Dzīvesstāsts

Atbilde uz jautājumu, kāpēc Dievs pieļauj ciešanas, izmainīja manu dzīvi

PASTĀSTĪJIS HARIJS PELOJANS

Kāpēc Dievs pieļauj ciešanas? Šis jautājums man nelika mieru jau kopš agras bērnības. Mani vecāki bija strādīgi, godīgi cilvēki, kas ģimenes vērtības turēja augstā cieņā. Taču par reliģiju tēvs neinteresējās, un arī mātei par to nebija tikpat kā nekādas intereses. Saprotams, viņi man nevarēja paskaidrot, kāpēc cilvēkiem jācieš.

VĒL vairāk šis jautājums mani mocīja Otrā pasaules kara laikā un pēc kara, kad es vairāk nekā trīs gadus dienēju ASV jūras kara flotē. Kad karš bija beidzies, mani norīkoja dienēt uz kuģa, kas veda palīdzības sūtījumus uz Ķīnu. Es uz tā nodienēju gandrīz gadu, un Ķīnā man bija jānoraugās neizsakāmās ciešanās.

Ķīnieši ir strādīgi un gudri cilvēki. Tomēr es biju liecinieks kara izraisītajam postam — daudzi ķīnieši bija ieslīguši galējā nabadzībā un kļuvuši par vardarbības upuriem. Īpaši satriekts es jutos, redzot, kā mazi bērni, no kuriem daudzi bija noskranduši un cieta no nepietiekama uztura, mums lūdza žēlastības dāvanas.

Kāpēc cilvēkiem jācieš?

Es biju dzimis 1925. gadā un audzis Kalifornijā, un nekad vēl man nebija nācies redzēt tādas ciešanas kā Ķīnā. Tāpēc atkal un atkal man prātā uzpeldēja jautājums: ”Ja pastāv varens Radītājs, kāpēc viņš pieļauj, ka tik daudziem cilvēkiem — it īpaši nevainīgiem  bērniem — jādzīvo tādos briesmīgos apstākļos?”

Es arī nevarēju saprast, kāpēc Dievs, ja vien viņš pastāv, gadsimtiem ilgi ir pieļāvis tik daudz posta, masu slepkavību, nāves un ciešanu, jo sevišķi, ja domā par Otro pasaules karu, kad aizgāja bojā vairāk nekā 50 miljoni cilvēku. Tāpat es lauzīju galvu, kā tas var būt, ka kara laikā vienas reliģijas piekritēji, kas dzīvoja dažādās zemēs, garīdznieku atbalstīti, nogalināja cits citu.

Izgatavoju teleskopu

Dažus gadus iepriekš, kad 1939. gadā pasaule tika ierauta asiņainajā Otrajā pasaules karā, es biju nospriedis, ka Dievs acīmredzot nepastāv. Bet tad vidusskolā mums tika uzdots izveidot zinātniska rakstura darbu. Tā kā es aizrāvos ar astronomiju, nolēmu izgatavot lielu reflektoru jeb spoguļteleskopu, kura spoguļa diametrs būtu 20 centimetri.

Lai izgatavotu teleskopu, es nopirku aptuveni 2,5 centimetrus biezu stikla gabalu, kura garums un platums bija 20 centimetri, aiznesu to stikliniekam un palūdzu, lai izgriež no tā apli. Pēc tam es ķēros pie ļoti darbietilpīga uzdevuma — man bija jāslīpē un jāpulē stikls, lai no tā izveidotu ieliektu spoguli. Veselu semestri viss mans brīvais laiks pagāja, slīpējot stiklu. Kad es biju izgatavojis ieliekto spoguli, es to iestiprināju garā metāla caurulē un sagādāju savam teleskopam dažādus okulārus ar atšķirīgu palielinājumu.

Kādā skaidrā bezmēness naktī es paņēmu savu teleskopu un pirmo reizi paskatījos ar to uz zvaigznēm un mūsu Saules sistēmas planētām. Man elpa aizrāvās, vērojot, cik milzīgs skaits debess ķermeņu paveras manām acīm un kāda kārtība valda zvaigžņotajās debesīs. Kad es uzzināju, ka dažas no ”zvaigznēm” patiesībā ir galaktikas, kas līdzīgi mūsu Galaktikai sastāv no neskaitāmiem miljardiem zvaigžņu, mans pārsteigums bija vēl lielāks.

