Dzīvesstāsts

Es gribu vienmēr kalpot savam Radītājam

PASTĀSTĪJUSI KONSTANCE BENANTI

Viss notika tik ātri! Mūsu nepilnus divus gadus vecajai meitiņai Kamillai sākās drudzis, un pēc sešām dienām viņa nomira. Nav vārdos izsakāms, cik nepanesamas bija manas bēdas. Es vēlējos, kaut arī pati būtu mirusi. Mani nomocīja jautājums, kā Dievs kaut ko tādu pieļauj.

MANI vecāki bija itālieši, kas bija emigrējuši no Sicīlijas pilsētas Kastellammāres del Golfo uz Ņujorku. 1908. gada 8. decembrī šeit pasaulē nācu es. Vēlāk vecākiem piedzima vēl pieci puikas un divas meitenes. *

1927. gadā mans tēvs Santo Katandzāro sāka apmeklēt sapulces, kurās pulcējās neliela grupiņa Bībeles pētnieku, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus. Sapulces notika netālu no mūsu mājas, Ņūdžersijas štatā, un tās vadīja brālis Džovanni Dečeka, kas pēc tautības bija itālietis un kalpoja Bruklinas Bētelē — Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē. Pēc kāda laika tēvs sāka sludināt, kļuva par pilnas slodzes kalpotāju, un viņš tā arī neatstāja šo kalpošanu līdz pat savai nāvei 1953. gadā.

Mamma jaunībā bija vēlējusies kļūt par mūķeni, bet vecāki viņai to nebija atļāvuši. Mammas ietekmē sākumā man nebija vēlēšanās pievienoties tēvam Bībeles studijās. Tomēr drīz vien es pamanīju, ka tēvs ir sācis mainīties. Viņš kļuva  mierīgāks, maigāks, un mūsu ģimenē sāka valdīt lielāks miers. Tas gan bija jauki.

Tajā laikā es iepazinos ar Čārlzu — sava vecuma vīrieti, kas bija dzimis Bruklinā. Viņa ģimene, līdzīgi manējai, bija atceļojusi uz ASV no Sicīlijas. Pēc neilga laika mēs saderinājāmies, un, sagaidījuši, kad 1931. gadā tēvs atgriezās no Jehovas liecinieku kongresa, kas notika Kolumbusā (Ohaio štatā), mēs apprecējāmies. Pēc gada piedzima mūsu meitiņa Kamilla. Kad viņa nomira, nekas mani nespēja mierināt. Kādu dienu Čārlzs man ar asarām acīs sacīja: ”Kamilla bija ne tikai tava, bet arī mana meita. Vai nebūtu labāk mierināt vienam otru un vienkārši dzīvot tālāk?”

Pieņemam Bībeles patiesību

Čārlzs man atgādināja, ka runā, ko tēvs teica Kamillas bērēs, viņš stāstīja par augšāmcelšanu. ”Vai tu tiešām tici, ka cilvēki celsies augšā?” es jautāju vīram.

”Jā, es ticu,” viņš atbildēja. ”Kāpēc mēs nevarētu rūpīgāk izpētīt, kas Bībelē ir stāstīts par šo jautājumu?”

Tonakt es nespēju aizmigt. Sešos no rīta, kamēr tēvs vēl nebija aizgājis uz darbu, es piegāju pie viņa un sacīju, ka mēs ar Čārlzu vēlamies mācīties Bībeli. Tēvs aiz prieka apskāva mani. Mamma, kas vēl atradās gultā, bija dzirdējusi mūs sarunājamies. Viņa man vaicāja, kas ir noticis. ”Nekas,” es atteicu. ”Mēs ar Čārlzu tikai izlēmām mācīties Bībeli.”

”Mums visiem ir jāmācās Bībele,” noteica mamma. Kopš tā laika visa mūsu ģimene, kas, ieskaitot manus brāļus un māsas, sastāvēja no vienpadsmit cilvēkiem, sāka apgūt zināšanas no Bībeles.

