Tauta, kas bija atdota Dievam
Tauta, kas bija atdota Dievam
”Tevi tas Kungs, tavs Dievs, ir izredzējis, ka tu Viņam piederi par īpašuma tautu.” (5. MOZUS 7:6.)
1., 2. Ko iespaidīgu Jehova paveica izraēliešu labā, un kādas attiecības izraēliešiem ar viņu izveidojās?
1513. gadā p.m.ē. Jehova ar cilvēkiem, kas viņam kalpo, nodibināja pilnīgi jaunas attiecības. Tajā gadā Jehova pazemoja varenu lielvalsti un atbrīvoja izraēliešus no kalpības, kļūdams par viņu Glābēju un Īpašnieku. Jau pirms tam Jehova bija sacījis Mozum: ”Saki Israēla bērniem: ”Es esmu Dievs tas Kungs un likšu atstāt jums Ēģiptes klaušas, un izglābšu jūs no jūsu kalpošanas, un atpestīšu jūs ar izstieptu roku un ar smagām tiesām. Un Es ņemšu jūs sev par tautu un būšu jums par Dievu.”” (2. Mozus 6:6, 7; 15:1—7, 11.)
2 Neilgi pēc tam, kad izraēlieši bija izgājuši no Ēģiptes, starp viņiem un Dievu Jehovu tika noslēgta derība, kas kļuva par pamatu jaunajām attiecībām viņu starpā. Turpmāk Jehova nevis vērsās pie atsevišķiem cilvēkiem, ģimenēm un dzimtām, bet veidoja attiecības ar veselu tautu. (2. Mozus 19:5, 6; 24:7.) Viņš deva savai tautai likumus, kas regulēja tās ikdienas dzīvi un kalpošanu Dievam. Mozus aicināja izraēliešus padomāt: ”Kur ir gan vēl cita kāda liela tauta, kurai Dievs stāvētu tik tuvu kā tas Kungs, mūsu Dievs, mums, tiklīdz mēs Viņu piesaucam? Un kur ir vēl citai lielai tautai tik taisnīgi likumi un tik laba tiesiska iekārta kā visa šī bauslība, ko es jums šodien lieku priekšā?” (5. Mozus 4:7, 8.)
Tauta, kurai bija jāliecina par Jehovu
3., 4. Kādēļ Jehova izraudzījās izraēliešus sev par tautu?
3 Daudzus gadus vēlāk Jehova ar sava pravieša Jesajas starpniecību izraēliešiem atgādināja, kādēļ viņš tos ir izraudzījies sev par tautu. Jesaja paziņoja: ”Saka tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: ”Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi mans! Jo Es tas Kungs tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs. [..] Atvediet manus dēlus no tālienes un manas meitas no zemes galiem, visus, kas nosaukti manā vārdā un ko Es esmu radījis sev par godu, visus, ko Es esmu veidojis un uzturējis!” ”Jūs esat mani liecinieki,” — tā saka tas Kungs, — ”un jūs esat mans kalps, ko Es esmu izredzējis.. ..šī tauta, ko Es esmu sev izredzējis, lai pauž manu slavu!”” (Jesajas 43:1, 3, 6, 7, 10, 21.)
4 Izraēlieši bija nosaukti Jehovas vārdā, un viņiem bija jāliecina citām tautām par Jehovas augstāko varu. Izraēlieši bija tauta, ko Jehova bija ”radījis sev par godu”. Viņiem bija ”jāpauž [Jehovas] slava” un jāstāsta, kā Jehova viņus ir glābis, lai godātu viņa svēto vārdu. Tātad izraēliešiem bija jābūt tautai, kas liecinātu par Jehovu.
5. Kāpēc var teikt, ka izraēlieši bija Dievam atdota tauta?
5 Vienpadsmitajā gadsimtā p.m.ē. ķēniņš Salamans uzsvēra, ka Jehova ir padarījis izraēliešus par īpašu tautu. Lūgšanā Jehovam viņš teica: ”Tu pats tos esi atšķīris no visām tautām pasaulē sev par īpašumu.” (1. Ķēniņu 8:53.) Visiem izraēliešiem bija sevišķas attiecības ar Jehovu. Agrāk Mozus viņiem bija teicis: ”Jūs esat tā Kunga, sava Dieva, bērni.., jo tu esi tam Kungam, savam Dievam, svētīta tauta.” (5. Mozus 14:1, 2.) Tāpēc katram izraēlietim atsevišķi nevajadzēja atdot sevi Dievam Jehovam. Viņi jau kopš dzimšanas piederēja pie tautas, kas bija Dieva īpašums. (Psalms 79:13; 95:7.) Nākamajām paaudzēm tika mācīti Jehovas likumi, un tie bija jāievēro, jo izraēlieši bija noslēguši derību ar Jehovu. (5. Mozus 11:18, 19.)
