Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Ījaba grāmata

Ījaba grāmata

Jehovas vārdi ir dzīvi

Ījaba grāmata

PATRIARHS Ījabs dzīvoja Uza zemē, kas atradās tagadējā Arābijas pussalā. Viņa laikā daudz izraēliešu mājoja Ēģiptē. Ījabs nebija izraēlietis, tomēr viņš pielūdza Dievu Jehovu un par viņu Bībelē ir sacīts: ”Nav virs zemes neviena tāda kā viņš[.] Šis vīrs ir svētbijīgs, sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna.” (Ījaba 1:8.) Acīmredzot tas bija laiks starp Jēkaba dēla Jāzepa nāvi un otra izcila Jehovas kalpa — Mozus — pravieša darbības sākumu.

Mozus, kas tiek uzskatīts par Ījaba grāmatas sarakstītāju, varēja uzzināt par Ījabu, 40 gadus dzīvodams Midiānā, kas atradās netālu no Uza zemes. Ziņas par Ījaba mūža nogali Mozus varēja dzirdēt tajā laikā, kad gāja uz beigām izraēliešu 40 gadu klejojumi pa tuksnesi un viņi bija netālu no Uzas. * Stāsts par Ījabu ir uzrakstīts tik brīnišķīgā literārā formā, ka tas tiek uzskatīts par literāru šedevru. Tomēr Ījaba grāmata nav tikai meistarīgi uzrakstīts literārs darbs. Tajā ir atrodamas atbildes uz svarīgiem jautājumiem, piemēram: kāpēc labi cilvēki cieš? Kāpēc Jehova ļauj pastāvēt ļaunumam? Vai nepilnīgi cilvēki var saglabāt uzticību Dievam? Ījaba grāmata ir daļa no Dieva iedvesmotajiem Rakstiem, un tās vēsts ir dzīva un spēcīga vēl šodien. (Ebrejiem 4:12.)

”LAI IZGAIST DIENA, KUŖĀ ES PIEDZIMU”

(Ījaba 1:1—3:26)

Kādu dienu Sātans izteica šaubas par Ījaba uzticību Dievam. Jehova pieņēma Sātana izaicinājumu un ļāva tam piemeklēt Ījabu ar dažādām nelaimēm. Taču Ījabs atteicās ”nolādēt Dievu”. (Ījaba 2:9, VDP.)

Pie Ījaba ieradās trīs draugi, ”lai viņu pažēlotu”. (Ījaba 2:11.) Tie sēdēja un neteica ne vārda, līdz beidzot Ījabs pārtrauca klusumu un ierunājās: ”Lai izgaist diena, kuŗā es piedzimu.” (Ījaba 3:3.) Viņš vēlējās būt ”kā zīdainītis, kas gaismas neredzējis,” — kā nedzīvs dzimis bērns. (Ījaba 3:11, 16.)

Bībeles pantu skaidrojums.

1:4. Vai Ījaba bērni svinēja dzimšanas dienas? Nē, viņi tās nesvinēja. Oriģināltekstā šajā pantā lietots senebreju vārds ar nozīmi ”diena”, un daži to ir nepareizi sapratuši kā norādi uz dzimšanas dienu. Taču senebreju valodā jēdzieniem ”diena” un ”dzimšanas diena” ir katram savs apzīmējums. (1. Mozus 40:20.) Ījaba 1:4 ir lietots vārds ar nozīmi ”diena”, kas apzīmē laika sprīdi no saullēkta līdz saulrietam. Septiņi Ījaba dēli acīmredzot reizi gadā rīkoja septiņas dienas ilgus ģimenes svētkus, kuru gaitā dēli pēc kārtas vienu dienu uzņēma viesus savā namā.

1:6; 2:1. Kam bija atļauts nākt Jehovas priekšā? Starp tiem, kas stājās Jehovas priekšā, bija viņa vienpiedzimušais Dēls — Vārds —, uzticīgie eņģeļi un tāpat arī nepaklausīgie eņģeļi jeb dēmoni, ieskaitot Sātanu. (Jāņa 1:1, 18.) Sātans un viņa dēmoni tika padzīti no debesīm tikai neilgi pēc tam, kad 1914. gadā bija sākusi valdīt Dieva Valstība. (Atklāsmes 12:1—12.) Atļaudams tiem nākt viņa priekšā, Jehova visām garīgajām būtnēm deva iespēju uzzināt par Sātana izaicinājumu un jautājumiem, kas ar to saistījās.

