Tiesības uz vārdu

IKVIENAM cilvēkam ir tiesības uz vārdu. Pat pamests jaundzimušais, kura vecāki nav zināmi, parasti nepaliek bez vārda. Reģistrācijas dienesta darbinieki piešķir bērnam gan vārdu, gan uzvārdu.

Taču ir kāda persona, kam šīs pamattiesības, kuras nav liegtas gandrīz nevienam cilvēkam, savā ziņā ir atņemtas. Lai cik tas būtu pārsteidzoši, šī persona ir Tēvs, no kā ”ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu”. (Efeziešiem 3:14, 15.) Tā var apgalvot, jo daudzi cilvēki atsakās lietot Radītāja vārdu, kas ir atrodams Bībeles oriģināltekstā, un aizstāj to ar tituliem ”Dievs” vai ”Kungs”. Bet kāds tad ir Radītāja vārds? Psalmu dziesminieks atbild uz šo jautājumu: ”Vienīgi Tavs vārds pastāv, ak Kungs [Jehova, NW], Tu Visuaugstākais pār visu pasauli.” (Psalms 83:19.)

19. gadsimta pirmajā pusē, kad Londonas Misionāru biedrības misionāri ieradās Taiti, polinēzieši pielūdza daudzus dievus. Katram no tiem bija savs vārds, piemēram, galvenos dievus sauca Oro un Taaroa. Lai atšķirtu Bībeles Dievu no citiem dieviem, misionāri plaši lietoja Dieva vārdu, ko taitiešu valodā transliterēja Iehova.

Taiti iedzīvotāju vidū šis vārds kļuva labi pazīstams, un viņi to lietoja gan ikdienas sarunās, gan vēstulēs. Taiti karalis Pomare II, kas valdīja 19. gadsimta sākumā, savās vēstulēs bieži pieminēja Dieva vārdu. To apstiprina šajā lappusē redzamā vēstule. Tā ir rakstīta angļu valodā un glabājas Taiti un tās salu muzejā. Vēstule apliecina, ka tajos laikos pret Dieva vārda lietošanu nepastāvēja nekādi aizspriedumi. Arī pirmajā Bībeles tulkojumā taitiešu valodā, kurš tika pabeigts 1835. gadā, Dieva personvārds parādās tūkstošiem reižu.

[Attēls 32. lpp.]

Karalis Pomare II

[Norāde par attēla autortiesībām 32. lpp.]

Karalis un vēstule: Collection du Musée de Tahiti et de ses Îles, Punaauia, Tahiti