”Tas viss nekādā gadījumā nevarēja rasties pats no sevis,” es spriedu. ”Nekas no tā, kas ir organizēts, nav radies nejaušības ceļā. Visumā valda tāda kārtība, ka tā vien šķiet — tas ir ģēnija roku darbs. Vai tomēr izrādās, ka Dievs pastāv?” Kopš man radās iespēja skatīties zvaigžņotajās debesīs ar teleskopu, mani ateistiskie uzskati sagrīļojās.

Pēc kāda laika es sāku domāt: ”Ja reiz pastāv tik varens un gudrs Dievs, kas ir spējis radīt apbrīnojamo Visumu, kāpēc gan viņš nevar izlabot nožēlojamo stāvokli uz zemes? Kāpēc tad viņš pieļauj visas šīs ciešanas?” Es uzdevu šos jautājumus ticīgiem cilvēkiem, bet apmierinošas atbildes nesaņēmu.

 Pēc vidusskolas es pāris gadus mācījos koledžā un pēc tam aizgāju dienēt ASV jūras kara flotē. Tomēr arī armijas kapelāni nespēja sniegt saprātīgas atbildes uz maniem jautājumiem. Ļoti bieži ticīgi cilvēki man tikai atteica, ka tā Kunga ceļi ir neizdibināmi.

Turpinu meklēt atbildes

Arī pēc atgriešanās no Ķīnas mani turpināja nodarbināt jautājums, kāpēc Dievs pieļauj ciešanas. Es nespēju šo jautājumu nolikt pie malas, īpaši mājupceļā no Ķīnas, kad mēs piestājām dažādās Klusā okeāna salās un es vēroju karavīru kapsētas. Lielākoties tur bija apbedīti jaunekļi, kuru dzīve tikko bija sākusies.

Kad es atgriezos ASV un mans dienesta laiks bija beidzies, man vēl gads bija jāmācās Hārvarda universitātē. Pabeidzis studijas, es ieguvu bakalaura grādu, tomēr nesteidzos uz mājām Kalifornijā. Es nolēmu kādu laiku palikt ASV austrumu krastā, lai pamēģinātu iegūt atbildes uz saviem jautājumiem. Man bija doma braukt uz Ņujorku, jo šajā pilsētā darbojās daudzas reliģijas, un es gribēju apmeklēt dažādu reliģiju dievkalpojumus, lai noskaidrotu, ko tur māca.

Ņujorkā dzīvoja mana tante Izabela Kapidžana, un viņa uzaicināja mani apmesties pie sevis. Tante un viņas meitas Roza un Ruta bija Jehovas liecinieces. Man likās, ka radinieču reliģiskie uzskati mani visdrīzāk neinteresēs, tāpēc sāku apmeklēt dažādu citu reliģiju dievkalpojumus. Es sarunājos ar šo ticību pārstāvjiem un lasīju viņu literatūru. Es neatlaidīgi centos izdibināt, kāpēc Dievs pieļauj ciešanas, bet šie cilvēki man tā arī neko jaunu nepaskaidroja. Galu galā es secināju, ka laikam jau Dieva nemaz nav.

Uzzinu atbildes

Reiz es savām radiniecēm pajautāju, vai drīkstu palasīt viņu literatūru, lai uzzinātu, kādi ir Jehovas liecinieku uzskati. Kolīdz es sāku lasīt šo literatūru, es sapratu, ka Jehovas liecinieku uzskati krasi atšķiras no citu reliģiju mācībām. Es saņēmu uz saviem jautājumiem pārliecinošas atbildes, kas bija balstītas  uz Bībeli. Īsā laikā es uzzināju, kāpēc Dievs pieļauj ļaunumu.

