”Kas pieņem pārmācību, kļūs gudrs”

”NODOD savu sirdi mācībā, un tavas ausis lai uzklausa prātīgu valodu,” rakstīts Salamana Pamācību grāmatas 23. nodaļas 12. pantā. ”Mācība”, kas minēta šajā pantā, nozīmē gan to, ka cilvēks pats mācās būt savaldīgs, gan to, ka viņš saņem pamācības un aizrādījumus no citiem. Mums jāzina, kas ir jālabo un kā to darīt, un tāpēc mums ir vajadzīgs uzklausīt ”prātīgu valodu”, proti, iegūt zināšanas no uzticama avota.

Šādu ”prātīgu valodu” jeb gudras atziņas var atrast Salamana Pamācību grāmatā. Tajā ir rakstīti sakāmvārdi ar mērķi sniegt ”dzīves ziņu, iekšēju stāju” un mācīt ”gudrību, tiesu, taisnību un vienkāršas sirds skaidrību”. (Salamana Pamācības 1:1—3.) Ir labi, ja mūsu ”ausis.. uzklausa” šos gudros vārdus. Salamana Pamācību grāmatas 15. nodaļā var lasīt vērtīgas domas par to, kā savaldīt dusmas, kā dalīties zināšanās un kādai jābūt mūsu runai. Apskatīsim daļu no 15. nodaļas pantiem.

Kas ”apklusina dusmas”?

Senās Izraēlas ķēniņš Salamans aprakstīja, kā dusmīgu cilvēku ietekmē mūsu teiktie vārdi: ”Miermīlīga atbilde apklusina dusmas, bet skarbs vārds izraisa lielu niknumu.” (Salamana Pamācības 15:1.) Kā Salamana minētā atziņa var palīdzēt, ja kāds uz mums ir sadusmojies vai arī ja mūs pašus ir pārņēmušas dusmas?

Asi, aizskaroši vārdi nepatīkamu situāciju padara tikai vēl sliktāku, bet miermīlīga atbilde bieži vien liek dusmām noplakt. Taču ne vienmēr ir viegli atbildēt miermīlīgi tam, kas uz mums ir sadusmojies, tāpēc pirmām kārtām būtu labi censties saprast, kāpēc šo cilvēku ir pārņēmušas tādas emocijas. ”Kam saprašana, tas apvalda dusmas, — cēls tas, kurš piedod pārkāpumu,” ir teikts Bībelē. (Salamana Pamācības 19:11, VDP.) Varbūt cilvēks ir dusmīgs tāpēc, ka viņš ir zemās domās par sevi vai arī viņam trūkst citu uzmanības? Īstais dusmu iemesls varbūt ne mazākajā mērā nav saistīts ar to, ko mēs esam  pateikuši vai izdarījuši. Ja sludināšanā kāds mums atbild dusmīgi, bieži vien iemesls ir tas, ka viņam ir nepareiza informācija par mūsu uzskatiem vai arī viņš kaut ko ir pārpratis. Vai mums tas būtu jāuztver personiski un tāpēc jāatbild dzēlīgi? Nē, tā nav jārīkojas — pat tad, ja cilvēka dusmu iemesls nav uzreiz saprotams, asa reakcija liecinātu, ka mums trūkst pašsavaldības. Mēs nekad nedrīkstam runāt aizvainojoši.

Ieteikums atbildēt miermīlīgi ir nenovērtējams arī tad, ja paši esam par kaut ko sašutuši. Mums jāiemācās paust savas emocijas tādā veidā, kas neaizvainotu mūsu sarunas biedru. Arī ģimenes lokā nav jārunā skarbi un jālieto nievājoši vārdi, bet gan jācenšas izteikt savas domas mierīgi. Agresīvs izteiksmes veids parasti izraisa tādu pašu pretreakciju, bet, ja mēs mierīgi pastāstīsim otram, kā jūtamies, mūsu vārdi netiks uztverti tik kritiski un otrs cilvēks varbūt pat vēlēsies kaut ko darīt, lai labotu radušos situāciju.