Bībeles nodarbības man sniedza mierinājumu, un pamazām sāpes un neizpratni nomainīja cerība. Pēc gada, 1935. gadā, mēs ar Čārlzu sākām stāstīt Bībeles patiesību citiem. 1937. gada februārī Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē, kas atrodas Bruklinā, mēs noklausījāmies uz Bībeli balstītu runu par kristīšanās nozīmi un pēc tam kopā ar daudziem citiem tikām kristīti kādā no tuvējām viesnīcām. Es izšķīros par šādu soli ne vien tāpēc, ka cerēju kādu dienu atkal tikties ar meitiņu, bet arī tāpēc, ka es vēlējos kalpot mūsu Radītājam, ko biju iepazinusi un iemīlējusi.

Sākam pilnas slodzes kalpošanu

Stāstīt citiem Bībeles patiesību bija ārkārtīgi uzmundrinoši, it īpaši ņemot vērā, ka tajā laikā ļoti daudz cilvēku labvēlīgi atsaucās uz vēsti par Dieva Valstību un arī paši sāka sludināt citiem. (Mateja 9:37.) 1941. gadā mēs ar vīru kļuvām par pionieriem — pilnas slodzes sludinātājiem.  Neilgi pēc tam mēs iegādājāmies treileri, un Čārlzs atstāja mūsu ģimenes bikšu ražošanas uzņēmumu mana brāļa Frenka pārziņā. Mēs bijām bezgala priecīgi, kad saņēmām vēstuli, kurā mums tika paziņots, ka esam iecelti par speciālajiem pionieriem. Sākumā mēs kalpojām Ņūdžersijā un pēc tam — Ņujorkas štatā.

1946. gadā, kad apmeklējām kongresu Baltimorā (Mērilendas štats), mūs uzaicināja piedalīties kādā sapulcē, uz kuru bija ieradušies vairāki brāļi, kas Jehovas organizācijā veica īpaši atbildīgus pienākumus. Mēs toreiz iepazināmies ar Neitanu Noru un Miltonu Henšelu. Viņi runāja ar mums par misionāru kalpošanu un, jo sevišķi, par sludināšanu Itālijā. Brāļi mūs mudināja apdomāt iespēju mācīties Gileādas skolā.

”Padomājiet par to,” viņi mums sacīja. ”Un pēc tam dariet mums zināmu savu lēmumu.” Izgājuši no telpas, kurā notika sapulce, mēs ar Čārlzu saskatījāmies, pagriezāmies apkārt un iegājām atpakaļ zālē. ”Mēs padomājām,” teicām brāļiem. ”Esam gatavi doties uz Gileādu.” Pēc desmit dienām mēs jau mācījāmies Gileādas skolas 7. grupā.

Mēneši, ko pavadījām šajā skolā, bija neaizmirstami. Vairāk par visu mūs iespaidoja pasniedzēju pacietība un mīlestība, ar kādu viņi mūs sagatavoja grūtībām, kas mūs gaidīja svešajās zemēs. 1946. gada jūlijā mācības beidzās, un mēs uz kādu laiku tikām nosūtīti sludināt Ņujorkā, kur tolaik dzīvoja diezgan daudz itāļu. Mēs bijām dziļi saviļņoti, kad 1947. gada 25. jūnijā pienāca ilgi gaidītais brīdis un mēs devāmies uz savu jauno norīkojuma vietu — Itāliju.

Iekārtojamies Itālijā

Mēs ceļojām uz Itāliju ar kuģi, kas iepriekš bija izmantots militāriem nolūkiem. Četrpadsmit dienas pavadījuši uz jūras, mēs iebraucām Itālijas ostas pilsētā Dženovā. Bija pagājuši tikai divi gadi kopš Otrā pasaules kara beigām, un pilsētā bija skaidri redzamas kara atstātās pēdas. Piemēram, dzelzceļa stacijā logiem joprojām nebija stiklu, jo tie bija izbiruši pilsētas bombardēšanas laikā. No Dženovas mēs ar preču vilcienu aizbraucām uz Milānu, kur atradās Jehovas liecinieku filiāle un misionāru māja.

