Kas ir patiesie kristieši?

”KRISTIETĪBA eksistē tikai tur, kur piemiņa par Jēzu Kristu ir dzīva gan teorijā, gan praksē.” (H. Kings Būt kristietim.) Ar šiem vārdiem šveiciešu teologs Hanss Kings izteica pašsaprotamu patiesību: īsta kristietība pastāv tikai tur, kur cilvēki dzīvo pēc Jēzus mācībām.

Bet ko var teikt par situāciju, kad atsevišķi cilvēki vai veselas organizācijas apgalvo, ka seko Kristum, bet patiesībā nerīkojas tā, kā viņš ir mācījis? Jēzus pats bija teicis, ka būs daudzi, kas apgalvos, ka ir kristieši, un mēģinās pierādīt, ka ir kalpojuši Jēzum, sakot: ”Vai mēs tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?” Bet ko atbildēs Jēzus? Viņš izteiks šādu spriedumu: ”Es jūs  nekad neesmu pazinis; eita nost no manis, jūs ļauna darītāji.” (Mateja 7:22, 23.)

Tas ir stingrs brīdinājums ”ļauna darītājiem”, kas sevi sauc par Jēzus sekotājiem. Tālāk ir aplūkoti divi galvenie nosacījumi, ko Jēzus izvirzīja cilvēkiem, kas vēlas tikt atzīti par patiesiem kristiešiem, nevis par ļauna darītājiem.

”Ja jums būs mīlestība savā starpā”

Viens Jēzus izvirzīts nosacījums ir šāds: ”Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:34, 35.)

Jēzus prasa, lai viņa sekotāji no sirds mīlētu cits citu un visus pārējos cilvēkus. Gadsimtos, kas pagājuši pēc Jēzus nāves, ir bijis daudz kristiešu, kas ir pildījuši šo norādījumu. Bet kā ir ar lielāko daļu reliģisko organizāciju, kas, pēc pašu apgalvojumiem, pārstāvot Kristu? Vai šo organizāciju vēsturi raksturo mīlestība? Diemžēl nē. Tās ir bijušas neskaitāmu karu un bruņotu konfliktu centrā, kuros ir izlietas nevainīgas asinis. (Atklāsmes 18:24.)

Tā notiek līdz pat mūsu dienām. Tautas, kas sevi dēvē par kristīgām, bija galvenās, kas piedalījās slepkavošanā abos 20. gadsimta pasaules karos. 1994. gadā Ruandā tā saucamo kristīgo baznīcu locekļi izdarīja neiedomājamas zvērības, kas faktiski bija genocīds. Kādreizējais anglikāņu arhibīskaps Dezmonds Tutu par tiem, kas Ruandā bija vērsušies cits pret citu, rakstīja: ”Lielākā daļa piederēja pie vienas un tās pašas ticības. Lielākā daļa no viņiem bija kristieši.”

”Ja jūs paliekat manos vārdos”

Otru pamatnosacījumu patiesajiem kristiešiem Jēzus izvirzīja, kad teica: ”Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:31, 32.)

Jēzus prasa, lai viņa sekotāji paliktu viņa vārdos, tas ir, ievērotu viņa mācības. Taču reliģiskie vadītāji, kas apgalvo, ka seko Kristum, ir pārņēmuši sengrieķu filozofu uzskatus, rakstīja teologs H. Kings. Viņi ir aizstājuši Jēzus mācības ar tādām mācībām kā mācība par dvēseles nemirstību un šķīstītavu, ieviesuši Marijas kultu un izveidojuši garīdznieku kārtu — visi šie priekšstati un tradīcijas ir pārņemti no pagāniskām reliģijām un filozofiem. (1. Korintiešiem 1:19—21; 3:18—20.)

