Baruhs — Jeremijas uzticamais sekretārs

VAI jūs esat dzirdējuši par ”Baruhu, Nerijas dēlu”? (Jeremijas 36:4.) Kaut arī Bībelē viņš ir minēts tikai četrās nodaļās, Bībeles lasītāji zina, ka viņš bija pravieša Jeremijas sekretārs un tuvs draugs. Viņi kopīgi pieredzēja pēdējos 18 trauksmainos Jūdejas valsts pastāvēšanas gadus un Jeruzalemes iznīcināšanu 607. gadā pirms mūsu ēras, kā arī vēlāko trimdu Ēģiptē.

Pirms kāda laika zinātnieku interesi par šo Bībelē minēto cilvēku ierosināja divi zīmoga nospiedumi mālā *, kuri tiek datēti ar 7. gadsimtu p.m.ē. un kuros ir lasāms ”Pieder rakstvedim Berekjahu [Baruha vārds ebreju valodā], Nerijahu dēlam”. Kas bija Baruhs? Kāda bija viņa izcelsme, izglītība un sabiedriskais stāvoklis? Par ko liecina tas, ka viņš nelokāmi atbalstīja Jeremiju? Ko mēs varam mācīties no Baruha? Noskaidrosim, ko atklāj Bībele un vēsturiskie avoti.

Izcelsme un sabiedriskais stāvoklis

Daudzi zinātnieki uzskata, ka Baruhs piederēja pie ievērojamas Jūdejas rakstvežu dzimtas. Viņi norāda uz vairākiem faktiem. Piemēram, Bībelē Baruhs ir nosaukts par ”rakstītāju”, un oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”rakstītājs”, var nozīmēt arī ”sekretārs” vai ”rakstvedis”. Bībelē ir arī pieminēts, ka Baruha brālis Seraja bija svarīgs ierēdnis ķēniņa Cedekijas galmā. (Jeremijas 36:32; 51:59.)

Arheologs Filips Kings par rakstvežiem Jeremijas laikā raksta: ”Rakstveži bija profesionāļu grupa, kam 7. gadsimta beigās un 6. gadsimta sākumā p.m.ē. bija ievērojams stāvoklis Jūdejas sabiedrībā. [..] Rakstveža tituls tika piešķirts augstiem ķēniņa ierēdņiem.”

Turklāt Jeremijas grāmatas 36. nodaļa, kas tālāk tiks apskatīta sīkāk, ļauj saprast, ka Baruham bija cieši kontakti ar ķēniņa padomniekiem un bija atļauts izmantot Gemarjas, augsta ķēniņa ierēdņa, darba telpu. Bībeles zinātnieks Džeimss Mūlenbergs izsakās: ”Baruhs ar pilnām tiesībām varēja uzturēties rakstveža darba telpā, jo viņš pats bija viens no ķēniņa ierēdņiem. Viņš atradās starp kolēģiem, kas bija sanākuši kopā svarīgā brīdī uz rakstu rituļa publisku nolasīšanu.”

Izdevumā Corpus of West Semitic Stamp Seals ir norādīts uz vēl vienu faktu, kas liecina par Baruha sabiedrisko stāvokli: ”Tā kā Berekjahu zīmoga nospiedums tika atrasts kopā ar daudzu citu augstu valsts ierēdņu zīmogiem, ir loģiski pieņemt, ka Baruhs/Berekjahu darbojās kā viens no valsts ierēdņiem.” Pieejamā informācija ļauj spriest, ka Baruhs un viņa brālis Seraja bija augsti valsts ierēdņi, kas atbalstīja pravieti Jeremiju dramatiskajos gados pirms Jeruzalemes iznīcināšanas.

Atbalsts Jeremijam

Visagrākās ziņas par Baruhu ir atrodamas Jeremijas grāmatas 36. nodaļā, kurā ir runa par Jojakīma ceturto valdīšanas gadu — aptuveni 625. gadu p.m.ē. Šajā laikā Jeremija jau 23 gadus bija bijis pravietis. (Jeremijas 25:1—3; 36:1, 4.)

