Dzīvesstāsts

Jehova man palīdzēja viņu atrast

PASTĀSTĪJUSI FLORENSA KLĀRKA

Es turēju sava smagi slimā vīra roku. Būdama anglikāniete, es lūdzu Dievu, lai mans vīrs atveseļotos, un apsolīju, ka tad, ja vīrs nenomirs, es meklēšu Dievu, kamēr viņu atradīšu, un tad es piederēšu viņam.

ES PIEDZIMU 1937. gada 18. septembrī Čulungu ģimenē Ūmbulguri, aborigēnu ciematā, kas atrodas nomaļajā Rietumaustrālijas Kimberlijas plato.

Man ir palikušas siltas atmiņas par bezrūpīgo, laimīgo bērnību. Apmeklējot dievkalpojumus baznīcā, es ieguvu kaut kādas pamatzināšanas par Dievu un Bībeli, taču kristīgos principus man iemācīja māte. Viņa regulāri lasīja man priekšā Bībeli, un jau agrā bērnībā man izveidojās cieņa pret garīgām vērtībām. Es apbrīnoju savu tanti, kas savā baznīcā bija misionāre, un sirds dziļumos es vēlējos iet viņas pēdās.

Mūsu ciematā, kas agrāk saucās Forestriveras misija, bija iespējams iegūt piecu klašu izglītību. Katru rītu es mācījos skolā tikai divas stundas, līdz ar to mana izglītība bija pavisam niecīga, un tas uztrauca manu tēvu. Viņš vēlējās, lai viņa bērniem būtu labāka izglītība, tāpēc viņš izlēma, ka mūsu ģimenei jāpārceļas no Ūmbulguri uz Vindemas pilsētu. Man bija skumji atstāt ciematu, taču Vindemā turpmākos četrus gadus — no 1949. līdz 1952. gadam — es varēju mācīties pilnu skolas dienu. Es esmu ļoti pateicīga tēvam, ka viņš nodrošināja man iespēju iegūt šādu izglītību.

 Māte strādāja pie kāda vietējā ārsta, un, kad 15 gadu vecumā es pabeidzu skolu, šis ārsts man piedāvāja medmāsas darbu Vindemas slimnīcā. Es ar prieku pieņēmu šo piedāvājumu, jo tolaik bija grūti atrast darbu.

Dažus gadus vēlāk es iepazinos ar Aleku, kas nodarbojās ar lopkopību, un 1964. gadā mēs apprecējāmies Derbi pilsētā, kur es regulāri apmeklēju anglikāņu baznīcu. Kādu dienu pie mums ieradās Jehovas liecinieki. Es viņiem pateicu, ka man nav ne mazākās intereses ar viņiem runāt, un lūdzu, lai viņi pie mums vairs nenāk. Tomēr kaut kas no viņu teiktā mani ieintriģēja — Dievam ir vārds, Jehova.

”Vai tu pati nevari lūgt Dievu?”

1965. gadā manā dzīvē ienāca lielas grūtības. Mans vīrs cieta trīs nopietnos nelaimes gadījumos — divus no tiem viņš pieredzēja ar savu zirgu, bet trešajā reizē viņš iekļuva autoavārijā. Par laimi, viņš atveseļojās un atkal varēja strādāt. Bet pēc neilga laika viņu atkal piemeklēja negadījums ar zirgu. Šoreiz viņš guva smagas galvas traumas. Kad es ierados slimnīcā, ārsts man teica, ka vīrs neizdzīvos, un tas mani galīgi satrieca. Medmāsa lūdza vietējo mācītāju ar mani aprunāties, taču viņš atteica: ”Tagad ne. Es atnākšu rīt.”

Es gribēju, lai mācītājs kopā ar mani lūgtu Dievu, un pieminēju to mūķenei, bet viņa atsacīja: ”Kas tad nu? Vai tu pati nevari lūgt Dievu?” Tā nu es sāku lūgt palīdzību baznīcas statujām, bet veltīgi. Šķita, ka vīra dzīvība dziest, un es pie sevis domāju, kā gan es spēšu pārdzīvot viņa nāvi. Es raizējos arī par mūsu bērniem — Kristīni, Neneti un Džefriju. Kāda būs viņu dzīve bez tēva? Par laimi, pēc trim dienām vīrs atguva samaņu un 1966. gada 6. decembrī tika izrakstīts no slimnīcas.

