Drosmīgi centieni popularizēt Bībeles lasīšanu

Pazemots un apmelots, viņš beidza savu mūžu Austrumsibīrijas skarbajās stepēs. Tikai nedaudzi zina, ka viņš bija viens no ievērojamākajiem garīgā progresa veicinātājiem sava laika Grieķijā. Šo aizmirsto pionieri sauca Serafims. Viņa drosmīgie centieni popularizēt Bībeles lasīšanu kļuva par iemeslu viņa traģiskajai mūža nogalei.

SERAFIMA dzīves laikā Grieķija ietilpa Osmaņu impērijā. Grieķijas pareizticīgo baznīcas garīdznieks un universitātes pasniedzējs Georgijs Metallins raksta, ka tolaik trūka skolu un lielākā daļa tautas bija neizglītota, un to varēja teikt pat par garīdzniekiem.

Starp koinē jeb ”kopīgo” grieķu valodu, kādā bija sarakstīta Bībele, un Serafima dzīves laikā lietoto grieķu valodu ar tās dažādajiem dialektiem pastāvēja dziļa plaisa. Tā bija kļuvusi tik dziļa, ka cilvēki, kam nebija izglītības, nesaprata koinē sarakstītos Kristiešu grieķu rakstus (tā dēvēto Jauno Derību). Tomēr baznīca neatkāpās no uzskata, ka arī turpmāk jālieto tautai nesaprotamā koinē grieķu valoda.

Šāds bija garīgais klimats, kad ap 1670. gadu Lesbas salā kādā ietekmīgā ģimenē piedzima Stefans Joannis Pogonats. Salā valdīja nabadzība un analfabētisms. Tā kā trūka skolu, Stefanu nosūtīja mācīties uz vietējo klosteri. Viņš vēl bija bērns, kad viņu ordinēja par Grieķijas pareizticīgo baznīcas diakonu un viņam piešķīra vārdu Serafims.

Ap 1693. gadu zināšanu alkas Serafimu aizveda uz Konstantinopoli (tagadējā Stambula Turcijā). Savu spēju dēļ viņš iemantoja ietekmīgu grieķu cieņu, un pēc neilga laika grieķu nacionālisti viņu ar slepenu uzdevumu nosūtīja pie Krievijas cara Pētera I. Ceļā uz Maskavu un atpakaļ Serafims šķērsoja lielu daļu Eiropas un izjuta reliģisko un intelektuālo pārmaiņu vējus, kas tolaik virmoja Eiropā. 1698. gadā Serafims devās uz Angliju un nodibināja svarīgus sakarus Londonā un Oksfordā. Viņš tika iepazīstināts ar Kenterberijas arhibīskapu, anglikāņu baznīcas vadītāju, un šī pazīšanās drīz vien viņam izrādījās ļoti noderīga.

Bībeles izdošana

Anglijā Serafims saprata, cik ļoti grieķiem ir nepieciešams jauns, viegli saprotams Jaunās Derības izdevums. Par pamatu izmantodams tulkojumu, ko pirms vairāk nekā 50 gadiem bija izdevis mūks Maksims, Serafims sāka sagatavot iespiešanai jaunu Svēto Rakstu izdevumu, kas būtu vienkāršā valodā un bez kļūdām. Viņš enerģiski ķērās pie darba, bet drīz viņam beidzās līdzekļi. Taču tad finansiālu palīdzību apsolīja Kenterberijas arhibīskaps, un, šādu izredžu spārnots,  Serafims nopirka papīru un noslēdza vienošanos ar iespiedēju.

Kad bija iespiests Mateja, Marka un puse no Lūkas evaņģēlija, Anglijā mainījās politiskā situācija un Kenterberijas arhibīskaps pārtrauca finansēt Serafima darbu. Apņēmības pilns, Serafims atrada citus bagātus labvēļus un 1703. gadā pabeidza iespiest rediģēto izdevumu. Daļu no materiālajiem līdzekļiem bija piešķīrusi ”Biedrība evaņģēlija izplatīšanai ārzemēs”.

