Psalmi (otrā grāmata)
Jehovas vārdi ir dzīvi
Psalmi (otrā grāmata)
JEHOVAS kalpi nav pārsteigti par grūtībām, kas viņiem jāpieredz. ”Visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti,” rakstīja apustulis Pāvils. (2. Timotejam 3:12.) Kas mums palīdzēs izturēt pārbaudījumus un vajāšanas un saglabāt uzticību Dievam?
Vērtīga palīdzība ir atrodama psalmu otrajā grāmatā jeb krājumā. Kā liecina 42. līdz 72. psalms, lai sekmīgi izturētu pārbaudījumus, ir jāveido pilnīga paļāvība uz Jehovu un jāmācās pacietīgi gaidīt uz viņa apsolīto glābšanu. Nav šaubu, ka Jehovas vārdi, ko var lasīt psalmu otrajā grāmatā, tāpat kā pārējie Svētie Raksti, joprojām ir ”dzīvi un spēcīgi”. (Ebrejiem 4:12.)
JEHOVA IR MŪSU ”PATVĒRUMS UN STIPRUMS”
Kāds levīts ir nonācis trimdā. Viņš ir noskumis, jo viņam ir liegta iespēja kalpot Jehovas svētnīcā, tāpēc viņš mierina sevi ar vārdiem: ”Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu!” (Psalms 42:6, 12; 43:5.) Šis refrēns, kas atkārtojas trīs reizes, norāda, ka 42. un 43. psalms ir viena dziesma, ko sākotnēji ir veidojuši trīs panti. 44. psalms ir lūgšana par Jūdeju, kurai ir pienākuši grūti laiki, iespējams, tāpēc, ka ķēniņa Hiskijas pārvaldītajai zemei draud asīriešu uzbrukums.
45. psalms ir dziesma par ķēniņa kāzām, un tajā ir pravietiski runāts par Dieva svaidīto Ķēniņu. Nākamajos trīs psalmos Jehova ir attēlots kā ”patvērums un stiprums”, ”varens valdnieks pār visu pasauli” un ”drošs patvērums”. (Psalms 46:2; 47:3; 48:4.) 49. psalmā ir skaidri norādīts, ka neviens ”nevar savu brāli izpirkt”. (Psalms 49:8.) Psalmu otrā krājuma pirmos astoņus psalmus acīmredzot ir sacerējuši Koraha dēli, bet nākamo, 50. psalmu, ir sarakstījis Asafs.
Bībeles pantu skaidrojums.
44:20. Kas šajā pantā domāts ar ”zvēru mītnēm”? Psalma sacerētājs acīmredzot domāja par kaujas lauku, kur nogalinātos aprija zvēri, piemēram, šakāļi.
45:14, 15a. Kas ir ”ķēniņa meita”, kas tiek ”vesta pie ķēniņa”? Tā ir ”mūžu valdnieka” Dieva Jehovas meita. (1. Timotejam 1:17.) Tā simbolizē godā celtos 144 tūkstošus kristiešu, kurus Jehova ir pieņēmis par saviem bērniem, svaidot viņus ar savu garu. (Romiešiem 8:16.) Šī Jehovas ”meita”, ”sagatavota kā savam vīram greznota līgava”, tiks vesta pie līgavaiņa — mesiāniskā Ķēniņa. (Atklāsmes 21:2.)
45:15b, 16. Ko simbolizē ”jaunavas”? Ar ”jaunavām” ir norādīts uz ”lielu pulku” Dieva kalpu, kas pievienojas atlikušajiem ar garu svaidītajiem kristiešiem un tos atbalsta. Tā kā šie Dieva kalpi pārdzīvos ”lielās bēdas”, viņi būs uz zemes, kad Ķēniņa kāzas debesīs beigsies. (Atklāsmes 7:9, 13, 14.) Viņi savu prieku par to paudīs ar ”līksmiem saucieniem un gavilēm”.
45:17. Ko nozīmē, ka ķēniņa tēvu vietā stāsies dēli? Kad Jēzus piedzima uz zemes, viņam bija ”tēvi” jeb priekšteči. Viņi kļūs par Jēzus ”dēliem”, kad Jēzus savas tūkstošgadu valdīšanas laikā piecels viņus no mirušajiem. Daži no viņiem būs to vidū, kas tiks iecelti par ”valdniekiem pār visu zemi”.
