Dzīvesstāsts

Esmu cieši apņēmies kalpot Jehovam

PASTĀSTĪJIS RAIMO KUOKANENS

1939. gadā, kad Eiropā uzliesmoja Otrais pasaules karš un Padomju Savienība iebruka manā dzimtajā Somijā, tēvs aizgāja karot Somijas armijas rindās. Drīz padomju kara lidmašīnas sāka bombardēt mūsu pilsētu, un mamma mani aizsūtīja dzīvot pie vecmāmiņas, kur bija drošāk.

PĒC daudziem gadiem, 1971. gadā, es biju misionārs Austrumāfrikas valstī Ugandā. Kādu dienu, kad es sludināju pa mājām, man garām sāka skriet daudz pārbiedētu ļaužu. Izdzirdējis šāvienu troksni, arī es metos skriešus. Kad šāvieni sāka skanēt pavisam tuvu, es ielēcu ceļmalas grāvī un, lodēm spindzot virs galvas, līdu uz mājām.

No Otrā pasaules kara es nevarēju izvairīties, bet kāpēc mēs ar sievu pakļāvām savu dzīvību briesmām un atradāmies Austrumāfrikā, kad tur bija izcēlušies nemieri? Atbilde ir cieši saistīta ar mūsu apņemšanos kalpot Jehovam.

Patiesības iedīgļi

Es piedzimu 1934. gadā Helsinkos. Mans tēvs bija krāsotājs, un kādu dienu viņam bija jāstrādā ēkā, kurā atradās Jehovas liecinieku Somijas filiāle. Liecinieki viņam pastāstīja par draudzes sapulcēm, un, pārnācis mājās, viņš par tām izstāstīja mammai. Lai gan toreiz viņa neaizgāja ne uz vienu sapulci,  pēc kāda laika viņa iesaistījās sarunās par Bībeli ar darba kolēģi, kas bija Jehovas lieciniece. Drīz mamma aptvēra jauniegūto zināšanu svarīgumu, un 1940. gadā viņa kristījās un kļuva par Jehovas liecinieci.

Neilgi pirms tam vecmāmiņa mani bija paņēmusi pie sevis uz laukiem, kur es nodzīvoju visu kara laiku. No Helsinkiem mamma sūtīja vecmāmiņai un savai jaunākajai māsai vēstules, kurās stāstīja par to, kam tic Jehovas liecinieki. Gan vecmāmiņu, gan tanti tas ieinteresēja, un viņas dalījās uzzinātajā ar mani. Jehovas liecinieku ceļojošie pārstāvji viesojās vecmāmiņas mājās un mūs uzmundrināja, bet tajā laikā es vēl nebiju izlēmis kalpot Dievam.

Mācos kalpot Dievam

1945. gadā, kad beidzās karš, es atgriezos Helsinkos, un mamma sāka mani vest uz Jehovas liecinieku sapulcēm. Dažreiz sapulces vietā es aizgāju uz kino, bet tad mamma man vienmēr stāstīja par runu, ko bija dzirdējusi sapulcē, un ikreiz uzsvēra vienu domu: Armagedons ir ļoti tuvu. Ar laiku es pats par to pārliecinājos un vairs nekavēju sapulces. Augot sapratnei par Bībeles patiesību, nostiprinājās arī mana vēlēšanās piedalīties draudzes darbībā.

Man īpaši patika kongresi. 1948. gadā es apmeklēju apgabala kongresu, kas notika netālu no vecmāmiņas mājām, kur es pavadīju vasaras brīvlaiku. Viens no maniem draugiem gatavojās šajā kongresā kristīties un aicināja mani darīt to pašu. Es iebildu, ka man nav līdzi peldbikšu, bet viņš piedāvājās iedot savējās pēc tam, kad būs kristījies. Es biju ar mieru, un 1948. gada 27. jūnijā, kad man bija 13 gadi, es kristījos.

Pēc kongresa mammas draugi viņai pastāstīja, ka es esmu kristījies. Kad mēs satikāmies, mamma vēlējās zināt, kāpēc es esmu pieņēmis tik nopietnu lēmumu, neaprunājoties ar viņu. Es paskaidroju, ka labi saprotu Bībeles pamatmācības un ka apzinos savu atbildību Jehovas priekšā.

