Mīlestības, ticības un paklausības apliecinājums

IR 2005. gada 16. maijs. Pār Sargtorņa biedrības saimniecību, kas atrodas Volkilā (Ņujorkas štats), ir uzausis spirgts un saulains rīts. Nopļautajā zālienā un sakoptajās puķu dobēs mirdz pirms ausmas nolijušā lietus lāses. Dīķa mierīgajā ūdenī gar pašu malu klusi slīd pīle ar astoņiem pīlēniem. Saimniecības apmeklētāji ir apkārtnes skaistuma apburti. Viņi savā starpā klusi sarunājas, kā nevēlēdamies pārtraukt rīta mieru.

Minētie apmeklētāji ir Jehovas liecinieki, kas ir ieradušies no 48 valstīm. Taču viņi nav pulcējušies, lai apbrīnotu skaisto ainavu. Viņus interesē, kas notiek milzīgajā sarkanu ķieģeļu ēkā, ar ko nesen ir papildināts Jehovas liecinieku ASV filiāles jeb Bēteles ēku komplekss Volkilā. Tas, ko viņi ierauga, iegājuši ēkā, viņus pārsteidz ne mazāk kā skaistā apkārtne, kaut arī ēkā nevalda ne miers, ne klusums.

No balkona apmeklētāji noraugās lejup, kur redzams dažādu iekārtu labirints. Uz spīdīgi gludās betona grīdas, kuras platība ir lielāka nekā seši futbola laukumi, stāv piecas milzīgas iespiedmašīnas. Šeit tiek iespiestas Bībeles, grāmatas un žurnāli. Milzīgi papīra ruļļi, no kuriem katrs sver 1700 kilogramu, griežas tik zibenīgi kā ātri braucošas kravas automašīnas riteņi. Šāds rullis, kurā ir 23 kilometri papīra, iztinas un iziet caur iespiedmašīnu tikai 25 minūtēs. Šajā laika sprīdī iespiedmašīna apstrādā papīru ar iespiedkrāsu un to nožāvē, un atdzesē papīru, kas tiek salocīts žurnālos, kuri ātri slīd pa augšējiem konveijeriem, lai tiktu iesaiņoti un nosūtīti draudzēm. Citas iespiedmašīnas nerimtīgi darbojas, iespiežot grāmatu loksnes, kas tūlīt tiek nogādātas uz noliktavas daļu, kura sniedzas no grīdas līdz  griestiem un no kuras loksnes vēlāk tiek nogādātas uz sietuvi. Viss šis datorizētais process līdzinās precīzu kustību simfonijai.

Atstājuši iespiedcehu, apmeklētāji iegriežas sietuvē. Ar iekārtām, kas atrodas šeit, tiek izgatavotas grāmatas cietos vākos un Bībeles greznā iesējumā, un dienā tiek izgatavoti 50 tūkstoši šādu izdevumu. Grāmatu loksnes sakomplektē, sastiprina, apgriež un ieliek vākos. Gatavās grāmatas saliek kartona kastēs, ko automātiski aizlīmē, tad uz tām uzlīmē etiķetes un sagatavotās kastes sakrauj kaudzē uz paletes. Šeit atrodas arī ražošanas līnija, ar kuru dienā tiek sagatavots un iepakots 100 tūkstoši grāmatu mīkstos vākos. Šo līniju, tāpat kā citas, veido milzums automātisko iekārtu un detaļu — motori, konveijeri, zobrati, siksnas un veltņi —, un tās visas darbojas apbrīnojamā ātrumā, izgatavodamas bībelisku literatūru.

Tipogrāfijas modernās ātrgaitas iekārtas, kas darbojas precīzi kā pulkstenis, ir mūsdienu tehnoloģijas brīnums. Kā mēs redzēsim, viss ar tipogrāfiju saistītais darbs ir arī Dieva tautas mīlestības, ticības un paklausības apliecinājums. Taču kāpēc tipogrāfija tika pārcelta no Bruklinas uz Volkilu?

Galvenokārt tas tika darīts tāpēc, lai vienkāršotu literatūras iespiešanu un nosūtīšanu draudzēm. Gadiem ilgi grāmatas tika iespiestas Bruklinā, bet žurnāli — Volkilā, un arī tālāk sūtītas šīs publikācijas tika katra no savas vietas. Veicot darbus vienuviet, būtu iespējams samazināt darbinieku skaitu un labāk izmantot ziedotos līdzekļus. Turklāt iespiedmašīnas, kas atradās Bruklinā, bija nolietojušās, tāpēc no Vācijas tika pasūtītas divas jaunas MAN Roland Lithoman iespiedmašīnas. Šīs iespiedmašīnas bija pārāk lielas Bruklinas tipogrāfijai.

