Lasītāju jautājumi

Ko apustulis Pāvils gribēja teikt, rakstīdams: ”Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu.”?

Pāvils rakstīja kristiešu draudzei Korintā: ”Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas parasts visās ticīgo draudzēs; jo tām nav atļauts runāt.” (1. Korintiešiem 14:34.) Lai pareizi saprastu Pāvila vārdu jēgu, tie jāapskata kontekstā.

1. vēstulē korintiešiem, 14. nodaļā, Pāvils runāja par jautājumiem, kas saistīti ar draudzes sapulcēm. Viņš norādīja, par ko šajās sapulcēs jārunā un kā tām būtu jānotiek. (1. Korintiešiem 14:1—6, 26—34.) Viņš arī uzsvēra sapulču mērķi: tās tiek rīkotas tādēļ, ”lai draudze iegūtu stiprināšanu”. (1. Korintiešiem 14:4, 5, 12, 26.)

Vārdus ”lai cieš klusu” šajā nodaļā var lasīt trīs reizes. Lai gan norādījums ”ciest klusu” katru reizi ir adresēts kādai citai draudzes locekļu daļai, tā mērķis vienmēr ir tāds pats: nodrošināt, lai ”viss.. notiek pieklājīgi un kārtīgi”. (1. Korintiešiem 14:40.)

Vispirms Pāvils rakstīja: ”Ja mēlēs runā, tad lai uzstājas divi, ja daudz, trīs, un cits pēc cita, un viens lai izskaidro. Un ja nav izskaidrotāja, tad lai tie cieš klusu draudzē un lai runā tik sev un Dievam.” (1. Korintiešiem 14:27, 28.) Šie vārdi nozīmēja nevis to, ka minētie cilvēki nekad nedrīkst runāt draudzes sapulcēs, bet gan to, ka bija reizes, kad viņiem jāklusē. Sapulces mērķis stiprināt draudzes locekļus netiktu sasniegts, ja viņi runātu valodās, ko neviens no klātesošajiem nesaprot.

Tālāk Pāvils rakstīja: ”Pravieši lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež. Bet ja kādam citam, kas tur sēd, nāk atklāsme, tad pirmais lai cieš klusu.” Tas nozīmēja nevis to, ka šis ”pirmais” vispār nedrīkst runāt sapulcēs, bet gan to, ka reizēm varēja rasties  situācijas, kad viņam jāklusē. Tā tiktu dota iespēja runāt tam, kam bija atklāsme, un sapulces mērķis stiprināt draudzes locekļus būtu sasniegts. (1. Korintiešiem 14:26, 29—31.)

Visbeidzot Pāvils vērsās pie kristietēm: ”Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas parasts visās ticīgo draudzēs; jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām.” (1. Korintiešiem 14:34.) Pāvils deva šo norādījumu tādēļ, lai draudzē tiktu ievērota noteikta kārtība. Viņš piebilda: ”Ja tās grib ko zināt, lai prasa mājās saviem vīriem; jo sievai ir par kaunu runāt draudzes sapulcē.” (1. Korintiešiem 14:35.)

Iespējams, dažas māsas apstrīdēja to, kas tika teikts draudzes sapulcēs. Pāvila padoms palīdzēja māsām sargāties no šādām tendencēm un pazemīgi atzīt savu stāvokli Jehovas iedibinātajā kārtībā, sevišķi attiecībās ar viņu vīriem. (1. Korintiešiem 11:3.) Nerunādamas draudzes sapulcēs, māsas apliecināja arī to, ka viņas nemēģina mācīt draudzi. Kad Pāvils rakstīja Timotejam, viņš norādīja, ka nebūtu pareizi, ja sieviete mācītu draudzi: ”Mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā.” (1. Timotejam 2:12.)

Taču tas nenozīmē, ka kristietes nedrīkst izteikties draudzes sapulcēs. Pāvila laikā bija gadījumi, kad kristietes, svētā gara mudinātas, lūdza Dievu vai pravietoja draudzē. Tādos gadījumos viņas uzlika galvassegu, lai apliecinātu, ka pakļaujas vadības principam. * (1. Korintiešiem 11:5.) Turklāt gan Pāvila laikā, gan arī mūsdienās visi kristieši — vīrieši un sievietes — tiek mudināti apliecināt savu cerību citu cilvēku priekšā. (Ebrejiem 10:23—25.) Māsas var apliecināt savu cerību ne tikai sludinot, bet arī dodot pārdomātas atbildes draudzes sapulcēs un piedaloties demonstrējumos un teokrātiskās kalpošanas skolas uzdevumos.

Kristietes ”cieš klusu” tādā ziņā, ka viņas nemēģina uzņemties vīriešu pienākumus un nemāca draudzi. Viņas neapstrīd tos, kas māca draudzē, piemēram, uzdodot izaicinošus jautājumus. Izpildot savu uzdevumu draudzē, kristīgās māsas lielā mērā veicina tās mieru un to, ka ”viss.. notiek ticības stiprināšanai”. (1. Korintiešiem 14:26, 33.)

[Zemsvītras piezīme]