Apņēmība nostiprinās

Brāļi draudzē man palīdzēja nostiprināt savu apņēmību kalpot Jehovam. Viņi ar mani gāja sludināt pa mājām un gandrīz katru nedēļu man uzticēja kādu runu draudzes sapulcēs. (Apustuļu darbi 20:20.) 16 gadu vecumā es teicu savu pirmo publisko runu. Drīz pēc tam mani iecēla par kalpošanas palīgu, un es biju atbildīgs par draudzes Bībeles nodarbībām. Aktīvā garīgā darbība man palīdzēja garīgi nobriest, bet man joprojām bija bailes no cilvēkiem.

Toreiz, lai informētu sabiedrību par publisko runu, kas bija paredzēta apgabala kongresā, mēs izmantojām plakātus. Šie plakāti ar auklām bija sastiprināti pa divi kopā tā, lai sludinātāji tos varētu uzmaukt pāri galvai un viens no plakātiem karātos priekšā, bet otrs aizmugurē. Plakātu dēļ daži mūs iesauca par ”sendvičiem”.

Reiz, uzlicis plakātus, es stāvēju uz klusa ielas stūra, kad ieraudzīju grupiņu klasesbiedru nākam tieši uz manu pusi. Redzot viņu skatienus, es aiz bailēm nodrebēju. Es lūdzu Jehovam drosmi un paliku nekustīgi stāvam. Pārvarēdams bailes no cilvēkiem šajā reizē, es sagatavojos nopietnākam pārbaudījumam, kas bija saistīts ar kristīgās neitralitātes ievērošanu.

Noteiktā laikā es un vēl grupiņa jaunu brāļu saņēmām pavēsti par iesaukšanu karadienestā. Kā pavēlēts, mēs ieradāmies karabāzē, bet mēs taktiski atteicāmies vilkt mugurā formas tērpu. Mēs tikām apcietināti, un neilgi pēc tam tiesa mums piesprieda sešu mēnešu cietumsodu. Ieslodzījumā mums bija jāpavada arī karadienestam paredzētais laiks — astoņi mēneši. Tā savas neitrālās nostājas dēļ mēs pavadījām cietumā 14 mēnešus.

Katru dienu cietuma barakās mēs sanācām kopā, lai apspriestu Bībeli. Ieslodzījuma laikā  daudzi no mums izlasīja visu Bībeli divas reizes. Kad iznācām brīvībā, lielākajai daļai no mums apņēmība kalpot Jehovam bija tik stipra kā vēl nekad. Daudzi brāļi, ar kuriem es biju kopā cietumā, joprojām uzticīgi kalpo Jehovam.

Pēc ieslodzījuma es atgriezos mājās pie vecākiem. Drīz pēc tam es iepazinos ar Vēru, dedzīgu Jehovas liecinieci, kas nesen bija kristījusies, un 1957. gadā mēs apprecējāmies.

Vakars, kas izmainīja mūsu dzīvi

Kādu vakaru, kad mēs sarunājāmies ar brāļiem, kas strādāja filiāles birojā, viens no viņiem pavaicāja, vai es būtu gatavs uzņemties rajona pārrauga pienākumus. Visu nakti pavadījis lūgšanās, es piezvanīju uz filiāli un atbildēju piekrītoši. Lai varētu kalpot pilnu slodzi, man bija jāaiziet no labi apmaksāta darba. Tomēr tas nebija šķērslis, jo mēs ar sievu bijām apņēmušies pirmām kārtām dzīties pēc Valstības. 1957. gada decembrī, kad mēs sākām apmeklēt draudzes, man bija 23 gadi, bet Vērai — 19 gadi. Trīs gadus mēs ar prieku apmeklējām un uzmundrinājām Jehovas tautas draudzes Somijā.

1960. gada beigās es saņēmu uzaicinājumu mācīties Gileādas skolā. Man kopā ar vēl diviem brāļiem no Somijas bija jādodas uz Ņujorku un īpašos desmit mēnešus ilgos kursos jāapgūst filiāles darbības organizēšana. Mūsu sievas nebrauca līdzi un palika strādāt Somijas filiālē.

Īsi pirms kursu beigām es saņēmu ziņu, ka man jāierodas pie Neitana Nora, kas toreiz pārraudzīja Jehovas liecinieku darbību visā pasaulē. Brālis Nors piedāvāja mums ar sievu kalpot par misionāriem Malagasijas Republikā (tagadējā Madagaskara). Es aizrakstīju Vērai, lai uzzinātu, vai viņa piekrīt šim norīkojumam, un viņa nekavējoties atbildēja: ”Jā!” Kad atgriezos Somijā, mēs sākām steidzīgi gatavoties dzīvei Madagaskarā.