Jehovas atbalsts

Jehovas liecinieki iespiež bībelisku literatūru, lai sekmētu labās vēsts izplatīšanu, un ir bijis skaidri redzams, ka Jehova jau no paša sākuma ir svētījis šo darbu. No 1879. līdz 1922. gadam grāmatu iespiešana bija uzticēta komerciālām spiestuvēm. 1922. gadā brāļi noīrēja sešstāvu ēku Bruklinā, Konkordstrītā 18, un nopirka iekārtas grāmatu iespiešanai. Tajā laikā daudzi šaubījās par to, vai brāļi tiks galā ar šo darbu.

Viens no tiem, kas šaubījās, bija tās spiestuves direktors, kurā iespieda lielāko daļu mūsu literatūras. Apmeklējis namu Konkordstrītā, viņš sacīja: ”Te nu jūs esat ar savu pirmšķirīgo iespiedtehniku, bet jums nav neviena, kam būtu jelkāda apjausma, ko ar to darīt. Pusgada laikā no šīs tehnikas būs palikusi vairs tikai lūžņu kaudze, un jūs sapratīsiet, ka cilvēki, kas var iespiest jūsu literatūru, ir tie, kas to vienmēr ir darījuši un kas to dara profesionāli.”

Roberts Mārtins, kas tajā laikā bija tipogrāfijas pārraugs, izteicās: ”Tas skanēja diezgan loģiski, taču runātājs nebija ņēmis vērā to Kungu, kas vienmēr bija bijis ar mums. [..] ..nepagāja ilgs laiks, kad mēs jau iespiedām grāmatas.” Nākamo astoņdesmit gadu laikā Jehovas liecinieki ar savām iespiedmašīnām ir iespieduši miljardiem publikāciju.

Tad, 2002. gada 5. oktobrī, Pensilvānijas Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības ikgadējā kopsapulcē izskanēja paziņojums, ka Vadošā padome ir atbalstījusi lēmumu pārcelt Jehovas liecinieku ASV filiāles tipogrāfiju uz Volkilu. Bija pasūtītas divas jaunas iespiedmašīnas, kurām bija jātiek piegādātām 2004. gada februārī. Brāļiem bija jāizstrādā un jāīsteno tipogrāfijas paplašināšana  un jābūt gataviem pēc gada un trim mēnešiem saņemt jaunās iespiedmašīnas. Pēc tam deviņu mēnešu laikā bija paredzēts ierīkot jauno grāmatsietuvi un ekspedīcijas nodaļu. Dzirdot, cik laika atvēlēts darbam, varbūt kādam uzmācās šaubas, vai tas maz ir iespējams. Taču brāļi zināja, ka ar Jehovas atbalstu visu izdosies paveikt paredzētajā laikā.

”Brīnišķīga sadarbības gaisotne”

Zinādami Jehovas tautas labprātības garu, brāļi ķērās pie iecerētā projekta īstenošanas. (Psalms 110:3.) Tas bija tik apjomīgs, ka tā veikšanai bija nepieciešams vairāk strādnieku, nekā varēja piedāvāt Bēteles celtniecības nodaļa. Vairāk nekā 1000 brāļu un māsu no ASV un Kanādas, kuriem bija iemaņas celtniecībā, pieteicās par pagaidu brīvprātīgajiem strādniekiem uz laiku no vienas nedēļas līdz trim mēnešiem. Darbā tika aicināti piedalīties arī starptautiskās celtniecības programmas strādnieki, un tāpat lielu palīdzību sniedza reģionālās celtniecības komitejas.

Daudziem, kas piedalījās celtniecībā Volkilā, nācās izdot ievērojamu naudas summu ceļam un kādu laiku nestrādāt savā maizes darbā. Tomēr viņi ar prieku bija gatavi šādiem upuriem. Šos daudzos papildu brīvprātīgos strādniekus bija nepieciešams izmitināt un paēdināt, un tas Bēteles ģimenei deva iespēju ieguldīt savus spēkus projekta īstenošanā. Vairāk nekā 535 Bēteles ģimenes locekļi no Bruklinas, Patersonas un Volkilas, papildus saviem parastajiem darba pienākumiem, sestdienās brīvprātīgi piedalījās celtniecībā. Milzīgā atsaucība, ar kādu Dieva kalpotāji piedalījās šajā vēsturiskajā darbā, bija iespējama tikai tāpēc, ka šo darbu atbalstīja Jehova.

