Dzīvesstāsts

Beidzot mūsu ģimene ir vienota

PASTĀSTĪJUSI SUMIKO HIRANO

Es biju atradusi labāko dzīves ceļu un vēlējos, lai mans vīrs pa to ietu kopā ar mani. Taču līdz brīdim, kad viņš man pievienojās, pagāja četrdesmit divi gadi.

MĒS ar Kadzuhiko apprecējāmies 1951. gadā, kad man bija 21 gads. Nākamo četru gadu laikā mums piedzima divi dēli, un es ar savu dzīvi jutos visnotaļ apmierināta.

Pienāca 1957. gads, un kādu dienu mana vecākā māsa man pastāstīja, ka viņu ir apmeklējusi Jehovas liecinieku misionāre. Tā bija Defnija Kuka (vēlāk Petita). Lai gan mana māsa bija budiste, viņa uzsāka kopā ar šo misionāri pētīt Bībeli un mudināja arī mani darīt to pašu. Es piekritu. Tā kā es apmeklēju protestantu baznīcu, man šķita, ka spēšu norādīt uz kļūdām Jehovas liecinieku uzskatos.

Taču jau pavisam drīz es sapratu, cik niecīgas ir manas Bībeles zināšanas. Piemēram, man bija jājautā: ”Kas ir Jehova?”, jo manā baznīcā šis vārds nekad netika pieminēts. Defnija atšķīra Bībelē Jesajas grāmatas 42. nodaļas 8. pantu, kur skaidri un gaiši bija teikts, ka Jehova ir Visvarenā Dieva vārds. * Uz visiem maniem jautājumiem Defnija atbildēja, izmantojot Bībeli.

Tos pašus jautājumus es uzdevu arī savas draudzes mācītājam. ”Uzdot jautājumus ir grēks,” viņš man aizrādīja, ”jums jātic tam, ko jums saka.” Lai gan es nepiekritu tam, ka jautāt ir grēks, nākamo pusgadu es katru svētdienas rītu gāju uz baznīcu, bet pēcpusdienā apmeklēju Jehovas liecinieku sapulces.

 Plaisa attiecībās ar vīru

Mani sajūsmināja tas, ko es atklāju Bībelē, un es vēlējos, lai arī mans vīrs par to uzzina, tāpēc pēc katras Bībeles nodarbības un kristiešu sapulces es viņam stāstīju, ko jaunu esmu iemācījusies. Taču vienīgais, ko es tādā veidā panācu, bija tas, ka mūsu starpā parādījās plaisa. Viņš negribēja, ka es kļūtu par Jehovas liecinieci, bet man tik ļoti patika Bībeles nodarbības, ka es turpināju mācīties Bībeli un uzturēt kontaktus ar Jehovas lieciniekiem.

Sapulču vakaros pirms došanās laukā no mājas es gatavoju Kadzuhiko mīļākos ēdienus, taču viņš pasāka ēst ārpus mājas. Kad es atgriezos no sapulces, viņš bija sliktā omā un negribēja ar mani sarunāties. Pēc divām trim dienām viņa garastāvoklis uzlabojās, bet tad jau bija klāt nākamā sapulce.

Tajā laikā es saslimu ar tuberkulozi, ar kuru bija nomiruši vairāki vīra radinieki. Kadzuhiko ļoti uztraucās par mani un apsolīja, ka pēc izveseļošanās es varēšu darīt visu, ko vien gribēšu. Es neko citu nelūdzu kā vien to, lai viņš ir tik labs un ļauj man apmeklēt visas kristiešu sapulces. Viņš piekrita izpildīt manu lūgumu.

Atveseļošanās prasīja sešus mēnešus, un visu šo laiku es nodevos nopietnām Bībeles studijām. Es biju nolēmusi, ka, tiklīdz atradīšu kaut vai vienu pretrunu Jehovas liecinieku mācībās, es pārtraukšu mācīties Bībeli. Taču tas, ko es, iedziļinoties Bībelē, atklāju, bija nevis pretrunas Jehovas liecinieku uzskatos, bet protestantu baznīcas kļūdas. Es iepazinu Jehovas mīlestību un taisnīgumu un pārliecinājos, cik noderīgi ir dzīvot saskaņā ar viņa likumiem.