Prieks un vilšanās

1962. gada janvārī mēs izlidojām uz Madagaskaras galvaspilsētu Antananarivu, ģērbušies biezos mēteļos un kažokādas cepurēs, kā nekā — mēs taču atstājām Somiju pašā ziemas vidū. Taču Madagaskaras tropiskā svelme mūs ātri vien piespieda mainīt ģērbšanās stilu. Mēs apmetāmies nelielā mājiņā ar vienu guļamistabu. Tā kā tur jau dzīvoja viens misionāru pāris, mēs ar Vēru gulējām uz lieveņa.

Mēs sākām mācīties franču valodu, kas bija Madagaskaras oficiālā valoda. Tas nenācās viegli, jo māsa Karbono, kas mums mācīja franču valodu, runāja angliski, bet Vēra to nesaprata. Māsas Karbono paskaidrojumus es tulkoju Vērai somiski. Bet, kad mēs secinājām, ka gramatikas jēdzienus Vēra labāk pārzina zviedru valodā, es pārgāju uz zviedru valodu, lai skaidrotu Vērai franču valodas gramatiku. Drīz mums franču valoda padevās itin labi, un mēs sākām apgūt malagasu valodu, kurā runā vietējie madagaskarieši.

Madagaskarā pirmais cilvēks, kam es sāku mācīt Bībeli, bija vīrietis, kas runāja tikai malagasu valodā. Es uzšķīru Bībeles pantus savā somu valodas Bībelē, un  pēc tam mēs tos meklējām malagasu Bībelē. Neprotot valodu, es tikai mazliet varēju paskaidrot pantus, bet drīz Bībeles patiesība iesakņojās vīrieša sirdī, viņš garīgi auga un kristījās.

1963. gadā Madagaskaru apciemoja Miltons Henšels no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes Bruklinā. Drīz pēc tam Madagaskarā tika atvērts filiāles birojs, un, kaut arī es jau pildīju rajona un apgabala pārrauga pienākumus, mani iecēla arī par filiāles pārraugu. Mēs saņēmām bagātīgas Jehovas svētības. Laikposmā no 1962. gada līdz 1970. gadam Valstības sludinātāju skaits Madagaskarā pieauga no 85 līdz 469.

Kādu dienu 1970. gadā, atgriezdamies no sludināšanas, mēs atradām pie durvīm pavēli visiem Jehovas liecinieku misionāriem ierasties Iekšlietu ministrijā. Tur kāds ierēdnis mums darīja zināmu, ka valdība mums ir pavēlējusi tuvākajā laikā atstāt valsti. Kad es pajautāju, par kādu noziegumu es tieku izraidīts, ierēdnis atbildēja: ”Mesjē Kuokanen, jūs neesat izdarījis nekādu pārkāpumu.”

”Mēs šeit esam nodzīvojuši astoņus gadus,” es teicu. ”Te ir mūsu mājas. Mēs nevaram tāpat vien aizbraukt.” Taču visi pūliņi atdūrās kā pret sienu — nedēļas laikā visiem misionāriem bija jāatstāj valsts. Filiāle tika slēgta, un sludināšanas darbu sāka pārraudzīt kāds vietējais brālis. Neilgi pirms šķiršanās no Madagaskaras brāļiem mēs saņēmām norīkojumu uz Ugandu.

Sākam no jauna

Dažas dienas pēc aizbraukšanas no Madagaskaras mēs ieradāmies Ugandas galvaspilsētā Kampalā. Mēs tūlīt pat sākām mācīties lugandu, kas ir daiļskanīga, bet arī ļoti sarežģīta valoda. Citi misionāri palīdzēja Vērai vispirms iemācīties angļu valodu, kurā mēs varējām efektīvi sludināt.

Kampalas tveicīgais karstums iedragāja Vēras veselību, tāpēc mūs norīkoja uz Mbararu, kur ir mērenāks klimats. Mēs bijām pirmie Jehovas liecinieki šajā pilsētā un jau pirmajā sludināšanas dienā pieredzējām labu gadījumu. Es runāju ar kādu vīrieti viņa mājā, kad no  virtuves iznāca viņa sieva Mārgareta. Viņa bija klausījusies mūsu sarunā un piekrita, ka Vēra mācītu viņai Bībeli. Mārgareta guva labas sekmes, un pēc kāda laika viņa kristījās un kļuva par dedzīgu Valstības sludinātāju.