50:2. Kāpēc Jeruzaleme ir nosaukta par ”skaistuma vainagojumu”? Ar šiem vārdiem nav raksturots pilsētas izskats. Par ”skaistuma vainagojumu” tā ir nosaukta tāpēc, ka Jehova pievērsa tai uzmanību un piešķīra tai krāšņumu, padarīdams to par sava tempļa atrašanās vietu un pilsētu, no kuras valdīja viņa svaidītie ķēniņi.
Ko mēs varam mācīties.
42:2—4. Tāpat kā briedis, kas sausā, neauglīgā apvidū ir izslāpis un brēc pēc ūdens, levīts bija izslāpis jeb noilgojies pēc Jehovas. Šī vīrieša bēdas par to, ka viņš nevar kalpot Jehovas svētnīcā, bija tik lielas, ka laupīja viņam ēstgribu un asaras kļuva par viņa ”barību dienām un naktīm”. Vai mēs esam pateicīgi par iespēju pielūgt Jehovu kopā ar mūsu ticības biedriem?
42:5, 6, 12; 43:3—5. Ja no mums neatkarīgu apstākļu dēļ mēs uz laiku esam atrauti no kristiešu draudzes, atmiņas par laimīgajām dienām, kad bijām kopā ar saviem ticības biedriem, var mūs stiprināt. Var gadīties, ka sākumā šīs atmiņas vientulības sajūtu padarīs vēl skaudrāku, toties mēs atcerēsimies, ka Dievs ir mūsu patvērums un mums jāgaida palīdzība no viņa.
46:2—4. Lai kādas nelaimes mūs piemeklētu, mums jāsaglabā nesatricināma pārliecība, ka ”Dievs ir mūsu patvērums un stiprums”.
50:16—19. Tiem, kas runā melus un dara ļaunu, nav tiesību pārstāvēt Dievu.
50:20. Saskaroties ar citu trūkumiem, mums jācenšas tiem nepievērst uzmanību, nevis jāstāsta par tiem tālāk. (Kolosiešiem 3:13.)
”ESI KLUSA, MANA DVĒSELE, VĒRSDAMĀS UZ DIEVU”
Šie psalmi sākas ar izjustu lūgšanu, ko Dāvids saka Jehovam pēc tam, kad ir grēkojis ar Batsebu. 52. līdz 57. psalmā ir parādīts, ka Jehova izglābs tos, kas met savu nastu uz viņu un gaida uz viņa palīdzību. Kā liecina 58. līdz 64. psalms, visās savās bēdās Dāvids meklē patvērumu pie Jehovas. Viņš dzied: ”Tiešām, esi klusa, mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība!” (Psalms 62:6.)
Draudzībai ar Dievu mūs jāmudina ”dziedāt Viņa vārda godībai”. (Psalms 66:2.) 65. psalmā Jehova tiek slavēts par to, ka viņš dod visu nepieciešamo, 67. un 68. psalmā par to, ka viņš var palīdzēt, bet 70. un 71. psalmā viņam tiek pausta slava par to, ka viņš glābj savus kalpus.
Bībeles pantu skaidrojums.
51:14. Kas ir ”paklausības gars”, ar ko Dāvids lūdza viņu stiprināt? Tas ir nevis Jehovas svētais gars, bet Dāvida paša gars — viņa prāta nostāja. Dāvids lūdza, lai Dievs viņā rosina vēlēšanos darīt to, kas ir pareizs.
53:2. Kāpēc cilvēki, kas noliedz Dieva pastāvēšanu, ir nosaukti par ”bezprātīgiem”? Šis vārds norāda nevis uz to, ka viņiem trūktu prāta spēju, bet uz to, ka šie cilvēki ir ”bezprātīgi” morālā ziņā, kā par to liecina 53. psalma 2. līdz 5. pants, kuros aprakstīts viņu morālais pagrimums.