Kaut arī viņa veselība ievērojami uzlabojās, viņam bija neatgriezeniski smadzeņu bojājumi. Viņam bija radies daļējs atmiņas zudums un parādījusies nosliece uz vardarbību un garastāvokļa svārstības. Sarežģījās arī viņa attiecības ar bērniem, un viņš kļuva ļoti nikns, ja viņi neizturējās kā pieauguši cilvēki. Nebija viegli par viņu rūpēties. Man gandrīz viss bija jādara viņa vietā. Es pat mācīju viņam atkal lasīt un rakstīt. Spriedze, ko es izjutu, rūpējoties par vīru un veicot pienākumus mājās, prasīja savu, un man iestājās nervu sabrukums. Kad pēc negadījuma ar vīru bija pagājuši septiņi gadi, mēs nolēmām kādu laiku dzīvot šķirti, lai es atgūtu veselību.

Es paņēmu bērnus un devos uz dienvidiem, uz Pērtu. Pirms tam mana māsa Kununurā, mazā Rietumaustrālijas pilsētiņā, bija sākusi mācīties Bībeli kopā ar Jehovas lieciniekiem. Viņa man parādīja grāmatā Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi * ilustrāciju, kurā bija attēlota Bībelē apsolītā paradīze uz zemes. Šajā grāmatā viņa man arī parādīja, ka Dievam ir vārds, Jehova, un tas mani ieinteresēja. Savā baznīcā es nekad neko tādu nebiju dzirdējusi, tāpēc es nolēmu piezvanīt Jehovas lieciniekiem, kad būšu apmetusies Pērtā.

Tomēr es vilcinājos ar viņiem sazināties. Bet tad kādu vakaru atskanēja durvju zvans. Pie durvīm piegāja dēls, un pēc brīža viņš atsteidzās pie manis un sacīja: ”Mammu, ir atnākuši tie cilvēki, kuriem tu gribēji piezvanīt.” Es biju nedaudz pārsteigta un teicu, lai viņš tiem pasaka, ka neesmu mājās, bet viņš iebilda: ”Mammu, tu taču zini, ka es nedrīkstu melot.” Pēc šī aizrādījuma es aizgāju pie durvīm. Kad sasveicinājos ar atnācējiem, es pamanīju viņu sejā izbrīnu. Izrādījās, ka viņi bija  ieradušies satikt iepriekšējo īrnieku. Es viņus ieaicināju iekšā un apbēru ar jautājumiem, uz kuriem saņēmu pārliecinošas atbildes no Bībeles.

Nākamajā nedēļā es sāku regulāri mācīties Bībeli ar Jehovas liecinieku palīdzību, izmantojot grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi. Šīs nodarbības atjaunoja manī cieņu pret garīgām vērtībām. Pēc divām nedēļām es apmeklēju Jēzus Kristus nāves atceres vakaru. Es pasāku katru svētdienu apmeklēt sapulces, un drīz vien es jau apmeklēju arī citas sapulces, kas notika darbadienās. Es sāku dalīties arī ar citiem tajā, ko biju uzzinājusi, un atklāju, ka, palīdzot citiem uzzināt Bībeles patiesību, uzlabojās manis pašas emocionālais un psiholoģiskais stāvoklis. Pēc sešiem mēnešiem es kristījos apgabala kongresā, kas notika turpat Pērtā.

Augot manām zināšanām par Bībeli, es sapratu, ka Jehovas acīs laulība ir svēta, kā arī Bībeles principu, kas atrodams Pirmajā vēstulē korintiešiem, 7. nodaļas 13. pantā, kur teikts: ”Ja kādai sievai ir neticīgs vīrs un tas vēlas ar viņu kopā dzīvot, tad viņai to nebūs atstumt.” Šis pants mani pamudināja atgriezties pie Aleka.