Izvēles brīvība
6. Kāds lēmums bija jāpieņem izraēliešiem?
6 Lai gan izraēlieši jau kopš dzimšanas piederēja pie Dieva tautas, katram no viņiem pašam bija jāizlemj kalpot Dievam. Pirms izraēlieši iegāja Apsolītajā zemē, Mozus viņiem sacīja: ”Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums; es esmu jūsu priekšā nolicis dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tāpēc izvēlies dzīvību, lai dzīvotu ir tu, ir tavi pēcnācēji. Un mīli to Kungu, savu Dievu, ka tu klausi Viņa balsij un cieši Viņam pieķeries, jo Viņš ir tava dzīvība un tavu dienu pagarinātājs, kuras tu paliec tanī zemē, ko tas Kungs ar zvērestu ir apsolījis dot taviem tēviem — Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam.” (5. Mozus 30:19, 20.) Tātad ikvienam izraēlietim pašam bija jāmīl Jehova, jāklausa viņa balsij un cieši viņam jāpieķeras. Tā kā izraēliešiem bija izvēles brīvība, viņiem bija jāatbild par savas rīcības sekām. (5. Mozus 30:16—18.)
7. Kas notika pēc tam, kad nomira Jozuas laikabiedru paaudze?
7 Notikumi, kas risinājās soģu laikā, palīdz saprast, ko dod uzticība Dievam un kādas sekas ir neuzticībai. Pirms bija sākuši darboties soģi, izraēlieši sekoja Jozuas priekšzīmei un viņiem klājās labi. ”Tauta kalpoja tam Kungam, kamēr Jozua dzīvoja un kamēr vecaji dzīvoja, kas vēl ilgu laiku dzīvoja pēc Jozuas un visi bija redzējuši visus tā Kunga lielos darbus, ko Viņš bija darījis Israēlam.” Taču kādu laiku pēc Jozuas nāves ”cēlās jauna paaudze pēc viņiem, kas nepazina to Kungu nedz arī Viņa darbus, ko Viņš bija darījis Israēlam. Tad Israēla bērni darīja to, kas nepatika tam Kungam.” (Soģu 2:7, 10, 11.) Acīmredzot jaunākā paaudze nevērīgi izturējās pret savu piederību Dieva Jehovas tautai, kuras labā Jehova agrāk bija paveicis varenus darbus. (Psalms 78:3—7, 10, 11.)
Kā izraēlieši varēja apliecināt, ka patiešām vēlas kalpot Dievam
8., 9. a) Kā izraēlieši varēja pierādīt, ka viņi uzskata Jehovu par savu īpašnieku? b) Ko saņēma tie, kas nesa labprātīgus upurus?
8 Jehova deva izraēliešiem iespēju pierādīt, ka arī viņi paši uzskata Jehovu par savu īpašnieku. Piemēram, bauslībā bija ietverti norādījumi par upurēšanu — gan par upuriem, kas bija jānes obligāti, gan par tādiem, ko varēja ziedot labprātīgi. (Ebrejiem 8:3.) Pie labprātīgiem upuriem piederēja dedzināmie, ēdamie un pateicības upuri — tie tika ziedoti, lai iegūtu Jehovas labvēlību un paustu viņam pateicību. (3. Mozus 7:11—13.)
9 Labprātīgie upuri bija patīkami Jehovam. Bībelē par dedzināmo upuri un ēdamo upuri teikts, ka tie bija ”tam Kungam par patīkamu smaržu”. (3. Mozus 1:9; 2:2.) Pateicības upura asinis un tauki tika ziedoti Jehovam, bet noteiktus dzīvnieka gaļas gabalus ēda priesteri un cilvēks, kas nesa upuri. Šis ziedojums simbolizēja mieru attiecībās ar Jehovu. Bauslībā bija teikts: ”Kad jūs upurējat kaujamo pateicības upuri tam Kungam, tad upurējiet to tā, ka tas būtu patīkams dāvinājums no jums.” (3. Mozus 22:29.) Lai gan visi izraēlieši piederēja Jehovam jau kopš dzimšanas, Jehovas svētības un atzinību saņēma tikai tie, kas ar brīvprātīgiem upuriem pierādīja, ka patiešām vēlas viņam kalpot. (Maleahija 3:10.)