Dzīves apstākļi pēckara Itālijā bija gaužām bēdīgi. Valstī gan notika lielas pārmaiņas, tomēr daudzi cilvēki dzīvoja dziļā trūkumā. Drīz vien mana veselība sāka nopietni klibot. Kāds ārsts uzskatīja, ka, ņemot vērā, cik slima ir mana sirds, prātīgākais būtu atgriezties Amerikā. Es no sirds priecājos, ka šis ārsts kļūdījās. Kopš tā laika ir pagājuši jau 58 gadi, bet Itāliju es tā arī neesmu atstājusi.

Mēs bijām nodzīvojuši Itālijā tikai pāris gadus, kad mani brāļi, kas bija palikuši Amerikā, nolēma uzdāvināt mums automobili. Tomēr Čārlzs šo piedāvājumu taktiski noraidīja, par ko es tikai priecājos. Cik mums bija zināms, Itālijā nevienam Jehovas lieciniekam nebija automašīnas, un Čārlzs uzskatīja, ka būs labāk, ja mēs netieksimies pēc komfortablāka dzīves veida, nekā varēja atļauties mūsu ticības biedri. Tikai 1961. gadā mēs beidzot iegādājāmies nelielu automašīnu.

Milānā mūsu pirmā Valstības zāle atradās pagrabtelpā, kurai bija klona grīda. Tajā nebija ne tualetes, ne ūdensvada — ūdens bija tik  vien, cik satecēja uz grīdas lietus laikā. Nereta viešņa pie mums bija maza pelīte, kas žigli tekalēja šurpu turpu. Gaismas mūsu sapulcēs bija tik daudz, cik izstaroja divas spuldzes. Tomēr bija ļoti patīkami redzēt, ka, neraugoties uz šīm neērtībām, atradās godprātīgi cilvēki, kas apmeklēja mūsu sapulces un vēlāk sāka kopā ar mums sludināt.

Misionāru kalpošanā pieredzētie gadījumi

Reiz mēs kādam vīrietim atstājām brošūru Vai miers var būt ilgstošs?. Mēs jau grasījāmies iet projām, kad, apkrāvusies ar pārtikas produktiem pārpildītām somām, mājās pārradās šī vīrieša sieva Santīna. Nedaudz aizkaitinātā tonī sieviete sacīja, ka viņai esot astoņas meitas, par kurām gādāt, un neesot laika citām lietām. Kad nākamajā reizē es atgriezos pie šīs ģimenes, vīra nebija mājās un Santīna bija atrāvusies no adīšanas. ”Man nav laika klausīties,” viņa sacīja. ”Turklāt es nemaz nemāku lasīt.”

Es klusībā lūdzu Jehovam palīdzību un tad vaicāju, vai drīkstu pasūtīt savam vīram džemperi, par kuru es, protams, samaksātu. Pēc divām nedēļām džemperis bija gatavs, un mēs ar Santīnu uzsākām regulāras Bībeles nodarbības ar grāmatas Patiesība darīs jūs brīvus palīdzību. Santīna iemācījās lasīt un, par spīti vīra pretestībai, ar laiku garīgi auga un kristījās. Arī piecas no Santīnas meitām kļuva par Jehovas lieciniecēm, turklāt Santīna palīdzēja pieņemt Bībeles patiesību arī daudziem citiem cilvēkiem.