 Dievs Jehova Jeremijam sacīja: ”Ņem rakstu rituli un raksti tanī visus tos vārdus, ko Es ar tevi esmu runājis par Israēlu, par Jūdu un par visām tautām no Josijas laika līdz šai dienai!” Par to, kas notika tālāk, Bībelē ir teikts: ”Tad Jeremija aicināja Baruhu, Nerijas dēlu; Baruhs tad arī rakstīja rakstu ritulī visus vārdus no Jeremijas mutes, ko tas Kungs tam bija teicis.” (Jeremijas 36:2—4.)

Kāpēc Jeremija ataicināja Baruhu? Jeremija viņam paskaidroja: ”Es esmu apcietināts un nevaru iet tā Kunga namā.” (Jeremijas 36:5.) Acīmredzot tāpēc, ka Jeremijas agrākie paziņojumi bija saniknojuši valsts ierēdņus, viņam bija liegta ieeja tempļa teritorijā, kur bija jātiek nolasītām Jehovas vēstīm. (Jeremijas 26:1—9.) Baruhs, bez šaubām, bija uzticams Jehovas kalpotājs un ”darīja tā, kā pravietis Jeremija bija viņam pavēlējis”. (Jeremijas 36:8.)

Lai pierakstītu brīdinājumus, ko Jeremija bija pasludinājis pēdējos 23 gados, bija nepieciešams laiks, turklāt Jeremija, iespējams, gaidīja piemērotu brīdi to nolasīšanai. Visbeidzot 624. gada novembrī vai decembrī Baruhs drosmīgi ”lasīja no rakstu rituļa Jeremijas vārdus tā Kunga namā Gemarjas, valsts rakstveža Šafana dēla, telpā, ..visai tautai skaļi priekšā”. (Jeremijas 36:8—10.)

Gemarjas dēls Mihaja par notikušo informēja savu tēvu un vairākus citus augstmaņus, un tie uzaicināja Baruhu nolasīt rakstu tīstokli vēl vienu reizi. Bībelē stāstīts: ”Kad tie dzirdēja visus šos vārdus, tie saskatījās izbijušies un sacīja Baruham: ”Mums jādara visi šie vārdi zināmi ķēniņam. [..] Ej un paslēpies, tu un Jeremija, neviens lai nezina, kur jūs esat!”” (Jeremijas 36:11—19.)

Kad ķēniņš Jojakīms dzirdēja vārdus, ko Jeremija bija licis Baruham uzrakstīt, viņš dusmās saplēsa rakstu tīstokli, iemeta to ugunī un pavēlēja saviem vīriem apcietināt Jeremiju un Baruhu. Bet abi vīrieši bija paslēpušies no ķēniņa, un, paklausīdami Jehovas pavēlei, viņi uzrakstīja vēl vienu tādu pašu rakstu tīstokli. (Jeremijas 36:21—32.)

Baruhs nenoliedzami apzinājās, cik bīstams ir viņa uzdevums. Viņš noteikti zināja par draudīgo situāciju, kādā pirms vairākiem gadiem savas kalpošanas dēļ bija nokļuvis Jeremija. Tāpat viņš, jādomā, bija dzirdējis par Ūriju, kas bija pravietojis ”ar tādiem pat vārdiem kā Jeremija” un ko ķēniņš Jojakīms bija nogalinājis. Tomēr Baruhs bija gatavs izmantot savu amata prasmi un sakarus ar valsts ierēdņiem, lai palīdzētu Jeremijam pildīt tā uzdevumu. (Jeremijas 26:1—9, 20—24.)

Nemeklē ”sev vēl ko lielu”

Laikā, kad Baruhs rakstīja pirmo rakstu tīstokli, viņš pieredzēja grūtu periodu. Viņš sūdzējās: ”Cik man grūti! Tas Kungs pievienojis manām sāpēm vēl bēdas. Noguris es esmu no savas nemitīgās vaidēšanas, un nekur es nevaru mieru atrast!” Kāpēc viņš tā jutās? (Jeremijas 45:1—3.)

Precīza atbilde nav zināma, bet varam iztēloties, kādā situācijā Baruhs atradās. Apkopodams brīdinājumus, ko Jehova 23 gadu laikā bija izteicis Izraēlas un Jūdejas iedzīvotājiem, Baruhs skaidri saprata, cik ļoti tauta bija atkritusi no Jehovas. Baruhu droši vien bija satriecis arī Jehovas lēmums izpostīt Jeruzalemi un Jūdeju un izraidīt tautu 70 gadus ilgā trimdā uz Babilonu — šo lēmumu Jehova atklāja tajā pašā gadā, kad Baruhs rakstīja pirmo rakstu tīstokli, un tas, iespējams, bija iekļauts šajā tīstoklī. (Jeremijas 25:1—11.) Turklāt Baruhs varēja zaudēt savu stāvokli un amatu tāpēc, ka cieši atbalstīja Jeremiju.