58:4—6. Kādā ziņā bezdievīgie ir līdzīgi čūskai? Meli, ko viņi stāsta par citiem, ir kā čūskas inde. Viņi sabojā cilvēku labo reputāciju. Kā odze, ”kas savu ausi aizbāž”, bezdievīgie neņem vērā padomus un aizrādījumus.
58:8. Kā bezdievīgie ”izgaist kā ūdens, kas notek”? Rakstot šos vārdus, Dāvids, iespējams, domāja par Apsolītās zemes ielejām, kas plūdu laikā bija pilnas ar ūdeni, bet pēc tam ūdeņi tajās ātri nokritās un galu galā izzuda pavisam. Dāvids lūdza, lai bezdievīgie izzustu tikpat ātri.
68:14. Kāpēc par baložiem ir teikts, ka to spārni ir ”sudraboti” un to ”spalvas spīd zaļdzeltenā zelta krāsā”? Dāvids šajā pantā runāja par baložiem, kuru zilpelēkajā apspalvojumā daļa spalvu ir zaigojošas un zeltainā saules gaismā iegūst metālisku spīdumu. Dāvids, iespējams, salīdzināja uzvaru izcīnījušos izraēliešu karavīrus ar šādiem baložiem, kam ir spēcīgi spārni un skaists izskats. Daži zinātnieki uzskata, ka šis apraksts var arī attiekties uz kādu māksliniecisku izstrādājumu, kas iegūts kā trofeja. Jebkurā gadījumā Dāvids runāja par uzvarām, ko Jehova bija piešķīris savai tautai.
68:19. Uz ko attiecas vārdi ”par dāvanām tu esi dabūjis cilvēkus” (LB-26)? Tie attiecas uz vīriešiem no to cilvēku vidus, kas tika saņemti gūstā Apsolītās zemes iekarošanas laikā. Vēlāk šie vīrieši tika norīkoti palīdzēt levītiem viņu darbā. (Ezras 8:20.)
68:31. Ko nozīmē lūgums ”savaldīt niedŗu zvēru”? Runādams par Jehovas tautas ienaidniekiem kā par zvēriem, Dāvids lūdza Jehovam tos savaldīt, lai tie nevarētu Dieva kalpiem nodarīt neko ļaunu.
69:24. Ko Dāvids domāja, sacīdams par saviem ienaidniekiem, ”lai viņu gurni vienmēr ļodzās”? Cilvēka spēja veikt smagus darbus, piemēram, cilāt un pārnēsāt smagas nastas, lielā mērā ir atkarīga no muskuļiem gurnu rajonā. Ļodzīgi gurni norāda uz spēka trūkumu. Dāvids lūdza, lai viņa ienaidnieki zaudētu spēku.
Ko mēs varam mācīties.
51:3—6, 19. Nevajadzētu domāt, ka tad, ja esam sagrēkojuši, mūsu attiecības ar Dievu Jehovu ir sabojātas uz visiem laikiem. Mēs vienmēr varam paļauties uz viņa žēlastību, tikai mums jānožēlo mūsu nepareizā rīcība.
51:7, 9—12. Ja esam sagrēkojuši, mēs varam lūgt Jehovam, lai viņš ņem vērā mūsu iedzimto grēcīgumu un mums piedod. Tāpat mēs varam lūgt, lai Dievs mūs attīra, palīdz mums atjaunot labas attiecības ar viņu un izskaust ļaunās noslieces, kas mīt mūsu sirdī, un dara mūs nelokāmus — piešķir mums ”pastāvīgu garu”.
51:20. Dāvida grēki apdraudēja visu tautu, tāpēc viņš lūdza, lai Dievs Ciānai parāda labvēlību. Kad mēs izdarām nopietnu grēku, tiek sagādāts negods Jehovas vārdam un kristiešu draudzei, tāpēc mums jālūdz, lai Jehova vērš par labu mūsu nodarījumu.
52:10. Mēs varam būt ”kā zaļojošs eļļas koks Dieva namā” — būt tuvi Dievam un kalpošanā nest labus augļus —, ja klausām viņam un labprāt pieņemam viņa pārmācību. (Ebrejiem 12:5, 6.)
