Dzīvesstāsts

Saglabāju prieku par spīti smagai slimībai

PASTĀSTĪJIS VARNAVS SPECIOTIS

1990. gadā, kad man bija 68 gadi, paralīze ļoti nopietni ierobežoja manu spēju kustēties, tomēr nu jau 15 gadus es sludinu pilnu slodzi. Kas man dod spēku aktīvi kalpot Jehovam?

ES PIEDZIMU 1922. gada 11. oktobrī. Mūsu ģimene, kurā bija deviņi bērni — četri puikas un piecas meitenes —, dzīvoja Kiprā, Ksilofagu ciemā. Vecāki bija samērā pārticīgi, tomēr, lai paēdinātu lielo ģimeni, viņiem bija smagi jāstrādā uz lauka.

Mans tēvs Antonis pēc dabas bija zinātkārs cilvēks. Drīz pēc manas piedzimšanas viņš ciema skolotāja mājās ieraudzīja kādu bukletu, ko bija izdevuši Bībeles pētnieki — ar šādu nosaukumu toreiz bija pazīstami Jehovas liecinieki. Tēvs šo bukletu izlasīja ar lielu aizrautību. Galu galā viņš un viņa draugs Andreass Hristu bija starp pirmajiem kipriešiem, kas ieinteresējās par Jehovas lieciniekiem.

Pretestība nav šķērslis

Ar laiku viņi dabūja vairāk Jehovas liecinieku izdoto publikāciju un jau pavisam drīz sāka stāstīt Bībeles patiesību pārējiem ciema iedzīvotājiem. Viņu sludināšana saniknoja grieķu pareizticīgo baznīcas garīdzniekus un citus, kas uzskatīja,  ka Jehovas liecinieki izplata kaitīgas mācības.

Tomēr daudzi ciema iedzīvotāji cienīja šos divus Dieva vārdu skolotājus. Mans tēvs bija labi pazīstams ar savu laipnību un devību. Viņš ļoti bieži sniedza palīdzīgu roku ciema nabadzīgajām ģimenēm. Dažkārt viņš vēlu vakarā devās uz šo ģimeņu mājām un nolika pie viņu durvīm maizi vai kaut ko citu ēdamu. Šādas kristīgas nesavtības dēļ ciema iedzīvotāji labprāt ieklausījās abu vīriešu sludinātajā vēstī. (Mateja 5:16.)

Pēc kāda laika par Bībeles vēsti bija ieinteresējušies jau kādi desmit cilvēki. Pieaugot viņu zināšanām par patiesību, viņi saprata, ka ir nepieciešams pētīt Bībeli kopā. 1934. gadā Ksilofagu ciemā ieradās Niks Mateakis, pilnas slodzes sludinātājs no Grieķijas. Pacietīgi un apņēmīgi brālis Mateakis palīdzēja sludinātāju grupai organizēt tās darbību un iegūt labāku izpratni par Bībeles mācībām. No šīs sludinātāju grupiņas vēlāk izauga pirmā Jehovas liecinieku draudze Kiprā.

Sludināšanai vēršoties plašumā, arvien vairāk cilvēku pieņēma Bībeles patiesību, un brāļi sprieda, ka ir nepieciešama pastāvīga pulcēšanās vieta. Mans vecākais brālis Georgs un viņa sieva Eleni piedāvāja izmantot šim mērķim savas mājas piebūvi, kurā bija ierīkota noliktava. Ēku izremontēja un izveidoja par piemērotu pulcēšanās vietu. Tā Jehovas liecinieki Kiprā ieguva savu pirmo Valstības zāli. Brāļi bija sajūsmā un ar vēl lielāku sparu turpināja sludināt labo vēsti.

Pagrieziena punkts

1938. gadā, kad man bija 16, es nolēmu kļūt par galdnieku, tāpēc tēvs mani aizsūtīja uz Kipras galvaspilsētu Nikosiju. Viņš tālredzīgi parūpējās, lai es apmestos pie Nika Mateaka. Šo uzticīgo brāli viņa dedzības un viesmīlības dēļ daudzi kiprieši atceras vēl tagad. Viņam piemita  entuziasms, apņēmība un drosme, bez kurām neviens kristietis Kiprā tolaik nevarēja iztikt.

Brālis Mateakis man palīdzēja iegūt dziļas zināšanas par Bībeli un nostiprināt savu ticību. Kamēr es pie viņa dzīvoju, es apmeklēju visas sapulces, kas notika viņa mājā. Pirmo reizi dzīvē es sajutu savā sirdī mīlestību pret Jehovu, un manī radās apņēmība viņam tuvoties. Pēc pāris mēnešiem es vaicāju brālim Mateakim, vai drīkstu kopā ar viņu iet sludināt. Tas notika 1939. gadā.

