”Īstenā laikā teikts vārds — cik tas ir vērtīgs!”

TAS notika kāda Jehovas liecinieku kongresa laikā. Kima centās gan uzmanīgi klausīties runas un pierakstīt svarīgākās domas, gan pieskatīt savu divarpus gadus veco meitiņu, lai tā sēdētu rāmi. Kad kongress beidzās, kāda kristiete, kas sēdēja tajā pašā rindā, kurā Kima, paliecās uz Kimas pusi un sirsnīgi uzslavēja viņu par to, cik labi viņa ar vīru kongresa laikā bija pieskatījuši savu meitiņu. Kaut arī kopš tās reizes ir pagājuši vairāki gadi, Kimai šī uzslava joprojām nozīmē ļoti daudz, un viņa saka: ”Kad draudzes sapulcēs es jūtos īpaši nogurusi, es domāju par to, ko šī māsa toreiz teica. Viņas laipnie vārdi mani aizvien mudina censties labi audzināt savu meitu.” Patiesi, īstajā brīdī pateikti vārdi var stiprināt cilvēku. Bībelē sacīts: ”Īstenā laikā teikts vārds, — cik tas ir vērtīgs!” (Salamana Pamācības 15:23.)

Taču dažiem no mums varbūt nav tik viegli uzslavēt citus. Reizēm par šķērsli var kļūt savu trūkumu apzināšanās. Kāds kristietis saka: ”Uzslavēdams citus, es jūtos tā, it kā stāvētu uz staigna pamata. Jo vairāk es cildinu citus, jo zemāks pats jūtos.” Arī tādas jūtas kā kautrība, nedrošība un bailes tikt pārprastam var kavēt uzslavēt citus. Turklāt, ja kāds bērnībā ir dzirdējis maz atzinīgu vārdu vai nav tādus dzirdējis nemaz, viņam var būt grūti izteikt savu atzinību citiem.

Tomēr apziņa, cik labi uzslava ietekmē gan tās devēju, gan saņēmēju, var palīdzēt pārvarēt minētos šķēršļus un censties no sirds uzslavēt citus. (Salamana Pamācības 3:27.) Īsi apskatīsim, kādi ir daži no uzslavas pozitīvajiem aspektiem.

Ko dod uzslava

Pelnīta uzslava vairo cilvēka ticību saviem spēkiem. ”Kad citi mani uzslavē, man rodas sajūta, ka uz mani paļaujas, ka man uzticas,” saka Eleina, kāda kristiete. Cilvēkam, kam trūkst pārliecības par savām spējām, uzslava var dot drosmi pārvarēt visus šķēršļus un gūt prieku no paveiktā. Īpaši lielu labumu pelnīta uzslava dod jauniešiem. Kāda pusaudze, kas atzīst, ka pesimistiskas domas viņai bieži laupa drosmi, saka: ”Es vienmēr cenšos darīt visu, ko spēju, lai iepriecinātu Jehovu, taču reizēm man šķiet, ka, lai ko es darītu, nekas nav pietiekami labi. Ja mani kāds uzslavē, es jūtos ļoti iepriecināta.” Patiess ir Bībeles sakāmvārds: ”Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos.” (Salamana Pamācības 25:11.)

Uzslava var stiprināt un pamudināt uz rīcību. Kāds pilnas slodzes sludinātājs saka: ”Uzslavas mani pamudina būt vēl cītīgākam un prasmīgākam kalpošanā.” Kāda divu bērnu māte ir ievērojusi, ka tad, ja viņas bērni no draudzes locekļiem dzird atzinīgus vārdus par savām atbildēm sapulcēs, viņi vēlas atbildēt biežāk. Uzslavas var mudināt bērnus un jauniešus garīgi augt. Patiesībā mums visiem ir nepieciešami apliecinājumi, ka mēs tiekam augstu vērtēti. Mūsdienu stresa pārņemtajā pasaulē mēs  bieži jūtamies noguruši un nomākti. Kāds kristiešu draudzes vecākais saka: ”Reizēm, kad es jūtos paguris, uzslava ir kā atbilde uz manām lūgšanām.” Eleina izsakās: ”Palaikam es jūtu, ka Jehova man apliecina savu atzinību ar cilvēku starpniecību.”