1951. gada martā mūs un vēl divas misionāres — Rutu Kenonu * un Loisu Kalahanu, kas vēlāk apprecējās ar Bilu Vengertu, — nosūtīja uz Brešu, kur tolaik nebija Jehovas liecinieku. Mums izdevās noīrēt mēbelētu dzīvokli, bet pēc diviem mēnešiem saimnieks pieprasīja, lai mēs 24 stundu laikā atbrīvotu telpas. Tā kā tajā apkaimē nebija mūsu ticības biedru, mums neatlika nekas cits kā dzīvot viesnīcā, kur mēs palikām gandrīz divus mēnešus.

Mūsu ēdienkarte bija diezgan skopa: kapučīno un radziņi brokastīs, augļi un maizes standziņas ar sieru pusdienās un vakariņās atkal augļi un maizes standziņas ar sieru. Mēs nevarējām atļauties visas ērtības, toties svētības mēs saņēmām pārpārēm. Ar laiku mēs atradām nelielu istabu, kur dzīvot, un 1952. gadā uz Jēzus nāves atceres vakaru šajā nelielajā telpā, kas tika izmantota kā Valstības zāle, sapulcējās 35 cilvēki.

Izturam pārbaudījumus

Tajā laikā katoļu baznīca joprojām ļoti spēcīgi ietekmēja sabiedrību. Reiz, piemēram, kad mēs sludinājām Brešā, mācītājs bija sakūdījis puikas, lai viņi mūs apmētā ar akmeņiem. Tomēr ar laiku mēs uzsākām Bībeles nodarbības ar 16 cilvēkiem, un pēc neilga laika viņi kļuva par Jehovas lieciniekiem. Uzminiet, kas bija šo cilvēku vidū. Tas bija viens no puikām, kas bija gatavs sviest mums ar akmeņiem. Tagad viņš ir vecākais kādā Brešas draudzē. Kad 1955. gadā mēs braucām projām no Brešas, šajā pilsētā bija 40 sludinātāji.

Pēc tam trīs gadus mēs kalpojām Livorno, kur lielākā daļa Jehovas kalpu bija sievietes. Tāpēc māsas draudzē bieži vien pildīja pienākumus, kas parasti tiek uzticēti brāļiem. Nākamā vieta, uz kuru mēs pārcēlāmies, bija Dženova, pirmā pilsēta, kurā mēs iebraucām, kad pirms vienpadsmit gadiem ieradāmies Itālijā. Tagad šeit bija izveidojusies draudze. Mēs dzīvojām ēkā, kuras pirmajā stāvā bija ierīkota Valstības zāle.

Dženovā es sāku mācīt Bībeli kādai sievietei, kuras vīrs agrāk bija nodarbojies ar boksu un kuram piederēja boksa zāle. Sieviete garīgi auga un drīz vien kļuva par liecinieci. Tomēr vīram tas ļoti nepatika, un viņa negatīvā attieksme nemainījās ilgus gadus. Taču pienāca diena, kad bijušais bokseris aizgāja sievai līdzi uz sapulci. Sākumā viņš negāja iekšā zālē, bet stāvēja tikai ārpusē un klausījās. Vēlāk, kad mēs jau vairs nedzīvojām Dženovā, līdz mūsu ausīm nonāca ziņa, ka šis vīrietis ir izteicis vēlēšanos mācīties Bībeli. Vēl pēc kāda laika viņš kristījās  un kļuva par sirsnīgu draudzes vecāko. Viņš uzticīgi kalpoja Jehovam līdz pat savai nāvei.

Es mācīju Bībeli arī kādai sievietei, kas bija saderinājusies ar policistu. Sākumā viņš zināmā mērā interesējās par Bībeles vēsti, tomēr pēc kāzām krasi mainīja savu nostāju. Vīra negatīvās attieksmes dēļ sieva pārtrauca Bībeles nodarbības. Vēlāk, kad viņa tomēr atsāka nodarbības, vīrs piedraudēja, ka viņš nošaus mūs abas, ja pieķers mūs studējam Bībeli. Sieva nepadevās, turpināja mācīties Bībeli un kļuva par Jehovas liecinieci. Kā viegli saprast, neviens mūs nenošāva. Pēc vairākiem gadiem, kad es Dženovā apmeklēju kongresu, kāds man pienāca klāt no mugurpuses, aizsedza ar plaukstām acis un jautāja, vai es varu uzminēt, kas viņš ir. Es nespēju novaldīt asaras, kad ieraudzīju, ka šis vīrietis ir tas pats cilvēks, kas reiz solījās mani nošaut. Viņš mani apskāva un pastāstīja, ka šodien viņš ir kristījies.