Vēlāk es aizbraucu apciemot savu ģimeni, un laiks, ko es pavadīju kopā ar tēvu, manī vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka esmu atradis patiesību un ieguvis dzīvē patiesu jēgu. 1939. gada septembrī sākās Otrais pasaules karš. Daudzi mana vecuma jaunieši brīvprātīgi pieteicās doties armijā, bet es nolēmu sekot Bībeles norādījumiem un saglabāt kristīgo neitralitāti. (Jesajas 2:4; Jāņa 15:19.) Tajā pašā gadā es devu solījumu kalpot Jehovam un 1940. gadā kristījos.

1948. gadā es apprecējos, un mums ar sievu Efprepiju piedzima četri bērni. Jau pavisam drīz mēs sapratām, ka audzināt bērnus būt paklausīgiem Jehovam nemaz nav viegli. (Efeziešiem 6:4.) Mēs centāmies panākt, lai mūsu bērni iemīlētu Jehovu un cienītu viņa likumus un principus, un bieži par to lūdzām Jehovu.

Mani piemeklē slimība

1964. gadā 42 gadu vecumā es savā labajā rokā un kājā sāku just vājumu. Pakāpeniski tas pārgāja arī uz ķermeņa kreiso pusi. Man tika konstatēta muskuļu atrofija — neatgriezenisks process, kas galu galā izraisa paralīzi. Šī ziņa nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm un mani burtiski satrieca. Mani pārņēma sašutums un dusmas. Uzmācās jautājumi: kāpēc tas ir noticis ar mani? Vai tiešām es esmu to pelnījis? Ar laiku es pārvarēju sākotnējo šoku un mazliet nomierinājos, tomēr mani neatstāja raižpilna neziņa. Vai paralīze pārņems visu manu ķermeni,  un es būšu pilnībā atkarīgs no citiem? Kā es dzīvošu tālāk? Vai es spēšu apgādāt savu ģimeni? Šie un citi jautājumi nelika man mieru un sagādāja man īstas mokas.

Tajā smagajā dzīves periodā es vairāk nekā jebkad agrāk jutu nepieciešamību vērsties pie Jehovas ar lūgšanām un atklāti stāstīt viņam par savām raizēm. Es izmisīgi lūdzu viņu dienām un naktīm un drīz sajutu atvieglojumu. Tas man ļāva pārliecināties, cik patiesi ir vārdi no Vēstules filipiešiem, 4. nodaļas, 6. un 7. panta: ”Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.”

Pielāgojos jaunajai situācijai

Tā kā mans stāvoklis turpināja pasliktināties, es sapratu, ka man ar steigu jāmācās pielāgoties jaunajai situācijai. Es vairs nevarēju strādāt par galdnieku, tāpēc nolēmu meklēt darbu, kas man būtu pa spēkam un ļautu gādāt par ģimenes vajadzībām. Sešus gadus es braukāju ar mazu furgoniņu un pārdevu saldējumu. Kad slimības dēļ man bija jāsāk pārvietoties ratiņkrēslā, es atradu vairākus darbus, kas prasīja vēl mazāk spēka.

Kopš 1990. gada mana veselība ir pasliktinājusies tiktāl, ka es vairs nevaru strādāt. Tagad es vairs nespēju tikt galā pat ar visvienkāršākajiem darbiem un esmu kļuvis pilnībā atkarīgs no citiem. Man ir nepieciešama palīdzība, lai apgultos, nomazgātos un apģērbtos. Lai es varētu apmeklēt kristiešu sapulces, kādam mani ratiņkrēslā ir jāaizved līdz mašīnai, jāieceļ tajā, pie Valstības zāles jāizceļ laukā un ratiņkrēslā jāiestumj zālē. Sapulču laikā man pie kājām ir elektriskais sildītājs, jo citādi es salstu.

Par spīti paralīzei, es sapulces apmeklēju regulāri, jo apzinos, ka tādā veidā Jehova mani māca, turklāt man lielu atbalstu un uzmundrinājumu sniedz garīgo brāļu un māsu sabiedrība. (Ebrejiem 10:24, 25.) Ļoti daudz man nozīmē arī ticības biedru apciemojumi. Es jūtos tāpat kā Dāvids, kurš teica: ”Mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai.” (Psalms 23:5.)

Visus šos gadus mana dārgā sieva man ir bijis brīnišķīgs palīgs. Arī bērni man nekad nav lieguši savu atbalstu. Tagad jau vairākus gadus viņi man palīdz diendienā. Es zinu, ka viņiem nav viegli, un, gadiem ejot, par mani rūpēties kļūst arvien grūtāk. Viņu pacietība un pašaizliedzība ir apbrīnas vērtas, un es lūdzu, lai Jehova arī turpmāk viņus svētī.