Atgriežos Derbi

1979. gada 21. jūnijā pēc vairāk nekā piecu gadu prombūtnes es atgriezos Derbi. Protams, mani mocīja pretrunīgas jūtas un es raizējos, kā vīrs uzņems manu atgriešanos. Man par pārsteigumu, viņš par to priecājās, kaut arī nedaudz saduga, kad uzzināja, ka esmu kļuvusi par Jehovas liecinieci. Viņš uzreiz man ieteica iet uz baznīcu, kuru es mēdzu apmeklēt, pirms aizbraucu uz Pērtu, bet es viņam paskaidroju, ka tas nav iespējams. Es ļoti centos cienīt vīru kā ģimenes galvu un pēc labākās sirdsapziņas pildīju kristīgas sievas pienākumus. Es mēģināju stāstīt viņam par Jehovu un brīnišķīgo nākotni, ko Jehova ir apsolījis, taču viņu tas neinteresēja.

Ar laiku Aleks ne tikai samierinājās ar manu jauno dzīvesveidu, bet arī sāka mani finansiāli atbalstīt, lai es varētu apmeklēt kongresus un iknedēļas sapulces. Es biju ārkārtīgi pateicīga, kad viņš man iegādājās automašīnu, kas ir neaizstājama šajā Austrālijas nostūrī un ko es varēju izmantot kalpošanā. Brāļi un māsas, to vidū arī rajona pārraugs, bieži vien pārlaida vairākas naktis mūsu mājās. Tas Alekam ļāva iepazīt dažādus Jehovas lieciniekus, un likās, ka viņam patīk to sabiedrība.

Jūtos tāpat kā Ecēhiēls

Man ļoti patika brāļu un māsu apciemojumi, bet man nenācās viegli, jo Derbi es biju vienīgā Jehovas lieciniece un tuvākā draudze atradās 220 kilometru attālajā Brūmā. Es nolēmu izplatīt labo vēsti, cik vien tas ir manos spēkos. Ar Jehovas palīdzību es saņēmos un sāku sludināt pa mājām. Tas bija visai grūti, taču es vienmēr paturēju prātā apustuļa Pāvila vārdus: ”Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13.)

Vietējie garīdznieki nebija apmierināti ar manu darbību, it īpaši ar to, ka es sludināju aborigēniem. Viņi centās mani iebiedēt un panākt, lai es pārtraucu sludināt. Šāda pretestība tikai vēl vairāk stiprināja manu apņēmību turpināt sludināšanu, un es regulāri lūdzu pēc Jehovas palīdzības. Es bieži  pārdomāju uzmundrinājuma vārdus, kas tika teikti Ecēhiēlam: ”Redzi, Es nocietināšu tavu vaigu līdzīgu viņu vaigam. Es došu tev cietu pieri, kas būtu līdzīga viņu pierei, kā dimantu, kas cietāks par klinti, Es darīšu tavu pieri. Nebīsties no tiem, lai tevi nebaida viņu vaigs.” (Ecēhiēla 3:8, 9.)

Vairākas reizes divi vīrieši no kādas baznīcas pienāca pie manis, kad es iepirkos. Viņi skaļi un neganti mani izsmēja, cenšoties pievērst citu pircēju uzmanību, bet es viņus ignorēju. Reiz, kad es apmeklēju kādu ieinteresētu cilvēku, atnāca vietējās baznīcas mācītājs un man pārmeta, ka es neticot Jēzum. Viņš man izrāva no rokām Bībeli un kratīja pie pašas sejas, un pēc tam to atkal iegrūda man rokās. Skatoties viņam tieši acīs, es mierīgi, bet ar pārliecību citēju Jāņa 3:16 un viņam apliecināju, ka es ticu Jēzum. Viņš bija pārsteigts par manu noteikto atbildi un aizgāja, neteicis ne vārda.

Man ļoti patika sludināt aborigēniem, kas dzīvoja Derbi apkaimē. Kāda mācītāja pretestības dēļ es nevarēju sludināt kādā ciematā, taču viņš tika pārcelts uz citu vietu, un tā man radās iespēja pastāstīt Bībeles vēsti arī šī ciemata iedzīvotājiem. Kopš bērnības es biju gribējusi kļūt par misionāri tāpat kā mana tante, un nu es veicu misionāres darbu, palīdzēdama citiem iegūt zināšanas par Dieva Rakstiem. Daudzi aborigēni labvēlīgi atsaucās uz manis sludināto vēsti, un es uzsāku vairākas Bībeles nodarbības.

