Bībele itāliešu valodā — dramatiska vēsture

”BĪBELE ir viena no izplatītākajām grāmatām mūsu zemē, bet, iespējams, tā ir arī viena no vismazāk lasītajām. Ticīgie joprojām tikpat kā netiek mudināti iepazīt Bībeli un nesaņem gandrīz nekādu palīdzību, lai lasītu to kā Dieva Vārdu. Ir cilvēki, kas vēlas izzināt Bībeli, bet bieži vien nav neviena, kas lauztu un sniegtu viņiem Vārda maizi.”

Šis apgalvojums, ko 1995. gadā izteikuši Itālijas bīskapu konferences dalībnieki, raisa virkni jautājumu. Cik plaši Bībele Itālijā tika lasīta iepriekšējos gadsimtos? Kāpēc tās izplatība neauga tik strauji kā citur? Kāpēc tā Itālijā joprojām ir viena no vismazāk lasītajām grāmatām? Dažas atbildes uz šiem jautājumiem palīdz atrast neliels ieskats itāliešu Bībeles vēsturē.

Romāņu valodas — franču, itāliešu, portugāļu, spāņu un citas — ir veidojušās no latīņu valodas vairāku gadsimtu garumā. Dažādās Eiropas zemēs, kuru kultūra sakņojas senās Romas kultūrā, tautas valodas pakāpeniski iemantoja aizvien lielāku cieņu un tās pat sāka izmantot literatūrā. Tautas valodu attīstībai bija liela nozīme Bībeles tulkošanā, jo pienāca brīdis, kad atšķirība starp baznīcas lietoto latīņu valodu un tautas valodu ar visiem tās vietējiem dialektiem un izloksnēm bija kļuvusi tik liela, ka nemācīti ļaudis latīņu valodu vairs nesaprata.

Ap mūsu ēras 1000. gadu vairākumam Apenīnu pussalas iemītnieku būtu bijis grūti lasīt latīņu Vulgātu, pat ja viņiem izdotos iegūt kādu tās eksemplāru. Gadsimtiem ilgi baznīcas vadība būtībā bija monopolizējusi izglītību, un garīdznieki kontrolēja arī to izglītību, ko varēja iegūt nedaudzajās tālaika universitātēs. Šī izglītība bija pieejama tikai nelielam privileģēto slānim. Visu šo apstākļu dēļ Bībele galu galā kļuva par tikpat kā nelasītu grāmatu, tomēr daudzi vēlējās saprast Dieva vārdus un lasīt tos savā dzimtajā valodā.

Kopumā garīdzniecība pretojās Bībeles tulkošanai, jo baidījās, ka tas veicinās ”ķecerību” izplatīšanos. Vēsturnieks Masimo Firpo rakstīja: ”Lietot tautas valodu [nozīmētu] nojaukt valodas barjeru, kas sargāja garīdzniecības absolūto autoritāti reliģiskajos jautājumos.” Kā redzams, Bībeles zināšanu trūkums, kas Itālijā lielā mērā ir  vērojams vēl šodien, sakņojas dažādos kultūras, reliģiskos un sociālos faktoros.

Pirmie daļējie Bībeles tulkojumi

13. gadsimtā parādījās pirmie Bībeles grāmatu tulkojumi no latīņu valodas itāliešu valodā. Tos pavairoja, pārrakstot ar roku, un tie bija ļoti dārgi. 14. gadsimtā tulkojumu skaits auga, un pēc kāda laika jau gandrīz visu Bībeli varēja lasīt itāliešu valodā, lai gan Bībeles grāmatas bija tulkojuši dažādi cilvēki un šis darbs bija veikts dažādos laikos un vietās. Lielāko daļu šo tulkojumu, kas bija tapuši anonīmi, iegādājās bagātie un izglītotie ļaudis, jo vienīgi viņi tos varēja atļauties. Pat tad, kad grāmatu iespiešana ļāva ievērojami samazināt to cenu, kā norāda vēsturniece Džiljola Franjito, Bībele vēl aizvien bija pieejama tikai nedaudziem.