Gudra cilvēka mēle ”zinības lolo”

Savaldīties nozīmē sekot līdzi gan tam, kā mēs runājam, gan tam, ko mēs sakām. Salamans rakstīja: ”Gudra cilvēka mēle padara viņa mācību mīļu [”zinības lolo”, VDP], bet neprašas mute izverd tukšas pašiedomas pilnu negudrību.” (Salamana Pamācības 15:2.) Mēs ”lolojam zinības”, stāstot citiem par Dieva nodomu un Dieva brīnišķīgajām dāvanām. Nepraša to nedara, jo viņam šādu zināšanu nav.

Pirms nākamās atziņas par to, kā ir jārunā, Salamans lika padomāt par kādu citu nopietnu jautājumu: ”Tā Kunga acis ir visur, un tās noraugās kā uz ļaunajiem, tā arī uz rimtajiem.” (Salamana Pamācības 15:3.) Mēs par to varam priecāties, jo varam cerēt uz Dieva atbalstu. ”Tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas.” (2. Laiku 16:9.) Dievs ievēro cilvēkus, kas dara labu, bet tāpat viņš ievēro arī tos, kas dara ļaunu, un savā laikā tos sauks pie atbildības.

Tālāk Salamans atkal uzsvēra, cik svarīgi ir runāt laipni: ”Lēnīga mēle ir dzīvības koks, bet melīga ievaino sirdi.” (Salamana Pamācības 15:4.) Vārdi ”dzīvības koks” liek domāt par kaut ko tādu, kas dziedina un dod spēku. (Atklāsmes 22:2.) Gudra cilvēka mierīgā valoda uzmundrina klausītājus un rosina izpausties viņu labajām īpašībām, bet meli cilvēkus sāpina.

Uzklausīt pamācības un paust zināšanas

”Nepraša nonievā sava tēva mācības,” rakstīja gudrais ķēniņš, ”bet kas pieņem pārmācību, kļūs gudrs.” (Salamana Pamācības 15:5.) Ir skaidrs, ka dažreiz ir vajadzīga arī pārmācība. Audzināt bērnus ir vecāku pienākums, un īpaši par to ir jādomā tēviem, bet bērnu pienākums ir klausīt vecākiem. (Efeziešiem 6:1—3.) Protams, visi Jehovas kalpi tiek dažādā veidā mācīti. ”Ko tas Kungs mīl, to viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko viņš pieņem,” rakstīts Vēstulē ebrejiem, 12. nodaļas 6. pantā. Mūsu reakcija uz pārmācību liecina, vai mēs esam gudri vai neprašas.

Minēdams vēl vienu pretstatu, Salamans atzina: ”Gudro lūpas — tās bārsta zināšanu, bet muļķu sirdis — tās viļas.” (Salamana Pamācības 15:7, VDP.) Dalīties zināšanās ir tāpat kā ”bārstīt” jeb sēt tīrumā sēklu. Zemnieks neizsēj visu sēklu vienā vietā, bet gan izkaisa to vienmērīgi pa visu lauku. Tāpat ir ar zināšanām. Piemēram, kad sludināšanā esam uzsākuši ar kādu sarunu, mums nebūtu jāmēģina vienā reizē izstāstīt visu, ko mēs zinām no Bībeles. Gudrs cilvēks pārdomā, ko teikt. To, kā viņš dalās savās zināšanās, var salīdzināt ar sēšanu:  viņš katrā reizē pievērš sarunas biedra uzmanību vienai domai no Bībeles un paskaidro to sīkāk, ņemdams vērā sarunas biedra interesi. Tāpat darīja Jēzus Kristus, kad sarunājās ar kādu samarieti. (Jāņa 4:7—26.)