Uzslavas veicina kopības sajūtu. Sirsnīga uzslava apliecina interesi par citiem un veicina sirsnības un atzinības pilnu gaisotni, kurā ikviens var justies droši. Uzslavējot savus ticības biedrus, mēs parādām, ka viņus patiesi mīlam un augstu vērtējam. Džosija, kāda kristiete, kas audzina bērnus, saka: ”Agrāk man nācās turēties patiesības pusē, dzīvojot reliģiski sašķeltā ģimenē. Tajā laikā atzinība no garīgi nobriedušu ticības biedru puses stiprināja manu apņēmību nepadoties.” Ir svarīgi paturēt prātā, ka ”mēs savā starpā esam locekļi”. (Efeziešiem 4:25.)

Vēlēšanās uzslavēt citus palīdz saskatīt viņu labās īpašības. Mēs pievēršam uzmanību citu stiprajām pusēm, nevis trūkumiem. Deivids, kāds draudzes vecākais, saka: ”Ja mēs esam pateicīgi par to, ko dara citi, mēs vēlamies viņus uzslavēt biežāk.” Paturēdami prātā, cik labprāt savu atzinību nepilnīgiem cilvēkiem izsaka Jehova un viņa Dēls, mēs jutīsim pamudinājumu neskopoties ar uzslavām. (Mateja 25:21—23; 1. Korintiešiem 4:5.)

Kas pelnījis mūsu atzinību

Dievs Jehova, būdams visa Radītājs, ir vislielākā mērā cienīgs, lai viņu slavētu. (Atklāsmes 4:11.) Viņam nevajag, lai mēs  vairotu viņa pašcieņu vai mudinātu uz rīcību, taču, kad mēs slavējam Jehovu par viņa diženumu un žēlastību, viņš tuvojas mums un mūsu attiecības ar viņu kļūst ciešākas. Slavēdami Dievu, mēs arī attīstām veselīgu un pazemīgu attieksmi pret pašu paveikto un labāk saprotam, ka par to, ko esam sasnieguši, mums jāpateicas Jehovam. (Jeremijas 9:22, 23.) Jehova piedāvā cilvēkiem izredzes uz mūžīgu dzīvi, un tas ir vēl viens iemesls viņu slavēt. (Atklāsmes 21:3, 4.) Senatnē dzīvojušais ķēniņš Dāvids dedzīgi vēlējās ”slavēt Dieva vārdu” un ”godināt Viņu ar pateicību”. (Psalms 69:31.) Lai arī mums būtu tāda vēlēšanās!

Pārdomātas uzslavas ir pelnījuši mūsu ticības biedri. Izteikdami citiem savu atzinību, mēs rīkojamies saskaņā ar Dieva iedvesmoto norādījumu: ”Vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem.” (Ebrejiem 10:24.) Labu priekšzīmi šajā ziņā rādīja apustulis Pāvils. Kristiešu draudzei Romā viņš rakstīja: ”Visupirms es pateicos savam Dievam caur Jēzu Kristu par jums visiem, jo jūsu ticība tiek daudzināta visā pasaulē.” (Romiešiem 1:8.) Līdzīgi arī apustulis Jānis uzteica savu ticības biedru Gaju par lielisko priekšzīmi, kādu viņš rādīja, ”dzīvodams patiesībā”. (3. Jāņa 1—4.)

Ja mūsu ticības biedri izpauž kristīgas īpašības, uzstājas ar labi sagatavotām runām un uzdevumiem vai sniedz sirsnīgus komentārus draudzes sapulcē, mums rodas lieliska iespēja izteikt viņiem savu pateicību. Ja kāds bērns cenšas Bībelē uzmeklēt sapulces laikā pieminētos pantus, mums ir iemesls viņu uzslavēt. Eleina, kas tika minēta iepriekš, izsakās: ”Mums katram ir atšķirīgas spējas, tāpēc, ievērodami to, ko dara citi, mēs apliecinām, ka atzinīgi novērtējam dažādās spējas, kādas piemīt Jehovas kalpotājiem.”

 Ģimenes lokā

Kā ir ar atzinības izteikšanu ģimenes locekļiem? Rūpes par ģimenes garīgajām, emocionālajām un materiālajām vajadzībām gan no vīra, gan sievas prasa daudz laika, spēka un mīlestības. Viņi neapšaubāmi ir pelnījuši atzinīgus vārdus gan viens no otra, gan no bērniem. (Efeziešiem 5:33.) Piemēram, par prasmīgu sievu Bībelē ir teikts: ”Viņas dēli pieceļas viņas priekšā un daudzina viņu laimīgu esam; viņas vīrs nāk un teic viņu.” (Salamana Pamācības 31:10, 28.)

