”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem”

”Kaŗš pieder tam Kungam”

DIVI naidīgi karaspēki ir izvietojušies katrs savā ielejas pusē. Jau 40 dienas izraēlieši dreb bailēs filistiešu stiprinieka Goliāta priekšā, kurš pār viņu galvām bārsta apvainojumus un zobgalības. (1. Samuēla 17:1—4, 16.)

Goliāts pērkondimdošā balsī izaicina izraēliešus: ”Izraugiet sev vienu vīru, un tas lai nāk lejā pie manis! Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet ja es viņu pieveicu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit! ..Es esmu šodien zobodamies izaicinājis Israēla kaŗaspēku: dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!” (1. Samuēla 17:8—10.)

Senos laikos nebija nekas neparasts, ka no katra karaspēka tika izraudzīts pa vienam varonim, kas savstarpējā cīņā noskaidroja kaujas iznākumu — uzvara piederēja tam karaspēkam, kura pārstāvis bija uzvarējis divkaujā. Taču šoreiz izraēliešus neizaicina parasts karavīrs. Tas ir milzīga auguma stiprinieks, kura izskats vien jau iedveš bailes. Tomēr bailēm nav pamata — izsmiedams Dieva tautas karaspēku, Goliāts patiesībā ir parakstījis sev nāves spriedumu.

Šajā situācijā nav iesaistīti tikai divi karapulki. Izraēliešu pusē ir Dievs Jehova, bet filistiešu pusē ir viņu dievi. Kaut gan izraēliešu ķēniņam Saulam būtu drosmīgi jāvada savs karaspēks cīņā pret Dieva ienaidniekiem, viņš neko neuzsāk, jo viņu ir sagrābušas stindzinošas bailes. (1. Samuēla 17:11.)

Jauneklis, kas paļaujas uz Jehovu

Šajā laikā kāds jauneklis, kas ir izraudzīts par nākamo Izraēlas ķēniņu, ierodas apciemot savus brāļus, kuri kalpo Saula karaspēkā. Šo jaunekli sauc Dāvids. Izdzirdējis Goliāta aurošanu, viņš vaicā: ”Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kuŗš ir neapgraizīts, uzdrošinās ar lamu vārdiem izaicināt dzīvā Dieva kaŗa pulku?” (1. Samuēla 17:26.) Dāvida acīs Goliāts pārstāv ne vien filistiešus, bet arī viņu dievus. Taisnīga sašutuma pārņemts, Dāvids grib aizstāvēt Jehovas vārdu un Izraēlu un cīnīties ar šo pagānu milzi. Turpretī ķēniņš Sauls iebilst: ”Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns.” (1. Samuēla 17:33.)

Cik ļoti atšķiras Saula un Dāvida viedoklis! Sauls redz ganu zēnu, kas nodomājis stāties pretī rūdītam, gigantiska auguma karavīram. Savukārt Dāvids, skatīdamies uz Goliātu, redz cilvēku, kas ir uzdrošinājies nostāties pret Visuma Valdnieku, Jehovu. Dāvida drosme sakņojas pārliecībā, ka Dievs neļaus nesodīti ņirgāties par viņa vārdu un tautu. Goliāts paļaujas uz savu spēku, turpretim Dāvids, kas raugās uz notiekošo no Dieva Jehovas viedokļa, paļaujas uz Dievu.

”Es eju tev pretī tā Kunga.. vārdā”

Dāvida pārliecībai ir stiprs pamats. Viņš labi atceras, kā Dievs viņam palīdzēja paglābt aitas no lāča un lauvas ķetnām. Jauneklis ir pārliecināts, ka arī šoreiz Jehova viņam palīdzēs un viņš spēs pievārēt vareno ienaidnieku. (1. Samuēla 17:34—37.) Bruņojies ar lingu un pieciem gludiem oļiem, Dāvids dodas pretī Goliātam.

 Dāvids ir uzņēmies cīnīties ar šķietami neuzveicamu pretinieku, jo paļaujas uz Jehovas spēku. Viņš drosmīgi paziņo filistietim: ”Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu un ar kaujas vāli, bet es eju tev pretī tā Kunga Cebaota vārdā, kas ir Israēla kaŗa pulku Dievs, kuŗu tu esi izaicinājis lamādamies. Šodien tas Kungs tevi nodos manā rokā.., lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī sapulcētā kaŗa saime, ka tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo kaŗš pieder tam Kungam.” (1. Samuēla 17:45—47.)

Kas notiek tālāk? Bībelē turpināts: ”Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā.” (1. Samuēla 17:50.) Tiesa, Dāvidam nebija zobena, bet viņam bija Dieva Jehovas stiprais atbalsts. *

Dāvida ticība Jehovam pilnībā attaisnojās. Ja mēs nonākam izvēles priekšā — vai nu ļaut bailēm no cilvēkiem mūs paralizēt, vai arī paļauties uz Jehovas spēju izglābt —, atbilde ir skaidra: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 5:29.) Kad raugāmies uz nopietnām situācijām no Dieva Jehovas viedokļa, mēs spējam ieraudzīt pareizā gaismā pat šķietami neatrisināmas problēmas.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 9. lpp.]

CIK LIELS BIJA GOLIĀTS?

Bībelē, 1. Samuēla 17:4—7, var lasīt, ka Goliāta garums bija vairāk nekā sešas olektis jeb aptuveni trīs metri. Par šī filistieša augumu un spēku var spriest pēc viņa bruņām — tās svēra kādus 57 kilogramus. Viņa šķēpa kāts līdzinājās paresnam mietam, un tā dzelzs uzgalis bija gandrīz septiņus kilogramus smags. Ļoti iespējams, Goliāta bruņas un ieroči svēra vairāk par Dāvidu pašu!