Maksima tulkojums bija izdots divos sējumos, un tajā bija iekļauts arī sengrieķu oriģinālteksts. Šie sējumi bija apjomīgi un smagi. Savukārt Serafima rediģētais izdevums, kas bija iespiests mazākā šriftā un bez sengrieķu oriģinālteksta, bija plānāks un lētāks.

Eļļa ugunī

”Bez šaubām, šis uzlabotais izdevums bija ļoti nepieciešams,” atzīst Georgijs Metallins. ”Taču Serafims bija izmantojis iespēju uzbrukt tai garīdznieku daļai, kuri iebilda pret [Bībeles] tulkošanu.” Kā savā grāmatā raksta G. Metallins, garīdzniekus saniknoja jaunā tulkojuma priekšvārds, kurā Serafims norādīja, ka ir izdevis šo tulkojumu, īpaši domādams par ”tiem priesteriem un prezbiteriem, kas nesaprot [koinē] grieķu valodu, lai viņi ar Vissvētākā Gara palīdzību spētu lasīt un kaut ko saprast no oriģinālteksta un spētu to paskaidrot vienkāršajiem kristiešiem” (Bībeles tulkošana mūsdienu grieķu valodā 19. gadsimtā). Tā Serafims tika ierauts pretrunu virpulī, kas jautājumā par Bībeles tulkošanu plosīja Grieķijas pareizticīgo baznīcu.

Daļa garīdznieku uzskatīja, ka tautas garīgā un morālā izaugsme ir atkarīga no Bībeles zināšanām. Tāpat viņi uzskatīja, ka garīdzniekiem pašiem būtu labāk jāsaprot Svētie Raksti. Pēc viņu domām, Bībeles patiesības ir precīzi izsakāmas jebkurā valodā. (Atklāsmes 7:9.)

Viņu oponenti, kas iebilda pret Bībeles tulkošanu, apgalvoja, ka tulkojot Bībeles saturs tiek sagrozīts un tiek grauta baznīcas autoritāte doktrinālos jautājumos. Daudzi no šiem garīdzniekiem uzskatīja par savu pienākumu pretoties jebkam, ko atbalstīja protestanti, arī centieniem padarīt Bībeli saprotamu vienkāršiem ļaudīm. Viņi baidījās, ka Bībeles tulkošanas dēļ varētu tikt iedragāta Grieķijas pareizticīgo baznīcas ietekme. Tā jautājums par Bībeles tulkošanu kļuva par galveno strīdus ābolu konfliktā starp protestantiem un pareizticīgajiem.

Serafimam pat prātā nenāca pamest pareizticīgo baznīcu, tomēr viņš atklāti vērsās pret garīdznieku tumsonību un aizspriedumainību. Savas Jaunās Derības priekšvārdā Serafims rakstīja, ka ”katram dievbijīgam kristietim ir jālasa Bībele”, lai viņš ”kļūtu par Kristus sekotāju un paklausītu [viņa] mācībām”. Serafims izteicās, ka aizliegums pētīt Bībeli nāk no Sātana.

Pretestības vilnis

Kad Serafima izdotais darbs nonāca Grieķijā, tas izraisīja reliģisko aprindu dusmas. Jaunais Bībeles izdevums tika aizliegts. Daudzi tā eksemplāri tika sadedzināti, un ikvienam, kam piederēja šis izdevums vai kas to lasīja, draudēja izslēgšana no baznīcas. Patriarhs Gabriēls III aizliedza Serafima tulkojuma izplatīšanu, nodēvējot to par nevajadzīgu un lieku.

Kaut arī Serafims nezaudēja apņēmību, viņš saprata, ka jābūt piesardzīgam. Par spīti tam, ka baznīca oficiāli bija aizliegusi viņa tulkojumu, daudzi garīdznieki un vienkāršie cilvēki to pieņēma, un Serafims ar panākumiem izplatīja savu izdevumu. Taču viņa sadursme ar varenajiem pretiniekiem ne tuvu nebija galā.