Tas vēl nebija viss — es pārliecinājos, ka ne tikai Jehovas liecinieku mācības, bet arī dzīvesveids ir saskaņā ar Bībeli. Es, piemēram, pajautāju tantei, kā Vācijā Otrā pasaules kara laikā rīkojās jauni puiši, kas bija Jehovas liecinieki. Vai viņi gāja armijā, teica: ”Heil, Hitler!” un salutēja karogam ar kāškrustu? Tante pastāstīja, ka viņi tā nerīkojās. Tā kā Jehovas liecinieki palika neitrāli politiskos jautājumos, viņi tika aizsūtīti uz koncentrācijas nometnēm, kur daudzi aizgāja bojā. Tante paskaidroja, ka Otrajā pasaules karā šāda neitrāla nostāja Jehovas lieciniekiem bija visā pasaulē. Šīs nostājas dēļ pat demokrātiskās valstīs Jehovas lieciniekiem tika piespriesti cietumsodi.

Pēc tam tante Izabela man palūdza, lai es izlasu Jāņa 13:35, kur ir teikts: ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” Raksturīgai patieso kristiešu iezīmei visā pasaulē ir jābūt mīlestībai. Viņi nekad necīnītos karā un nenogalinātu ticības biedrus pretējā pusē tikai tāpēc, ka tie pieder pie citas tautības. Tante man uzdeva jautājumu: ”Vai tu vari iedomāties, ka Romas karos Jēzus un viņa mācekļi cīnītos pretējās pusēs un nogalinātu cits citu?”

Izabela pievērsa manu uzmanību arī domai no 1. Jāņa 3:10—12: ”No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus; katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva, arī tas ne, kas nemīl savu brāli. ..mums būs citam citu mīlēt, ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli.”

Bībelē ir nepārprotami norādīts, ka patiesajiem kristiešiem ir jāmīl citam cits, vienalga, kādā zemē viņi dzīvotu. Tāpēc ir pilnīgi neiespējami, ka viņi nogalinātu savus ticības biedrus vai arī kādu citu. Ņemot to vērā, nav grūti saprast, kāpēc Jēzus par saviem sekotājiem varēja sacīt: ”Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.” (Jāņa 17:16.)

Kāpēc Dievs pieļauj ciešanas?

Drīz vien es pārliecinājos, ka Bībelē ir paskaidrots, kāpēc Dievs pieļauj ciešanas. Tajā ir stāstīts, ka Dievs pirmos cilvēkus radīja pilnīgus un deva tiem iespēju dzīvot paradīzes dārzā. (1. Mozus 1:26; 2:15.) Viņš arī piešķīra cilvēkiem nenovērtējamu dāvanu — gribas brīvību. Tomēr cilvēkiem šī dāvana bija jāizmanto pareizi. Ja Ādams un Ieva paklausītu Dievam un viņa likumiem, viņi nezaudētu pilnību un varētu dzīvot paradīzē. Viņi paplašinātu paradīzes dārza robežas, līdz visa zemeslode būtu pārvērtusies par paradīzi. Arī pirmo cilvēku pēcnācēji būtu pilnīgi, tāpēc ar laiku zeme kļūtu par brīnišķīgu paradīzi, kur dzīvotu pilnīgi, laimīgi cilvēki. (1. Mozus 1:28.)

Taču tad, ja Ādams un Ieva izvēlētos neatkarību no Dieva, viņi zaudētu pilnību. (1. Mozus 2:16, 17.) Diemžēl mūsu senči izmantoja savu brīvo gribu nepareizi un izlēma būt neatkarīgi no Dieva. Uz šādu rīcību viņus pamudināja dumpīga garīga būtne, kas kļuva pazīstama kā Sātans Velns. Viņš tīkoja pēc neatkarības no Dieva un pēc pielūgsmes, kas pienākas vienīgi Dievam. (1. Mozus 3:1—19; Atklāsmes 4:11.)

Tā Sātans kļuva par ”šās pasaules dievu”. (2. Korintiešiem 4:4.) Bībelē ir norādīts, ka ”visa pasaule atrodas ļaunā varā”. (1. Jāņa 5:19, NW.) Jēzus Sātanu nosauca par ”šīs pasaules valdnieku”. (Jāņa 14:30.) Sātana un  pirmo cilvēku nepaklausības sekas ir nepilnība, vardarbība, nāve, bēdas un ciešanas, kas ir nākušas pār visu cilvēci. (Romiešiem 5:12.)