Kaujas pilsētas ielās

1971. gadā Ugandas mieru satricināja pilsoņu karš. Kādu dienu kaujas izcēlās Mbararā netālu no mūsu mājas. Toreiz norisinājās gadījums, par kuru es stāstīju ievadā.

Vēra jau bija mājās, kad beidzot pēc ilgas līšanas pa grāvi, kurā biju paslēpies no kareivjiem, arī es pārrados. Mājas vienā stūrī mēs uzcēlām ”cietoksni” no matračiem un mēbelēm. Veselu nedēļu mēs negājām ārā un klausījāmies ziņas pa radio. Dažreiz, kad mēs rāpojām pa savu ”cietoksni”, mums pāri lidoja lodes un rikošetēja pret sienām. Lai nenodotu, ka esam mājās, mēs vakaros nededzinājām gaismu. Reiz pie durvīm pienāca kareivji un sāka skaļi saukt. Mēs palikām nekustīgi un klusām lūdzām Jehovu. Kad sadursmes beidzās, pie mums nāca kaimiņi un pateicās par izglābšanos. Viņi uzskatīja, ka mūs visus bija aizsargājis Jehova, un mēs bijām vienisprātis.

Situācija saglabājās mierīga, līdz kādu rītu mēs pa radio dzirdējām, ka Ugandas valdība ir aizliegusi Jehovas liecinieku darbību. Diktors paziņoja, ka visiem Jehovas lieciniekiem jāpievēršas savai agrākajai reliģijai. Es vērsos pie valdības pārstāvjiem, bet bez panākumiem. Tad es devos uz prezidenta Idi Amina biroju un lūdzu tikšanos ar viņu. Sekretārs atbildēja, ka prezidents ir aizņemts. Es gāju uz turieni vairākkārt, bet satikt prezidentu man tā arī neizdevās. 1973. gada jūlijā mums no Ugandas bija jāaizbrauc.

Viens gads izvēršas par desmit gadiem

Šķiroties no Ugandas brāļiem, mūs atkal pārņēma tās pašas skumjas, ko izjutām, kad mūs izraidīja no Madagaskaras. Mēs bijām norīkoti uz Senegālu, bet pirms došanās uz turieni mēs aizbraucām uz Somiju. Tur mūsu norīkojumu atcēla, un mums bija jāpaliek Somijā. Likās, ka mūsu misionāru kalpošana ir beigusies. Somijā mēs kalpojām par speciālajiem pionieriem, un vēlāk es atkal tiku iecelts par rajona pārraugu.

Ap 1990. gadu Madagaskarā pretestība mūsu darbam bija atslābusi, un mūs gaidīja liels pārsteigums — vēstule no galvenās pārvaldes Bruklinā, kurā bija jautāts, vai mēs nevēlētos uz vienu gadu atgriezties Madagaskarā. Mēs ļoti gribējām, bet divu nopietnu iemeslu dēļ tas šķita neiespējami. Mums bija jārūpējas par manu padzīvojušo tēvu, un Vēras veselība joprojām bija vāja. 1990. gada novembrī, man par lielām bēdām, tēvs nomira, bet Vēras veselības uzlabošanās radīja cerības atgriezties misionāru darbā. 1991. gada septembrī mēs devāmies uz Madagaskaru.

Paredzētā viena gada vietā mēs pavadījām Madagaskarā desmit gadus. Šajā laikā sludinātāju skaits pieauga no 4000 līdz 11 600. Es ar prieku kalpoju par misionāru, tomēr lāgiem manā sirdī iezagās bažas, vai es neesmu atstājis novārtā sievas fiziskās un emocionālās vajadzības. Jehova mums abiem deva spēku turpināt kalpošanu. Galu galā 2001. gadā mēs atgriezāmies Somijā un kopš tā laika strādājam filiālē. Mūsu dedzība par Valstību ir tikpat stipra, un mēs vēl arvien sapņojam par Āfriku. Mēs esam cieši apņēmušies pildīt Jehovas gribu, lai kurp viņš mūs sūtītu. (Jesajas 6:8.)

[Karte 12. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

SOMIJA

EIROPA

[Karte 14. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ĀFRIKA

MADAGASKARA

[Karte 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ĀFRIKA

UGANDA

[Attēls 14. lpp.]

Mūsu kāzu dienā

[Attēli 14., 15. lpp.]

Rajona pārraudzības darbā Somijā, 1960. gads

Misionāri Madagaskarā, 1962. gads

[Attēls 16. lpp.]

Mēs ar Vēru tagad