Reliģiskie vadītāji ir arī ieviesuši neizprotamo mācību par trīsvienību, apgalvodami, ka Jēzum ir tāds stāvoklis, kādu viņš pats nekad nepiesavinājās. Tādā veidā viņi ir panākuši, ka cilvēki vairs nepielūdz to personu, ko vienmēr godāja Jēzus, proti, viņa Tēvu, Dievu Jehovu. (Mateja 5:16; 6:9;  Jāņa 14:28; 20:17.) ”Kad Jēzus runā par Dievu,” rakstīja H. Kings, ”viņš domā patriarhu Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu — Jahvi.. Viņam tas ir viens un vienīgais Dievs.” Bet cik cilvēku mūsu laikos par Jēzus Dievu un Tēvu uzskata Jahvi jeb Jehovu (visplašāk pazīstamais veids, kā izrunā Dieva vārdu)?

Reliģiskie vadītāji ir pilnībā atmetuši Jēzus norādījumu palikt neitrāliem politiskās lietās. Jēzus laikā Galileja ”bija etniska nacionālisma centrs”, rakstīja Trevors Morovs. Daudzi patriotiski noskaņoti ebreji centās izcīnīt politisku un reliģisku brīvību ar ieročiem rokās. Bet vai Jēzus lika saviem mācekļiem iesaistīties šādos konfliktos? Nē, nelika, tieši pretēji — viņš teica: ”Jūs neesat no pasaules.” (Jāņa 15:19; 17:14.) Taču baznīcu līderi politikā nav bijuši neitrāli — īru esejista Huberta Batlera vārdiem runājot, baznīcās ir ieviesušies ”kareivīgi un politizēti principi”. Viņš rakstīja: ”Politizēta kristietība gandrīz vienmēr ir arī militāristiska kristietība, un, kad valstsvīri un garīdznieki panāk vienošanos, vienmēr notiek tā, ka baznīca svētī valsts bruņotos spēkus, pretī saņemot noteiktas priekšrocības.”

”Viltus mācītāji” noliedz Jēzu

Apustulis Pāvils bija brīdinājis, ka notiks atkrišana no patiesās kristietības. Viņš teica, ka pēc viņa nāves no to vidus, kas sevi dēvē par kristiešiem, celsies ”plēsīgi vilki”, kas ”runās aplam, cenzdamies aizraut sev līdzi mācekļus”. (Apustuļu darbi 20:29, 30, EAD.) Viņi ”apgalvos, ka pazīstot Dievu”, bet ”darbos to noliegs”. (Titam 1:16.) Arī apustulis Pēteris brīdināja, ka būs ”viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat to Kungu, kas viņus atpircis”, un piebilda, ka ”viņu dēļ patiesības ceļš tiks zaimots”. (2. Pētera 2:1, 2.) Šādā veidā noliegt Kristu nozīmē ”noliegt Tēvu un Dēlu, atkrītot [no ticības] un izplatot kaitīgas mācības”, rakstīja V. Vains.

Kā Jēzus izturēsies pret tiem, kas sevi sauc par viņa sekotājiem, bet apzināti ”nepaliek [viņa] vārdos” un nepilda citas viņa prasības? Jēzus brīdināja: ”Kas mani aizliegs cilvēku priekšā, to es arīdzan aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.” (Mateja 10:33.) Protams, Jēzus neatsakās no tiem, kas izdara kādu kļūdu, kaut arī ļoti vēlas palikt viņam uzticīgi. Piemēram, apustulis Pēteris trīs reizes noliedza Jēzu, bet viņš to nožēloja un saņēma piedošanu. (Mateja 26:69—75.) Jēzus ”noliedz” tos cilvēkus un organizācijas, kas izrādās vilki avju drānās, proti, apgalvo, ka sekojot Jēzum Kristum, bet patiesībā apzināti atkāpjas no viņa mācībām. Par šādiem ”viltus mācītājiem” Jēzus teica: ”No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mateja 7:15—20.)

