Dzīvesstāsts

Iemācīt astoņiem bērniem staigāt Jehovas ceļus — sarežģīts, bet prieka pilns uzdevums

PASTĀSTĪJUSI DŽASLINA VALENTĪNA

1989. gadā mans vīrs aizbrauca strādāt uz ārzemēm. Viņš apsolīja sūtīt uz mājām naudu, lai es varētu parūpēties par saviem astoņiem bērniem. Gāja nedēļas, bet es nesaņēmu no vīra nekādas ziņas. Pagāja mēneši, taču no vīra joprojām nebija ne vēsts. Es visu laiku sevi mierināju ar domu, ka, līdzko viņam viss izdosies, viņš atgriezīsies mājās.

MAN nebija līdzekļu, lai uzturētu ģimeni, un mani sāka pārņemt izmisums. Daudzās bezmiega naktīs mani nomocīja jautājums, ko es nekādi nespēju aptvert: ”Kā viņš mums kaut ko tādu varēja nodarīt?” Galu galā es pieņēmu skarbo realitāti, ka mans vīrs mūs ir pametis. Kopš tā laika ir pagājuši jau 16 gadi, bet viņš tā arī nav atgriezies. Tā dzīve mani piespieda audzināt bērnus vienai. Tas nav bijis viegls uzdevums, tomēr es esmu izjutusi neaprakstāmu prieku, redzot, kā mani bērni izvēlas dzīvot saskaņā ar Dieva Jehovas ceļiem. Taču, pirms es stāstu, kā mēs ar bērniem pārvarējām dzīves grūtības, es labprāt pastāstītu par saviem agrīnajiem gadiem.

Meklēju Bībeles vadību

Es piedzimu 1938. gadā Karību jūras salā Jamaikā. Kaut gan tēvs nepiederēja ne pie vienas  baznīcas, viņš sevi uzskatīja par dievbijīgu cilvēku. Vakaros tēvs man bieži lūdza, lai es viņam palasu priekšā psalmus no Bībeles. Drīz vien es daudzus psalmus zināju no galvas. Savukārt mamma apmeklēja vietējo baznīcu, un laiku pa laikam viņa ņēma līdzi arī mani.

Baznīcā mācīja, ka labos cilvēkus Dievs ņem uz debesīm, bet sliktos — mūžīgi dedzina elles ugunīs. Vēl mums stāstīja, ka Jēzus ir Dievs un ka viņš mīl bērnus. Manā galvā šīs mācības radīja lielu jucekli, un es sāku baidīties no Dieva. Es nespēju saprast, kā Dievs, kas mūs mīl, var mocīt cilvēkus ugunī.

Naktī man pat rādījās murgi par elles ugunīm. Pēc kāda laika es pieteicos mācīties Bībeli adventistu rīkotos neklātienes kursos. Adventisti mācīja, ka ļaunie cilvēki netiks mocīti mūžīgi, bet gan tos sadedzinās ugunī, līdz tie pārvērtīsies pelnos. Tas man izklausījās saprātīgāk, un es sāku apmeklēt adventistu draudzes sapulces. Taču arī viņu mācības man šķita pretrunīgas, turklāt tas, ko es iemācījos šajā baznīcā, neizmainīja manus greizos priekšstatus morāles jautājumos.

Tolaik cilvēki pārsvarā nosodīja netiklību. Tomēr gan es, gan daudzi citi par netikumīgiem cilvēkiem uzskatīja tikai tos, kam bija daudzi seksa partneri. Tāpēc divu neprecētu cilvēku attiecības netika uzskatītas par grēku. (1. Korintiešiem 6:9, 10; Ebrejiem 13:4.) Vadīdamās dzīvē pēc šādiem priekšstatiem, es kļuvu par sešu bērnu mammu, kaut gan nebiju precējusies.

Garīga izaugsme

1965. gadā netālajā Bātā apmetās Vaslina Gudisone un Etela Čembersa. Kādu dienu šīs pionieres, kā Jehovas liecinieki sauc pilnas slodzes sludinātājus, sludināja manam tēvam, un tēvs piekrita mācīties Bībeli. Ja es gadījos mājās tajās reizēs, kad šīs kristietes nāca pie tēva, viņas apsprieda Bībeles tēmas arī ar mani. Kaut gan es izturējos pret Jehovas lieciniekiem ar lielām aizdomām, es nolēmu piekrist, ka šīs sievietes man māca Bībeli, jo gribēju pierādīt, ka viņas kļūdās.