Gadsimtiem ilgi vairākums Itālijas zemju iedzīvotāju neprata lasīt un rakstīt. Pat vēl 1861. gadā, kad notika Itālijas apvienošana, 74,7 procenti tās iedzīvotāju bija analfabēti. Kad jaunā Itālijas valdība grasījās ieviest obligātu un vispārēju bezmaksas izglītību, 1870. gadā pāvests Pijs IX rakstīja karalim vēstuli, mudinādams karali vērsties pret šo likumu, kas, pēc pāvesta domām, bija uzskatāms par ”sērgu” un kura mērķis, viņaprāt, bija ”pilnīgi sagraut katoļu skolas”.

Pirmā Bībele itāliešu valodā

Pirmais pilnais Bībeles izdevums itāliešu valodā tika iespiests Venēcijā 1471. gadā, aptuveni 16 gadus pēc tam, kad Eiropā bija parādījusies pirmā grāmata, kas bija iespiesta ar atsevišķiem salikuma burtiem. Kamaldoliešu ordeņa mūks Nikolo Malerbi bija pabeidzis šo tulkojumu astoņos mēnešos. Savā darbā viņš lielā mērā bija izmantojis iepriekšējos Bībeles tekstu tulkojumus, kurus viņš bija rediģējis, balstoties uz latīņu Vulgātu un daļu vārdu aizstājot ar venēciešu dialekta leksiku. Malerbi tulkojums bija pirmā itāliešu valodā iespiestā Bībele, kurai bija samērā liela tirāža.

Venēcijā nāca klajā arī Antonio Bručoli tulkotā Bībele. Bručoli bija humānists, kas simpatizēja protestantu idejām, taču viņš nesarāva saites ar katoļu baznīcu. 1532. gadā Bručoli iztulkoja Bībeli no oriģinālvalodām — senebreju un grieķu valodas —, un tā bija pirmā no oriģinālvalodām tulkotā itāliešu Bībele. Lai arī tajā lietotā itāliešu valoda nav nevainojama, tulkotājs visai precīzi ir turējies pie oriģināltekstiem, jo īpaši, ja ņem vērā tā laika zināšanas par antīkajām valodām. Dažos šī tulkojuma izdevumos Bručoli vairākās vietās ir lietojis Dieva vārda formu ”Ieova”. Gandrīz veselu gadsimtu viņa Bībele bija ļoti populāra Itālijas protestantu un reliģisko disidentu vidū.

Pēc tam parādījās arī citi Bībeles tulkojumi — būtībā Bručoli Bībeles rediģēti varianti —, no kuriem daži bija katoļu sagatavoti, taču tie visi iznāca pavisam nelielā tirāžā. 1607. gadā kalvinistu mācītājs Džovanni Diodati, kura vecāki bija atbēguši uz Šveici, lai glābtos no reliģiskām vajāšanām, Ženēvā izdeva jaunu Bībeles tulkojumu no oriģinālvalodām itāliski. Vairākus gadsimtus Itālijas protestanti galvenokārt izmantoja tieši šo Bībeles tulkojumu. Savam laikam Diodati Bībele bija izcils itāliešu tulkojums, un tā palīdzēja itāliešiem labāk saprast Bībeles mācības. Taču baznīcas cenzūra kavēja šī un citu Bībeles tulkojumu izplatīšanu.

