”Pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem”

SAVAS kalpošanas sākumā Jēzus teica, ka viens no viņa uzdevumiem ir ”pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem”. (Lūkas 4:18.) Sekojot sava Kunga priekšzīmei, patiesie kristieši sludina labo vēsti par Valstību visiem cilvēkiem, palīdzot tiem atbrīvoties no garīgā gūsta un padarīt savu dzīvi labāku. (1. Timotejam 2:4.)

Mūsdienās šis darbs sevī ietver arī sludināšanu cietumniekiem vārda tiešā nozīmē — cilvēkiem, kam dažādu noziegumu dēļ ir piespriests cietumsods un kas augstu novērtē garīgu atsvabināšanu. Apskatīsimies, cik sekmīgi Jehovas liecinieki Ukrainā un citās Eiropas valstīs sludina cietumos.

Agrāk narkomāni, tagad kristieši

38 gadus vecais Sergijs * 20 sava mūža gadus ir pavadījis cietumā. Tur viņš pat ir pabeidzis skolu. Sergijs stāsta: ”Pirms kāda laika es nonācu cietumā par slepkavību, un man vēl pāris gadi būs šeit jāpavada. Es agrāk rīkojos kā īsts despots, tāpēc citi ieslodzītie no manis baidījās.” Vai tas viņam deva neatkarības sajūtu? Nē, nepavisam. Daudzus gadus viņš bija narkotiku, alkohola un tabakas vergs.

Reiz kāds ieslodzītais pastāstīja Sergijam Bībeles patiesību. Tā bija kā gaismas stars dziļā tumsā. Jau pēc pāris mēnešiem Sergijs tika vaļā no savām atkarībām, kļuva par labās vēsts sludinātāju un kristījās. Tagad Sergijs cietumā aktīvi darbojas, būdams Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātājs. Viņš ir palīdzējis septiņiem ieslodzītajiem mainīt savu dzīves veidu un kļūt par viņa garīgajiem brāļiem. Seši no tiem jau ir brīvībā, bet Sergijs joprojām atrodas cietumā. Taču viņš to nepārdzīvo, jo viņam sagādā prieku iespēja palīdzēt citiem atbrīvoties no garīgā gūsta. (Apustuļu darbi 20:35.)

Viens no Sergija Bībeles skolniekiem bija Viktors, kas agrāk tirgojās ar narkotikām un arī pats tās lietoja. Pēc tam kad Viktors tika izlaists no cietuma, viņš turpināja garīgi augt un galu galā pabeidza draudzes kalpotāju skolu, kas bija organizēta Ukrainā. Tagad viņš kalpo par speciālo pionieri Moldovā. Viktors stāsta: ”Es sāku smēķēt, kad man bija astoņi gadi, divpadsmit gadu vecumā es jau pārmērīgi lietoju alkoholu, bet, kad man bija četrpadsmit gadi, es sāku  lietot narkotikas. Es gribēju mainīt savu dzīvi, taču visi mani mēģinājumi bija neveiksmīgi. 1995. gadā, kad mēs ar sievu domājām pārcelties uz citu dzīvesvietu, lai es varētu tikt projām no sliktās sabiedrības, viņu nodūra kāds maniakāls slepkava. Mana dzīve pārvērtās murgā. ”Kur tagad atrodas mana sieva? Kas ar cilvēku notiek pēc nāves?” Mani pastāvīgi nomocīja šie jautājumi, taču es nevarēju atrast uz tiem atbildes. Es sāku arvien vairāk un vairāk lietot narkotikas, lai aizbēgtu no realitātes. Es tiku arestēts par narkotiku izplatīšanu, un man piesprieda piecus gadus ieslodzījuma. Cietumā Sergijs man palīdzēja atrast atbildes uz maniem jautājumiem. Es neskaitāmas reizes biju mēģinājis atteikties no narkotikām, taču tikai tagad ar Bībeles palīdzību man tas ir izdevies. Dieva vārdi ir ļoti spēcīgi.” (Ebrejiem 4:12.)