1:7; 2:2. Vai Jehova runāja ar Sātanu tieši? Bībelē nav sīki paskaidrots, kā Jehova sarunājas ar garīgajām būtnēm. Taču pravietis Miha redzējumā skatīja eņģeli tieši sarunājamies ar Jehovu. (1. Ķēniņu 22:14, 19—23.) Tātad, jādomā, Jehova sarunājās ar Sātanu bez starpniekiem.

1:21. Kā Ījabs būtu varējis atgriezties ”mātes klēpī”? Izdevumā Vecās Derības poēzijas grāmatas (VDP) Ījaba vārdi tulkoti šādi: ”Pliks es nācu no mātes klēpja, un pliks es turp atgriezīšos!” Tā kā Dievs Jehova radīja cilvēku ”no zemes”, vārds ”māte” šajā pantā lietots pārnestā nozīmē un attiecas uz zemi. (1. Mozus 2:7.)

2:9. Kāds varēja būt Ījaba sievas emocionālais stāvoklis, kad viņa teica savam vīram, lai tas ”atsaka Dievam” (”nolād Dievu”, VDP) un mirst? Ījaba sieva bija pārcietusi tos pašus zaudējumus, ko bija pieredzējis Ījabs. Viņai noteikti bija ļoti sāpīgi redzēt, kā viņas vīru, kas vēl nesen bija spēka pilns, sagrauž briesmīga slimība. Sevišķi smags bija mīļoto bērnu zaudējums. Iespējams, visas šīs nelaimes tik ļoti nomāca Ījaba sievu, ka viņa aizmirsa, cik svarīgas ir viņu attiecības ar Dievu.

Ko mēs varam mācīties.

1:8—11; 2:3—5. Kā redzams no Ījaba gadījuma, būt uzticīgam nozīmē ne tikai pareizi runāt un darīt, bet arī kalpot Jehovam pareizu motīvu dēļ.

1:21, 22. Palikdami uzticīgi Jehovam ne tikai labvēlīgos, bet arī nelabvēlīgos apstākļos, mēs varam pierādīt, ka Sātans ir melis. (Salamana Pamācības 27:11.)

2:9, 10. Tāpat kā Ījabam, arī mums jāsaglabā stipra ticība, pat ja ģimenes locekļi neatbalsta mūsu garīgos centienus vai spiež mūs atkāpties no ticības.

2:13. Ījaba draugiem nebija nekā mierinoša, ko teikt par Dievu un viņa solījumiem, jo viņiem trūka garīga skatījuma.

”ES NENOLIEGŠU PATS SEV SAVU NEVAINĪBU!”

(Ījaba 4:1—31:40)

Galvenais, ko trīs Ījaba draugi uzsvēra savās runās, bija doma, ka Ījabs noteikti ir izdarījis kaut ko ļoti sliktu, ja jau Dievs, kā redzams, viņu tik smagi soda. Pirmais runāja Ēlifass. Pēc tam vārdu ņēma Bildads, kas runāja vēl dzēlīgāk. Cofars izteicās pēdējais, nosodīdams Ījabu vēl asāk par iepriekšējiem runātājiem.

Ījabs nepiekrita savu ciemiņu aplamajiem argumentiem. Nespēdams saprast, kāpēc Dievs ir ļāvis viņam tā ciest, Ījabs pārāk raizējās par to, kā sevi attaisnot, tomēr viņš nepārstāja mīlēt Dievu un izsaucās: ”Līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību!” (Ījaba 27:5.)

Bībeles pantu skaidrojums.

7:1; 14:14. Kas ir domāts ar vārdiem ”sīvi jācīnās” un ”svešniecības un ciešanu cīņa”? Ar senebreju vārdu, kas šajos pantos tulkots ar minētajām frāzēm, tika apzīmēta kara klausība un piespiedu darbs, un citā tulkojumā (VDP) šajos pantos ir teikts, ka cilvēks ir ”kara kalps” (Ījaba 7:1) un ka Ījabs ”paciestos visu klausības laiku” (Ījaba 14:14). Ījaba ciešanas bija tik lielas, ka dzīve viņam likās kā nepanesami smagas klaušas. Tā kā laiks, ko cilvēks pavada Šeolā jeb kapā, proti, laikposms no nāves līdz augšāmcelšanai, viņam tur ir jāpavada piespiedu kārtā, tad arī šo laiku Ījabs tēlaini nosauca par klausību.

