Eglīte. Krievu tradīcija? Kristiešu tradīcija?

”DEVIŅPADSMITĀ gadsimta trīsdesmito gadu sākumā eglīti joprojām uzskatīja par ”jauku vācu izpriecu”, bet trīsdesmito gadu beigās eglīte jau sāka ”kļūt par paradumu” Pēterburgas augstmaņu namos.. Tikai garīdznieku mājās un zemnieku būdās eglīte 19. gadsimtā tā arī neieviesās. [..]

Agrāk šis koks.. nebija sevišķi iemīļots. Tā asociēšanās ar nāvi krievu tradīcijā un saistība ar ”apakšzemi”, kā arī paraža uzstādīt eglītes uz krogu jumtiem nekādā ziņā neļāva nojaust, kādas pārmaiņas attieksmē pret to notiks 19. gadsimta vidū.. [..] Ir pilnīgi saprotams, ka, pārņemot ārzemju paražu, tika pārņemta arī nozīme, kāda eglītei bija piešķirta Rietumos, proti, saistība ar Ziemassvētku tēmu. [..]

Eglītes ”kristianizēšana” Krievijā nenoritēja ļoti gludi. Tai pretojās pareizticīgo baznīca. Priesteri jaunajos svētkos saskatīja ”velna darbu”, pagānisku ieražu, kurai nav nekā kopīga ar Pestītāja dzimšanu, turklāt — no Rietumiem pārņemtu paražu.” (Sanktpēterburgas valsts universitātes profesore, filoloģijas zinātņu doktore Jeļena Dušečkina.)

[Norāde par attēla autortiesībām 32. lpp.]

Fotoattēls: Nikolajs Rahmanovs