Citi sniedza finansiālu palīdzību. Piemēram, brāļi saņēma vēstuli no deviņgadīgās Ebijas. Viņa rakstīja: ”Es esmu ļoti pateicīga par jūsu darbu — par visām brīnišķīgajām grāmatām, ko jūs izdodat. Es droši vien drīz jūs apciemošu. Mans tētis teica, ka tas būs jau nākošgad! Es piespraudīšu pie drēbēm nozīmi ar savu vārdu, lai jūs zinātu, kas es esmu. Šeit ir 20 dolāri jaunajai iespiedmašīnai. Tā ir mana kabatas nauda, bet es gribu to dot jums, brāļi.”

Kāda māsa rakstīja: ”Lūdzu, pieņemiet manu necilo dāvanu — paštamborētas cepures. Es vēlētos, lai šīs cepures tiktu iedotas tiem, kas piedalās celtniecībā Volkilā. Kādā kalendārā bija teikts, ka šī būs ļoti barga ziema. Es nezinu, vai tā ir taisnība vai ne. Bet es zinu, ka liela daļa darba Volkilā būs jāveic ārā, un es gribu būt droša, ka maniem brāļiem un māsām galva nesals. Man nav tādu iemaņu, kādas ir vajadzīgas celtniecībā, taču es protu tamborēt, un tāpēc es nolēmu izmantot šo prasmi, lai ziedotu to, ko es varu.” Dāvanā māsa bija atsūtījusi 106 tamborētas cepures.

 Tipogrāfija tika pabeigta laikā. Džons Larsons, tipogrāfijas pārraugs, sacīja: ”Šeit valdīja brīnišķīga sadarbības gaisotne. Vai gan kāds var šaubīties, ka Jehova atbalstīja šo darbu? Darbs noritēja tik ātri. Es atceros, ka 2003. gada maijā es stāvēju dubļos, vērodams, kā brāļi liek ēkas pamatus, bet jau pēc nepilna gada es stāvēju tajā pašā vietā, vērodams, kā darbojas iespiedmašīna.”

Veltīšanas programma

Jaunās tipogrāfijas un triju dzīvojamo ēku veltīšana notika Volkilā 2005. gada 16. maijā. No turienes veltīšanas programma tika translēta uz Bēteles kompleksiem Patersonā un Bruklinā, kā arī uz Kanādas Bēteli. Kopumā to noklausījās un noskatījās 6049 cilvēki. Programmu vadīja Jehovas liecinieku Vadošās padomes loceklis Teodors Jaračs, kas īsi pastāstīja, kā vēstures gaitā Jehovas liecinieki ir iespieduši literatūru. Filiāles komitejas locekļi Džons Larsons un Džons Kikots ar interviju un video demonstrējumu palīdzību pārskatīja celtniecības projekta un Jehovas liecinieku veikto iespiešanas darbu vēsturi ASV. Vadošās padomes loceklis Džons Bārs teica veltīšanas programmas pēdējo runu un veltīja jauno tipogrāfiju un triju dzīvojamo māju kompleksu Dievam Jehovam.

Nākamās nedēļas laikā Bēteles darbiniekiem no Patersonas un Bruklinas bija iespēja apskatīt jaunās ēkas. Kopumā šo iespēju izmantoja 5920 cilvēki.

Tipogrāfijas nozīme

Veltīšanas runā brālis Bārs saviem klausītājiem atgādināja, ka tipogrāfiju nozīmīgu nepadara tās iespaidīgie apjomi un iekārtas. To nozīmīgu padara tas, cik dziļi mūsu izdotā literatūra ietekmē cilvēku dzīvi.

Ar katru no jaunajām iespiedmašīnām var iespiest miljons bukletu tikai aptuveni  stundas laikā! Taču pat viens šāds buklets var ievērojami ietekmēt cilvēka dzīvi. Piemēram, 1921. gadā Dienvidāfrikas Republikā dzelzceļa remontstrādnieku brigāde strādāja kādā dzelzceļa posmā. Kristiāns, viens no strādniekiem, pamanīja starp sliedēm ieķērušos papīra lapiņu. Tas bija viens no mūsu izdotajiem bukletiem. Kristiāns to izlasīja ar dziļu interesi. Pēc tam viņš aizskrēja pie sava znota un sajūsmināts paziņoja: ”Es šodien atradu patiesību!” Drīz pēc tam abi vīrieši uzrakstīja vēstuli bukleta izdevējiem, kurā lūdza vairāk informācijas, un Dienvidāfrikas Republikas filiāle viņiem nosūtīja bībelisku literatūru. Abi vīrieši studēja Bībeli, kristījās un sludināja Bībeles patiesību citiem. Viņi daudziem cilvēkiem palīdzēja pieņemt patiesību. 20. gadsimta 90. gadu sākumā vairāk nekā simt viņu dzimtas locekļu bija kļuvuši par Jehovas lieciniekiem, un tas viss bija tikai tāpēc, ka reiz kāds vīrietis uz dzelzceļa sliedēm bija atradis vienu vienīgu bukletu!