55:5, 6, 13—15, 17—19. Sazvērestība, ko pret Dāvidu sarīkoja viņa dēls Absaloms, un Dāvida padomdevēja Ahitofela nodevība dziļi sāpināja Dāvidu. Taču tas nemazināja Dāvida paļāvību uz Jehovu. Arī mēs nedrīkstam pieļaut, ka emocionāla sasprindzinājuma brīžos vājinātos mūsu paļāvība uz Dievu.
55:23. Mest savu nastu uz Jehovu nozīmē runāt ar viņu lūgšanās par jautājumu, kas mūs uztrauc, meklēt vadību un atbalstu viņa Rakstos un paļauties uz viņa organizāciju, kā arī darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai atrisinātu radušos problēmu. (Salamana Pamācības 3:5, 6; 11:14; 15:22; Filipiešiem 4:6, 7.)
56:9. Jehova ne tikai pārzina situāciju, kādā mēs atrodamies, bet arī izprot tās emocijas, kādas mēs šajā situācijā pārdzīvojam.
62:12. Dievs ir neizsmeļama spēka avots un nav atkarīgs no kāda ārēja enerģijas avota. ”Dievam vienam pieder vara.”
63:4. Dieva ”žēlastība ir labāka par dzīvību”, jo bez tās mūsu dzīve būtu tukša un bezjēdzīga. Mēs rīkojamies gudri, ja veidojam draudzību ar Jehovu.
63:7. Laika sprīdis no vakara krēslas līdz rīta ausmai, kad parasti valda klusums un miers, ir ļoti piemērots, lai gremdētos pārdomās.
64:3—5. Ļaunprātīgas tenkas var sagraut nevainīga cilvēka labo reputāciju. Mēs nedrīkstam nedz uzklausīt, nedz izplatīt šādas tenkas.
69:5. Lai saglabātu mieru, ir saprātīgi atvainoties jeb, tēlaini runājot, ”atlīdzināt”, pat ja mēs nedomājam, ka esam rīkojušies nepareizi.
70:2—6. Jehova dzird mūsu saucienus pēc palīdzības. (1. Tesaloniķiešiem 5:17; Jēkaba 1:13; 2. Pētera 2:9.) Viņš gan var pieļaut, ka situācija kādu laiku nemainās, taču viņš dod gudrību, kā tajā pareizi rīkoties, un spēku to izturēt. Viņš neļaus mūs pārbaudīt pāri mūsu spējām. (1. Korintiešiem 10:13; Ebrejiem 10:36; Jēkaba 1:5—8.)
71:5, 17. Jau agrā jaunībā, pat vēl pirms cīņas ar filistiešu milzi Goliātu, Dāvids bija kļuvis par drosmīgu un stipru cilvēku, jo Jehova bija viņa ”drošība no pašas.. jaunības”. (1. Samuēla 17:34—37.) Arī mūsdienās jauniešiem ir jāmācās visā paļauties uz Jehovu.
”Viņa godība lai piepilda visu zemi”
72. psalms — pēdējā dziesma, kas iekļauta psalmu otrajā grāmatā, — stāsta par apstākļiem, kādi pastāvēja Salamana valdīšanas laikā. Tā ir pravietiska norāde uz to, kāda būs dzīve, valdot Mesijam, kad pastāvēs liels miers, nebūs vairs nekādas apspiešanas un vardarbības un zeme būs labības pilna. Vai mēs pieredzēsim šīs brīnišķīgās svētības, ko atnesīs Dieva Valstība? Mēs tās varam pieredzēt, ja, tāpat kā psalmu sacerētājs, gaidām uz Jehovu, savu ”patvērumu un stiprumu”.
”Dāvida.. lūgšanas” beidzas ar vārdiem: ”Slavēts lai ir Dievs tas Kungs, Israēla Dievs, kas vienīgais dara brīnumus! Lai mūžīgi slavēts Viņa godības vārds, un Viņa godība lai piepilda visu zemi! Amen! Amen!” (Psalms 72:18—20.) Slavēsim arī mēs Jehovu un viņa svēto vārdu!
[Attēls 9. lpp.]
Kas ir attēlots ar ”ķēniņa meitu”?
[Attēls 10., 11. lpp.]
Kāpēc Jeruzaleme ir nosaukta par ”skaistuma vainagojumu”?
