Kā patiesība vieno cilvēkus Panamā

”PANAMA — pasaules tilts.” Pirms pusgadsimta šādi vārdi izskanēja kādā populārā Panamas radioraidījumā. Mūsdienās tie atspoguļo daudzu cilvēku domas par šo Centrālamerikas valsti.

Panama ir tā vieta, kur satiekas abi Amerikas kontinenti, un kāds ievērojams tilts pār slaveno Panamas kanālu tā arī saucas — Amerikas tilts. Arī pats kanāls, kas stiepjas cauri visai valstij, ir kā tilts, kas savieno Atlantijas un Kluso okeānu. Šis iespaidīgais inženiertehniskais meistardarbs ļauj tāljūras kuģiem nonākt no viena okeāna otrā tikai dažu stundu laikā, aiztaupot dienām vai pat nedēļām ilgu braucienu apkārt Dienvidamerikai. Tik tiešām, Panamu var saukt par nozīmīgu pasaules tiltu.

Tiek celti saprašanās tilti

Panamā ir saplūduši dažādu tautību un etnisko grupu pārstāvji, un kopā ar pamatiedzīvotājiem tie veido šīs skaistās zemes daudzveidīgo sabiedrību. Bet vai ir iespējams  pārvarēt sociālās, reliģiskās, kultūru un valodu atšķirības un panākt vienotību uzskatos un mērķos, balstoties uz Dieva Rakstu vērtīgajām mācībām?

Jā, ir iespējams. Apustuļa Pāvila vārdi, kas lasāmi viņa vēstulē efeziešiem, 2. nodaļas 17. un 18. pantā, parāda, ka pirmā gadsimta kristieši, gan ebreji, gan neebreji, bija saliedēti, pateicoties Kristus izpirkuma upura vienojošajam spēkam. Pāvils rakstīja: ”Viņš [Jēzus] nākdams pasaulē ir pasludinājis mieru jums, kas bijāt tālu, un tiem, kas bija tuvu, jo caur viņu ir mums, ir viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā garā.”

Tāpat arī mūsdienās Jehovas liecinieki Panamā ”pasludina mieru” cilvēkiem, kas nāk no ”tālienes” garīgā un reizēm arī burtiskā nozīmē, un tie, kas tuvojas Jehovam, kļūst vienoti. Kā apliecinājums tam ir Panamā izveidotās spāņu, ķīniešu, angļu, kunu, gvaimu un panamiešu zīmju valodas draudzes. Mums noteikti būs uzmundrinoši uzzināt, kā šajā valstī tiek celti saprašanās tilti starp dažādiem cilvēkiem, kas kļūst vienoti Jehovas pielūgsmē.

Iepazīstieties — gvaimi

Gvaimi ir lielākā no astoņām Panamas pamatiedzīvotāju grupām. Pie tās pieder apmēram 170 tūkstoši cilvēku, no kuriem vairākums dzīvo plašā teritorijā, kas nesen kļuva par rezervātu. Lielu daļu teritorijas aizņem lietusmežiem klātas kalnu grēdas, kur vijas galvenokārt kājāmgājējiem piemērotas takas, kā arī gleznaini piekrastes apgabali, kur var nokļūt pa jūru. Ciemi lielākoties ir izvietojušies pie jūras un upēm, kas nodrošina ērtu satiksmi. Daudzi rezervāta iemītnieki dzīvo no rokas mutē, strādādami kalnos ierīkotajās kafijas plantācijās  vai nodarbodamies ar zvejniecību vai lauksaimniecību. Liela daļa pieder pie kādas no kristīgām baznīcām, bet savi piekritēji ir arī vietējai reliģijai, kas pazīstama kā mama tata. Savukārt citi griežas pēc palīdzības pie šamaņiem, kad viņus piemeklē slimības vai viņiem šķiet, ka viņus neliek mierā ļaunie gari. Kaut arī daudzi rezervāta iedzīvotāji runā spāniski, vislabāk viņi saprot gvaimu valodu.

Pašaizliedzība nes augļus

Jehovas liecinieki apzinās, cik svarīgi ir mācīt cilvēkiem patiesību tā, lai uzzinātais ietekmētu ne tikai viņu prātu, bet arī sirdi, jo tikai tad cilvēks vēlēsies saskaņot savu dzīvi ar Bībeles principiem. Tādēļ speciālie pionieri, kas kalpo rezervāta astoņos sektoros, ar vietējo Jehovas liecinieku palīdzību ir apguvuši gvaimu valodu.