 Beigu sākums

Serafims ne tikai popularizēja Bībeli, bet arī aktīvi iesaistījās revolucionārajā un nacionālajā kustībā. Tāpēc 1704. gada vasarā viņš vēlreiz devās uz Maskavu. Serafims kļuva par tuvu Pētera I draugu un kādu laiku arī strādāja par pasniedzēju Maskavas akadēmijā. Tomēr tad, raizēdamies par savu Bībeles tulkojumu, viņš 1705. gadā atgriezās Konstantinopolē.

Šajā gadā viņš atkārtoti izdeva savu tulkojumu, bet šoreiz kritiskais priekšvārds bija aizstāts ar citu, kurā bija izteikts vienkāršs mudinājums lasīt Bībeli. Šis izdevums kļuva plaši izplatīts, un nav nekādu ziņu, ka tas būtu izsaucis negatīvu reakciju no patriarhāta puses.

Tad 1714. gadā Serafims saņēma smagu triecienu no sīva Bībeles tulkošanas pretinieka Aleksandra Hellādija. Savā grāmatā Status Præsens Ecclesiæ Græcæ (Pašreizējais grieķu baznīcas stāvoklis) viņš nikni uzbruka tulkotājiem un kritizēja Bībeles tulkojumus. Veselu nodaļu viņš bija veltījis Serafimam, nosaukdams to par zagli, blēdi un neizglītotu, amorālu krāpnieku. Vai šajās apsūdzībās bija kaut daļa patiesības? Savā grāmatā Stilians Mpairaktaris izsaka daudzu zinātnieku viedokli, rakstīdams, ka Serafims bija ”apgaismības pionieris”, kam uzbruka tāpēc, ka viņš bija aizsteidzies priekšā savam laikam. Hellādija grāmata lielā mērā veicināja Serafima traģisko dzīves nobeigumu.

Aizdomu ēna

Kad Serafims 1731. gadā atgriezās Krievijā, Pēteris I jau bija miris un tāpēc Serafims vairs nesaņēma nekādu oficiālu aizsardzību. Jaunā Krievijas imperatore Anna Ivanovna drebēja par savu varu un nevēlējās valstī pieļaut neko, kas varētu viņas varu apdraudēt. 1732. gada janvārī Sanktpēterburgā sāka klīst baumas par kādu grieķu spiegu, kas darbojas pret impērijas interesēm. Aizdomīgā persona bija Serafims. Viņu arestēja un aizveda uz Aleksandra Ņevska klosteri nopratināšanai. Klostera bibliotēkā atradās Hellādija grāmata, kurā Serafims bija apvainots dažnedažādos noziegumos. Lietas izskatīšana ilga aptuveni piecus mēnešus, un trīs reizes diakons centās rakstveidā atspēkot visas pret sevi vērstās apsūdzības. Tomēr aizdomu ēnu kliedēt neizdevās.

Tā kā nekādi lietiski pierādījumi pret Serafimu netika atrasti, nāvessods viņam gāja secen. Taču Hellādija sarakstīto ķengu dēļ varas pārstāvji uzskatīja, ka Serafimu ir bīstami atbrīvot. Grieķu diakonam tika piespriests mūža izsūtījums uz Sibīriju. Spriedumā bija minēts, ka apsūdzība ir balstīta uz apvainojumiem, kas lasāmi ”grieķa Hellādija apcerējumā”. 1732. gada jūlijā, važās iekalts, Serafims ieradās Austrumsibīrijā un tika iemests Ohotskas cietumā.

Aptuveni pēc trim gadiem Serafims, visu aizmirsts un pamests, nomira. Lai gan viņš ne vienmēr sprieda un rīkojās pareizi un apdomīgi, viņa izdevums ir viens no daudzajiem Bībeles tulkojumiem, kādi tagad ir pieejami mūsdienu grieķu valodā. * Starp tiem ir arī viegli saprotamais Svēto Rakstu Jaunās pasaules tulkojums, kas izdots arī daudzās citās valodās. Mēs varam būt ļoti pateicīgi, ka Dievs Jehova ir saglabājis savus Rakstus un cilvēkiem visās pasaules malās ir iespēja ”nākt pie patiesības atziņas”. (1. Timotejam 2:3, 4.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 12. lpp.]

Pēteris I

[Norāde par attēla autortiesībām 10. lpp.]

Fotoattēli: Courtesy American Bible Society