Kad es biju atlabusi un sāku apmeklēt kristiešu sapulces, vīrs turēja savu solījumu un nelika man nekādus šķēršļus. Es turpināju augt ticībā un 1958. gada maijā kļuvu par kristītu Jehovas liecinieci. Protams, es ļoti vēlējos, lai mana ģimene man pievienotos patiesā Dieva pielūgsmē.

Palīdzu bērniem nostiprināties ticībā

Apmeklējot sapulces un dodoties sludināt, es mūsu dēlus, Tomojosi un Masahiko, vienmēr ņēmu līdzi, taču daži gadījumi parādīja, ka viņiem veidojas arī pašiem sava ticība. Kādu dienu Masahiko, kuram tolaik bija seši gadi, bija izgājis laukā spēlēties. Pēkšņi es izdzirdēju skaļu troksni un kliedzienu. Nākamajā mirklī mājā ieskrēja kaimiņiene ar ziņu, ka manu dēlu ir notriekusi automašīna. Cauri smadzenēm izšāvās doma: vai viņš ir pagalam? Es centos saņemt sevi rokās un steidzos laukā. Ieraudzījusi, kas ir palicis pāri no dēla velosipēda, es iekšēji nodrebēju, bet tad es pamanīju viņu pašu. Masahiko nāca man pretī, tikai viegli noskrambājies. Viņš cieši apķērās man apkārt un izgrūda: ”Mammucīt, Jehova mani paglāba, vai ne?” Sapratusi, ka ar viņu nav noticis nekas ļauns, un izdzirdējusi viņa vārdus, es sāku raudāt.

Citu reizi mēs sludināšanā satikām kādu pavecu vīru, kurš sašutumā uz mani kliedza: ”Ko jūs iedomājaties, šitā staigādama apkārt un vazādama bērnu sev līdzi? Nabaga bērns!”  Pirms es paspēju kaut ko pateikt, astoņgadīgais Tomojosi vīrietim atbildēja: ”Vectētiņ, mamma mani nespiež sludināt. Es sludinu tāpēc, ka gribu kalpot Jehovam.” To izdzirdējis, vecais vīrs palika kā bez valodas.

Garīgā ziņā mani dēli auga bez tēva. Pienākums mācīt viņiem Bībeli gūlās uz maniem pleciem, taču arī man pašai bija daudz jāmācās. Es centos sevī attīstīt mīlestību, ticību un dedzību un pūlējos rādīt saviem dēliem labu piemēru. Katru dienu mēs kopā lūdzām Jehovu, un es viņiem stāstīju, ko biju pieredzējusi sludināšanā. Dēli vienmēr klausījās ar dzīvu interesi, un, kad pēc gadiem viņiem vaicāja, kāpēc viņi nolēma kļūt par pionieriem jeb pilnas slodzes sludinātājiem, viņi atbildēja: ”Mēs redzējām, ka mūsu mamma, būdama pioniere, ir laimīga, un mēs arī gribējām būt laimīgi.”

Es ļoti uzmanījos, lai nekad neizteiktos kritiski par viņu tēvu vai kādu no draudzes locekļiem, jo sapratu, ka šādas runas maniem dēliem varētu kaitēt un viņi varētu zaudēt cieņu ne tikai pret tiem, par kuriem es slikti izsakos, bet arī pret mani pašu.

Sekmīgi pārvaru grūtības

1963. gadā vīra darba dēļ mums bija jāpārceļas uz Taivānu. Vīrs mani brīdināja, ka tad, ja es sludināšu tur dzīvojošajiem japāņiem, tas varētu izraisīt problēmas. Tad mums būtu jāatgriežas Japānā, un ciestu viņa kompānija. Viņš gribēja, lai jaunajā vietā mums ar Jehovas lieciniekiem nebūtu nekāda kontakta.

