Dzīvesstāsts

Zināt, kas ir pareizi, un to darīt

PASTĀSTĪJIS HEIDINS SANDERSONS

Jēzus saviem apustuļiem reiz teica: ”Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!” (Jāņa 13:17.) Pat ja mēs zinām, kā rīkoties būtu pareizi, ne vienmēr ir viegli to darīt. Tomēr pēc vairāk nekā astoņdesmit mūža gadiem, no kuriem četrdesmit es esmu pavadījis, kalpodams par misionāru, es ar pārliecību varu sacīt, ka Jēzus vārdi ir patiesi — Dieva gribas pildīšana tiešām nes laimi. Es vēlētos pastāstīt, kāpēc es tā domāju.

1925. gadā, kad es biju trīs gadus vecs, mani vecāki Austrālijas pilsētā Ņūkāslā, kur mēs tolaik dzīvojām, devās noklausīties bībelisku runu ”Miljoni, kas dzīvo tagad, nekad nemirs”. To noklausījusies, mana māte bija pārliecināta, ka ir atradusi patiesību, un viņa sāka regulāri apmeklēt kristiešu sapulces. Savukārt tēva interese par Bībeles patiesību ātri noplaka. Viņš neatbalstīja māti un pat draudēja aiziet, ja māte neatteiksies no savas jauniegūtās ticības. Māte mīlēja tēvu un vēlējās saglabāt ģimeni, tomēr viņa zināja, ka pats svarīgākais ir paklausīt Dievam, un bija apņēmības pilna darīt to, kas ir pareizs viņa acīs. (Mateja 10:34—39.) Tēvs mūs pameta, un vēlāk es viņu satiku tikai paretam.

Atskatoties pagātnē, es apbrīnoju mātes uzticību Dievam. Viņas lēmums man un manai vecākajai māsai Bjūlai pavēra ceļu uz garīgām svētībām bagātu dzīvi. Tas mums arī palīdzēja apgūt kādu svarīgu mācību — ja mēs zinām, kas ir pareizi, mums ir jācenšas to darīt.

Ticības pārbaudījumi

Bībeles pētnieki, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus, ļoti atbalstīja mūsu ģimeni. Kad pie  mums uz dzīvi pārcēlās vecāmāte, arī viņa pieņēma Bībeles patiesību. Viņas abas ar māti kļuva par nešķiramām kompanjonēm sludināšanā, un ar savu cienīgo stāju un sirsnīgo izturēšanos viņas iemantoja cilvēku cieņu.

Pieredzējuši kristīgi brāļi veltīja man daudz uzmanības un sniedza man vērtīgu apmācību. Drīz vien es biju apguvis, kā, izmantojot liecības kartītes, sludināt pa mājām. Tāpat es ar pārnēsājamu gramofonu atskaņoju platēs ierakstītas bībeliskas runas un piedalījos gājienos, kuru laikā mēs ar plakātiem soļojām pa pilsētas galveno ielu. Tas man nenācās viegli, jo es baidījos, ko par mani domās cilvēki. Taču es zināju, kas ir pareizi, un biju gatavs to darīt.

Pēc skolas beigšanas es sāku strādāt bankā, un darba dēļ man bija jāapmeklē bankas filiāles visā Jaundienvidvelsas štatā. Kaut arī minētajā valsts daļā nebija daudz Jehovas liecinieku, apmācība, ko es biju saņēmis, palīdzēja uzturēt manu ticību dzīvu. Māte man rakstīja uzmundrinošas vēstules, kas mani garīgi stiprināja.

