Apgaismības meklējumi

KĀ IZTEICĀS Laura Fermi, slavenā fiziķa Enriko Fermi dzīvesbiedre, ”nezināšana nevar būt labāka par zināšanām”. Daži gan tam nepiekrīt. Viņi uzskata — jo mazāk tu zini, jo labāk. Tomēr lielākā daļa cilvēku, līdzīgi kā Laura Fermi, ir pārliecināti, ka zināšanām ir liela vērtība ne tikai zinātnes, bet arī jebkurā citā jomā. Tieši patiesības nezināšanas dēļ cilvēce gadsimtiem ilgi ir maldījusies intelektuālā, morālā un garīgā tumsā. (Efeziešiem 4:18.)

Tāpēc domājoši cilvēki tiecas pēc gaismas. Viņi vēlas saprast, kāda ir dzīves jēga un kas notiks nākotnē. Atskatoties pagātnē, var redzēt, ka patiesības meklējumos šādi cilvēki ir gājuši dažādus ceļus.

Vai reliģija ir ceļš uz apgaismību?

Saskaņā ar budistu tradīciju, budisma pamatlicēju Sidhārthu Gautamu dziļi satrauca jautājums, kāpēc cilvēki cieš un mirst. Kad viņš vērsās pie hinduisma skolotājiem un lūdza, lai tie viņam palīdz atrast ”patiesības ceļu”, skolotāji viņam ieteica nodarboties ar jogu un dzīvot galēji askētiski. Beigu beigās Gautama nonāca pie atziņas, ka patiesu apskaidrību var iegūt ar dziļas meditācijas palīdzību.

Citi apskaidrības meklējumos ir izmantojuši narkotiskas vielas. Piemēram, Ziemeļamerikas indiāņi, kas ir peijotu reliģijas piekritēji, tic, ka ”apslēptas zināšanas” spēj atklāt peijots — kaktuss ar halucinogēnām īpašībām.

Savukārt 18. gadsimta franču filozofs Žans Žaks Ruso pauda pārliecību, ka ikviens, kas to vēlas, var saņemt personisku atklāsmi no Dieva. Viņaprāt, cilvēkam tikai jāieklausās, ”ko Dievs saka viņa sirdij”. Tas, ko cilvēks sajūt, uz ko viņu mudina viņa emocijas un sirdsapziņa, ir ”drošākais ceļvedis bezgalīgajā viedokļu labirintā”, apgalvoja Ruso. (History of Western Philosophy.)

Vai cilvēka prāts ir ceļš uz apgaismību?

Daudzi Ruso laikabiedri asi iebilda pret to, ka apgaismību varētu atrast ar reliģijas palīdzību. Piemēram, Voltērs, cits franču filozofs, uzskatīja, ka reliģija ir nevis izglītojusi cilvēkus, bet gan uz daudziem gadsimtiem iegrūdusi Eiropu tumsonības, aizspriedumu un neiecietības purvā. Šo laikmetu mēs tagad pazīstam kā tumšos viduslaikus.

 Voltērs piederēja pie apgaismības kustības, kuras pamatā bija racionālisma pasaules uzskats. Apgaismotāji atgriezās pie seno grieķu idejām, proti, ka izglītotības priekšnoteikums ir cilvēka prāts un zinātnes progress. Bernārs Fontnels, viens no apgaismības kustības veicinātājiem, bija pārliecināts, ka cilvēkiem tikai jāizmanto savs prāts, lai sāktos ”gadsimts, kas ar katru dienu kļūs arvien gaišāks, tā ka visi iepriekšējie gadsimti salīdzinājumā ar to šķitīs kā tumšākā nakts” (Britu enciklopēdija).

Tie ir tikai daži no daudzajiem priekšstatiem par to, kā sasniegt apskaidrību un apgaismību. Bet vai tiešām pastāv ”drošs ceļvedis”, kas ļautu noskaidrot patiesību būtiskākajos jautājumos? Nākamajā rakstā ir runa par kādu augstākajā mērā uzticamu avotu, kas sniedz garīgo gaismu.

[Attēli 3. lpp.]

Gautama (Buda), Ruso un Voltērs gāja dažādus ceļus