Četrpadsmit draudzes, kas ir izveidotas rezervātā, liecina, ka tur garīgā ziņā ir auglīga augsne. Piemēram, pirms dažiem gadiem uz Tobobes piekrastes rajonu, kur bija neliela draudze ar 40 sludinātājiem, tika nosūtīti speciālie pionieri Dimass un Hisela. Viņiem nebija viegli pierast pie biežās braukāšanas ar kanoe, kas ir vienīgais veids, kā nokļūt pie pazemīgajiem cilvēkiem, kas dzīvo Atlantijas okeāna piekrastē. Dimass un Hisela atklāja, ka okeāna rāmajos ūdeņos vienā mirklī var sacelties draudīgas bangas. Bieži vien pēc airēšanas no viena ciemata uz otru viņu rokas sūrstēja un mugura smeldza, un nenācās viegli arī iemācīties vietējo valodu. Taču viņu uzupurēšanās un neatlaidība nebija velta — 2001. gadā Kristus nāves atceres vakaru apmeklēja 552 cilvēki.

Tobobei pretī, līča otrā pusē, atrodas Puntaeskondidas ciemats. Kādu laiku vairāki sludinātāji, ja vien laika apstākļi bija labvēlīgi, regulāri ar laivu šķērsoja līci, lai apmeklētu sapulces Tobobē. Fakti liecināja, ka Puntaeskondidā varētu nodibināt draudzi, tāpēc Dimasam un Hiselai lūdza pārcelties uz šo ciematu. Pēc nepilniem diviem gadiem tur izveidojās draudze ar 28 sludinātājiem, un katru nedēļu publisko runu noklausījās vidēji 114 cilvēki. Jaunā draudze bija īpaši iepriecināta, kad 2004. gadā Kristus nāves atceres vakaru apmeklēja 458 cilvēki.

Analfabētisms nav šķērslis

Daudzi godprātīgi cilvēki, kas ir iemācījušies lasīt un rakstīt, ir izveidojuši ciešas attiecības ar Jehovu. Šo cilvēku vidū ir kāda jauna sieviete, vārdā Fermina, kas dzīvoja rezervāta kalnainajā daļā. Ferminu sastapa divas misionāres, kas sludināja šajā nomalē, un viņa ar lielu interesi uzklausīja vēsti par Valstību. Kad šīs liecinieces piedāvāja viņai mācīties Bībeli, viņa sacīja, ka labprāt to darītu. Taču bija kāda problēma. Kaut arī viņa runāja spāņu  un gvaimu valodā, viņa neprata nevienā no šīm valodām nedz lasīt, nedz rakstīt. Viena no misionārēm bija gatava viņai palīdzēt, izmantojot brošūru Mācies lasīt un rakstīt *.

Fermina bija brīnišķīga skolniece — viņa rūpīgi gatavojās nodarbībām, pildīja visus uzdotos mājasdarbus un cītīgi apguva pareizrakstību. Pēc gada viņa jau varēja mācīties Bībeli ar brošūras Tu vari būt Dieva draugs * palīdzību. Kad Jehovas liecinieki sāka rīkot sapulces, Fermina tās apmeklēja. Tā kā viņas ģimene bija trūcīga, viņai nebija viegli sadabūt tik daudz naudas, lai kopā ar bērniem varētu aizbraukt uz sapulcēm. Kāda pioniere, kas zināja par Ferminas apstākļiem, viņai ieteica apsvērt iespēju darināt un pārdot gvaimu sieviešu nacionālos tērpus, un Fermina paklausīja šim ieteikumam. Kaut gan viņai bija arī citas vajadzības, nopelnīto naudu viņa izmantoja tikai tam, lai apmaksātu ceļu uz kristiešu sapulcēm. Tagad viņa ar ģimeni ir pārcēlusies uz citu dzīvesvietu, un viņa turpina garīgi augt. Fermina ir ļoti priecīga, ka prot lasīt un rakstīt un, galvenais, ir iepazinusi Jehovu.

Sludināšana nedzirdīgajiem

Daudzi panamieši kaunas, ja kādam viņu ģimenes loceklim ir dzirdes traucējumi, tāpēc nedzirdīgajiem reizēm nav iespējams iegūt pat viselementārāko izglītību. Tā kā ar viņiem nav viegli sazināties, nedzirdīgi cilvēki bieži jūtas izstumti no sabiedrības.

Bija skaidrs, ka kaut kas ir jādara, lai arī cilvēki ar dzirdes traucējumiem varētu uzzināt labo vēsti. Ceļojošā pārrauga iedrošināti, vairāki dedzīgi pionieri un citi sludinātāji nolēma iemācīties panamiešu zīmju valodu, un viņu uzņēmība atalgojās.

