Sekosim Jēzum un rūpēsimies par trūcīgajiem

NABADZĪBA un netaisnība pastāv gandrīz tikpat ilgi kā pati cilvēce. Lai gan izraēliešiem Dievs bija devis bauslību, kuras mērķis bija aizsargāt trūcīgos un atvieglot viņu ciešanas, izraēlieši bieži to neievēroja. (Amosa 2:6.) Pravietis Ecēhiēls nosodīja viņu slikto izturēšanos pret trūcīgajiem, sakot, ka tauta ”atļaujas sev dažādas varmācības, tā laupa, apspiež nabago un cietēju un apkrāpj svešinieku, neievērodama ne tiesu, ne taisnību”. (Ecēhiēla 22:29.)

Kad uz zemes kalpoja Jēzus, situācija bija līdzīga. Reliģiskos vadītājus ne mazākajā mērā neuztrauca trūcīgo iedzīvotāju liktenis. Šie vadītāji ir raksturoti kā mantkārīgi cilvēki, kas ”aprij atraitņu namus” un kam vairāk rūp savi likumi nekā vecie un trūcīgie ļaudis. (Lūkas 16:14; Marka 12:40; Mateja 15:5, 6.) Zīmīgi, ka Jēzus stāstītajā līdzībā par žēlsirdīgo samarieti priesteris un levīts, ieraudzījuši piekautu vīrieti, neapstājās, lai viņam palīdzētu, bet aizgāja garām. (Lūkas 10:30—37.)

Jēzum nebija vienaldzīgi trūcīgie

Lasot evaņģēlijos par Jēzus dzīvi, var redzēt, ka viņš labi saprata nabadzīgo cilvēku  problēmas un ņēma vērā, kas tiem ir vajadzīgs. Lai gan iepriekš Jēzus bija dzīvojis debesīs, viņš atstāja savu augsto stāvokli, kļuva par cilvēku un ”tapa nabags [mūsu] dēļ”. (2. Korintiešiem 8:9.) Ieraudzījis ļaužu pūļus, Jēzus ”par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana”. (Mateja 9:36.) Kā liecina gadījums ar trūcīgo atraitni, Jēzu iespaidoja nevis bagātnieku lielie ziedojumi, ko tie deva ”no savas pārpilnības”, bet trūcīgās atraitnes niecīgais ziedojums. Atraitnes devība aizkustināja Jēzu, jo viņa bija ”ziedojusi no savas trūcības visu savu padomu”. (Lūkas 21:4.)

Jēzus ne tikai juta līdzi cilvēkiem, kas dzīvoja trūkumā, bet arī centās viņiem palīdzēt. Jēzum un apustuļiem bija kopīgi līdzekļi, kurus viņi izmantoja nabadzīgo izraēliešu atbalstīšanai. (Mateja 26:6—9; Jāņa 12:5—8; 13:29.) Tos, kas vēlējās kļūt par viņa sekotājiem, Jēzus mudināja neaizmirst par pienākumu atbalstīt trūcīgos. Kādam bagātam jauneklim viņš sacīja: ”Pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc man līdz!” Tā kā jaunais vīrietis negribēja atteikties no savas bagātības, var secināt, ka mantu viņš mīlēja vairāk nekā Dievu un savu tuvāko. Viņam trūka īpašību, kas bija nepieciešamas, lai kļūtu par Jēzus mācekli. (Lūkas 18:22, 23.)

Kristus sekotāji palīdz tiem, kas ir nonākuši trūkumā

Pēc Jēzus nāves viņa apustuļi un citi viņa sekotāji turpināja gādāt par tiem, kam materiālā ziņā klājās grūti. Ap 49. gadu apustulis Pāvils tikās ar Jēkabu, Pēteri un Jāni un apsprieda norādījumus, kādus par labās vēsts sludināšanu viņam bija devis Kungs Jēzus Kristus. Vienojušies, ka Pāvilam un Barnabam sludināšanā galvenā uzmanība jāpievērš ”pagāniem” jeb neebrejiem, Jēkabs un viņa biedri piekodināja Pāvilam un Barnabam ”pieminēt nabagus”. To Pāvils arī centās darīt. (Galatiešiem 2:7—10.)

