Kristietība izplatās pirmā gadsimta ebreju vidū

AP MŪSU ēras 49. gadu Jeruzalemē notika svarīga sapulce, kurā piedalījās tie, kurus ”uzskatīja par draudzes balstiem”, — Jānis, Pēteris un Jēzus pusbrālis Jēkabs. Bībelē ir nosaukti vārdā vēl divi sapulces dalībnieki — apustulis Pāvils un viņa biedrs Barnaba. Viens no jautājumiem, ko apsprieda šajā sapulcē, bija jautājums, kā sadalīt plašo sludināšanas teritoriju. Pāvils vēlāk rakstīja par šo sapulci: ”[Viņi] sniedza man un Barnabam roku kopējam darbam, lai mēs ietu pie pagāniem, bet šie pie jūdiem.” (Galatiešiem 2:1, 9.) *

Ko nozīmēja šis lēmums? Vai tas nozīmēja, ka vieniem sludinātājiem labā vēsts bija jāstāsta tikai ebrejiem un prozelītiem, bet otriem — tikai cittautiešiem? Varbūt runa bija tikai par teritorijas ģeogrāfisku sadali? Lai rastu iespējamo atbildi uz šo jautājumu, uzzināsim vairāk par tā laika diasporu — ebrejiem, kas dzīvoja ārpus Palestīnas.

Ebreju pasaule pirmajā gadsimtā

Cik daudz ebreju pirmajā gadsimtā dzīvoja diasporā? Daudzi zinātnieki piekrīt tam, kas teikts izdevumā Atlas of the Jewish World: ”Precīzu skaitu ir grūti nosaukt, bet tiek lēsts, ka īsi pirms 70. gada divarpus miljoni ebreju dzīvoja Jūdejā un vairāk nekā četri miljoni dzīvoja diasporā Romas impērijā. [..] Varētu būt, ka desmitā daļa no visiem impērijas iedzīvotājiem bija ebreji, un austrumu provinču pilsētās, kur viņu koncentrācija bija vislielākā, ebreju īpatsvars, iespējams, sasniedza vai pat pārsniedza 25 procentus.”

Galvenie ebreju kopienu centri bija Sīrijā, Mazāzijā, Babilonā un Ēģiptes austrumos, un mazākas kopienas bija izveidojušās arī Eiropā. Vairāki pazīstami pirmā gadsimta ebreju kristieši bija diasporas ebreji, piemēram, Barnaba no Kipras, Priska un Akvila, kas bija dzīvojuši Pontā un pēc tam bija pārcēlušies uz Romu, Apolls no Aleksandrijas un Pāvils no Tarsas. (Apustuļu darbi 4:36; 18:2, 24; 22:3.)

Diasporas kopienām bija ciešas saites ar vēsturisko dzimteni. Diasporas ebreji katru gadu sūtīja uz Jeruzalemi tempļa nodokli, tādā veidā piedalīdamies tempļa dzīvē un tur notiekošajā pielūgsmē. Teologs Džons Bārklijs par to rakstīja: ”Pastāv daudz pierādījumu, ka diasporas ebreji ar lielu rūpību ievāca šo nodokli, ko papildināja bagātāko ebreju ziedojumi.”

Tāpat arī desmitiem tūkstošu svētceļotāju, kas katru gadu ieradās Jeruzalemē uz svētkiem, palīdzēja uzturēt ciešas saiknes ar Jeruzalemi.  To labi ilustrē tas, kas Apustuļu darbos 2:9—11 stāstīts par 33. gada Piecdesmitās dienas svētkiem, uz kuriem bija ieradušies ebreji no Partas, Mēdijas, Elamas, Mezopotāmijas, Kapadokijas, Pontas, Āzijas, Frīģijas, Pamfīlijas, Ēģiptes, Lībijas, Romas, Krētas un Arābijas.