Arī rūdīti noziedznieki spēj mainīties

Vasils nav lietojis narkotikas, bet arī viņš bija nonācis cietumā. ”Man par īstu atkarību bija kļuvis kikbokss,” viņš stāsta. ”Es iemācījos sist, nenodarot redzamus miesas bojājumus.” Vasils, izmantodams brutālu spēku, aplaupīja cilvēkus. ”Es trīs reizes sēdēju cietumā, un tas noveda pie tā, ka sieva no manis šķīrās. Kad pēdējo reizi es biju ieslodzīts uz pieciem gadiem, es iepazinos ar Jehovas liecinieku literatūru. Šī literatūra mani pamudināja sākt lasīt Bībeli, taču es joprojām nespēju atteikties no tā, kas man tik ļoti patika, — cīņas bez noteikumiem.

Bet, kad es pusgadu biju lasījis Bībeli, manī kaut kas mainījās. Man vairs nesagādāja prieku uzvaras cīņās, kā tas bija agrāk. Es sāku pārdomāt savu dzīvi, ņemot vērā vārdus no Jesajas 2:4, un sapratu, ka tad, ja es nemainīšu savu domāšanu, es visu dzīvi pavadīšu cietumā. Tāpēc es izmetu visus kikboksa piederumus un sāku strādāt pie savas personības. Tas nebija viegli, bet pārdomas un lūgšanas man pamazām palīdzēja atmest sliktos paradumus. Bija reizes, kad es ar asarām acīs lūdzu Jehovu, lai viņš man dod spēku uzveikt savu atkarību, un beigu beigās man tas izdevās.

Pēc atbrīvošanas es atjaunoju attiecības ar sievu. Tagad es strādāju ogļraktuvēs, un šis darbs man ļauj pietiekami daudz laika veltīt tam, lai sludinātu kopā ar sievu un pildītu pienākumus draudzē.”

 Mikola kopā ar draugiem aplaupīja vairākas Ukrainas bankas. Šo noziegumu dēļ viņš tika sodīts ar desmit gadu ilgu cietumsodu. Pirms ieslodzījuma viņš bija apmeklējis baznīcu tikai vienu reizi — lai sagatavotos to aplaupīt. Tas gan viņam neizdevās, taču no šī apmeklējuma viņš ieguva priekšstatu, ka Bībele satur daudz garlaicīgu stāstu par pareizticīgo mācītājiem, svecēm un reliģiskiem svētkiem. Mikola stāsta: ”Es īsti nezinu kāpēc, bet es sāku lasīt Bībeli. Es biju pārsteigts, kad atklāju, ka tā ir pilnīgi citāda, nekā biju iedomājies!” Viņš lūdza, lai kāds viņam mācītu Bībeli, un 1999. gadā viņš kristījās. Veroties Mikolā, ir grūti ticēt, ka šis pazemīgais kalpošanas palīgs kādreiz ir bijis ļaunprātīgs bruņots banku aplaupītājs.

Vladimirs bija notiesāts uz nāvi. Gaidīdams soda izpildi, viņš lūdza Dievu un apsolīja, ka viņš tam kalpos, ja tiks apžēlots. Tajā laikā mainījās likumi, un viņam piespriestais nāvessods tika aizvietots ar mūža ieslodzījumu. Lai turētu savu solījumu, Vladimirs sāka meklēt patieso reliģiju. Viņš pat beidza adventistu rīkotos neklātienes kursus un saņēma apliecību par kursu beigšanu, taču viņš joprojām juta garīgu izsalkumu.