Jehova pats palīdzēja Baruham un mudināja atcerēties par gaidāmo spriedumu: ”Ko Es pats esmu cēlis, to Es atkal noplēšu, un ko dēstījis, to Es atkal izrauju ārā. Tā klāsies visai šai zemei.” Jehova viņam lika pie sirds: ”Un tad tu meklē sev vēl ko lielu? Nemeklē!” (Jeremijas 45:4, 5.)

 Jehova konkrēti neminēja, ko lielu Baruhs sev bija meklējis, bet pravieša sekretārs pats noteikti saprata, par ko Jehova runāja, — tās varēja būt kādas savtīgas vēlmes, tiekšanās pēc ievērības vai materiālās labklājības. Jehova viņam ieteica domāt reālistiski un paturēt prātā, kas drīzumā gaidāms: ”Apdomā, Es sūtu postu pār visu miesu.., bet tev Es ļaušu saglabāt savu dzīvību visur, kurp vien tu dosies!” Jehova apsolīja, ka pats dārgākais, kas Baruham bija, — viņa dzīvība — tiks saglabāta, lai kurp viņš dotos. (Jeremijas 45:5.)

Pēc šiem notikumiem, kas aprakstīti Jeremijas grāmatas 36. un 45. nodaļā un kas risinājās 625. un 624. gadā, par Baruhu Bībelē nekas nav stāstīts, līdz viņš atkal tiek pieminēts saistībā ar notikumiem, kas risinājās dažus mēnešus pirms tam, kad babilonieši 607. gadā izpostīja Jeruzalemi un Jūdeju. Kas tie bija par notikumiem?

Baruhs joprojām atbalsta Jeremiju

Baruhs no jauna parādās Bībeles aprakstā, kur stāstīts par laiku, kad babilonieši ir aplenkuši Jeruzalemi. Jeremija atradās apcietinājumā ”ķēniņa pils sardzes pagalmā”, kad Jehova viņam lika nopirkt no brālēna tīrumu Anatotā par zīmi tam, ka Jūdeja pieredzēs atjaunošanu. Baruhs tika ataicināts palīgā nokārtot šī darījuma juridisko pusi. (Jeremijas 32:1, 2, 6, 7.)

Jeremija pastāstīja: ”Es uzrakstīju pirkšanas līgumu, to apzīmogoju un liku lieciniekiem parakstīt un iesvēru naudu ar svariem. Es ņēmu apzīmogoto pirkšanas līgumu.. un arī apzīmogoto norakstu [”neaizzieģelēto norakstu”, LB-1882] un nodevu līgumu Baruham.” Tad Jeremija lika Baruham ievietot šos dokumentus māla traukā un to cieši noslēgt dokumentu ilgstošai uzglabāšanai. Kaut arī Bībelē teikts, ka līgumu uzrakstīja Jeremija, pēc dažu speciālistu domām, patiesībā  viņš nodiktēja līguma tekstu Baruham, mācītam rakstvedim. (Jeremijas 32:10—14; 36:4, 17, 18; 45:1.)

Baruhs un Jeremija ievēroja tā laika juridiskās prasības. Piemēram, tolaik bija pieņemts izgatavot divus līguma eksemplārus. Grāmatā Corpus of West Semitic Stamp Seals sacīts: ”Pirmo dokumentu sauca par apzīmogoto līgumu, jo tas tika saritināts un apzīmogots; tas bija līguma oriģināls.. Otrais, neaizzīmogotais dokuments, bija apzīmogotā līguma noraksts, ko izmantoja, ja radās vajadzība ieskatīties līgumā. Tātad bija divi dokumenti — oriģināls un noraksts —, kas bija rakstīti uz divām atsevišķām papirusa loksnēm.” Arheoloģiskie atradumi apstiprina, ka dokumentus mēdza glabāt māla traukos.