2001. gada beigās Panamas galvaspilsētā tika izveidota zīmju valodas grupa, kuras sapulces parasti apmeklēja kādi 20 cilvēki. Kad brāļi un māsas bija labāk apguvuši zīmju valodu, viņi varēja sludināt daudziem nedzirdīgajiem, kas pirmo reizi ”dzirdēja” Bībeles patiesību savā valodā. Arī Jehovas liecinieki, kuru bērniem ir dzirdes traucējumi, sāka kopā ar tiem apmeklēt sapulces zīmju valodā, un viņi pamanīja, ka bērni labāk saprot Bībeles mācības un stiprāk pieķeras patiesībai. Bieži vien arī paši vecāki apguva zīmju valodu, un tas viņiem ļāva labāk sazināties ar bērniem,  palīdzēt tiem garīgā ziņā un veidot ar tiem ciešākas attiecības. To apstiprina Elsas un viņas meitas Iraidas piemērs.

Kāda Jehovas lieciniece no zīmju valodas grupas, uzzinājusi par Iraidu, meiteni apmeklēja un atstāja tai brošūru Laimīga dzīve uz zemes mūžīgi! *. Iraidu ļoti iepriecināja tas, ko viņa no attēliem uzzināja par jauno pasauli, un ar šīs brošūras palīdzību viņa sāka mācīties Bībeli. Kad brošūra bija izstudēta, nodarbības tika turpinātas ar brošūru Ko Dievs no mums prasa? *. Tad Iraida sāka lūgt, lai mamma viņai palīdz sagatavoties nodarbībām un paskaidro materiālu.

Meitenes māte saskārās ar divām problēmām. Tā kā viņa nebija Jehovas lieciniece, viņa nezināja Bībeles patiesību, turklāt viņa neprata zīmju valodu, jo agrāk viņai bija teikts, ka nevis viņai jāmācās zīmju valoda, bet meitai jāmācās runāt. Līdz ar to Elsas iespējas sazināties ar meitu bija ļoti ierobežotas. Meitas lūguma aizkustināta, Elsa griezās pie Jehovas liecinieces un izteica vēlēšanos mācīties Bībeli. Vēlāk Elsa sacīja: ”Es to darīju meitas dēļ, jo nekad agrāk nebiju redzējusi, ka viņu kaut kas tā aizrautu.” Viņa pievienojās meitai nodarbībās un arī apguva zīmju valodu. Tā kā Elsa ar Iraidu pavadīja kopā vairāk laika, uzlabojās viņu domu apmaiņa. Iraida kļuva apdomīgāka draugu izvēlē un sāka apmeklēt draudzes sapulces. Tagad viņas abas vienmēr ir klāt visās sapulcēs. Nesen Elsa kristījās, un arī Iraida ir izvirzījusi sev šādu mērķi. Elsa priecājas, ka beidzot viņai ir iespēja iepazīt savu meitu un kopā ar viņu pārrunāt daudz ko, kas viņām abām ir sirdij tuvs.

2003. gada aprīlī zīmju valodas grupa kļuva par draudzi, kurā nu jau ir 50 sludinātāju, bet sapulces apmeklē vēl vairāk cilvēku. Šajā draudzē vairāk nekā trešā daļa sludinātāju ir nedzirdīgi. Drīzumā zīmju valodas grupas tiks izveidotas vēl trīs citās pilsētās. Lai gan sludinātājiem joprojām ir darba pilnas rokas, daudz jau ir paveikts, lai godprātīgi cilvēki, kas ir nedzirdīgi, varētu tuvoties mīlošajam Radītājam, Dievam Jehovam.

Panamā šādi gadījumi nav nekas neparasts. Daudzi cilvēki, kaut arī viņiem ir atšķirīga pagātne, kultūra un valoda, ir kļuvuši vienoti vienīgā patiesā Dieva pielūgsmē. Jehovas vārdu patiesība ir palīdzējusi uzcelt saprašanās tiltus starp cilvēkiem, kuri dzīvo zemē, ko daudzi dēvē par ”pasaules tiltu”. (Efeziešiem 4:4.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Kartes 8. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

KARĪBU JŪRA

PANAMA

Tobobe

KLUSAIS OKEĀNS

Panamas kanāls

[Attēls 8. lpp.]

Kunu sievietes tur rokās tekstilijas

[Attēls 9. lpp.]

Misionāre sludina gvaimu sievietei

[Attēls 10. lpp.]

Gvaimu izcelsmes Jehovas liecinieki iekārtojas laivā, lai dotos uz vienas dienas kongresu

[Attēli 11. lpp.]

Par spīti kultūru un valodu atšķirībām Bībeles patiesība vieno cilvēkus Panamā

[Attēls 12. lpp.]

”Sargtorņa” sapulce zīmju valodā

[Attēls 12. lpp.]

Elsa ar savu meitu Iraidu tagad var risināt dziļas sarunas

[Norādes par attēlu autortiesībām 8. lpp.]

Kuģis un kunu sievietes: © William Floyd Holdman/Index Stock Imagery; ciemats: © Timothy O’Keefe/Index Stock Imagery