”Cilvēka dzīves ceļš nav viņa paša rokās”

Lai būtu redzams, ko cilvēkiem nozīmē viņa likumu ignorēšana, Radītājs ir pieļāvis, ka tūkstošiem gadu garumā izpaužas nepaklausības sekas. Šajā periodā cilvēkiem ir bijis pietiekami daudz iespēju pārliecināties, cik patiesi ir Bībelē lasāmie vārdi: ”Es zinu, Kungs, ka cilvēka dzīves ceļš nav viņa paša rokās, ka savā dzīvē vīrs nevar droši noteikt savu gājumu. Pārmāci mani, Kungs!” (Jeremijas 10:23, 24, LB-65r.)

Mūsdienās, kad ir iespējams atskatīties tūkstošiem gadu tālā cilvēces vēsturē, mēs varam redzēt, ka no Dieva neatkarīga valdīšana ir nesusi lielu postu. Tāpēc Dievs darīs galu cilvēces neveiksmīgajiem mēģinājumiem pastāvēt neatkarīgi no viņa un viņa likumiem.

Brīnišķīga nākotne

Saskaņā ar Bībeles pravietojumu, pavisam drīz Dievs iznīcinās pašreizējo ļauno, cietsirdīgo pasauli: ”Vēl mazu brīdi, un bezdievīgā vairs nebūs. [..] Bet lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam.” (Psalms 37:10, 11.)

Daniēla grāmatas 2. nodaļas 44. pantā ir izteikts pravietojums: ”Šo ķēniņu [šobrīd pastāvošo valdību] laikā debesu Dievs cels valsti, kuŗa pastāvēs nesagŗauta mūžīgi, un kuŗas vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi.” Nekad vairs netiks pieļauta cilvēku valdīšana. Pār zemi valdīs Dieva Valstība, kuras pakļautībā zeme tiks pārveidota par paradīzi un cilvēkiem būs iespēja sasniegt pilnību un dzīvot mūžīgi un laimīgi. Bībelē ir apsolīts: ”[Dievs] nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs.” (Atklāsmes 21:4.) Cik gan brīnišķīgas svētības Dievs mums ir sagatavojis!

Dzīve mainās

Kopš es saņēmu pārliecinošas atbildes uz saviem jautājumiem, mana dzīve izmainījās. Turpmāk es vēlējos kalpot Dievam un palīdzēt citiem atrast atbildes uz jautājumiem par ciešanu cēloni. Es sapratu, cik nopietni ir vārdi no 1. Jāņa 2:17: ”Pasaule [pašreizējā Sātana pārvaldītā pasaule] iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” Mana sirds degtin dega alkās pēc mūžīgas dzīves Dieva jaunajā pasaulē. Es nolēmu palikt Ņujorkā un apmeklēt šeit Jehovas liecinieku sapulces, un es pieredzēju daudz uzmundrinošu gadījumu: man pavērās iespēja palīdzēt cilvēkiem iegūt atbildes uz tiem pašiem svarīgajiem dzīves jautājumiem, kas bija nodarbinājuši mani.

1949. gadā es iepazinos ar Rozu Mariju Lūisu. Roza bija pilnas slodzes sludinātāja, un arī viņas māte Seidija un sešas māsas bija Jehovas liecinieces. Rozai bija daudz brīnišķīgu īpašību, un viņa man uzreiz iepatikās. 1950. gada jūnijā mēs apprecējāmies un palikām dzīvot Ņujorkā. Mēs bijām ļoti gandarīti par savu dzīvi un priecājāmies par cerību dzīvot mūžīgi Dieva jaunajā pasaulē.

1957. gadā mūs ar Rozu uzaicināja kalpot Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē, kas atrodas Bruklinā. 2004. gada jūnijā bija pagājuši jau 54 gadi, kopš mēs dzīvojām laimīgā laulībā, un 47 no šiem gadiem bija aizritējuši, strādājot galvenajā pārvaldē. Tie  bija gandarījuma pilni gadi, ko mēs pavadījām, kalpojot Jehovam un cieši sadarbojoties ar vairākiem tūkstošiem ticības biedru.