Bībeles nodarbību laikā es uzdevu ļoti daudz jautājumu, un Jehovas liecinieces man uz visiem šiem jautājumiem atbildēja ar Bībeles palīdzību. Šīs kristietes man no Bībeles parādīja, ka mirušie neko neapzinās un nemokās ellē. (Salamans Mācītājs 9:5, 10.) Es uzzināju arī to, ka cilvēkiem ir iespēja dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. (Psalms 37:11, 29; Atklāsmes 21:3, 4.) Tēvs pēc kāda laika pārtrauca mācīties Bībeli, bet es sāku apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces. Tā kā sapulces noritēja mierīgi un kārtīgi, man bija viegli iemācīties vairāk par Dievu Jehovu. Es arī apmeklēju lielas sanāksmes, ko organizē Jehovas liecinieki, — rajona un apgabala kongresus. Iegūstot tik daudz zināšanu no Bībeles, es izjutu dedzīgu vēlēšanos kalpot Jehovam viņam pieņemamā veidā, tomēr bija kāds šķērslis.

Tajā laikā es dzīvoju kopā ar vīrieti, kas bija tēvs trijiem no maniem sešiem bērniem. No Bībeles es uzzināju, ka Dievs nosoda seksuālas attiecības ārpus laulības, un mani sāka mocīt sirdsapziņa. (Salamana Pamācības 5:15—20; Galatiešiem 5:19.) Jo vairāk es iemīlēju patiesību, jo vairāk es vēlējos saskaņot savu dzīvi ar Dieva prasībām. Beigu beigās es pieņēmu lēmumu. Es pateicu savam civilvīram, ka mums ir divas iespējas — vai nu apprecēties, vai pārtraukt mūsu attiecības. Kaut gan viņš neinteresējās par patiesību, 1970. gada 15. augustā, piecus gadus pēc tam, kad es pirmo reizi runājos ar Jehovas lieciniekiem, mēs oficiāli reģistrējām savu laulību. Tā paša gada decembrī es kristījos.

Pirmā reize, kad es devos sludināt, man ir neizdzēšami iespiedusies atmiņā. Es toreiz biju ļoti satraukta un nezināju, kā sākt ar cilvēkiem sarunas par Bībeli. Man pat bija liels atvieglojums, kad pirmais cilvēks, ko uzrunāju pie durvīm, pēc pāris frāzēm pārtrauca mūsu sarunu. Tomēr pēc kāda laiciņa  uztraukums pārgāja. Dienas beigās es biju ļoti priecīga, jo man ar vairākiem cilvēkiem bija izdevies aprunāties par Bībeli un atstāt viņiem mūsu bībeliskās publikācijas.

Cenšos uzturēt ģimenes garīgumu

Līdz 1977. gadam mums piedzima vēl divi bērni — tagad kopumā ģimenē bija astoņi bērni. Es biju apņēmusies darīt visu, kas ir manos spēkos, lai mans nams kalpotu Jehovam. (Jozuas 24:15.) Es ļoti centos regulāri vadīt bērniem Bībeles nodarbības. Reizēm nogurums bija tik liels, ka es iesnaudos, kamēr kāds no bērniem lasīja priekšā rindkopu no studējamā materiāla, un bērniem nācās modināt mani augšā. Neraugoties uz grūtībām, mēs nekad nepieļāvām, ka noguruma dēļ mēs atceltu ģimenes studijas.

Es arī ļoti bieži kopā ar bērniem lūdzu Jehovu. Pēc iespējas agrā vecumā es mācīju viņiem pašiem teikt Jehovam lūgšanas. Es gādāju par to, lai viņi visi pirms gulētiešanas būtu lūguši Jehovu, un teicu atsevišķu lūgšanu kopā ar katru no bērniem, kas vēl bija pārāk mazi, lai lūgtu Dievu paši.

Sākumā vīrs negribēja pieļaut, ka es ņemu bērnus līdzi uz draudzes sapulcēm. Tomēr vīra pretestība aprima, kad viņš saprata, ka pretējā gadījumā viņam pašam būtu jāpieskata bērni, kamēr es dodos uz sapulcēm. Vīram vakaros patika pavadīt laiku kopā ar draugiem, un viņu nemaz nevilināja izredzes doties pie draugiem kopā ar bērnu pulciņu. Vēlāk viņš pat palīdzēja man uzpost bērnus, lai mēs būtu gatavi iet uz Valstības zāli.

Bērni drīz vien pierada regulāri apmeklēt visas draudzes sapulces un piedalīties sludināšanā. Vasaras brīvdienās viņi bieži sludināja kopā ar draudzes pionieriem. Sadarbība ar šiem dedzīgajiem kristiešiem palīdzēja bērniem no sirds iemīlēt draudzi un sludināšanas darbu. (Mateja 24:14.)