Pēc apustuļu nāves attīstās atkrišana

Viltus kristieši, kas sāka noliegt Kristu, parādījās diezgan drīz pēc viņa nāves. Jēzus pats bija brīdinājis, ka starp ”labo sēklu” jeb patiesajiem kristiešiem, ko viņš iesēja savas kalpošanas laikā, Sātans Velns drīz vien iesēs ”nezāli” jeb viltus kristiešus. (Mateja 13:24, 25, 37—39.) Apustulis Pāvils rakstīja, ka jau viņa laikā bija sākuši darboties maldu mācītāji un galvenais iemesls, kāpēc viņi bija atkāpušies no Jēzus Kristus mācībām, bija ”patiesības mīlestības” trūkums. (2. Tesaloniķiešiem 2:10, JDV.)

Kamēr bija dzīvi Jēzus Kristus apustuļi, tie kavēja atkrišanu, bet pēc apustuļu nāves reliģiskie vadītāji, izmantodami ”visu viņu viltus varu, zīmes un brīnumus” un ”netaisnības līdzekļus”, aizvien vairāk un vairāk cilvēku novērsa no Jēzus  un apustuļu sludinātās patiesības. (2. Tesaloniķiešiem 2:3, 6—12.) Kā rakstīja angļu filozofs Bērtrands Rasels, sākotnējā kristiešu draudze ar laiku pārtapa reliģiskā organizācijā, ko redzot ”būtu pārsteigts Jēzus un pat Pāvils”.

Patiesā kristietība ir atjaunota

Vēstures liecība ir skaidra: pēc apustuļu nāves lielākajā daļā notikumu, kas ir risinājušies kristietības vārdā, nav bijis Kristus. Tomēr tas nenozīmē, ka Jēzus nav turējis solījumu būt kopā ar saviem sekotājiem ”ikdienas līdz pasaules galam”. (Mateja 28:20.) Mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka vienmēr ir bijuši atsevišķi dievbijīgi cilvēki, kuriem ”piemiņa par Jēzu Kristu” ir bijusi ”dzīva gan teorijā, gan praksē”. Jēzus Kristus ir pildījis solījumu atbalstīt šādus cilvēkus, kas ir centušies parādīt mīlestību, kāda raksturo patiesos kristiešus, un palikt uzticīgi Jēzus sludinātajām mācībām.

Turklāt Jēzus bija arī solījis, ka beigu laikā viņš atkal sapulcinās savus uzticīgos mācekļus un izveidos kristiešu draudzi, kuru varēs viegli pazīt un ar kuras palīdzību viņš īstenos savu gribu. (Mateja 24:14, 45—47.) Patlaban viņš ar šīs draudzes palīdzību pulcina ”lielu pulku.. no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām” un apvieno visus ”vienā ganāmā pulkā”, ko vada ”viens gans” — viņš pats. (Atklāsmes 7:9, 14—17; Jāņa 10:16; Efeziešiem 4:11—16.)

Tāpēc mums ir jānovēršas no tādām organizācijām, kas pa šiem diviem tūkstošiem gadu ir apkaunojušas Kristus vārdu un ir cēlušas neslavu kristietībai, pretējā gadījumā, kad Dievs drīzumā īstenos tām piespriesto sodu, to varam saņemt arī mēs. (Atklāsmes 1:1; 18:4, 5.) Apņemsimies būt starp tiem cilvēkiem, par kuriem runāja pravietis Miha, kad viņš teica, ka ”visu dienu galā” patiesie Dieva kalpi — patiesie kristieši — mācīsies no Dieva un ”staigās Viņa tekas” atjaunotajā tīrajā pielūgsmē. (Mihas 4:1—4.) Šī žurnāla izdevēji labprāt jums palīdzēs noskaidrot, kuri ir patiesie Dieva kalpi.

[Attēli 5. lpp.]

Kāpēc patiesie kristieši nekaro?

[Norādes par autortiesībām]

Karavīri: U.S. National Archives photo; liesmumetējs: U.S. Army Photo

[Attēli 7. lpp.]

Mīliet cits citu un palieciet manos vārdos — tie ir divi pamatnosacījumi, ko Jēzus izvirzīja patiesajiem kristiešiem