Mātes vēstules bija palīdzība, kas nāca īstajā laikā. Bija sācies Otrais pasaules karš, un es tiku iesaukts karadienestā. Bankas vadītājs bija dedzīgs baznīcēns un armijas virsnieks. Kad es viņam paskaidroju savu kristīgo neitrālo nostāju, viņš lika man izvēlēties — vai nu es atsakos no savas ticības, vai arī man jāaiziet no darba. Izšķirīgais brīdis pienāca tad, kad es ierados iesaukšanas nodaļā. Mans priekšnieks bija tur klāt un uzmanīgi vēroja, kā es tuvojos reģistrācijas galdam. Kad es atteicos parakstīt dokumentus par iesaukšanu, komisijas locekļi aizsvilās. Tas bija saspringts brīdis, bet es biju apņēmības pilns darīt to, kas ir pareizs. Ar Jehovas palīdzību es spēju saglabāt mieru un palikt nelokāms. Vēlāk, uzzinājis, ka mani meklē vairāki nolīgti huligāni, es ātri sasaiņoju savas mantas un ar pirmo vilcienu pametu pilsētu.

Kad es biju atgriezies Ņūkāslā, man kopā ar septiņiem citiem kristīgajiem brāļiem, kas arī bija atteikušies doties armijā, bija jāstājas tiesas priekšā. Tiesnesis mums piesprieda trīs mēnešu ieslodzījumu un spaidu darbus. Kaut arī atrašanās cietumā nebija nekas patīkams, darīdams to, kas ir pareizs, es guvu daudz svētību. Pēc mūsu atbrīvošanas Hiltons Vilkinsons, viens no maniem ticības biedriem, ar kuru kopā es biju ieslodzīts, uzaicināja mani strādāt viņam piederošajā fotodarbnīcā. Tur es satiku savu nākamo sievu Melodiju, kas strādāja darbnīcā par pasūtījumu pieņēmēju. Neilgu laiku pēc atbrīvošanas es kristījos, apliecinādams savu apņēmību kalpot Jehovam.

Mērķis kalpot pilnu slodzi

Pēc kāzām mēs ar Melodiju Ņūkāslā atvērām paši savu fotodarbnīcu. Drīz vien mums jau bija tik daudz darba, ka sāka ciest mūsu veselība un garīgums. Šajā laikā mēs satikāmies ar Teodoru Jaraču, kas toreiz kalpoja Jehovas liecinieku Austrālijas filiālē, bet tagad ir Vadošās padomes loceklis, un viņš ar mums runāja par mūsu garīgajiem mērķiem. Pēc šīs sarunas mēs izlēmām pārdot darbnīcu un vienkāršot savu dzīvi. 1954. gadā, nopirkuši nelielu dzīvojamo piekabi, mēs pārcēlāmies uz Viktorijas štata pilsētu Balaratu, kur sākām kalpot par pionieriem jeb pilnas slodzes sludinātājiem.

Mēs sadarbojāmies ar nelielo Balaratas draudzi, un Jehova svētīja mūsu pūles. Pusotra  gada laikā sapulču apmeklētāju skaits pieauga no 17 līdz 70. Tad es saņēmu uzaicinājumu kalpot par ceļojošo pārraugu Dienvidaustrālijas štatā. Trīs gadus mēs ar prieku apmeklējām draudzes Adelaidā un abpus Marejas upei, ko ieskāva vīna un citrusu dārzi. Cik gan ļoti bija mainījusies mūsu dzīve! Mēs jutāmies laimīgi, kalpodami kopā ar mīlošiem brāļiem un māsām. Mēs bijām dāsni atalgoti par to, ka bijām darījuši to, kas ir pareizs.

Kļūstam par misionāriem

1958. gadā mēs informējām Jehovas liecinieku Austrālijas filiāli par savu nodomu apmeklēt starptautisko kongresu ”Dieva griba”, kas bija paredzēts tajā pašā gadā Ņujorkā. Brāļi mums atbildēja, atsūtīdami pieteikuma veidlapas mācībām Gileādas misionāru skolā, kas atrodas ASV. Tā kā mums bija jau pāri trīsdesmit gadiem, mēs domājām, ka esam par vecu, lai mācītos Gileādā. Tomēr mēs izpildījām un iesniedzām veidlapas, un mūs uzaicināja mācīties šīs skolas 32. grupā. Kad mācības bija pusē, mēs uzzinājām, ka tiekam norīkoti kalpot Indijā. Par spīti savām sākotnējām bažām, mēs vēlējāmies darīt to, kas ir pareizs, un ar prieku pieņēmām jauno uzdevumu.