Bībele — tikpat kā nelasīta grāmata

”Baznīca allaž ir pildījusi savu pienākumu uzraudzīt grāmatas, bet līdz brīdim, kad tika izgudrota iespiedtehnika, tā neuzskatīja par vajadzīgu veidot aizliegto grāmatu sarakstu, jo sacerējumi, kas tika atzīti par bīstamiem, tika sadedzināti,” teikts kādā katoļu enciklopēdijā (Enciclopedia Cattolica). Arī pēc tam, kad bija sācis izplatīties protestantisms, daudzās Eiropas zemēs garīdzniecība darīja  visu, kas bija tās spēkos, lai cīnītos pret tā saucamajām ķecerīgajām grāmatām. Notikumu attīstībā svarīga nozīme bija Tridentas koncilam, kurā 1546. gadā tika apspriests jautājums par Bībeles tulkojumiem tautas valodā. Izkristalizējās divas pretējas pozīcijas. Tie, kas gribēja šos tulkojumus aizliegt, uzskatīja, ka Bībele vienkāršo ļaužu valodā ir ”visu ķecerību māte un pirmavots”. Turpretī aizlieguma pretinieki iebilda, ka ”ienaidnieki”, proti, protestanti, to izmantos, lai apgalvotu, ka baznīca ir aizliegusi Bībeli tautas valodā, lai slēptu ”blēdību un krāpšanu”.

Vienprātības trūkuma dēļ koncils nepieņēma izšķirīgu lēmumu šajā jautājumā, bet aprobežojās ar to, ka oficiāli apstiprināja Vulgātas autentiskumu, un Vulgāta kļuva par katoļu baznīcas oficiālo Bībeli. Taču, kā atzīmēja Pontifikālās salēziešu universitātes (Roma) pasniedzējs Karlo Budzeti, Vulgātas atzīšana par ”autentisku” veicināja priekšstatu, ka būtībā tas ir vienīgais pareizais Bībeles variants. To skaidri parādīja turpmākā notikumu gaita.

1559. gadā pāvests Pāvils IV publicēja pirmo aizliegto grāmatu sarakstu, kurā bija uzskaitītas grāmatas, ko katoļiem bija aizliegts lasīt, pārdot, tulkot vai glabāt. Tās tika uzskatītas par kaitīgām grāmatām, kas grauj ticību un tikumību. Saskaņā ar šo sarakstu bija aizliegts lasīt Bručoli tulkoto Bībeli un citus Bībeles tulkojumus tautas valodā. Aizlieguma pārkāpējiem draudēja ekskomunikācija — izslēgšana no baznīcas. 1596. gada sarakstā bija noteikti vēl bargāki aizliegumi. Turpmāk vairs nebija atļauts tulkot un iespiest Bībeles tautas valodā. Šādi Bībeles izdevumi bija jāsadedzina.

Iznākums bija tāds, ka kopš 17. gadsimta sākuma baznīcu laukumos aizvien biežāk kurējās sārti, kuros tika dedzinātas Bībeles. Vienkāršo ļaužu prātos iesakņojās priekšstats, ka Bībele ir ”ķeceru grāmata”, un tā atbalsis ir jūtamas vēl šodien. Gan privātās, gan publiskās bibliotēkās gandrīz visas Bībeles un Bībeles komentāri tika iznīcināti, un nākamos 200 gadus neviens katolis Bībeli itāliski vairs netulkoja. Apenīnu pussalā tika izplatītas vienīgi protestantu tulkotas Bībeles, un bailēs no konfiskācijas tas tika darīts slepeni. Vēsturnieks Mario Činjoni raksta: ”Būtībā uz vairākiem gadsimtiem vienkāršie ticīgie vispār pārstāja lasīt Bībeli. Bībele kļuva par tikpat kā nepazīstamu grāmatu, un miljoniem itāliešu nodzīvoja savu mūžu, neizlasījuši nevienu tās lappusi.”