Imperatora Klaudija valdīšanas laikā vairākās Romas impērijas daļās izcēlās briesmīgs bads. Tāpēc kristieši Antiohijā ”apņēmās, kuŗš spēja, sūtīt pabalstu brāļiem, kas dzīvoja Jūdejā. To viņi arī darīja un sūtīja to vecajiem ar Barnabas un Saula roku.” (Apustuļu darbi 11:28—30.)

Arī mūsdienās patiesie kristieši saprot, ka Jēzus sekotāji nedrīkst izturēties vienaldzīgi pret trūkumcietējiem, jo īpaši, ja tie ir viņu ticības biedri. (Galatiešiem 6:10.) Tāpēc viņi pašaizliedzīgi rūpējas par tiem, kam ir vajadzīga materiāla palīdzība. Piemēram, 1998. gadā Brazīlijas ziemeļaustrumu apgabalus piemeklēja liels sausums. Izdega rīsu, pupu un kukurūzas lauki, un iestājās tik liels bads, kāds pēdējos 15 gados nebija pieredzēts. Dažviet pat sāka pietrūkt dzeramā ūdens. Uzzinājuši par savu ticības biedru nelaimi, Jehovas liecinieki citās valsts daļās nekavējoties izveidoja grupas, kas koordinēja  palīdzības sniegšanu, un īsā laikā tika savākts tonnām pārtikas un saziedoti nepieciešamie līdzekļi, lai to nogādātu līdz sausuma skartajiem apgabaliem.

Jehovas liecinieki, kas ar ziedojumiem atbalstīja savus ticības biedrus, rakstīja: ”Mums ir liels prieks, ka varam palīdzēt mūsu brāļiem, un sevišķu gandarījumu mums sniedz apziņa, ka ar savu rīcību mēs iepriecinām Jehovas sirdi. Mēs neesam aizmirsuši vārdus no Jēkaba vēstules 2. nodaļas 15. un 16. panta.” Šajos Bībeles pantos ir teikts: ”Ja brālis vai māsa ir kaili un tiem trūkst dienišķas barības, bet kāds no jums viņiem teiktu: ”Ejiet ar mieru, sildieties un baudiet barību,” bet nedotu viņiem to, kas miesai vajadzīgs, ko tas palīdz?”

Vienā no Jehovas liecinieku draudzēm Sanpaulu kalpo kāda pazemīga un dedzīga kristiete, kas ir diezgan nabadzīga. Viņa stāsta: ”Par spīti tam, ka es dzīvoju trūcīgi, Bībeles vēsts manai dzīvei ir piešķīrusi patiesu jēgu. Es nezinu, kas ar mani būtu noticis, ja man nebūtu palīdzējuši ticības biedri.” Lai gan šī kristiete smagi strādāja, viņa nebija spējīga samaksāt par operāciju, kas viņai bija nepieciešama, bet, tā kā draudzes locekļu materiālie apstākļi to ļāva, viņi sedza ar operāciju saistītos izdevumus. Gatavība palīdzēt saviem ticības biedriem ir raksturīga patiesajiem kristiešiem visā pasaulē.

Tomēr jāatzīst, ka ar šiem centieniem nepietiek, lai novērstu nabadzību kā tādu. Pat varenas valdības un lielas starptautiskas palīdzības organizācijas ir guvušas tikai nelielus panākumus cīņā ar šo mūžseno ienaidnieku. Tāpēc rodas jautājums: kā tiks likvidēta nabadzība un citas problēmas, kas sagādā cilvēkiem ciešanas?

Risinājums, ko atklāj Bībele

Evaņģēlijos var lasīt, ka Jēzus Kristus pastāvīgi darīja labu tiem, kam materiālā vai kādā citā ziņā klājās grūti. (Mateja 14:14—21.) Bet ko viņš uzskatīja par svarīgāko? Reiz, kad Jēzus bija pavadījis kādā vietā ilgāku laiku, cilvēkiem visādi palīdzēdams, viņš mācekļiem sacīja: ”Noeima citur tuvējos miestos, ka es tur arī sludinu.” Kāpēc Jēzus pārtrauca darbu, ko viņš veica slimo un trūcīgo labā, un atsāka sludināt? ”Tāpēc [tas ir, lai sludinātu] es esmu nācis,” viņš paskaidroja. (Marka 1:38, 39; Lūkas 4:43.) Kaut arī Jēzum bija svarīgi palīdzēt cilvēkiem viņu vajadzībās, viņa galvenais darbs bija sludināt Dieva Valstību. (Marka 1:14.)