Pēc ceļojuma ar kuģi mēs kādā agrā 1959. gada rītā ieradāmies Bombejā. Kuģu piestātnē zem klajas debess gulēja simtiem strādnieku. Gaisu pildīja savādas smaržas. Kad uzlēca saule, mums radās zināma nojausma par to, kas mūs sagaida. Nekad iepriekš mēs nebijām piedzīvojuši tādu sutoņu! Mums pretī bija ieradušies Lintons un Dženija Daueri, misionāri, ar kuriem kopā mēs bijām kalpojuši par pionieriem Balaratā. Viņi mūs aizveda uz Jehovas liecinieku Indijas filiāli — nelielu dzīvokli kāda nama augšstāvā netālu no pilsētas centra. Tajā lielā šaurībā dzīvoja seši brīvprātīgie Bēteles darbinieki. Brālis Edvins Skiners, kas kalpoja Indijā par misionāru jau kopš 1926. gada, mums ieteica pirms došanās uz norīkojuma vietu nopirkt divas audekla ceļasomas. Šādas ceļasomas bija ļoti raksturīgi atribūti Indijas vilcienos, un tās mums lieti noderēja vēlāk mūsu daudzajos ceļojumos.

Divas dienas braukuši ar vilcienu, mēs ieradāmies vietā, uz kuru bijām norīkoti, — Indijas dienvidu pilsētā Tiručirapalli. Šeit mēs sadarbojāmies ar trim indiešu speciālajiem pionieriem, kas sludināja teritorijā, kurā dzīvoja aptuveni 250 tūkstoši cilvēku. Dzīvojām mēs ļoti vienkārši. Reiz mūsu kabatās bija atlikušas tikai dažas rūpijas. Taču arī tad, kad nauda beidzās pavisam, Jehova mūs neatstāja. Kāds vīrietis, kas mācījās Bībeli, aizdeva mums naudu, lai mēs varētu noīrēt māju, kur organizēt sapulces. Reiz, kad mums tikpat kā nebija, ko ēst, kāds kaimiņš mums laipni atnesa mājās pagatavotu kariju. Man ļoti garšoja šis ēdiens, taču tas bija tik ass, ka man uznāca žagas.

Tīruma kalpošana

Kaut arī Tiručirapalli varēja sastapt cilvēkus, kas runāja angliski, lielākā daļa iedzīvotāju runāja tamilu valodā. Tāpēc mēs centīgi mācījāmies vienkāršus piedāvājumus tamilu valodā, ko izmantot sludināšanā. Ar savu centību valodas apguvē mēs ieguvām daudzu vietējo iedzīvotāju cieņu.

Mums ļoti patika sludināt pa mājām. Indieši pēc dabas ir ļoti viesmīlīgi, un lielākā daļa no viņiem mūs aicināja iekšā atspirdzināties. Tā kā gaisa temperatūra bieži turējās ap 40 grādiem, mēs bijām ļoti pateicīgi par šādu viesmīlību. Pieklājība prasīja vispirms nedaudz aprunāties ar mājas saimnieku un tikai tad pastāstīt vēsti, kuras dēļ bijām atnākuši. Cilvēki mums ar sievu bieži vaicāja: ”No kurienes jūs esat? Vai jums ir bērni? Kāpēc jums nav bērnu?” Pēc tam viņi parasti centās mums ieteikt kādu labu ārstu. Lai kā arī būtu, šādas sarunas mums ļāva pastāstīt, kas mēs esam un cik svarīgs ir bībeliskās izglītības darbs, ko mēs veicam.

Lielākā daļa cilvēku, kam mēs sludinājām, piederēja pie hinduisma — reliģijas, kas uzskatu ziņā ļoti atšķiras no kristietības. Mēs necentāmies apspriest sarežģītās hinduisma mācības, bet gan vienkārši sludinājām labo vēsti  par Dieva Valstību, un mūsu darbam bija labi rezultāti. Pusgada laikā sapulces misionāru mājā sāka apmeklēt gandrīz 20 cilvēki. Viens no viņiem bija inženieris celtnieks, vārdā Nallathambi. Vēlāk viņš kopā ar savu dēlu Vidžajalajanu palīdzēja aptuveni 50 cilvēkiem kļūt par Jehovas kalpotājiem. Kādu laiku Vidžajalajans arī kalpoja Jehovas liecinieku Indijas filiālē.