Galu galā babilonieši iekaroja Jeruzalemi, to nodedzināja un visus iedzīvotājus, izņemot daļu nabadzīgo ļaužu, aizveda trimdā. Nebukadnecars par pārvaldnieku iecēla Gedalju, kas pēc diviem mēnešiem tika nogalināts. Atlikušie jūdi, pretēji Jeremijas padomam, ko viņš bija saņēmis no Jehovas, izdomāja doties uz Ēģipti, un šo notikumu sakarā atkal tiek pieminēts Baruhs. (Jeremijas 39:2, 8; 40:5; 41:1, 2; 42:13—17.)

Jūdu vadoņi Jeremijam teica: ”Tu runā melus: tas Kungs, mūsu Dievs, tevi nav sūtījis un nav licis sludināt: Jums nebūs iet uz Ēģipti, lai tur dzīvotu svešumā! Bet Baruhs, Nerijas dēls, tevi sakūdījis pret mums, — mūs nodot kaldēju rokās, lai tie mūs nokauj vai aizved trimdā uz Bābeli!” (Jeremijas 43:2, 3.) Kā var spriest pēc šīs apsūdzības, jūdu vadoņi uzskatīja, ka Baruham ir liela ietekme uz Jeremiju. Iespējams, viņi uzskatīja, ka, ņemot vērā Baruha stāvokli un ilgo draudzību ar Jeremiju, viņš nebija vienkārši pravieša sekretārs. Lai ko arī jūdu vadoņi domāja, padoms nedoties uz Ēģipti tiešām nāca no Jehovas.

Par spīti Jehovas brīdinājumiem, jūdi devās prom un paņēma sev līdzi ”pravieti Jeremiju un Baruhu, Nerijas dēlu”. Jeremija rakstīja: ”[Viņi] devās uz Ēģipti, jo tie nepaklausīja tā Kunga balsij, un nometās Tahpanhesā.” Šī pilsēta atradās pie pašas robežas ar Sinaja pussalu, Nīlas deltas austrumos. Tā ir pēdējā reize, kad Bībelē ir pieminēts Baruhs. (Jeremijas 43:5—7.)

Ko mēs varam mācīties no Baruha?

No Baruha mēs varam mācīties daudz ko vērtīgu. Viņš bija gatavs kalpošanā Jehovam izmantot savu amata prasmi un sakarus, lai arī kādas tam būtu sekas. Mūsdienās daudzi Jehovas liecinieki — gan vīrieši, gan sievietes — ar tādu pašu gatavību izmanto savas spējas, lai kalpotu Bētelē, piedalītos celtniecībā un citos darbos. Vai arī mēs izmantojam iespējas parādīt līdzīgu gatavību?

Kad Baruham tika atgādināts, ka Jūdejas valsts pastāvēšanas pēdējās dienas nav īstais laiks meklēt sev ko lielu, viņš paklausīja šiem vārdiem un saglabāja savu dzīvību. Arī mums ir gudri attiecināt šo padomu uz sevi, jo mēs dzīvojam tagadējās sistēmas pēdējās dienās. Jehova mums apsola to pašu, ko viņš apsolīja Baruham, — dzīvību. Vai mēs ņemam vērā Jehovas atgādinājumus, kā to darīja Baruhs?

Ir vēl kāda praktiska doma, ko mēs varam smelties no stāstījuma par Baruhu. Baruhs palīdzēja Jeremijam un viņa brālēnam ievērot visas nepieciešamās juridiskās prasības, kas bija saistītas ar viņu darījumu, kaut arī tas tika slēgts starp radiniekiem. Šis gadījums ir kā paraugs kristiešiem, kas kārto darījumus ar saviem garīgajiem brāļiem un māsām. Darījumu noslēgšana rakstveidā ir praktiska, saskaņā ar Bībeli un liecina par mīlestību pret citiem.

Kaut arī Bībelē Baruhs ir pieminēts tikai pāris reižu, visiem kristiešiem mūsdienās ir noderīgi domāt par viņa piemēru. Vai mēs sekojam Jeremijas uzticamā sekretāra priekšzīmei?

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 16. lpp.]

Baruha zīmoga nospiedums mālā

[Norāde par autortiesībām]

Zīmoga nospiedums: Courtesy of Israel Museum, Jerusalem