Jeruzalemes reliģiskie vadītāji sazinājās ar diasporas ebrejiem, rakstīdami viņiem vēstules. Ir zināms, ka Gamaliēls, bauslības mācītājs, kas ir minēts Apustuļu darbos 5:34, sūtīja vēstules ebrejiem Babilonā un citās vietās. Kad apcietinātais apustulis Pāvils ap 59. gadu tika atvests uz Romu, ”[jūdu priekšnieki] viņam sacīja: ”Mēs neesam nedz vēstules no Jūdejas saņēmuši par tevi, nedz arī kāds no brāļiem ir ieradies par tevi ko ļaunu vēstīt un runāt.”” Tas norāda, ka no ebreju dzimtenes uz Romu regulāri tika sūtītas vēstules un ziņojumi. (Apustuļu darbi 28:17, 21.)

Diasporas ebreji savā pielūgsmē izmantoja Ebreju rakstu tulkojumu grieķu valodā, kas ir pazīstams ar nosaukumu Septuaginta. Kādā izziņu avotā ir teikts: ”Ir pamats secināt, ka LXX [Septuagintu] lasīja visā diasporā un tā bija atzīta par diasporas ebreju Bībeli jeb Svētajiem Rakstiem.” Šo pašu tulkojumu plaši izmantoja arī agrīnie kristieši.

Kristiešu vadošās padomes locekļi Jeruzalemē labi zināja visus šos apstākļus. Labā vēsts jau bija sludināta ebrejiem Sīrijā un vēl tālākās vietās, piemēram, Damaskā un Antiohijā. (Apustuļu darbi 9:19, 20; 11:19; 15:23, 41; Galatiešiem 1:21.) Sapulcē, kas notika 49. gadā, acīmredzot tika lemts, kā paplašināt sludināšanas darbu. Ieskatīsimies, kas Bībelē stāstīts par to, kā labā vēsts tika sludināta ebrejiem un prozelītiem.

Pāvila ceļojumi un diasporas ebreji

Apustuļa Pāvila sākotnējais uzdevums bija ”nest [Jēzus Kristus] vārdu pagānu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā”. * (Apustuļu darbi 9:15.) Pēc Jeruzalemes sapulces Pāvils arī turpmāk savos ceļojumos centās sludināt diasporas ebrejiem. (Skatīt ielogojumu 14. lappusē.) Pēc tā var spriest, ka sludināšanas teritorija, visticamāk, bija sadalīta ģeogrāfiski. Pāvils un Barnaba devās sludināt rietumu virzienā, bet citi sludinātāji kalpoja ebreju dzimtenē un lielajās ebreju kopienās, kas bija izveidojušās austrumos.

Kad Pāvils un viņa biedri uzsāka savu otro misijas ceļojumu no Antiohijas Sīrijā, viņi saņēma norādījumu doties rietumu virzienā cauri Mazāzijai līdz pat Troadai. No turienes viņi aizgāja uz Maķedoniju, jo bija sapratuši, ka Dievs viņus aicina sludināt evaņģēliju maķedoniešiem. Vēlāk vairākās Eiropas pilsētās, arī Atēnās un Korintā, tika izveidotas kristiešu draudzes. (Apustuļu darbi 15:40, 41; 16:6—10; 17:1—18:18.)

Apmēram 56. gadā sava trešā ceļojuma laikā Pāvils plānoja doties vēl tālāk uz rietumiem un sludināt vēl plašākā teritorijā, izvēršot to darbu, kas viņam bija uzdots Jeruzalemes sapulcē. Viņš rakstīja: ”Mana vēlēšanās sludināt evanģeliju arī jums, romiešiem.” Tāpat viņš izteicās: ”Es došos uz Spāniju.” (Romiešiem 1:15; 15:24, 28.) Bet kā notika sludināšana lielajām diasporas ebreju kopienām Romas impērijas austrumos?

Ebreju kopienas austrumos

Mūsu ēras pirmajā gadsimtā vislielākā diasporas ebreju kopiena bija Ēģiptē. Īpaši daudz ebreju mita Ēģiptes galvaspilsētā Aleksandrijā. Šajā tirdzniecības un kultūras centrā dzīvoja vairāki simti tūkstošu ebreju, un viņu sinagogas bija visā pilsētā. Filons, ebrejs no Aleksandrijas, apgalvoja, ka viņa laikā visā Ēģiptē dzīvoja vismaz miljons ebreju. Ievērojams skaits ebreju bija  apmetušies arī netālajā Lībijā, Kirēnas pilsētā un tās apkārtnē.