Kad ieradāmies Taivānā, ticības biedri mūs uzņēma ļoti sirsnīgi. Uzzinājusi, ka visas sapulces notiek ķīniešu valodā, es nolēmu iemācīties ķīniešu valodu un sludināt nevis japāņiem, bet ķīniešiem. Šādi rīkodamās, es varēju izvairīties no problēmām, par kurām minēja mans vīrs.

Starp turienes Jehovas lieciniekiem mēs ieguvām draugus, kas mums sniedza lielu atbalstu. Ļoti daudz mums palīdzēja misionāri Hārvijs un Ketija Logani. Brālis Logans maniem dēliem garīgā ziņā kļuva kā tēvs. Viņš palīdzēja dēliem saprast, ka Jehovas kalpotājiem dzīve nav neinteresanta un drūma. Es esmu pārliecināta, ka tieši tajā laikā, kad mēs dzīvojām Taivānā, mani dēli nolēma kalpot Jehovam.

Tomojosi un Masahiko apmeklēja amerikāņu skolu un apguva gan angļu, gan ķīniešu valodu. Šīs zināšanas viņiem lieti noderēja vēlāk, kalpojot patiesajam Dievam Jehovam. Es esmu ļoti pateicīga Jehovam, ka šo periodu, kas varēja izvērsties par īstu pārbaudījumu, viņš pārvērta par bagātu svētību laiku. Pēc Taivānā aizvadītiem trīsarpus neaizmirstamiem gadiem mūsu ģimene atgriezās Japānā.

Tikmēr dēli jau bija sasnieguši pusaudžu vecumu un vēlējās iegūt arvien lielāku neatkarību.  Es pavadīju daudzas stundas, pārspriežot ar viņiem Bībeles principus, un arī Jehova viņiem ļoti palīdzēja. Pabeidzis vidusskolu, Tomojosi uzsāka pioniera kalpošanu. Dažu gadu laikā viņš spēja palīdzēt četriem cilvēkiem iepazīt patiesību un nostāties Jehovas pusē. Masahiko sekoja sava brāļa pēdās un pēc vidusskolas absolvēšanas arī kļuva par pionieri. Nākamo četru gadu laikā viņš mācīja Bībeli četriem jauniešiem, kas kļuva par Jehovas lieciniekiem.

Pēc tam Jehova viņus svētīja vēl bagātīgāk. Tomojosi uzsāka Bībeles nodarbības ar kādu vīrieti, kura sievai es kādreiz biju mācījusi Bībeli. Šajā ģimenē bija divas meitas, kas arī kļuva par Jehovas lieciniecēm. Vēlāk Tomojosi apņēma par sievu vecāko meitu Nobuko, bet Masahiko apprecējās ar jaunāko — Masako. Tagad Tomojosi ar sievu strādā Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Bruklinā, bet Masahiko un Masako ir misionāri Paragvajā.

Vīra attieksme sāk mainīties

No malas varēja likties, ka visus šos gadus Kadzuhiko bija pilnīgi vienaldzīgs pret mūsu ticību, bet es redzēju pazīmes, kas liecināja, ka viņš mainās. Piemēram, kad kāds manas reliģijas dēļ slikti par mani izteicās, viņš aizstāvēja manus uzskatus un līdz ar to, pats to neapzinādamies, aizstāvēja Bībeles patiesību. Tāpat viņš sniedza materiālu palīdzību Jehovas lieciniekiem, kas bija nonākuši trūkumā. Kad viens no mūsu dēliem precējās, vīrs teica īsu runu, kurā viņš minēja šādu domu: ”Mācīt cilvēkiem pareizo dzīves ceļu ir visvērtīgākais un visgrūtākais darbs no visiem. Mani dēli un viņu sievas to ir izvēlējušies par sava mūža svarīgāko darbu. Lūdzu, palīdziet viņiem!” Tas manī vairoja pārliecību, ka viņš pievienosies mums un arī sāks kalpot Jehovam.

