Nauda un morāle. Ko liecina gadījums no vēstures

APMĒRAM četrsimt cilvēku 1630. gada 7. aprīlī četros kuģos devās ceļā no Anglijas uz Jauno pasauli. Viņu vidū daudzi bija augsti izglītoti, citi bija veiksmīgi tirgotāji un daži pat bija parlamenta locekļi. Anglijā ekonomika piedzīvoja panīkumu, ko vēl vairāk veicināja Trīsdesmit gadu karš Eiropā (1618—1648). Tāpēc, uzņemdamies lielu risku, šie cilvēki atstāja mājas, darbu un radiniekus un devās prom labākas dzīves meklējumos.

Taču nebūtu jādomā, ka šie cerīgi noskaņotie ļaudis bija veiklu tirgoņu grupa, kas steidz izmantot labākās iespējas. Tie bija dedzīgi puritāņi *, kas bēga no reliģiskas vajāšanas. Viņu īstais mērķis bija izveidot dievbijīgu ļaužu koloniju, kur ne viņiem, ne viņu pēctečiem materiālās labklājības vārdā nebūtu jāatkāpjas no Bībeles normām. Drīz pēc izkāpšanas krastā Ziemeļamerikā, tajā vietā, kur tagad atrodas Salemas pilsēta, viņi pasludināja tiesības uz nelielu zemes gabalu pie jūras. Savu jauno mājvietu viņi nosauca par Bostonu.

Grūtības abu mērķu apvienošanā

Šīs puritāņu grupas vadītājs un jaunās kolonijas gubernators Džons Vintrops darīja visu iespējamo kolonistu turības un visu sabiedriskā labuma vārdā. Viņš gribēja, lai iedzīvotājiem būtu gan nauda, gan augsti morāles principi, bet to panākt izrādījās ārkārtīgi grūti. Paredzēdams, kādas problēmas var rasties, Dž. Vintrops daudz runāja ar saviem biedriem par bagātības nozīmi dievbijīgā sabiedrībā.

Tāpat kā citi puritāņu vadoņi, arī Vintrops uzskatīja, ka tiekšanās pēc bagātības pati par sevi nav nekas slikts. Pēc viņa domām, bagātība galvenokārt ir vajadzīga tādēļ, lai varētu palīdzēt citiem, tātad, jo cilvēks ir bagātāks, jo vairāk laba viņš var izdarīt. ”Bagātība bija viens no tiem jautājumiem, kas puritāņu prātus satrauca visvairāk,” rakstīja vēsturniece Patrišija O’Tūla, ”bagātība bija gan Dieva svētības apliecinājums, gan spēcīgs kārdinājums  padoties lepnības grēkam.. un miesas grēkiem.”

Lai izvairītos no grēkiem, uz ko varētu pamudināt bagātība un greznība, Vintrops aicināja kolonistus dzīvot pieticīgi un sevi ierobežot. Bet jau drīz vien izpaudās pretrunas starp pārējo kolonistu vēlēšanos gūt peļņu un viņa mēģinājumiem tos piespiest dzīvot dievbijīgi un mīlēt citam citu. Daudzi sāka iebilst pret, viņuprāt, Vintropa pārmērīgo iejaukšanos viņu personīgajā dzīvē. Daži aicināja ievēlēt padomi, kas piedalītos lēmumu pieņemšanā, bet citi parādīja savu attieksmi, pārceļoties uz netālo Konektikutu, lai tur dzīvotu paši pēc saviem ieskatiem.

”Izdevīgas iespējas, labklājība, demokrātija — tie visi bija spēcīgi faktori Masačūsetsas puritāņu dzīvē, un tie visi veicināja individuālās ambīcijas, neļaujot īstenoties Vintropa ideālam par kolektīvo labumu,” rakstīja P. O’Tūla. Džons Vintrops nomira 1649. gadā 61 gada vecumā, palicis gandrīz bez graša kabatā. Lai gan kolonija, kurai bija jāiztur daudz grūtību, izdzīvoja, Vintropa sapnis tā arī nepiepildījās.

Meklējumi turpinās

Džona Vintropa ideālistiskais sapnis par labāku pasauli negāja zudībā līdz ar viņa nāvi. Ik gadu simtiem tūkstošu cilvēku no Āfrikas, Dienvidaustrumāzijas, Austrumeiropas un Latīņamerikas emigrē uz citām zemēm labākas dzīves meklējumos. Daļu no viņiem ir iedvesmojis plašais grāmatu un tamlīdzīgu avotu klāsts, kas sola atklāt noslēpumu, kā kļūt bagātam. Tātad joprojām daudz cilvēku tiecas pēc bagātības, cerēdami neatmest augstus morāles principus.

Diemžēl iznākums ir bēdīgs. Tiem, kas grib kļūt bagāti, šī mērķa vārdā ļoti bieži ir jāziedo savi principi un reizēm pat ticība. Rodas jautājums: vai ir iespējams būt patiesam kristietim un būt arī bagātam? Vai kādreiz tiks izveidota sabiedrība, kurā valdīs gan materiālā labklājība, gan dievbijība? Bībelē var atrast atbildes uz šiem jautājumiem, kā var lasīt nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīme]

[Norādes par attēlu autortiesībām 3. lpp.]

Kuģi: The Complete Encyclopedia of Illustration/J. G. Heck; Dž. Vintrops: Brown Brothers