7:9, 10; 10:21; 16:22. Vai šie panti liecina, ka Ījabs neticēja augšāmcelšanai? Minētajos pantos Ījabs runāja par savu tuvāko nākotni. Ko viņš gribēja teikt ar vārdiem, kas tajos lasāmi? Iespējams, Ījabs norādīja uz to, ka tad, kad viņš nomirs, neviens no laikabiedriem viņu neredzēs. Varbūt arī Ījabs gribēja uzsvērt, ka neviens pats saviem spēkiem nevar atgriezties no kapa (Šeola). Ījaba 14:13—15 (NW) skaidri liecina par viņa ticību augšāmcelšanai.

10:10. Vecās Derības poēzijas grāmatās Ījabs šajā pantā vēršas pie Jehovas ar vārdiem: ”Vai kā pienu Tu nelēji mani? Vai kā sieru Tu nesēji mani?” Ko šie vārdi nozīmē? Šādi tēlaini ir aprakstīts, kā Ījabs ir veidojies mātes miesās.

19:20. Oriģinālvalodā šajā pantā lietota frāze, kas burtiski nozīmē ”esmu izglābies ar zobu ādu”. Kas ar to domāts? Tā kā zobiem, cik redzams, ādas nemaz nav, ar šo frāzi Ījabs, iespējams, norādīja, ka viņam nav palicis nekas cits kā tikai kailā dzīvība.

Ko mēs varam mācīties.

4:7, 8; 8:5, 6; 11:13—15. Mēs nedrīkstam pārsteidzīgi nospriest, ka cilvēks, kas nonācis grūtībās, pļauj, ko sējis, un ka Dievs viņu neatbalsta.

4:18, 19; 22:2, 3. Mūsu padomiem jābalstās uz Dieva Rakstiem, nevis uz mūsu personisko viedokli. (2. Timotejam 3:16.)

10:1. Rūgtuma pārņemts, Ījabs vairs nespēja skaidri spriest, un tāpēc viņš neapdomāja iespēju, ka viņa ciešanas nav izraisījis Dievs. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka ciešanu dēļ mēs kļūtu rūgtuma pilni, jo īpaši, ja ņem vērā, ka mēs skaidri zinām, kāpēc ciešanas pastāv.

14:7, 13—15; 19:25; 33:24. Lai kādus pārbaudījumus mums Sātans liktu piedzīvot, mēs vienmēr varam smelties spēku no cerības uz augšāmcelšanu.

16:5; 19:2. Mums jārunā tā, lai citus uzmundrinātu un stiprinātu, nevis kaitinātu un aizskartu. (Salamana Pamācības 18:21.)

22:5—7. Padomi, kas tiek doti, balstoties uz nepamatotām apsūdzībām, ir nevērtīgi un pat kaitīgi.

27:2; 30:20, 21. Lai saglabātu uzticību, nav obligāti jābūt pilnīgam. Ījaba pārmetumi Dievam bija nepamatoti.

27:5. Vienīgi Ījabs pats varēja ”noliegt.. savu nevainību”, proti, atteikties no uzticības Dievam, jo uzticība ir atkarīga no mīlestības pret Dievu. Tāpēc mums ir jāattīsta stipra mīlestība pret Jehovu.

28:1—28. Cilvēki zina, kur meklēt zemes dzīļu bagātības. Lai iegūtu tās, viņi izgudro, kā izrakt pazemes ejas, kur neiesniedzas pat plēsīgo putnu asais skatiens. Taču gudrību, kas nāk no Dieva, var iegūt vienīgi tie, kas bīstas Jehovu.

29:12—15. Mums jābūt gataviem palīdzēt tiem, kam klājas grūti.

31:1, 9—28. Ījabs mums ir rādījis labu paraugu, atturēdamies no tādiem grēkiem kā flirts, laulības pārkāpšana, negodīga un nežēlīga izturēšanās pret citiem, materiālisms un elkdievība.

”NOŽĒLOJU SAVU RĪCĪBU, BŪDAMS GATAVS SĒDĒT PĪŠĻOS UN PELNOS”

(Ījaba 32:1—42:17)

Ījaba un viņa draugu sarunu pacietīgi klausījās kāds jauns cilvēks, vārdā Ēlihus. Kad viņi bija beiguši, Ēlihus sāka runāt. Viņš aizrādīja Ījabam un trīs viltus mierinātājiem uz viņu kļūdām.

Pēc Ēlihus runāja Jehova, atbildēdams Ījabam no tuksneša vētras mākoņa. Jehova nepaskaidroja Ījaba ciešanu cēloņus. Taču, uzdodams virkni jautājumu, Visvarenais Ījabam palīdzēja saprast, cik milzīgs spēks un izcila gudrība Viņam piemīt. Ījabs atzina, ka viņš ir runājis bez izpratnes, un teica: ”Atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos.” (Ījaba 42:6.) Kad Ījaba pārbaudījumi beidzās, viņš tika atalgots par savu uzticību.