Pārbaudījumu laiki

Mans vīrs sāka braukāt uz ārzemēm, lai uzlabotu mūsu ģimenes materiālo stāvokli. Viņš aizbrauca strādāt uz ilgu laiku, bet vienmēr ik pēc noteikta laika atgriezās mājās. Taču 1989. gadā vīrs aizbrauca un vairs neatgriezās. Kā jau es iepriekš stāstīju, tas mani  iedzina izmisumā. Daudzas naktis es raudāju un dedzīgi lūdzu Jehovam mierinājumu un izturību, un es jutu, kā viņš atbild uz manām lūgšanām. Sirdsmieru un spēku dzīvot tālāk man sniedza tādi Bībeles panti kā Jesajas 54:4 un 1. Korintiešiem 7:15. Turklāt kristiešu draudzē es saņēmu emocionālu un materiālu palīdzību no radiniekiem un draugiem. Es esmu no sirds pateicīga Jehovam un viņa kalpiem par lielo atbalstu.

Mūsu ģimene pieredzēja arī citas bēdas. Viena no manām meitām tika izslēgta no kristiešu draudzes par rīcību, kas nosodīta Bībelē. Es ļoti mīlu visus savus bērnus, tomēr uzticība Jehovam man ir vēl svarīgāka. Tāpēc tajā laikā, kad meita bija izslēgta, gan es, gan pārējie bērni stingri ievērojām Bībeles norādījumus par to, kā jāizturas pret cilvēku, kas izslēgts no draudzes. (1. Korintiešiem 5:11, 13.) Cilvēki, kuriem mūsu nostāja bija nesaprotama, asi nosodīja mūsu rīcību. Taču vēlāk, kad meita tika pieņemta atpakaļ draudzē, viņas vīrs man sacīja, ka mūsu ģimenes stingrā turēšanās pie Bībeles principiem ir viņu spēcīgi iespaidojusi. Tagad viņš kopā ar ģimeni kalpo Jehovam.

Finansiālas grūtības

Tajā laikā, kad vīrs pameta mūsu ģimeni, man nebija pastāvīga ienākumu avota, un turpmāk man bija jāiztiek bez vīra finansiālā atbalsta. Šie apstākļi mūs mācīja būt apmierinātiem ar vienkāršu dzīvi un garīgas vērtības uzskatīt par svarīgākām nekā materiālās. Bērni mācījās mīlēt un atbalstīt cits citu, un tas viņus ļoti satuvināja. Kad vecākie bērni sāka strādāt, viņi labprāt palīdzēja uzturēt jaunākos. Vecākā meita Marserī atbalstīja savu jaunāko māsu Nikolu, lai viņa varētu pabeigt vidusskolu. Man izdevās atvērt nelielu pārtikas preču veikaliņu, un ar ienākumiem, ko deva šī tirdzniecība, es daļēji varēju apgādāt ģimeni.

Jehova mūs nekad neatstāja. Reiz es kādai kristietei ieminējos, ka mūsu ģimenes materiālais stāvoklis neatļauj apmeklēt apgabala kongresu. Viņa uz to man atbildēja: ”Dārgā māsa, kad tu dzirdi par kongresu, sāc kravāt somas. Gan jau Jehova gādās, lai tu varētu to apmeklēt.” Es toreiz klausīju viņas padomam. Jehova tiešām parūpējās, lai mēs tiktu uz kongresu, un viņš vienmēr to ir darījis arī turpmāk. Mūsu ģimenei nekad naudas trūkuma dēļ nav nācies izlaist nevienu kongresu.

1988. gadā pāri Jamaikai brāzās viesuļvētra Gilberts, un mēs atstājām māju, lai patvertos drošākā vietā. Kādā brīdī, kad vētra bija nedaudz pierimusi, es kopā ar dēlu atstāju patvēruma vietu, lai aplūkotu to, kas ir palicis pāri no mūsu mājas. Meklējot gruvešos kaut ko noderīgu, es pamanīju kādu lietu, ko vēlējos paglābt. Pēkšņi atkal iegaudojās mežonīgi vēji, taču es tik un tā negribēju atstāt atrasto mantu. ”Mammu, liec zemē televizoru! Vai tu gribi būt kā Lata sieva?” (Lūkas 17:31, 32.) Šie dēla vārdi man palīdzēja atjēgties. Es nometu zemē ūdenī izmirkušo televizoru, un mēs skrējām ko kājas nes uz patvēruma vietu.

