam Albānijā valdīja nelabvēlīga attieksme pret visām reliģiskajām konfesijām, taču pēc tam tās vispār vairs netika paciestas. Ne katoļu, ne pareizticīgo, ne musulmaņu garīdznieki nedrīkstēja noturēt dievkalpojumus. Baznīcas un mošejas slēdza vai arī tajās ierīkoja skolas, muzejus un tirdzniecības vietas. Nevienam nebija atļauts turēt savā īpašumā Bībeli, nedz arī atzīt, ka viņš tic Dievam.

Sludināt un rīkot kristiešu sapulces bija gandrīz neiespējami. Jehovas liecinieki darīja visu, ko spēja, lai kalpotu Jehovam, kaut arī bija šķirti cits no cita. No 60. līdz 80. gadiem Jehovas liecinieku skaits Albānijā saruka līdz nelielai saujiņai, taču šie nedaudzie Jehovas kalpotāji bija garīgi stipri.

80. gadu beigās politiskā situācija Albānijā pamazām sāka mainīties. Ar ēdienu un apģērbu bija trūcīgi. Cilvēki bija neapmierināti. Pārmaiņu vēji, kas pāršalca Austrumeiropu, Albāniju skāra 90. gadu sākumā. Pēc 45 gadus ilgas totalitāra režīma pastāvēšanas pie varas nāca jauna valdība, kas atjaunoja reliģisku brīvību.

Saskaņā ar Jehovas liecinieku Vadošās padomes norādījumiem, Jehovas liecinieku filiāles Austrijā un Grieķijā sāka sazināties ar Albānijā dzīvojošajiem brāļiem. Jehovas liecinieki no Grieķijas, kuri prata albāņu valodu, ieradās Tirānā un Berati, līdzi paņēmuši bībelisku literatūru, kas pavisam nesen bija iztulkota albāņu valodā. Albāņu brāļi no sirds priecājās, pirmo reizi pa ilgiem gadiem satiekot ticības biedrus no citām zemēm.

No citām valstīm ierodas dedzīgi pionieri

1992. gada sākumā Vadošā padome nosūtīja uz Albāniju Maiklu un Lindu Digregorio, albāņu izcelsmes misionārus. Viņi sazinājās ar uzticīgajiem vietējiem brāļiem un māsām, kas nu jau bija krietni gados, un palīdzēja viņiem atkal kļūt par starptautiskas garīgas ģimenes daļu. Tā paša gada novembrī Albānijā ieradās sešpadsmit speciālie pionieri jeb pilnas slodzes sludinātāji no Itālijas, kā arī četri pionieri no Grieķijas. Lai palīdzētu viņiem apgūt albāņu valodu, tika organizēti valodas kursi.

No citām zemēm atbraukušajiem pionieriem bija jāiztur skarbi dzīves apstākļi. Elektrības padeve bija nepastāvīga. Ziema bija auksta un mitra. Lai iegādātos pārtiku un citas nepieciešamās preces, cilvēkiem stundām nācās stāvēt rindās. Taču visgrūtāk brāļiem bija atrast pietiekami lielas telpas, kurās varētu  sapulcēties daudzie cilvēki, kas bija ieinteresējušies par Bībeles patiesību.

Pionieri, kas centīgi mācījās albāņu valodu, pārliecinājās, ka valodas zināšanas nav pats galvenais. Kāds pieredzējis Bībeles skolotājs viņiem sacīja: ”Lai sirsnīgi uzsmaidītu brāļiem vai viņus apskautu, nav nepieciešams perfekti zināt darbības vārdu locīšanu. Albāņi atsauksies uz jūsu sirsnīgo mīlestību, nevis uz nevainojamu gramatiku. Neuztraucieties, viņi jūs sapratīs.”