Jehova saviem kalpiem ir devis arī brīnišķīgu iespēju griezties pie viņa lūgšanās. (Psalms 65:3.) Jehova ir atbildējis uz maniem saucieniem pēc palīdzības un ir devis man spēku visus šos gadus saglabāt stipru ticību. Kad es jūtos nomākts, lūgšanas man sagādā lielu atvieglojumu. Iespēja jebkurā brīdī runāt ar Jehovu mani atspirdzina un neļauj nolaist rokas. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Jehova uzklausa savu kalpu lūgšanas un piešķir viņiem sirdsmieru. (Psalms 51:19; 1. Pētera 5:7.)

Ikreiz, kad es atceros, ka Dievs izdziedinās visus, kas dzīvos paradīzē, es izjūtu jaunu spēku pieplūdumu. Man acīs sariešas prieka asaras, domājot par laiku, kad pār zemi valdīs Dieva Valstība, kuras Ķēniņš ir Jēzus Kristus. (Psalms 37:11, 29; Lūkas 23:43; Atklāsmes 21:3, 4.)

 Sludinu pilnu slodzi

Pārdomājis savu situāciju, es secināju, ka labākais veids, kā neieslīgt sevis žēlošanā, ir aktīvi sludināt labo vēsti par Dieva Valstību, tāpēc 1991. gadā es kļuvu par pilnas slodzes sludinātāju.

Ņemot vērā manu veselības stāvokli, galvenokārt es sludinu, rakstot vēstules. Tomēr arī tas man nenākas viegli. Muskuļu atrofijas dēļ man ir grūti noturēt rokā pildspalvu. Lai regulāri rakstītu vēstules, man ir nepieciešama liela neatlaidība un sirsnīgas lūgšanas, tomēr es to daru jau vairāk nekā 15 gadu. Es sludinu arī pa telefonu un izmantoju katru izdevību runāt par savu cerību uz jauno pasauli un paradīzi ar saviem radiniekiem, draugiem un kaimiņiem, kas pie manis iegriežas.

Pa šo laiku es esmu pieredzējis daudz ko uzmundrinošu. Man bija liels prieks par to, kā rīkojās viens no maniem mazdēliem, kuram pirms 12 gadiem es biju mācījis Bībeli. Tas, ko viņš bija uzzinājis no Dieva Rakstiem, bija ietekmējis viņa sirdsapziņu, un viņš atteicās ņemt rokās ieročus.

Man ir īpašs prieks, kad cilvēki, kuriem es aizrakstu, sazinās ar mani un vēlas uzzināt par Bībeli vairāk. Dažkārt cilvēki grib saņemt bībelisku literatūru. Piemēram, kāda sieviete man piezvanīja un pateicās par uzmundrinošo vēstuli, kuru biju uzrakstījis viņas vīram. Tā kā vēstulē ietvertā informācija viņu bija ieinteresējusi, viņa kopā ar vīru mani vairākkārt apmeklēja, un mēs risinājām sarunas par Bībeli.

Raugos nākotnē ar cerībām

Gadu gaitā es esmu vērojis, kā Kiprā pieaug Valstības sludinātāju skaits. Mazā Valstības zāle līdzās mana brāļa Georga mājai ir tikusi paplašināta un atjaunota jau vairākas reizes. Tā joprojām ir brīnišķīga pielūgsmes vieta, ko izmanto divas Jehovas liecinieku draudzes.

1943. gadā 52 gadu vecumā nomira mans tēvs, atstādams aiz sevis ārkārtīgi vērtīgu garīgo mantojumu. Astoņi no viņa bērniem ir pieņēmuši patiesību un joprojām kalpo Jehovam. Turklāt Ksilofagu ciemā, kur tēvs piedzima, un tuvējos ciemos kopā ir apmēram 230 Valstības sludinātāju, kas ir apvienoti trīs draudzēs.

Labie augļi, ko ir nesusi Valstības sludināšana Kiprā, man sagādā lielu prieku. Patlaban man ir 83 gadi, un es no sirds piekrītu psalmu dziesminieka vārdiem: ”Jauniem lauvām jācieš trūkums un bads, bet, kas to Kungu meklē, tiem netrūkst nekāda labuma.” (Psalms 34:11.) Es ar ilgām gaidu laiku, kad piepildīsies pravietojums, kas lasāms Jesajas grāmatas 35. nodaļas 6. pantā: ”Tad klibais lēkās kā briedis.” Kamēr šis laiks vēl nav pienācis, es esmu apņēmības pilns ar prieku kalpot Jehovam par spīti savai smagajai slimībai.

[Karte 17. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

TURCIJA

SĪRIJA

LIBĀNA

KIPRA

Nikosija

Ksilofagu

Vidusjūra

[Attēls 17. lpp.]

Pirmā Valstības zāle Ksilofagu ciemā, kur joprojām pulcējas draudzes

[Attēli 18. lpp.]

Ar Efprepiju 1946. gadā un tagad

[Attēls 20. lpp.]

Iespēja sludināt pa telefonu un ar vēstulēm man sagādā daudz prieka