Tā kā kristieši Bībelē tiek mudināti ”sekot [Jēzus] pēdām”, viņi cenšas līdzināties Jēzum tajā, kā vislabāk palīdzēt cilvēkiem. (1. Pētera 2:21.) Viņi, tāpat kā Jēzus, atbalsta tos, kas ir nonākuši trūkumā, taču, sekojot Jēzus paraugam, par savu galveno pienākumu viņi uzskata Dieva Valstības sludināšanu. (Mateja 5:14—16; 24:14; 28:19, 20.) Kāpēc vissvarīgāk ir sludināt Bībeles labo vēsti?

 Daudzi no savas pieredzes ir pārliecinājušies, ka, izmantojot praktiskos Bībeles padomus, ir iespējams daudz sekmīgāk tikt galā ar dzīves grūtībām, piemēram, ar smagu materiālo situāciju. Turklāt vēsts par Dieva Valstību, ko sludina Jehovas liecinieki, sniedz cerību uz nākotni — cerību, kuras dēļ ir vērts dzīvot pat visgrūtākajos apstākļos. (1. Timotejam 4:8.)

Dieva Rakstos ir lasāms apliecinājums: ”Mēs gaidām pēc [Dieva] apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” (2. Pētera 3:13.) Bībelē vārds ”zeme” dažkārt tiek attiecināts uz cilvēkiem, kas dzīvo uz zemes. (1. Mozus 6:11.) Tātad taisnīgā ”jaunā zeme” ir Dievam patīkamu cilvēku sabiedrība. Dieva Rakstos ir apsolīts, ka, valdot Kristum, cilvēki, pret kuriem Dievs būs labvēlīgs, saņems balvu — iespēju dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. (Marka 10:30.) Šādu brīnišķīgu nākotni var pieredzēt ikviens, arī tie, kas tagad dzīvo trūkumā. Tad beidzot nabadzības problēma būs atrisināta uz visiem laikiem.

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

KĀ JĒZUS ”GLĀBS NABAGU”? (Psalms 72:12.)

TAISNĪGUMS. ”Lai viņš nodrošina taisnu tiesu bēdīgajiem un nospiestajiem tautā, lai viņš gādā taisnību nabadzīgajiem, lai viņš satriec apspiedējus!” (Psalms 72:4.) Kad pār zemi valdīs Kristus, viņš nodrošinās taisnīgumu visiem cilvēkiem. Nebūs vairs korupcijas, kas daudzas potenciāli bagātas valstis padara nabadzīgas.

MIERS. ”Lai viņa laikā zeļ taisnīgais, un pastāv liels miers, kamēr mēness vairs nespīdēs!” (Psalms 72:7.) Daudzi cilvēki nonāk trūkumā kara un bruņotu konfliktu dēļ. Nodibinādams uz zemes pastāvīgu mieru, Kristus izskaudīs galvenos nabadzības cēloņus.

LĪDZJŪTĪBA. ”Viņš apžēlosies par trūcīgo un nabagu un palīdzēs nelaimīgām dvēselēm. No spaidiem un varmācības viņš atpestīs viņu dvēseles, un viņu asinis būs dārgas viņa acīs.” (Psalms 72:12—14.) Nabadzīgie un apspiestie varēs aizmirst visas pārestības un ķēniņa Jēzus Kristus vadībā kļūs par vienotas, laimīgas cilvēku sabiedrības daļu.

PĀRTICĪBA. ”Zeme būs labības pilna.” (Psalms 72:16.) Kristus valdīšanas laikā pasaulē būs pārticība. Cilvēkiem nebūs jāpieredz pārtikas trūkums un bads, un neviens vairs negrims nabadzībā.

[Attēls 4., 5. lpp.]

Jēzus nebija vienaldzīgs pret trūcīgajiem

[Attēls 6. lpp.]

Bībeles vēsts sniedz uzticības vērtu cerību