No 1964. līdz 1972. gadam mēs ar Čārlzu apmeklējām draudzes, lai stiprinātu ticības biedrus. Mēs apceļojām gandrīz visu Ziemeļitāliju — Pjemontu, Lombardiju un Ligūriju. Pēc tam mēs turpinājām pionieru kalpošanu netālu no Florences un vēlāk Verčelli. 1977. gadā Verčelli bija tikai viena draudze, bet 1999. gadā, kad mēs aizbraucām no šīs pilsētas, tajā bija izveidojušās jau trīs draudzes. Togad man palika 91 gads, un mūs aicināja pārcelties uz Romu, kur mēs varējām dzīvot skaistā misionāru mājā diezgan klusā un mierīgā rajonā.

Nopietns trieciens

2002. gada martā Čārlzs, kam vienmēr bija bijusi laba veselība, negaidīti saslima. Viņa veselības stāvoklis arvien pasliktinājās, un tā paša gada 11. maijā viņš nomira. 71 gadu mēs bijām bijuši nešķirami — mēs kopā raudājām grūtos laikos un kopā priecājāmies, kad pieredzējām svētības. Vīra nāve man bija neaptverami smags zaudējums.

Manu acu priekšā Čārlzs bieži ir kā dzīvs sev raksturīgajā divrindu uzvalkā un trīsdesmito gadu stila platmalē. Es iztēlojos, kā viņš smaida, un man šķiet, ka es dzirdu labi pazīstamos smieklus. Ar Jehovas un manu mīļo kristīgo brāļu un māsu atbalstu es esmu spējusi izturēt šo smago periodu. Es nevaru vien sagaidīt, kad atkal varēšu satikt Čārlzu.

Turpinu kalpot Dievam

Manā dzīvē nekas nav bijis vērtīgāks par kalpošanu Radītājam. Gadu gaitā es esmu ”baudījusi un redzējusi, cik tas Kungs ir labs”. (Psalms 34:9.) Es esmu izjutusi viņa mīlestību un rūpes. Es zaudēju meitiņu, taču Jehova man visdažādākajās Itālijas malās ir dāvājis garīgos dēlus un meitas, kas ir iepriecinājuši gan manu, gan viņa sirdi.

Vienmēr vairāk par visu man ir paticis stāstīt citiem par savu Radītāju. Tāpēc līdz pat šai dienai es turpinu sludināt un vadīt Bībeles nodarbības. Dažreiz man ir žēl, ka veselības dēļ nespēju darīt vairāk. Tomēr es saprotu, ka Jehova redz manu spēju robežas un ka viņš mani mīl un augstu vērtē to, ko es joprojām spēju paveikt. (Marka 12:42.) Es cenšos dzīvot saskaņā ar vārdiem no 146. psalma 2. panta: ”Es slavēšu to Kungu, kamēr dzīvošu, es dziedāšu savam Dievam, kamēr vēl še būšu!” *

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 13. lpp.]

Kamilla

[Attēls 14. lpp.]

1931. gadā mūsu kāzu dienā

[Attēls 14. lpp.]

Mamma, kas sākumā neinteresējās par patiesību, vēlāk vēlējās, lai mēs visi mācītos Bībeli

[Attēls 15. lpp.]

1946. gadā kopā ar brāli Noru Gileādas skolas izlaidumā

[Attēls 17. lpp.]

Kopā ar Čārlzu neilgi pirms viņa nāves