Smagākās ciešanas mūžā

2004. gada decembra sākumā Rozai Marijai plaušās konstatēja ļaundabīgu audzēju. Ārsti bija vienisprātis, ka tas strauji aug un ir steidzami jāoperē. Operācija notika decembra beigās. Apmēram nedēļu pēc operācijas palātā ienāca Rozas ķirurgs un manā klātbūtnē sacīja: ”Roza Marija, dodieties uz mājām! Jūs esat izārstēta!”

Tomēr pāris dienas pēc atgriešanās mājās, Roza sāka just sāpes vēderā un citās vietās. Tā kā sāpes nerimās, viņai nācās atgriezties slimnīcā, lai veiktu tālākas pārbaudes. Tika konstatēts, ka nezināmu iemeslu dēļ viņai ir izveidojušies trombi, kas nosprosto asinsvadus un neļauj pienācīgā daudzumā apgādāt ar skābekli dzīvībai svarīgus orgānus. Ārsti darīja visu iespējamo, lai palīdzētu manai sievai, tomēr nesekmīgi. Pēc pāris nedēļām 2005. gada 30. janvārī es pieredzēju briesmīgāko triecienu savā mūžā. Mana mīļā sieva nomira.

Tobrīd man bija jau gandrīz 80 gadi, un, jāteic, savā mūžā es bieži biju saskāries ar cilvēku ciešanām, tomēr nekas no iepriekš pieredzētā nebija salīdzināms ar sievas nāvi. Mēs ar Rozu Mariju, kā teikts Bībelē, bijām ”viena miesa”. (1. Mozus 2:24.) Es biju redzējis, kā citi pārdzīvo tuvinieku nāvi, un pārdzīvojis pats, kad nomira tuvi draugi un radinieki. Taču sāpes, ko man sagādāja sievas nāve, bija nesalīdzināmi stiprākas un ilgstošākas. Tikai tagad es tā īsti sapratu, cik neremdināmas bēdas cilvēkiem gadsimtiem ilgi ir nesusi tuvinieku nāve.

Tomēr, tā kā es zināju, kāpēc Dievs pieļauj ciešanas un kā viņš tām darīs galu, es neļāvu izmisumam mani pilnīgi pārņemt savā varā. Psalmā 34:19 ir teikts: ”Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.” Galvenais, kas palīdz pārciest tuva cilvēka nāvi, ir zināšanas par augšāmcelšanu, kas ir apsolīta Bībelē. Kā māca Bībele, mirušie atkal būs dzīvi un varēs dzīvot mūžīgi Dieva jaunajā pasaulē. Apustuļu darbos 24:15 ir teikts: ”Būs taisno un netaisno augšāmcelšanās.” Roza Marija no visas sirds mīlēja Dievu. Es esmu pārliecināts, ka Jehova Rozu mīlēja tikpat stipri un ka viņš paturēs manu sievu savā atmiņā un noteiktā laikā, cerams, ļoti drīz, cels viņu augšā. (Lūkas 20:38; Jāņa 11:25.)

Tuva cilvēka nāve rada neizmērojamas zaudējuma sāpes, tomēr prieks, ko sagādās augšāmcelšana, būs vēl lielāks. (Marka 5:42.) Bībelē ir apsolīts: ”Zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai.” (Jesajas 26:19.) Daudzi no cilvēkiem, kas Apustuļu darbos 24:15 ir nosaukti par taisnajiem, pēc visa spriežot, tiks celti augšā pirmām kārtām. Jādomā, Roza Marija būs šo taisno vidū. Kāds gan tas būs brīnišķīgs laiks! Kad Roza Marija celsies augšā, tuvinieku prieks par atkalredzēšanos būs neaprakstāms. Cik jauki būs dzīvot pasaulē, kurā ciešanas būs izzudušas uz mūžīgiem laikiem!

[Attēli 9. lpp.]

Es biju liecinieks cilvēku ciešanām Ķīnā

[Attēli 10. lpp.]

Kopš 1957. gada es kalpoju Dievam Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē, kas atrodas Bruklinā

[Attēls 12. lpp.]

1950. gadā es apprecējos ar Rozu Mariju

[Attēls 13. lpp.]

2000. gadā mēs atzīmējām savu 50. kāzu jubileju