Daļa ebreju, kas kļuva par kristiešiem, nāca no šīm vietām. Bībelē varam lasīt par ”Apollu, dzimušu aleksandrieti”, par ”dažiem kipriešiem un kirēniešiem” un ”kirenieti Lūkiju”, kas atbalstīja draudzi Sīrijas Antiohijā. (Apustuļu darbi 2:10; 11:19, 20; 13:1; 18:24.) Nekas vairāk par agrīno kristiešu darbu Ēģiptē un tās kaimiņzemēs Bībelē nav stāstīts, vienīgi vēl ir pieminēts, ka Filips sludināja labo vēsti Etiopijas galminiekam. (Apustuļu darbi 8:26—39.)

Daudz ebreju dzīvoja arī Babilonā un tālāk uz austrumiem Partā, Mēdijā un Elamā. Kāds vēsturnieks apgalvo, ka ”ebreju kopienas bija sastopamas visā Tigras un Eifratas līdzenumā, no Armēnijas līdz Persijas līcim, kā arī ziemeļaustrumos līdz Kaspijas jūrai un austrumos Mēdijā”. Enciklopēdijā Encyclopaedia Judaica tiek lēsts, ka šajos apgabalos, domājams, dzīvoja vairāk nekā 800 tūkstoši ebreju. Pirmā gadsimta ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs rakstīja, ka desmitiem tūkstošu ebreju, kas dzīvoja Babilonā un tās apkaimē, ceļoja uz Jeruzalemi, lai svinētu ikgadējos svētkus.

Vai starp tiem, kas kristījās 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos, bija arī svētceļnieki no Babilonas? To nevar skaidri zināt, bet starp tiem, kas tajā dienā klausījās apustuļa Pētera runu, bija ebreji, kas bija ieradušies no Mezopotāmijas. (Apustuļu darbi 2:9.) Ir zināms, ka apustulis Pēteris bija Babilonā aptuveni no 62. līdz 64. gadam. Tur viņš uzrakstīja savu pirmo vēstuli, un, iespējams, šajā pašā pilsētā viņš uzrakstīja arī otro vēstuli. (1. Pētera 5:13.) Babilona ar tās lielo ebreju kopienu acīmredzami tika uzskatīta par teritoriju, kur bija jāsludina Pēterim, Jānim un Jēkabam, kā bija izlemts sapulcē, kas pieminēta Pāvila vēstulē galatiešiem.

Jeruzalemes draudze un diasporas ebreji

Jēkabs, kas arī piedalījās iepriekšminētajā sapulcē, bija pārraugs Jeruzalemes draudzē.  (Apustuļu darbi 12:12, 17; 15:13; Galatiešiem 1:18, 19.) Viņš bija aculiecinieks notikumiem 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos, kad vairāki tūkstoši diasporas ebreju atsaucās uz labo vēsti un tika kristīti. (Apustuļu darbi 1:14; 2:1, 41.)

Gan tajā reizē, gan arī turpmākajos gados desmitiem tūkstošu ebreju saplūda Jeruzalemē, lai piedalītos svētkos. Svētku laikā pilsēta bija pārpilna ar cilvēkiem, un atbraucējiem vajadzēja palikt piepilsētas ciemos vai apmesties teltīs. Kā teikts enciklopēdijā Encyclopaedia Judaica, atbraucēji ne tikai satika draugus, bet arī apmeklēja templi, lai pielūgtu Dievu, nestu upurus un iedziļinātos Torā.

Nav šaubu, ka Jēkabs un citi Jeruzalemes draudzes locekļi izmantoja šīs iespējas, lai sludinātu diasporas ebrejiem. Tajā laikā, kad pēc Stefana nāves bija izcēlušās ”lielas vajāšanas, kas vērsās pret draudzi Jeruzālemē”, apustuļi to droši vien darīja ar lielu piesardzību. (Apustuļu darbi 8:1.) Kā stāstīts Apustuļu darbu grāmatā, gan pirms Stefana nāves, gan pēc tam šo kristiešu dedzīgā sludināšana veicināja draudžu pieaugumu. (Apustuļu darbi 5:42; 8:4; 9:31.)