10. Kā Jehova pauda savu neapmierinātību Jesajas un Maleahija laikā?
10 Tomēr bieži izraēlieši nebija uzticīgi Jehovam. Ar pravieša Jesajas starpniecību Jehova viņiem teica: ”Tu neatnesi Man savas avis dedzināmam upurim nedz Mani godāji ar saviem kaujamiem upuriem. Es tevi nenokalpināju ar ēdamiem upuriem.” (Jesajas 43:23.) Turklāt upuriem, kas netika nesti no laba prāta un aiz mīlestības, Jehovas acīs nebija nekādas vērtības. Piemēram, pravieša Maleahija laikā, kurš dzīvoja 300 gadu vēlāk nekā Jesaja, izraēlieši upurēja Jehovam dzīvniekus, kuriem bija kāda vaina. Maleahijs vērsās pie viņiem ar vārdiem: ””Man ir sveša jebkāda patika pret jums”, — saka tas Kungs Cebaots, — ”un upuru devas no jūsu rokām Man nav pieņemamas!” [..] ”Jūs ņemat to, kas salaupīts, kas klibs un nevesels, un pienesat to tam Kungam kā ēdamo upuri. Vai tas no jūsu puses Man var sevišķi labpatikt?” — saka tas Kungs Cebaots.” (Maleahija 1:10, 13; Amosa 5:22.)
Izraēlieši zaudē savu īpašo stāvokli
11. Kāda iespēja tika dota izraēliešiem?
11 Kad izraēlieši kļuva par Jehovas tautu, viņš tiem apsolīja: ”Ja jūs uzklausīsit manu balsi un turēsit manu derību, tad jūs Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule. Un jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu!” (2. Mozus 19:5, 6.) Izraēliešu vidū bija jāparādās apsolītajam Mesijam, kas viņiem pirmajiem dotu iespēju kļūt par Dieva izveidotās valdības — viņa Valstības — locekļiem. (1. Mozus 22:17, 18; 49:10; 2. Samuēla 7:12, 16; Lūkas 1:31—33; Romiešiem 9:4, 5.) Tomēr lielākā daļa izraēliešu nepildīja to, ko bija apsolījuši Jehovam. (Mateja 22:14.) Viņi neatzina Mesiju un to nonāvēja. (Apustuļu darbi 7:51—53.)
12. No kādiem Jēzus vārdiem izriet, ka Jehova atmeta izraēliešus un vairs neuzskatīja viņus par savu tautu?
12 Dažas dienas pirms savas nāves Jēzus sacīja ebreju reliģiskajiem vadītājiem: ”Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: Akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs? Tāpēc es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus.” (Mateja 21:42, 43.) Paskaidrodams, ka Jehova ir atmetis izraēliešus un vairs neuzskata viņus par savu tautu, Jēzus teica: ”Jeruzāleme, Jeruzāleme, kas nokauji praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reiz es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā.” (Mateja 23:37, 38.)
Dievs izraugās jaunu tautu
13. Kādus pravietiskus vārdus Jehova teica Jeremijas laikā?
13 Jau ilgu laiku pirms tam Jehova ar pravieša Jeremijas starpniecību pavēstīja par savu tautu kaut ko jaunu: ””Redzi, nāks dienas”, — saka tas Kungs, — ”kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem!” — tā saka tas Kungs. ”Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām”, — tā saka tas Kungs: ”Es iedēstīšu savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs mana tauta.”” (Jeremijas 31:31—33.)
14. Uz kāda pamata varēja rasties Jehovas jaunā tauta, un kad tā radās? Kas ir šī tauta?
14 Pamats jaunajai derībai tika likts 33. gadā, kad Jēzus nomira upura nāvē un pēc augšāmcelšanas nodeva Tēvam savu izlieto asiņu vērtību. (Lūkas 22:20; Ebrejiem 9:15, 24—26.) Kad tā paša gada Piecdesmitās dienas svētkos pār Jēzus mācekļiem nāca svētais gars un radās jauna tauta, ”Dieva Israēls”, kļuva redzams, ka jaunā derība ir stājusies spēkā. (Galatiešiem 6:16; Romiešiem 2:28, 29; 9:6; 11:25, 26.) Apustulis Pēteris svaidītajiem kristiešiem rakstīja: ”Jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā, jūs, kas citkārt nebijāt tauta, bet tagad Dieva tauta.” (1. Pētera 2:9, 10.) Īpašās attiecības starp Jehovu un izraēliešu tautu bija beigušās. Kopš 33. gada Jehova savu labvēlību dāvā garīgajiem izraēliešiem — kristiešu draudzei, ”tautai, kas nes [Dieva Valstības] augļus”. (Mateja 21:43.)