Bībeles pantu skaidrojums.

32:1—3. Kurā brīdī ieradās Ēlihus? Ēlihus bija dzirdējis visu, kas tika runāts, tātad viņš bija apsēdies dzirdamības robežās jau pirms tam, kad Ījabs ierunājās, pārtraukdams savu ciemiņu septiņas dienas ilgo klusēšanu. (Ījaba 3:1, 2.)

34:7. Kādā ziņā Ījabs ”nopaļāšanu dzēra kā ūdeni”? Bēdu nomākts, Ījabs trīs viesu dzēlīgās runas sliecās uztvert tikai kā sev adresētus pārmetumus, kaut gan būtībā viņi paļāja Dievu. (Ījaba 42:7.) Viņš šos pārmetumus uzņēma ar tādu pašu gatavību, ar kādu izslāpis cilvēks dzer ūdeni.

Ko mēs varam mācīties.

32:8, 9. Gudrība nerodas ar gadiem vien. Lai iegūtu gudrību, ir nepieciešama Dieva Rakstu izpratne un viņa gara vadība.

34:36. Ēlihus teica: ”Lai tad taču pārbauda Ījabu līdz galam.” (LB-65r.) Mūsu uzticība Dievam tiek pierādīta, kad mēs tiekam pārbaudīti ”līdz galam”.

35:2. Ēlihus uzmanīgi klausījās un precīzi noteica jautājuma būtību, pirms viņš sāka izteikties. (Ījaba 10:7; 16:7; 34:5.) Pirms kristiešu draudzes vecākie dod padomu kādā jautājumā, viņiem uzmanīgi jāuzklausa iesaistītās personas, jānoskaidro fakti un jācenšas skaidri saprast lietas būtību. (Salamana Pamācības 18:13.)

37:14; 38:1—39:30. Pārdomas par Jehovas brīnumainajiem darbiem, kuros izpaužas viņa vara un spēks, iedveš mums pazemību un palīdz saprast, ka viņa augstākās varas tiesiskuma attaisnošana ir svarīgāka par mūsu personiskajām interesēm. (Mateja 6:9, 10.)

40:1—4. Ja mums rodas vēlēšanās sūdzēties par Visvareno, mums ”jāuzliek roka savai mutei”.

40:15—41:34. Kāds varens spēks piemīt behemotam (nīlzirgam) un leviatānam (krokodilam)! Lai saglabātu izturību, kalpojot Dievam, arī mums ir vajadzīgs spēks, ko mums dod šo spēcīgo dzīvnieku Radītājs. (Filipiešiem 4:13.)

42:1—6. Tas, ka Ījabs dzirdēja Jehovas vārdus un saņēma atgādinājumus par viņa varenības izpausmēm, Ījabam palīdzēja ”skatīt Dievu” — saprast patiesību par viņu. (Ījaba 19:26.) Tā Ījabs varēja labot savu domāšanu. Ja mēs saņemam uz Rakstiem balstītu aizrādījumu, mums jābūt gataviem atzīt savu kļūdu un laboties.

Attīstīsim ”Ījaba pastāvību”

Ījaba grāmata skaidri parāda, ka cilvēku ciešanas izraisa nevis Dievs, bet Sātans. Tas, ka Dievs ir pieļāvis ciešanas, mums dod iespēju pierādīt, kāda ir mūsu nostāja jautājumā par Jehovas augstāko varu un uzticību viņam.

Tāpat kā Ījabs, visi, kas mīl Jehovu, tiks pārbaudīti. Stāsts par Ījabu mūsos vieš pārliecību, ka mēs varam izturēt pārbaudījumus. Tas mums atgādina, ka mūsu problēmas neturpināsies mūžīgi. ”Par Ījaba pastāvību jūs esat dzirdējuši un redzējuši, kāds ar viņu ir bijis tā Kunga gala mērķis,” rakstīts Jēkaba vēstules 5. nodaļas 11. pantā. Jehova atalgoja Ījabu par viņa uzticību. (Ījaba 42:10—17.) Mums ir dota brīnišķīga cerība — dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. Tāpēc apņemsimies sekot Ījaba paraugam un saglabāt savu uzticību Dievam. (Ebrejiem 11:6.)

[Zemsvītras piezīme]

^ 2. rk. Ījaba grāmatā stāstīts par notikumiem, kas risinājušies vairāk nekā 140 gadu laikā — no 1657. līdz 1473. gadam p.m.ē.

[Attēli 16. lpp.]

Ko mēs varam mācīties no Ījaba izturības?