Kas Bībelē teikts par dzimšanas dienām?

BĪBELES laikos dienā, kad piedzima bērns, vecāki priecājās un pateicās Dievam, jo ”Lūk, bērni ir tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība”. (Psalms 127:3.) Taču Bībelē nav nekādas norādes, ka uzticīgie Jehovas kalpi jebkad būtu ievērojuši pagānisko paražu ik gadu svinēt dzimšanas dienas.

Bībelē tieši ir pieminētas tikai divas dzimšanas dienas svinības: Ēģiptes faraona dzimšanas diena (18. gadsimts p.m.ē.) un Hēroda Antipas dzimšanas diena (1. gadsimts m.ē.). Abās svinībās ir vērojama zināma līdzība: abās tika rīkotas lielas dzīres un kādam dāvāta īpaša labvēlība, un abās kāds tika sodīts ar nāvi — pirmajā reizē pakāra faraona maizes cepēju, bet otrajā reizē nocirta galvu Jānim Kristītājam. (1. Mozus 40:18—22; 41:13; Mateja 14:6—11; Marka 6:21—28.)

Lai gan Hozejas grāmatas 7. nodaļas 5. pantā minētā ”mūsu ķēniņa svētku diena” varbūt bija no Dieva atkritušā Izraēlas ķēniņa dzimšanas diena, kuru svinot ”lielkungi slīga kā neprātā vīna skurbumā”, tikpat labi tā varēja būt ķēniņa tronī kāpšanas gadadiena, kad tika rīkotas līdzīgas svinības.

Ījaba dēli ”sanāca rīkot dzīres savu dienu katra namā pēc kārtas”, taču nav pamata domāt, ka viņi svinēja dzimšanas dienas. (Ījaba 1:4, VDP.) Šajā pantā ar vārdu ”diena” ir tulkots senebreju vārds jom, kas nozīmē laiku no saules lēkta līdz rietam. Bet ”dzimšanas diena” senebreju valodā ir vārdu savienojums jom hulledet. Atšķirība starp ”dienu” un ”dzimšanas dienu” ir labi redzama 1. Mozus grāmatas 40. nodaļas 20. pantā: ”Trešajā dienā [jom] bija faraona dzimšanas diena [jom hulledet].” Tātad Ījaba grāmatas 1. nodaļas 4. pantā noteikti nav domāta dzimšanas diena, par ko neapšaubāmi ir runa 1. Mozus grāmatas 40. nodaļas 20. pantā. Acīmredzot Ījaba septiņi dēli rīkoja nedēļu ilgus ģimenes svētkus (iespējams, pavasara vai ražas svētkus), un katrs dēls ”savu dienu” rīkoja savā namā mielastu.

Ar kristietības izveidošanos Dieva kalpu viedoklis par dzimšanas dienām nemainījās. Jēzus iedibināja atceres pasākumu, kas jāievēro viņa sekotājiem, taču nevis viņa dzimšanas, bet gan nāves atceres pasākumu, un viņš teica saviem sekotājiem: ”To darait mani pieminēdami!” (Lūkas 22:19.) Ja agrīnie kristieši nesvinēja sava Glābēja dzimšanas dienu, vēl mazāka ir iespēja, ka viņi būtu svinējuši paši savu dzimšanas dienu. Vēsturnieks Augusts Neanders grāmatā Kristīgās reliģijas un baznīcas vēsture pirmajos trīs gadsimtos rakstīja: ”Priekšstats par dzimšanas dienas svinībām bija tālu no tā laika kristiešu uzskatiem.” Katoļu enciklopēdijā rakstīts: ”Origens.. uzsver, ka ”ne par vienu no Bībelē minētajiem svētajiem nav teikts, ka viņš savā dzimšanas dienā būtu rīkojis svinīgu mielastu vai lielas dzīres. Tikai grēcinieki (kā faraons un Hērods) rīko lielus svētkus par godu dienai, kurā viņi ir piedzimuši šajā pasaulē.””

Tātad dzimšanas dienas svinību izcelsme nav meklējama ne Ebreju, ne Grieķu rakstos. Maklintoka un Stronga enciklopēdijā ir teikts, ka ebreji ”uzskatīja dzimšanas  dienu svinēšanu par daļu no elkdievības.., acīmredzot pagānisko rituālu dēļ, kādi dzimšanas dienā tika veikti par godu dievībai, ko uzskatīja par tās dienas patronu”.