Es regulāri ielūdzu ciemos Jehovas lieciniekus, lai vīram būtu iespēja ar viņiem iepazīties. Tāpat es aicināju vīru apmeklēt kristiešu sapulces, kongresus un Kristus nāves atceres pasākumus. Ja vien vīram nebija jābūt darbā, viņš tos apmeklēja, kaut arī bez lielas dedzības. Vairākkārt man likās, ka vīrs varētu piekrist mācīties Bībeli, un es aicināju pie mums kādu no draudzes vecākajiem, bet Kadzuhiko ik reizi atteicās. Es nevarēju saprast, ko es daru nepareizi.

Tad es sāku pārdomāt apustuļa Pētera vārdus: ”Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, lai, ja arī kādi neklausa vārdiem, tie ar sievu dzīvi bez sludināšanas tiktu iegūti, redzēdami jūsu dievbijīgo skaidro dzīvi.” (1. Pētera 3:1, 2.) Es sapratu, ka ne vienmēr esmu rīkojusies saskaņā ar šo padomu un ka labākas sekmes es gūšu tad, ja pilnveidošu savu garīgumu.

Lai sasniegtu šo mērķi, es 1970. gadā kļuvu par pionieri. Pagāja desmit gadi, tad divdesmit, bet īstas garīgas intereses es savā vīrā joprojām nemanīju. Reiz kāda sieviete, kurai es mācīju Bībeli, izteicās: ”Tas laikam ir ļoti grūti — citiem spēt palīdzēt, bet savam pašas vīram ne.” Tas bija nomācoši, bet es nepadevos.

Kad astoņdesmito gadu beigās mūsu vecāki vairs nevarēja iztikt bez mūsu atbalsta, rūpes par viņiem un pārējo pienākumu pildīšana prasīja no manis daudz spēka un radīja lielu sasprindzinājumu. Gadiem ilgi viņi bija likuši šķēršļus manai ticībai, taču es centos viņiem parādīt tik daudz mīlestības, cik vien es spēju. Neilgi pirms savas nāves mana 96 gadus vecā māte man sacīja: ”Sumiko, ja es tikšu celta augšā, es pievienošos jūsu reliģijai.” Es jutu, ka manas pūles nav bijušas veltas.

Kadzuhiko augstu vērtēja visu, ko es darīju mūsu vecāku labā, un, lai parādītu savu atzinību, viņš sāka regulāri apmeklēt kristiešu sapulces. Tā vairākus gadus nekas nemainījās — viņš gāja uz sapulcēm, bet es, tāpat kā iepriekš, centos būt viņam laba sieva. Es uzņēmu mūsu mājās Kadzuhiko draugus un pat viņa darba kolēģus no citām zemēm un kopā ar vīru atpūtos. Kad tika samazināts no pionieriem prasīto kalpošanas stundu skaits, es kopā ar vīru pavadīju vēl vairāk laika nekā iepriekš.

Krass pavērsiens

1993. gadā mans vīrs aizgāja pensijā. Es jau nopriecājos, ka tagad viņam parādīsies  laiks mācīties Bībeli. Bet Kadzuhiko man sacīja, ka iesaistīšanās Dieva pielūgsmē tāpēc vien, ka viņam pietiktu tam laika, liecinātu par cieņas trūkumu pret Dievu. Viņš kalpošot Dievam tad, kad viņu uz to mudinās sirds, un nevajagot censties viņu piespiest.