Mūsu izdotā literatūra, sacīja brālis Bārs, ieved cilvēkus patiesībā, notur viņus patiesībā, mudina viņus būt dedzīgiem un apvieno brāļu saimi. Bet vissvarīgākais ir tas, ka literatūra, kuras izplatīšanā mēs visi piedalāmies, nes godu mūsu Dievam Jehovam!

Kā Jehova raugās uz jauno tipogrāfiju?

Brālis Bārs aicināja klausītājus padomāt par to, kā Jehova raugās uz šo tipogrāfiju. Nav tā, ka viņš bez tās nevarētu iztikt. Viņš pat akmeņiem var likt sludināt labo vēsti! (Lūkas 19:40.) Tāpat viņu nepārsteidz tipogrāfijas iekārtu sarežģītība, izmērs, darbības ātrums un tehniskās iespējas. Viņš taču ir radījis Visumu! (Psalms 147:10, 11.) Jehova zina vēl progresīvākus veidus, kā izdot literatūru, — veidus, kādus cilvēki vēl nav izgudrojuši un nespēj pat iztēloties. Taču kas ir tas, ko Jehova pamana un patiesi augstu vērtē? Viņš jaunajā tipogrāfijā noteikti saskata apliecinājumu savas tautas vērtīgajām īpašībām — mīlestībai, ticībai un paklausībai.

Runājot par mīlestību, brālis Bārs minēja kādu piemēru. Meitenīte vecākiem uzdāvina pašas ceptu kūku, un vecākus tas noteikti ļoti iepriecina. Lai kāda būtu izdevusies kūka, vecākus aizkustina bērna mīlestība, kas ir izpaudusies viņa dāvanā. Līdzīgi arī Jehova, raugoties uz jauno tipogrāfiju, redz kaut ko vairāk par ēkām un iekārtām. Pirmkārt, viņš tajā saskata viņa vārdā parādīto mīlestību. (Ebrejiem 6:10.)

Tāpat kā Jehova uzskatīja Noas būvēto šķirstu par Noas ticības izpausmi, viņš jauno tipogrāfiju uzskata par savas tautas ticības pierādījumu. Kā šajos gadījumos ir izpaudusies ticība? Noa ticēja, ka tas, ko Jehova ir paredzējis, noteikti piepildīsies. Mēs ticam, ka dzīvojam pēdējās dienās, ka labā vēsts ir vissvarīgākā vēsts, kam jāizskan pa visu pasauli, un ka cilvēkiem ir svarīgi to dzirdēt. Mēs zinām, ka Bībeles vēsts var glābt cilvēku dzīvību. (Romiešiem 10:13, 14.)

Bez šaubām, Jehova jaunajā tipogrāfijā saskata arī mūsu paklausības apliecinājumu. Kā mēs zinām, viņš vēlas, lai labā vēsts tiktu sludināta visā pasaulē, pirms nāks gals. (Mateja 24:14.) Jaunuzceltajai tipogrāfijai, kā arī tām tipogrāfijām, kas darbojas citās pasaules vietās, ir liela nozīme šī uzdevuma pildīšanā.

Mīlestība, ticība un paklausība, kas ir izpaudusies jauno ēku finansēšanā, celtniecībā un izmantošanā, ir redzama arī Jehovas liecinieku dedzībā, ar kādu viņi visā pasaulē turpina sludināt patiesību visiem, kas to vēlas dzirdēt.

[Papildmateriāls/Attēli 11. lpp.]

TIPOGRĀFIJAS PAPLAŠINĀŠANĀS ASV

1920. gads: ar pirmo rotācijas iespiedmašīnu Bruklinā, Mertla avēnijā 35, tiek iespiesti žurnāli.

1922. gads: tipogrāfija tiek pārcelta uz sešstāvu ēku Konkordstrītā 18. Sākas grāmatu iespiešana.

1927. gads: tipogrāfija tiek pārcelta uz jaunuzceltu ēku Edamstrītā 117.

1949. gads: tipogrāfijas telpas tiek divkārt paplašinātas, kad tai pievieno deviņstāvu ēku.

1956. gads: Edamstrītas tipogrāfijas telpas vēlreiz paplašinās divkārt, kad Sendstrītā 77 tiek uzcelta jauna ēka.

1967. gads: tiek uzbūvēta desmitstāvu tipogrāfijas ēka, kas tiek savienota ar citām, tādējādi tipogrāfija kļūst desmit reizes lielāka, nekā tā bija sākotnēji.

1973. gads: Volkilā tiek uzbūvēta tipogrāfijas filiāle, galvenokārt paredzēta žurnālu izdošanai.

2004. gads: visi iespiešanas, iesiešanas un nosūtīšanas darbi ASV tiek pārcelti uz Volkilu.