Apzinos savas garīgās vajadzības

Piecus gadus es biju vienīgā Jehovas lieciniece Derbi. Nebija viegli saglabāt garīgu spēku bez uzmundrinājuma, ko dod regulāras tikšanās ar ticības biedriem. Reiz es  jutos ļoti nomākta un devos izbraucienā ar automašīnu. Kad pievakarē atgriezos mājās, mani gaidīja kāda Jehovas lieciniece kopā ar saviem septiņiem bērniem. Viņi man bija atveduši literatūru no Brūmas draudzes. Turpmāk šī māsa, Betija Baterfīlda, reizi mēnesī brauca uz Derbi un pavadīja pie manis nedēļas nogali. Mēs kopā sludinājām un pēc tam pie manis mājās studējām Sargtorni, savukārt es reizi mēnesī devos uz Brūmu.

Brāļi Brūmā bija ļoti izpalīdzīgi, un reizēm viņi mēroja garo ceļu uz Derbi, lai kopā ar mani sludinātu. Viņi mudināja arī brāļus un māsas no citām pilsētām, kuriem sanāktu braukt cauri Derbi, mani apciemot un atbalstīt sludināšanā. Šie brāļi un māsas man sagādāja publisko runu audioierakstus, un daži no viņiem kopā ar mani studēja Sargtorni. Šie apciemojumi mani ļoti stiprināja.

Saņemu vēl lielāku palīdzību

Vairākus gadus es saņēmu papildu atbalstu, kad kāds padzīvojis pāris no Rietumaustrālijas dienvidiem, Arturs un Mērija Vilisi, gada vēsākajā sezonā atbrauca uz Derbi un pavadīja šeit trīs mēnešus. Brālis Viliss vadīja lielāko daļu sapulču un uzņēmās vadību sludināšanā. Mēs braucām uz Kimberlijas plato nomaļākajiem nostūriem, kur apmeklējām lopkopības stacijas (fermas). Ikreiz, kad brālis un māsa Vilisi aizbrauca, es ļoti izjutu viņu trūkumu.

1983. gada beigās es saņēmu iepriecinošu ziņu par to, ka Denijs un Denīza Stērdženi kopā ar saviem četriem dēliem pārcelsies uz Derbi. Kad viņi ieradās, mēs varējām regulāri rīkot iknedēļas sapulces un sadarboties sludināšanā. 2001. gadā tika izveidota draudze. Tagad Derbi ir garīgi stipra draudze, kurā ir 24 sludinātāji, kā arī divi draudzes vecākie un viens kalpošanas palīgs, kas rūpējas par mūsu garīgajām vajadzībām. Reizēm sapulces apmeklē gandrīz 30 cilvēku.

Kad atskatos uz savu dzīvi, es izjūtu lielu prieku, redzot, kā Jehova man ir palīdzējis viņam kalpot. Kaut arī vīrs vēl joprojām nav kļuvis par manu ticības biedru, viņš turpina mani atbalstīt citos veidos. Piecas manas ģimenes locekles — abas meitas, divas mazmeitas un māsasmeita — ir kļuvušas par Jehovas lieciniecēm, un daži radinieki mācās Bībeli ar Jehovas liecinieku palīdzību.

Es esmu no sirds pateicīga, ka Jehova man palīdzēja viņu atrast, un es vēlos piederēt viņam mūžīgi. (Psalms 65:3.)

[Zemsvītras piezīme]

[Karte/Attēli 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

AUSTRĀLIJA

Vindema

Kimberlijas plato

Derbi

Brūma

Pērta

[Norādes par autortiesībām]

Ķengurs un lirastis: Lydekker; koala: Meyers

[Attēls 14. lpp.]

Kad strādāju par medmāsu Vindemas slimnīcā, 1953. gads

[Attēls 15. lpp.]

Derbi draudze, 2005. gads