Visu laiku ceļā

Mēs nebijām pavadījuši Indijā pat pusgadu, kad es tiku uzaicināts kalpot par pirmo pastāvīgo apgabala pārraugu šajā valstī. Tas nozīmēja, ka man būs jāceļo pa visu Indiju, jāorganizē kongresi un jāsadarbojas ar sludinātājiem, kas runā deviņās valodās. Tas nudien nebija viegls uzdevums. Mēs salikām savas drēbes un citas pusgadam nepieciešamās mantas trijos ar skārdu apsistos čemodānos un savās uzticamajās ceļasomās un ar vilcienu no Madrasas devāmies ceļā. Tā kā pārraugāmais apgabals aptvēra teritoriju, kuras apkārtmērs bija aptuveni sešarpus tūkstoši kilometru, mēs pastāvīgi atradāmies ceļā. Reiz pēc tam, kad kādā svētdienā bija beidzies kongress Indijas dienviddaļas pilsētā Bengalorā, mums bija jādodas uz valsts ziemeļiem, uz Dardžilingu, kas atrodas Himalaju pakājē, kur bija jānotiek kongresam nākamajā nedēļā. Līdz Dardžilingai bija aptuveni 2700 kilometru, un ceļā mums bija piecas reizes jāpārsēžas citā vilcienā.

Savu pirmo ceļojumu laikā mēs ar prieku izmantojām iespēju parādīt cilvēkiem filmu Jaunās pasaules sabiedrība darbībā, kas skatītājus iepazīstināja ar Jehovas zemes organizācijas darbību. Bieži vien uz tās demonstrēšanu ieradās vairāki simti cilvēku. Reiz mēs rādījām filmu grupai cilvēku, kas bija sapulcējušies ceļa malā. Filmas laikā pie apvāršņa sāka biezēt tumši lietus mākoņi un draudīgi virzīties uz mūsu pusi. Tā kā citā reizē filmas pārtraukšana bija izraisījusi skaļus skatītāju protestus, es nolēmu turpināt rādīt filmu, tikai paātrinātā tempā. Par laimi, filmu izdevās parādīt bez starpgadījumiem, un, kolīdz tā beidzās, sāka krist pirmās lietus lāses.

Turpmākajos gados mēs ar Melodiju apceļojām gandrīz visu Indiju. Tā kā dažādos Indijas reģionos ēdieni, apģērbs, valoda un daba ļoti atšķiras, mēs jutāmies tā, it kā ceļotu pa dažādām valstīm. Cik gan brīnišķīga ir Jehovas radītā daudzveidība! To pašu var teikt arī par Indijas dzīvnieku pasauli. Reiz, būdami Nepālas džungļos, mēs ieraudzījām milzīgu tīģeri. Iespēja vērot šo majestātisko dzīvnieku stiprināja mūsu vēlēšanos dzīvot paradīzē, kur beidzot pastāvēs miers starp cilvēkiem un dzīvniekiem.

Organizatoriski uzlabojumi

Tajos agrīnajos gados Indijas draudzēs bija jāveic daudz organizatorisku izmaiņu. Dažās draudzēs bija pieņemts, ka sapulču laikā vīrieši sēž vienā telpas pusē, bet sievietes — otrā. Sapulces reti sākās laikus. Kādā vietā Valstības sludinātājus uz sapulci aicināja skaļas zvana  skaņas. Citviet sludinātāji laiku, kad doties uz sapulci, noteica pēc saules. Kongresi un ceļojošo pārraugu apmeklējumi nebija regulāri. Brāļi bija gatavi darīt to, kas ir pareizs, bet viņiem bija nepieciešama apmācība.