Arī bērni ir pelnījuši uzslavas. Diemžēl ir vecāki, kuri nekavējas teikt, kas no bērniem tiek prasīts, bet ļoti reti uzslavē bērnus, kad viņi ir centušies būt pieklājīgi un paklausīgi. (Lūkas 3:22.) Ja bērns jau no mazotnes dzird atzinīgus vārdus, tas viņam palīdz justies vajadzīgam un dod drošības sajūtu.

Protams, lai uzslavētu citus, jābūt vērīgiem un jāizrāda iniciatīva, taču, izsakot citiem savu atzinību, mēs paši daudz ko iegūstam. Jo biežāk mēs cenšamies pelnīti uzslavēt citus, jo laimīgāki paši jūtamies. (Apustuļu darbi 20:35.)

Teikt un uzklausīt uzslavas ar pareizu attieksmi

Uzslavas saņemšana dažiem cilvēkiem var būt zināms pārbaudījums. Ja cilvēkam ir nosliece būt lepnam, uzslavas viņā var veicināt pārākuma sajūtu. (Salamana Pamācības 16:18.) Tāpēc ir nepieciešama līdzsvarotība. Apustulis Pāvils deva šādu noderīgu padomu: ”Es ikvienam no jums saku: nedomājiet sevi augstākus, kā pienākas, domājiet atturīgi, ikviens pēc tāda ticības mēra, kādu Dievs tam ir piešķīris.” (Romiešiem 12:3, JDV.) Lai palīdzētu citiem izvairīties no augstprātības slazda, būtu gudri neizcelt viņos tādas iezīmes kā asu prātu vai pievilcīgu ārieni, bet gan izteikt atzinību par viņu labajiem darbiem.

Ja uzslavas tiek teiktas un uzklausītas ar pareizu attieksmi, tās ietekmē pozitīvi. Tās pamudina atzīt, ka par visu labo, ko esam paveikuši, mēs esam pateicību parādā Jehovam, un mudina arī turpmāk censties dzīvot nevainojami.

Sirsnīgas un pamatotas uzslavas ir velte, ko citiem var dāvāt ikviens. Pārdomāti atzinības vārdi cilvēkam, kam tie teikti, var nozīmēt vairāk, nekā mēs spējam iedomāties.

[Papildmateriāls/Attēls 18. lpp.]

Vēstule, kas aizkustināja viņas sirdi

Kāds ceļojošais pārraugs labi atceras reizi, kad viņš ar sievu aukstā un nemīlīgā ziemas pievakarē pēc kalpošanā pavadītas dienas devās uz vietu, kur viņi bija apmetušies. Viņš stāsta: ”Mana sieva bija nosalusi un nomākta, un viņa man teica, ka vairs ilgāk tā nespēj. ”Cik tas būtu labi,” viņa sacīja, ”ja mēs varētu kalpot pilnu slodzi kopā ar savu draudzi, dzīvot vienā vietā un vadīt paši savas Bībeles nodarbības.” Es tobrīd nemēģināju pieņemt nekādu lēmumu, vien pateicu, ka mēs varētu pagaidīt līdz nedēļas beigām un tad paskatīties, kā viņa jutīsies. Ja viņa joprojām vēlēsies, lai mēs pārtraucam apmeklēt draudzes, es ņemšu vērā viņas jūtas. Tajā pašā dienā mēs pa ceļam iegriezāmies pastā, kur mūs gaidīja manai sievai adresēta vēstule no Jehovas liecinieku filiāles. Vēstulē viņa bija silti uzslavēta par viņas centieniem tīruma kalpošanā, viņas izturību un pašaizliedzību, ko viņa parāda, būdama gatava katru nedēļu nakšņot citā vietā. Šie atzinības pilnie vārdi viņu tik ļoti aizkustināja, ka viņa nekad vairs neieminējās par to, ka mums vajadzētu pārtraukt draudžu apmeklēšanu. Bija tieši pretēji, vairākas reizes, kad es domāju par to, vai nevajadzētu pārtraukt kalpot par ceļojošo pārraugu, viņa uzmundrināja mani un mudināja nepadoties.” Šis laulātais pāris gandrīz 40 gadus pavadīja, apmeklēdami draudzes.

[Attēls 17. lpp.]

Kas jūsu draudzē ir pelnījuši uzslavu?

[Attēls 19. lpp.]

Mīlestības pilna uzmanība un uzslavas palīdz bērniem plaukt