Personisks lēmums
15. Par kādu kristīšanos Pēteris runāja 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos?
15 Pēc 33. gada Piecdesmitās dienas svētkiem visiem cilvēkiem, gan ebrejiem, gan neebrejiem, pašiem bija jāpieņem lēmums atdot sevi Dievam un kristīties ”Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”. * (Mateja 28:19.) Piecdesmitās dienas svētkos apustulis Pēteris rosināja ebrejus un jūdaisma prozelītus: ”Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.” (Apustuļu darbi 2:38.) Kristījoties šie ebreji un prozelīti varēja apliecināt ne tikai to, ka viņi ir atdevuši sevi Jehovam, bet arī to, ka viņi atzīst Jēzu, ar kura starpniecību Jehova viņiem var piedot grēkus. Viņiem bija jāsaprot, ka Jēzus ir Jehovas ieceltais Augstais priesteris un viņu vadītājs — kristiešu draudzes galva. (Kolosiešiem 1:13, 14, 18.)
16. Kā pareizi noskaņoti ebreji un neebreji varēja kļūt par daļu no garīgā Izraēla?
16 Daudzus gadus vēlāk apustulis Pāvils teica: ”Esmu sludinājis vispirms tiem, kas dzīvo Damaskā, Jeruzālemē un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi.” (Apustuļu darbi 26:20.) Pāvils pārliecināja cilvēkus, gan ebrejus, gan neebrejus, ka Jēzus ir Kristus jeb Mesija, un mudināja tos atdot sevi Dievam un kristīties. (Apustuļu darbi 16:14, 15, 31—33; 17:3, 4; 18:8.) Tā šie cilvēki varēja kļūt par daļu no garīgā Izraēla.
17. Kāda apzīmogošana drīz būs pabeigta, un kas patlaban tiek pulcēti?
17 Drīz būs pabeigta atlikušo garīgo izraēliešu galīgā apzīmogošana. Kad tas būs noticis, ”četri eņģeļi”, kas aiztur iznīcības vējus, tos atlaidīs, un sāksies ”lielās bēdas”. Jau tagad aktīvi tiek pulcēti cilvēki, kas veidos ”lielo pulku” un kas cer mūžīgi dzīvot uz zemes. Šie cilvēki, kas ir saukti arī par ”citām avīm”, attīsta ticību ”Jēra asinīm” un kristījoties apliecina, ka ir atdevuši sevi Jehovam. (Atklāsmes 7:1—4, 9—15; 22:17; Jāņa 10:16; Mateja 28:19, 20.) Starp viņiem ir daudz jauniešu, kas ir auguši kristiešu ģimenēs. Viņiem būs sevišķi interesanti lasīt nākamo rakstu.
[Zemsvītras piezīme]
Atkārtojums
• Kāpēc katram izraēlietim atsevišķi nevajadzēja atdot sevi Jehovam?
• Kā izraēlieši varēja apliecināt, ka viņi patiešām vēlas kalpot Jehovam?
• Kāpēc Jehova atmeta izraēliešus un vairs neuzskatīja viņus par savu tautu, un kas nāca viņu vietā?
• Kas no 33. gada Piecdesmitās dienas svētkiem bija jādara gan ebrejiem, gan neebrejiem, lai kļūtu par daļu no garīgā Izraēla?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 21. lpp.]
Izraēlieši jau kopš dzimšanas piederēja pie Dieva izredzētās tautas
[Attēls 23. lpp.]
Katram izraēlietim pašam bija jāpieņem lēmums kalpot Dievam
[Attēls 23. lpp.]
Nesdami labprātīgus upurus, izraēlieši apliecināja savu mīlestību pret Jehovu
[Attēls 25. lpp.]
Pēc 33. gada Piecdesmitās dienas svētkiem Kristus sekotājiem pašiem bija jāpieņem lēmums atdot sevi Dievam un kristīties