Kādu dienu Kadzuhiko man pavaicāja, vai es nevarētu turpmāk dzīvot tikai viņam. Vīra jautājums mani aizskāra, jo es kopš mūsu kāzu dienas biju pūlējusies darīt visu iespējamo, lai viņš justos labi. Es no visas sirds biju centusies darīt viņu laimīgu, bet viņam bija sajūta, ka esmu vairāk dzīvojusi Jehovam nekā viņam. Padomājusi kādu brīdi, es atbildēju, ka neko vairāk es viņam nespēju dot, bet, ja viņš izlemtu kalpot Dievam, mums kopā sāktos jauna, brīnišķīga dzīve, kas ilgtu nevis tikai dažus gadus, bet mūžīgi. Dažas dienas vīrs man neko neatbildēja, bet pēc tam pavaicāja: ”Vai tu nebūtu ar mieru mācīt man Bībeli?” Ikreiz, kad es atceros šos vārdus, mana sirds sāk sisties straujāk.

Es vienojos ar kādu draudzes vecāko, ka viņš vadīs Bībeles nodarbības Kadzuhiko, bet vīrs iebilda: ”Es mācīšos tikai un vienīgi ar tevi.” Tā mēs sākām katru dienu kopā iedziļināties Bībelē. Tā kā es esmu ķīniešu valodas draudzē un mans vīrs labi pārvalda šo valodu, mūsu nodarbības noritēja ķīniešu valodā. Nepilna gada laikā mēs kopā izlasījām arī visu Bībeli.

Tajā laikā mēs arvien biežāk sākām kontaktēties ar kādu draudzes vecāko un viņa sievu no ķīniešu draudzes. Lai gan viņi bija jaunāki nekā mūsu bērni, tas netraucēja mūsu starpā izveidoties ciešai draudzībai. Arī citi Jehovas liecinieki mūs aicināja ciemos un risināja sarunas ar Kadzuhiko, izturoties pret viņu tik sirsnīgi kā pret tēvu. Tas manam vīram sagādāja lielu prieku.

Reiz mēs saņēmām ielūgumu uz kādām kāzām, kas bija adresēts Kadzuhiko. Šāds apliecinājums tam, ka viņš tiek uzskatīts par mūsu ģimenes galvu, viņam ļoti daudz nozīmēja, un viņš nolēma apmeklēt šo pasākumu. Pakāpeniski viņš jutās arvien brīvāk Jehovas liecinieku sabiedrībā un drīz sāka mācīties Bībeli ar kādu draudzes vecāko. Bībeles nodarbības, sapulču apmeklēšana un mīlestība, ko vīrs sajuta draudzē, sekmēja viņa garīgo izaugsmi.

Beidzot mūsu ģimene ir vienota

2000. gada decembrī mans vīrs kristījās, apliecinot savu apņēmību kalpot Jehovam. Lai noraudzītos šajā mūslaiku ”brīnumā”, no tālienes bija ieraduši arī abi mūsu dēli ar savām sievām. Bija pagājuši 42 gadi, līdz mūsu ģimene beidzot kļuva vienota.

Tagad mēs katru rītu kopā ar vīru apspriežam dienas pantu un lasām Bībeli. Sarunas par garīgām tēmām un garīgi pasākumi ir kļuvuši par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Kadzuhiko draudzē ir iecelts par kalpošanas palīgu, un nesen viņš uzstājās ar publisko runu ķīniešu valodā. Es pateicos Jehovam, ka viņš mūs ir apvienojis. Kopā ar saviem mīļajiem tuviniekiem un draugiem es vēlos mūžīgi cildināt Dieva svēto vārdu un aizstāvēt viņa augstāko varu.

[Zemsvītras piezīme]

[Karte 13. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ĶĪNA

KOREJAS TAUTAS DEMOKRĀTISKĀ REPUBLIKA

KOREJAS REPUBLIKA

Austrumķīnas jūra

JAPĀNA

Tokija

Japāņu jūra

TAIVĀNA

Taibeja

[Attēls 12. lpp.]

Kopā ar ģimeni 1958. gadā, kad es kristījos

[Attēli 13. lpp.]

Lielu atbalstu pēc pārcelšanās no Tokijas uz Taibeju mums sniedza mūsu draugi Hārvijs un Ketija Logani

[Attēls 15. lpp.]

Tagad mūsu ģimene ir vienota patiesajā pielūgsmē