Pionieri, kas bija beiguši valodas kursus, devās sludināt uz Berati, Durresi, Ģirokastru, Škodru, Tirānu un Vļoru. Drīz vien minētajās pilsētās cita pēc citas izauga draudzes. Areti Pina, kurai nu jau ritēja devītais gadu desmits un veselība vairs nebija nekāda spožā, joprojām dzīvoja Vļorā. Uz turieni tika sūtīti divi speciālie pionieri, lai viņi sludinātu kopā ar Areti. Cilvēki bija pārsteigti, dzirdēdami, ka ārzemnieki runā albāņu valodā. Viņi teica: ”Citu reliģisko grupu misionāri liek mums mācīties angļu vai itāļu valodu, ja mēs vēlamies kaut ko uzzināt. Jādomā, jūs patiešām mūs mīlat un vēlaties mums pateikt kaut ko svarīgu, ja jau esat iemācījušies albāņu valodu.” Areti, saglabājusi uzticību Dievam, beidza savas zemes gaitas 1994. gada janvārī. Viņa aktīvi sludināja līdz pat pēdējam savas dzīves mēnesim. Dedzība, kādu bija parādījusi Areti un pionieri, kas sludināja kopā ar viņu, tika bagātīgi svētīta. 1995. gadā Vļorā tika atjaunota draudze, un tagad šajā ostas pilsētā ir trīs plaukstošas draudzes, kuru locekļi aktīvi sludina.

Albānijas iedzīvotāji bija garīgi izsalkuši, un viņiem tikpat kā nebija reliģisku aizspriedumu. Viņi labprāt pieņēma bībelisko literatūru, ko viņiem piedāvāja Jehovas liecinieki. Daudzi jaunieši sāka mācīties Bībeli un strauji garīgi auga.

Tagad Albānijā ir vairāk nekā 90 draudzes un grupas, un tās aizvien tiek ”stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojas”. (Apustuļu darbi 16:5.) 3513 Jehovas lieciniekiem Albānijā joprojām ir daudz darāmā. 2005. gada martā Jēzus Kristus nāves atceres vakaru apmeklēja 10 144 cilvēki, un, sarunādamies ar labvēlīgi noskaņotiem cilvēkiem, ko viņi satiek sludināšanā, Jehovas liecinieki ir uzsākuši vairāk nekā 6000 Bībeles nodarbību. Nav šaubu, ka tūkstošiem cilvēku ļoti noderīgs būs nesen izdotais Bībeles Jaunās pasaules tulkojums albāņu valodā. Pamatoti var teikt, ka Jehovas vārdi skan visā ”Ērgļa zemē” Jehovam par slavu.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 20. lpp.]

KOSOVĀ IZZŪD ETNISKAS NESASKAŅAS

Pagājušā gadsimta 90. gados bieži bija dzirdams Kosovas vārds, kad teritoriāli strīdi un dziļi iesakņojies etniskais naids šajā reģionā kļuva par cēloni karam un ārvalstu intervencei.

Balkānu kara laikā daudziem Jehovas lieciniekiem nācās bēgt uz kaimiņu valstīm. Kad karadarbība pieklusa, neliela daļa no viņiem atgriezās Kosovā, gatavi sludināt. Speciālajiem pionieriem no Albānijas un Itālijas tika piedāvāts pārcelties uz Kosovu un palīdzēt 2 350 000 šī apgabala iedzīvotāju. Šajā apgabalā ir izveidotas četras draudzes un sešas grupas, kurās kopā ir aptuveni 130 sludinātāju, kas aktīvi kalpo Jehovam.

2003. gada pavasarī Prištinā notika vienas dienas kongress, kuru apmeklēja 252 cilvēki. Starp viņiem bija albāņi, čigāni, itālieši, serbi un vācieši. Kristīšanās kandidātiem veltītās runas nobeigumā orators viņiem uzdeva divus jautājumus. Kristīties gatavojās trīs cilvēki: albānis, čigāniete un serbiete.

Kad vienlaicīgi atskanēja viņu apstiprinošās atbildes: ”Po!”, ”Va!” un ”Da!”, zālē nogranda aplausi. Trīs cilvēki, kas gatavojās kristīties, apskāvās. Viņi bija atraduši atbildi, kā pārvarēt dziļi iesakņojušās etniskās nesaskaņas, kas viņu zemei ir nesušas tik lielu postu.

[Karte 17. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Vidusjūra

ITĀLIJA

ALBĀNIJA

GRIEĶIJA

[Attēls 18. lpp.]

Gados jaunie Jehovas liecinieki cenšas būt tikpat dedzīgi kā vecie

[Attēls 18. lpp.]

Areti Pina uzticīgi kalpoja Jehovam no 1928. gada līdz pat savai nāvei 1994. gadā

[Attēls 19. lpp.]

Pirmā no ārzemēm ieradušos pionieru grupa apgūst albāņu valodu

[Norāde par attēla autortiesībām 16. lpp.]

Ērglis: © Brian K. Wheeler/VIREO