Kad Vladimirs cietuma bibliotēkā izlasīja žurnālus Sargtornis un Atmostieties!, viņš Jehovas liecinieku Ukrainas filiālei uzrakstīja vēstuli, kurā lūdza, lai kāds viņu apmeklētu. Kad brāļi viņu apciemoja, viņš jau sevi uzskatīja par Jehovas liecinieku un sludināja citiem ieslodzītajiem. Viņš saņēma palīdzību, lai varētu kļūt par Valstības sludinātāju. Šī raksta tapšanas laikā Vladimirs un septiņi citi ieslodzītie gaidīja, kad būs iespējams kristīties. Bet ir arī kāda problēma. Tā kā ieslodzītie, kas ir notiesāti uz mūžu, tiek ievietoti kamerās pēc viņu reliģiskajiem uzskatiem, arī Vladimirs un viņa kameras biedri ir vienoti reliģiskajā pārliecībā. Tāpēc kam lai viņi sludina? Viņi stāsta labo vēsti cietumsargiem un raksta vēstules.

Nazars pārcēlās no Ukrainas uz Čehiju, kur viņš pievienojās kādai zagļu bandai. Pēc kāda laika viņš nonāca cietumā, kur viņam bija jāpavada trīsarpus gadi. Cietumā viņu apmeklēja Jehovas liecinieki no Karlovi Variem. Liecinieki viņam palīdzēja uzzināt patiesību, un viņš kļuva par gluži citu cilvēku. Redzēdams, kādas pārmaiņas bija notikušas ar Nazaru, kāds cietumsargs teica pārējiem Nazara kameras biedriem: ”Ja jūs visi būtu tādi kā šis ukrainis, es beidzot varētu mainīt darbu.” Kāds cits cietumsargs sacīja: ”Jehovas liecinieki tiešām prot mācīt cilvēkus. Cilvēks nonāk cietumā kā noziedznieks, bet iznāk no cietuma kā kārtīgs cilvēks.” Tagad Nazars ir atgriezies savā dzimtenē. Viņš ir apguvis galdnieka amatu, nodibinājis ģimeni un kopā ar sievu kalpo pilnu slodzi. Nazars ir ļoti pateicīgs, ka cietumā viņu apmeklēja Jehovas liecinieki.

Labas atsauksmes

Jehovas liecinieku darbu atzinīgi novērtē ne tikai ieslodzītie. Kāda Polijas cietuma pārstāvis Miroslavs Kovalskis teica: ”Mēs ļoti augstu vērtējam Jehovas liecinieku apmeklējumus. Dažiem ieslodzītajiem ir drūma pagātne. Iespējams, viņi nekad nav pieredzējuši cilvēcīgu izturēšanos. [..] [Jehovas liecinieku] palīdzība ir ļoti vērtīga, jo mums trūkst personāla un izglītības darbinieku.”

Kāda cita Polijas cietuma priekšnieks vēstulē Jehovas liecinieku filiālei lūdza, lai Jehovas liecinieki biežāk apmeklētu viņa cietumu. Kāpēc tā? Viņš paskaidroja: ”Biežāki Sargtorņa biedrības pārstāvju apmeklējumi var palīdzēt cietumniekiem uzlabot savu personību un mazināt agresivitāti viņu vidū.”

Kādā Ukrainas laikrakstā bija stāstīts par kādu nomāktu cietumnieku, kas bija mēģinājis izdarīt pašnāvību, bet tad viņš saņēma palīdzību no Jehovas lieciniekiem. ”Pašlaik šis vīrietis pamazām atgūst emocionālo līdzsvaru,” bija sacīts laikrakstā. ”Viņš pakļaujas cietuma kārtībai un ir labs piemērs citiem ieslodzītajiem.”

Palīdzība pēc atbrīvošanas

Jehovas liecinieku palīdzība neaprobežojas tikai ar cietuma sienām. Viņi turpina sniegt  garīgu atbalstu arī tad, kad ieslodzītie ir atbrīvoti. Divas kristietes, Brigite un Renāte, to ir darījušas jau vairākus gadus. Vācu laikrakstā Main-Echo Aschaffenburg par šīm māsām ir stāstīts: ”Viņas rūpējas par bijušajām ieslodzītajām trīs līdz piecus mēnešus pēc to atbrīvošanas, mudinot tās atrast jēgu savai dzīvei. [..] Viņas ir oficiāli atzītas par brīvprātīgajām probācijas darbiniecēm. [..] Viņām ir izveidojusies konstruktīva un laba sadarbība ar cietuma personālu.” Vairākas sievietes, pateicoties šādai palīdzībai, ir veltījušas savu dzīvi Jehovam.