Dalīties zināšanās nozīmē pastāstīt kaut ko derīgu, bet, lai pateiktu kaut ko labu un vērtīgu, jau iepriekš ir jāapdomā, ko mēs teiksim. ”Taisnā cilvēka sirds apdomā, kā būtu jāatbild.” (Salamana Pamācības 15:28.) Mūsu vārdiem jābūt kā maigam lietutiņam, kas iesūcas zemē un to veldzē, nevis kā mutuļojošām straumēm, kas aizslauka visu savā ceļā.

”Svēti visā dzīvošanā”

Dalīties zināšanās par Jehovu un viņa nodomiem un nest viņam ”slavas upuri”, tas ir, ”lūpu augli, kas viņa vārdu slavē”, noteikti ir gudri. (Ebrejiem 13:15.) Bet, lai Jehovam šāds upuris būtu pieņemams, mums pašiem jābūt ”svētiem visā dzīvošanā”. (1. Pētera 1:14—16.) Salamans šo domu īpaši uzsvēra, divas reizes izmantodams spēcīgu pretstatu: ”Bezdievju upuris tam Kungam ir negantība, bet rimto lūgšana Viņam patīkama. Bezdievja ceļš tam Kungam ir negantība, bet kas dzenas pēc taisnības, to Viņš mīl.” (Salamana Pamācības 15:8, 9.)

Ko par pārmācību domā tie, kas atstāj ceļu uz dzīvību, un kas viņus gaida? (Mateja 7:13, 14.) ”Barga pārmācība sagaida to, kas novirzās no pareizā ceļa; bet kas neievēro un ienīst uzliekamo sodu, tam jāmirst.” (Salamana Pamācības 15:10.) Ikvienam, kas ir rīkojies nepareizi, būtu jāuzklausa kristiešu draudzes vecāko padomi un no sirds jānožēlo savs pārkāpums, tomēr daži to nedara un atstāj taisnības ceļu. Tā rīkoties ir ļoti muļķīgi.

Bet ja nu cilvēks izliekas, ka pieņem pārmācību, bet patiesībā to ienīst? Arī tas nav gudri. ”Elle [”Nezeme”, VDP] un bezdibeņi stāv atklāti tā Kunga priekšā, cik gan vēl jo vairāk tad cilvēku bērnu sirdis!” rakstīja Izraēlas ķēniņš. (Salamana Pamācības 15:11.) Nekas simboliskā ziņā nevar būt tālāk no dzīvā Dieva kā ”nezeme” (jeb kaps), tomēr arī tā atrodas viņa priekšā. Viņš zina visus, kas tur atrodas, atceras ikviena personību, un viņš spēj visus no turienes celt augšā. (Psalms 139:8; Jāņa 5:28, 29.) Ir skaidrs, ka Jehovam nav nekādu grūtību saskatīt, kas ir cilvēka sirdī. ”Viss ir atsegts un atklāts viņa acīm: viņam mēs  esam atbildīgi,” rakstīja apustulis Pāvils. (Ebrejiem 4:13.) Ar izlikšanos var piemānīt cilvēkus, bet ne Dievu.

Cilvēks, kas neuzklausa pamācības, ne vien ienīst pārmācību, bet arī nicina tos, kas viņu pamāca un pārmāca. ”Smējējs nemīl to, kas viņu nosoda un dod viņam pareizus norādījumus,” atzina Salamans, ”un tāpēc viņš nepiebiedrojas zinīgajiem.” (Salamana Pamācības 15:12.) Maz ticams, ka šāds cilvēks sāks iet taisnus ceļus.

Saglabāt pozitīvu prāta ievirzi

Nākamos trīs pantus vieno tas, ka oriģinālvalodā visos trijos ir lietots vārds ”sirds”. Vispirms gudrais ķēniņš pieminēja, kā mūsu jūtas atspoguļojas sejā: ”Līksma sirds dara līksmu arī vaigu, bet ja sirds noskumusi, tad zūd arī drosme.” (Salamana Pamācības 15:13.)