Tagad man šermuļi pārskrien pār kauliem, iedomājoties vien, ka es biju gatava riskēt ar dzīvību televizora dēļ. Toties man ir ļoti patīkami domāt par dēla vārdiem, kas liecināja par viņa garīgo modrību. Pateicoties zināšanām par Bībeli, ko dēls bija ieguvis kristiešu draudzē, viņam izdevās mani pasargāt no nopietnām fiziskām un, iespējams, arī garīgām briesmām.

Pēc viesuļvētras mēs palikām bez mājas un mantām, un tās mums bija lielas bēdas.  Taču drīz vien pie mums ieradās ticības biedri. Viņi mūs mudināja šajos pārbaudījumos paļauties uz Jehovu un turpināt aktīvi sludināt. Turklāt viņi mums palīdzēja uzcelt no jauna māju. Mūs līdz sirds dziļumiem aizkustināja mīlestība un nesavtība, ar kādu šie brīvprātīgie strādnieki no Jamaikas un citām zemēm pūlējās mūsu labā.

Jehovas griba pirmajā vietā

Mans otrais bērns, Meleina, pēc skolas uzsāka pionieres kalpošanu. Pēc kāda laika viņa pieņēma uzaicinājumu kalpot par pionieri kādā citā draudzē, un tas nozīmēja, ka viņai bija jāaiziet no darba. Līdz šim Meleinas alga mūsu ģimenei bija ievērojams atspaids, tomēr mēs paļāvāmies uz Jehovu, ka viņš gādās par mums, ja vien mēs visi Valstības interesēm ierādīsim galveno vietu dzīvē. (Mateja 6:33.) Vēlāk arī mans dēls Jūens tika aicināts kalpot par pionieri. Kaut gan viņa finansiālais atbalsts bija svarīgs mūsu ģimenei, mēs viņu mudinājām pieņemt šo uzaicinājumu un novēlējām, lai Jehova viņu svētī. Es nekad neatturēju savus bērnus, ja viņi vēlējās paplašināt kalpošanu, savukārt mums, kas palikām mājās, nekad nebija jāpieredz, ka mums pietrūktu paša nepieciešamākā. Gluži otrādi — mēs kļuvām priecīgāki un dažkārt pat varējām atbalstīt citus, kas bija trūkumā.

Man ir neizsakāms prieks redzēt, kā mani bērni ”dzīvo patiesībā”. (3. Jāņa 4.) Manas meitas Meleinas vīrs ir rajona pārraugs, un meita kopā ar viņu apmeklē draudzes. Vēl viena meita, Andrea, un viņas vīrs ir speciālie pionieri. Tā kā Andreas vīrs pilda rajona pārrauga aizstājēja pienākumus, arī viņi ik pa laikam apmeklē draudzes. Mans dēls Jūens ar sievu ir speciālie pionieri, un viņš ir iecelts par draudzes vecāko. Vēl viena no manām meitām, Avageja, kopā ar vīru strādā Jehovas liecinieku Jamaikas filiālē. Dženifera, Dženīva un Nikola kopā ar vīriem un bērniem aktīvi darbojas savās draudzēs. Marserī dzīvo kopā ar mani, un mēs piederam pie Portmorantas draudzes. Jehova mani ir bagātīgi svētījis — viņam kalpo visi mani astoņi bērni.

Ar gadiem man ir pasliktinājusies veselība. Šobrīd man jācīnās ar grūtībām, ko izraisa reimatoīdais artrīts, taču es neesmu atstājusi pionieres kalpošanu. Pirms kāda laika man tomēr kļuva visai smagi staigāt pa kalnaino apkaimi un izpildīt savu kalpošanu. Tad es pamēģināju braukt ar velosipēdu un sapratu, ka šādi pārvietoties man ir ievērojami vieglāk. Šim mērķim es nopirku lietotu velosipēdu. Sākumā bērniem bija grūti noskatīties, kā viņu artrīta nomocītā mamma braukā ar riteni. Taču viņi bija priecīgi, ka es varēju turpināt sludināt tādā mērā, kā to alkst mana sirds.

Man ir milzīgs gandarījums noraudzīties, ka cilvēki, kuriem es esmu mācījusi Bībeli, pieņem Bībeles patiesību. Es pastāvīgi lūdzu, lai Jehova palīdz visiem manas ģimenes locekļiem palikt viņam uzticīgiem gan šajā beigu laikā, gan mūžīgā nākotnē. Es nebeidzu slavēt Jehovu un pateikties viņam — Dievam, kas uzklausa lūgšanas, — par to, ka viņš man ir palīdzējis iemācīt saviem astoņiem bērniem staigāt viņa ceļus. (Psalms 65:3.)

[Attēls 10. lpp.]

Kopā ar bērniem, viņu dzīvesbiedriem un mazbērniem

[Attēls 12. lpp.]

Tagad es braucu sludināt ar divriteni