Arī cietumu darbinieki ir sākuši mācīties Bībeli kopā ar Jehovas lieciniekiem. Piemēram, Romāns pēc dienesta pakāpes bija majors, un viņš strādāja par psihologu kādā Ukrainas cietumā. Kad Jehovas liecinieki viņu apmeklēja mājās, viņš piekrita mācīties Bībeli. Tad viņš uzzināja, ka Jehovas lieciniekiem nav atļauts apmeklēt ieslodzītos cietumā, kurā viņš strādāja. Tāpēc Romāns lūdza cietuma priekšniekam atļauju savā darbā ar ieslodzītajiem izmantot Bībeli. Viņš saņēma šādu atļauju, un apmēram desmit ieslodzītie ieinteresējās par Bībeles vēsti. Romāns regulāri dalījās ar tiem jauniegūtajās Bībeles zināšanās, un viņa pūliņi vainagojās panākumiem. Pēc atbrīvošanas daži no šiem ieslodzītajiem turpināja garīgi augt un kļuva par kristītiem Dieva kalpotājiem. Redzot Dieva vārdu spēku, Romāns sāka vēl nopietnāk izturēties pret Bībeles nodarbībām. Viņš atstāja dienestu un turpināja vairot savas zināšanas par Bībeli. Tagad viņš piedalās sludināšanā kopā ar vienu no bijušajiem ieslodzītajiem.

”Šeit mums spēku dzīvot dod Bībele, bībeliskās publikācijas un Bībeles nodarbības,” rakstīja kāds ieslodzītais. Šie vārdi labi raksturo to, kāda vajadzība pēc bībeliskās literatūras pastāv dažos cietumos. Kāda draudze no Ukrainas stāsta par bībeliskās izglītības darbu vienā no vietējiem cietumiem: ”Cietuma administrācija ir pateicīga par mūsu literatūru. Mēs tur nogādājam katru Sargtorņa un Atmostieties! numuru sešdesmit eksemplāros.” Kāda cita draudze raksta: ”Mēs apmeklējam labošanas iestādi, kurā ir 20 mazas bibliotēkas. Katrai no tām mēs sagādājām mūsu svarīgākās publikācijas, kopumā 20 kastes ar literatūru.” Kāda cietuma sargi atstāj bibliotēkā visus saņemtos žurnālus, lai ieslodzītajiem būtu iespēja izlasīt katru žurnāla numuru.

2002. gadā Jehovas liecinieku Ukrainas filiālē tika izveidota speciāla nodaļa, kas rūpējas par sludināšanu cietumos. Līdz šim tā ir sazinājusies ar 120 labošanas iestādēm un ir norīkojusi noteiktas draudzes tās apmeklēt. Katru mēnesi no ieslodzītajiem pienāk apmēram 50 vēstuļu, kurās lielākoties ir izteikta vēlēšanās saņemt literatūru vai mācīties Bībeli. Filiāle sūta šiem ieslodzītajiem grāmatas, žurnālus un brošūras līdz brīdim, kad tos var apmeklēt vietējie brāļi.

”Atcerieties ieslodzītos,” rakstīja apustulis Pāvils saviem ticības biedriem. (Ebrejiem 13:3, LB-65r.) Viņš runāja par tiem, kas bija ieslodzīti savas ticības dēļ. Mūsdienās Jehovas liecinieki atceras cilvēkus, kas ir nonākuši nebrīvē, apmeklē cietumus un ”pasludina atsvabināšanu cietumniekiem”. (Lūkas 4:18.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 9. lpp.]

Cietuma mūris, Ļvova, Ukraina

[Attēls 10. lpp.]

Mikola

[Attēls 10. lpp.]

Vasils ar sievu Irīnu

[Attēls 10. lpp.]

Viktors