Ko mēs varam mācīties?

Agrīnie kristieši veltīja daudz pūļu, lai sludinātu ebrejiem visur, kur vien tie dzīvoja. Tāpat Pāvils un citi sludināja arī neebrejiem Eiropā. Viņi pildīja Jēzus pavēli darīt par mācekļiem ”visas tautas”. (Mateja 28:19, 20.)

No agrīno kristiešu piemēra mēs varam mācīties, ka ir svarīgi sludināt organizēti, ja vēlamies saņemt Jehovas gara atbalstu. Tāpat mēs varam redzēt, ka ir labi runāt ar cilvēkiem, kas ciena Dieva Rakstus, it sevišķi tajās vietās, kur nav daudz Jehovas liecinieku. Vai cilvēki kādā jūsu draudzes teritorijas daļā ir atsaucīgāki nekā citā? Ja tā ir, tad, iespējams, tur var sludināt biežāk. Vai jūsu apkārtnē notiek kādi sabiedriski pasākumi, kas paver labas iespējas neformālai sludināšanai un sludināšanai ielās?

Ir noderīgi ne tikai lasīt Bībelē par agrīnajiem kristiešiem, bet arī sīkāk iepazīt tā laika vēsturi un ģeogrāfiju. Labs palīgs šajā ziņā ir brošūra Skatiet ”labo zemi”, kurā ir daudz karšu un fotoattēlu.

[Zemsvītras piezīmes]

[Tabula 14. lpp.]

APUSTUĻA PĀVILA RŪPES PAR EBREJIEM DIASPORĀ

PIRMS SAPULCES JERUZALEMĒ MŪSU ĒRAS 49. GADĀ

Apustuļu darbi 9:19, 20 Damaska — ”sludināja.. sinagogās”

Apustuļu darbi 9:29 Jeruzaleme — ”runāja.. ar hellēnistiem

[grieķiski runājošiem ebrejiem]”

Apustuļu darbi 13:5 Salamīna, Kipra — ”sludināja Dieva vārdu

jūdu sinagogās”

Apustuļu darbi 13:14 Pizidijas Antiohija — ”iegājuši sinagogā”

Apustuļu darbi 14:1 Ikonija — ”iegāja jūdu sinagogā”

PĒC JERUZALEMES SAPULCES MŪSU ĒRAS 49. GADĀ

Apustuļu darbi 16:14 Filipi — ”dievbijīga sieviete, vārdā Lidija”

Apustuļu darbi 17:1 Tesalonika — ”jūdu sinagoga”

Apustuļu darbi 17:10 Beroja — ”iegāja jūdu sinagogā”

Apustuļu darbi 17:17 Atēnas — ”sarunājās sinagogās ar jūdiem”

Apustuļu darbi 18:4 Korinta — ”mācīja sinagogā”

Apustuļu darbi 18:19 Efesa — ”iegāja sinagogā un sludināja jūdiem”

Apustuļu darbi 19:8 Efesa — ”iegājis sinagogā, atklāti

sludināja trīs mēnešus”

Apustuļu darbi 28:17 Roma — ”saaicināja jūdu priekšniekus”

[Karte 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Tie, kas 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos dzirdēja labo vēsti, bija no tuvām un tālām zemēm

ILLĪRIJA

ITĀLIJA

Roma

MAĶEDONIJA

GRIEĶIJA

Atēnas

KRĒTA

Kirēna

LĪBIJA

BITĪNIJA

GALATIJA

ĀZIJA

FRĪĢIJA

PAMFĪLIJA

KIPRA

ĒĢIPTE

ETIOPIJA

PONTA

KAPADOKIJA

KILIKIJA

MEZOPOTĀMIJA

SĪRIJA

SAMARIJA

Jeruzaleme

JŪDEJA

MĒDIJA

Babilona

ELAMA

ARĀBIJA

PARTA

[Ūdenstilpes]

Vidusjūra

Melnā jūra

Sarkanā jūra

Persijas līcis