 Aizliegumi mazinās

Vēlāk pāvests Benedikts XIV dekrētā par aizliegto grāmatu sarakstu, kas datēts ar 1757. gada 13. jūniju, grozīja iepriekš noteiktos aizliegumus un atļāva lasīt ”tulkojumus tautas valodā, kurus akceptējis Svētais Krēsls un kas izdoti bīskapu pārraudzībā”. Ņemot to vērā, Antonio Martini, kas vēlāk kļuva par Florences arhibīskapu, ķērās pie Vulgātas tulkošanas. Pirmā daļa nāca klajā 1769. gadā, un darbs tika pabeigts 1781. gadā. Kādā katoļu enciklopēdijā sacīts, ka Martini tulkojums ir pirmais Bībeles tulkojums itāliešu valodā, kuru ir vērts īpaši pieminēt. Līdz tam laikam Itālijas katoļiem, kas neprata latīņu valodu, nebija bijis iespējams lasīt baznīcas autorizētu Bībeles tulkojumu. Turpmākos 150 gadus Martini tulkojums bija vienīgā katoļu baznīcas akceptētā Bībele itāliešu valodā.

Nākamais pavērsiena punkts bija Vatikāna II ekumeniskais koncils. 1965. gadā dokumentā Dei Verbum pirmo reizi izskanēja atzinums, ka ir vajadzīgi ”piemēroti un pareizi tulkojumi.. dažādās valodās, jo īpaši tulkojumi no svēto grāmatu oriģināltekstiem”. Neilgi pirms tam, 1958. gadā, Pāvesta Bībeles institūts (Pontificio istituto biblico) bija izdevis ”pirmo pilno katoļu tulkojumu no oriģinālvalodām” itāliešu valodā. Šajā izdevumā vairākās vietās bija lietota Dieva vārda forma ”Jahve”.

Pretestība Bībeles tulkošanai tautas valodā ir bijusi sīva, un tās sekas ir manāmas vēl šodien. Runājot par šīm sekām, Džiljola Franjito rakstīja, ka ”ticīgajiem ir iemācīts neuzticēties pašiem savai intelektuālajai un sirdsapziņas brīvībai”. Turklāt ļaudīm tika uzspiestas dažādas reliģiskas tradīcijas, kuras daudzi katoļi joprojām uzskata par svarīgākām nekā Bībele. Šo un citu iemeslu dēļ Itālijā Bībele daudziem ir sveša, kaut arī analfabētisms šajā zemē ir tikpat kā izzudis.

Taču Jehovas liecinieki, sludinot labo vēsti, ir rosinājuši jaunu interesi par Bībeli itāliešu valodā. 1963. gadā viņi šajā valodā publicēja Kristiešu grieķu rakstu Jaunās pasaules tulkojumu, un 1967. gadā itāliski nāca klajā visa Bībele Jaunās pasaules tulkojumā. Itālijā vien šis tulkojums ir izplatīts vairāk nekā 4 miljonos eksemplāru. Jaunās pasaules tulkojums, kurā konsekventi ir lietots Dieva vārds Jehova, ir veikts, cieši turoties pie oriģināltekstu jēgas.

Jehovas liecinieki sludina pa mājām, lasot un paskaidrojot Bībeles labo vēsti visiem, kas ir gatavi klausīties. (Apustuļu darbi 20:20.) Kad nākamreiz satiksiet Jehovas lieciniekus, palūdziet viņiem, lai viņi parāda, kas jūsu pašu Bībelē teikts par Dieva brīnišķīgo apsolījumu drīzumā nodibināt ”jaunu zemi, kur taisnība mājo”. (2. Pētera 3:13.)

[Karte 13. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Venēcija

ROMA

[Attēls 15. lpp.]

Bručoli tulkojumā lietota Dieva vārda forma ”Ieova”

[Attēls 15. lpp.]

Aizliegto grāmatu sarakstā Bībeles tulkojumi tautas valodā bija atzīti par bīstamiem

[Norāde par attēla autortiesībām 13. lpp.]

Bībeles titullapa: Biblioteca Nazionale Centrale di Roma

[Norādes par attēlu autortiesībām 15. lpp.]

Bručoli tulkojums: Biblioteca Nazionale Centrale di Roma; saraksts: Su concessione del Ministero per i Beni e le Attività Culturali