1959. gadā Jehovas organizācija izveidoja Valstības kalpošanas kursus. Šie kursi ceļojošajiem pārraugiem, speciālajiem pionieriem, misionāriem un draudžu vecākajiem visā pasaulē palīdzēja labāk veikt savus pienākumus. 1961. gada decembrī šādi kursi tika rīkoti arī Indijā, un es tajos biju pasniedzējs. Pakāpeniski labumu no kursiem izjuta draudzes visā valstī, un tās strauji progresēja. Līdzko brāļi bija uzzinājuši, kas ir pareizi, Dieva gars mudināja viņus to pildīt.

Brāļu dedzību un vienotību vairoja arī lieli kongresi. Īpaši iezīmīgs bija starptautiskais kongress ”Mūžīgā labā vēsts”, kas notika 1963. gadā Deli. Jehovas liecinieki no dažādām Indijas malām ceļoja simtiem kilometru, lai apmeklētu šo kongresu, un daudzi, lai nokļūtu uz to, iztērēja visus savus ietaupījumus. Tā kā uz kongresu ieradās arī 583 delegāti no 27 citām valstīm, vietējiem Jehovas lieciniekiem pirmo reizi bija iespēja satikt tik daudzus ticības biedrus no citurienes.

1961. gadā mēs ar Melodiju devāmies uz Bombeju, jo bijām uzaicināti kalpot Bētelē, un vēlāk es kļuvu arī par filiāles komitejas locekli. Mūs gaidīja vēl citas svētības. Daudzus gadus es kalpoju par zonas pārraugu un apmeklēju brāļus Āzijā un Tuvajos Austrumos. Tā kā daudzās šī reģiona valstīs Jehovas liecinieku darbība bija ierobežota, tur dzīvojošajiem sludinātājiem bija jābūt ”gudriem kā čūskām un bez viltus kā baložiem”. (Mateja 10:16.)

Darbības paplašināšanās un izmaiņas mūsu dzīvē

1959. gadā, kad mēs pirmoreiz ieradāmies Indijā, šajā valstī aktīvi darbojās 1514 sludinātāji. Tagad viņu skaits ir pārsniedzis 24 tūkstošus. Atbilstoši šim pieaugumam paplašinājās arī darbs Bētelē, un Bēteles ģimenei divreiz nācās pārcelties uz jaunām ēkām — vienreiz Bombejā, otrreiz ārpus tās. 2002. gada martā Bēteles ģimene pārcēlās atkal — šoreiz uz jaunu ēku kompleksu Indijas dienvidos netālu no Bengaloras. Jaunajās ēkās, kurās pašlaik dzīvo 240 Bēteles ģimenes locekļu, tiek tulkota bībeliska literatūra 20 valodās.

Kaut arī mēs ar Melodiju ļoti gaidījām pārcelšanos uz Bengaloru, vājās veselības dēļ mums 1999. gadā nācās atgriezties Austrālijā. Tagad mēs piederam pie Bēteles ģimenes Sidnejā. Lai gan mēs esam atstājuši Indiju, mīlestība, kādu mēs izjūtam pret saviem dārgajiem draugiem un garīgajiem bērniem šajā zemē, nav mazinājusies. Mēs ļoti priecājamies par vēstulēm, ko saņemam no viņiem.

Atskatoties uz vairāk nekā 50 gadiem, ko esam pavadījuši pilnas slodzes kalpošanā, mēs ar Melodiju jūtamies bagātīgi svētīti. Kādreiz mēs strādājām, lai iemūžinātu cilvēkus fotogrāfijās, bet darbs, ko mēs veicam tagad, lai saglabātu cilvēkus dzīvus Dieva atmiņā, ir daudz vērtīgāks. Cik gan daudz brīnišķīga mēs esam pieredzējuši tāpēc, ka izlēmām par svarīgāko dzīvē uzskatīt Dieva gribu! Tik tiešām, darot to, kas ir pareizs Dieva acīs, ir gūstama patiesa laime!

[Kartes 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

INDIJA

Deli

Dardžilinga

Bombeja

Bengalora

Madrasa

Tiručirapalli

[Attēli 13. lpp.]

Heidins un Melodija 1942. gadā

[Attēls 16. lpp.]

Indijas Bēteles ģimene 1975. gadā