Kāpēc sirds var būt noskumusi? ”Rūpes sirdī cilvēku sāpina,” teikts Bībelē. (Salamana Pamācības 12:25.) Kā nepieļaut, ka dažādu nepatīkamu notikumu dēļ mēs kļūtu nomākti? Ir veltīgi visu laiku domāt par to, ko mēs nespējam mainīt, — daudz labāk ir pārdomāt, cik daudz mums garīgā ziņā ir devis Jehova un ko viņš vēl paveiks mūsu labā nākotnē. Tā mēs tuvosimies ”svētlaimīgajam Dievam”, un viņš mūs noteikti iepriecinās, kad jutīsimies apbēdināti. (1. Timotejam 1:11, JDV.)

Sirdsmieru var gūt arī, lasot Bībeli. Psalmu dziesminieks nosauca par svētīgu tādu cilvēku, ”kam prāts saistās pie tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību”. (Psalms 1:1, 2.) Ja sirds par kaut ko ir noskumusi, Bībeles lasīšana un pārdomas par izlasīto var mūs uzmundrināt. Dievs mums ir uzticējis arī kalpošanu, un mēs varam būt pārliecināti: ”Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus.” (Psalms 126:5.)

”Gudrā sirds rīkojas apdomīgi [”meklē zināšanu”, VDP],” uzsvēra Salamans, ”bet neprašas mute klāsta muļķības.” (Salamana Pamācības 15:14.) Cik liels pretstats ir starp padomu, ko dod gudrais, un padomu, ko dod nepraša! Gudrs cilvēks, pirms dod padomu, ”meklē zināšanu”, tas ir, uzmanīgi klausās un cenšas iegūt pēc iespējas pilnīgāku priekšstatu par situāciju. Viņš iedziļinās Svētajos Rakstos, lai noskaidrotu, kādi likumi un principi attiecas uz konkrēto situāciju, un sniedz padomu, kas ir balstīts uz Dieva vārdiem. Bet nepraša pat nepapūlas noskaidrot visus faktus un bez apdomas saka to, kas viņam tajā brīdī iešaujas prātā. Ja mums vajadzīgs padoms, mums būtu jāvēršas pie pieredzējušiem cilvēkiem, nevis pie tādiem, kuri mums stāstīs to, ko mēs gribam dzirdēt. Tāpēc ir labi, ka kristiešu draudzē ir ”dāvanas cilvēkiem” — vecākie, kas ”meklē zināšanu”, pirms dod padomu. (Efeziešiem 4:8.)

Nākamajā pantā ir runāts par to, cik svarīga ir pozitīva prāta ievirze. Izraēlas ķēniņš secināja: ”Noskumušajam nav nevienas labas un priecīgas dzīves dienas, bet laba noskaņa rada ik dienas patīkamu labsajūtu.” (Salamana Pamācības 15:15.) Dzīvē ir gan prieki, gan bēdas, gan smiekli, gan asaras. Ja mēs pievērsīsim uzmanību tikai dzīves ēnas pusēm, mēs kļūsim sarūgtināti un mums visas dienas liksies drūmas. Bet, ja domāsim par to, ko Jehova jau ir devis un ko viņš ir apsolījis nodrošināt nākotnē, nepatīkamie notikumi dzīvē vairs neliksies tik smagi un mēs izjutīsim iekšēju prieku. Pozitīva prāta ievirze mums dos ”ik dienas patīkamu labsajūtu”.

Nobeigumā mēs varam vēlreiz atcerēties, cik svarīgi ir ņemt vērā gudras pamācības. Ļausim tām ietekmēt mūsu emocijas, domāšanu, vārdus un rīcību!

[Attēls 13. lpp.]

”Miermīlīga atbilde apklusina dusmas”

[Attēls 15. lpp.]

Vecāku pienākums ir audzināt bērnus

[Attēls 15. lpp.]

”Gudro lūpas” dalās zināšanās