Spirdzinošās rasas lāses ”Brīnišķīgajā salā”

GANDRĪZ ikvienu, kas ierodas Taivānā, sajūsmina salas bagātīgā un krāšņā augu valsts. Laukus iekrāso maigi zaļie rīsa stādi, kas ap ražas laiku kļūst zeltaini. Kalnu nogāzes klāj biezi meži. Atšķirībā no ļaužu pārpilnajām pilsētām, zaļojošie lauki un kalni dāvā spirgtumu. Tieši krāšņās dabas dēļ pirmie rietumnieki, kas ieraudzīja šo salu, nosauca to par Ilha Formosa jeb ”Brīnišķīgo salu”.

Taivāna nav liela sala — garumā tā sasniedz ap 390 kilometru, bet platākajā vietā tā ir aptuveni 140 kilometru plata. Lielāko daļu salas aizņem augsti kalni. Piemēram, Taivānas augstākais kalns Juišans ir augstāks par Fudzi Japānā un Kuka kalnu Jaunzēlandē. Vairākums Taivānas iedzīvotāju, kuru skaits jau ir pārsniedzis 22 miljonus, dzīvo piekrastes līdzenumos.

Aktīva garīgā darbība

Taivānā ir vērojama ne tikai bagāta augu valsts, bet arī aktīva garīgā darbība. Par to liecina dedzība, ar kādu visdažādākā vecuma cilvēki, kas ir iepazinuši patieso Dievu, Jehovu, kalpo viņam. Ir patiešām iespaidīgi, cik strauji aug to cilvēku skaits, kuri dedzīgi cenšas palīdzēt citiem uzzināt par Jehovu un viņa nodomiem.

Augot sludinātāju skaitam, pirms kāda laika radās nepieciešamība paplašināt Jehovas liecinieku filiāles telpas. 1990. gada decembrī tika nopirkts zemes gabals jaunu ēku būvei. Tolaik Valstības sludinātāju skaits Taivānā bija sasniedzis jau 1777, un filiāles telpas, kuras atradās Taibejā un no kurām tika vadīta Jehovas liecinieku darbība šajā valstī, bija kļuvušas par šauru. Pēc vairāku gadu cītīga darba, kurā piedalījās gan starptautiskās celtniecības programmas strādnieki, gan vietējie Jehovas liecinieki, 1994. gada augustā Sinvu bija gatavas jaunas, skaistas ēkas. Ap to laiku Taivānā labo vēsti sludināja jau 2515 cilvēki. Tagad, pēc vairāk nekā desmit gadiem, šis  skaits ir pieaudzis vairāk nekā divas reizes un sludinātāju skaits ir pārsniedzis 5500, turklāt katru mēnesi aptuveni ceturtā daļa šo kristiešu sludina pilnu slodzi. Lielu darbu paveic jauni cilvēki, kas līdzinās spirdzinošām rasas lāsēm. (Psalms 110:3.)

Bērni slavē Jehovu

Starp dedzīgajiem labās vēsts sludinātājiem ir daudz tādu, kas vēl mācās skolas pirmajās klasēs. Kādā pilsētā Taivānas ziemeļos kāds laulāts pāris pirmo reizi apmeklēja teokrātiskās kalpošanas skolu, kur Jehovas liecinieki apgūst prasmi mācīt Bībeli. Šis pāris bija pārsteigts, kad uz skatuves uzkāpa Veidzjuņs, mazs zēns, kas nolasīja Bībeles fragmentu prasmīgāk, nekā to spētu daudzi pieaugušie. Nākamajās reizēs, kad viņi apmeklēja sapulces, viņus dziļi iespaidoja tas, ka pat pirmsskolas vecuma bērni sniedza pārdomātas atbildes uz jautājumiem, kas tika uzdoti klausītājiem. Tāpat viņi atzinīgi izteicās par bērnu labo uzvedību Valstības zālē.

Kāpēc gan valstī, kur dominē budisms un daoisms, šie bērni labprāt apgūst Bībeles zināšanas? Viņi to dara tāpēc, ka aug saskanīgās kristīgās ģimenēs, kurās vecāki ievēro Bībeles principus un par galveno uzskata attiecības ar Jehovu. Veidzjuņa vecāki cenšas, lai ģimenes Bībeles nodarbības un kristīgā kalpošana bērniem sagādātu prieku, tāpēc mazā zēna vecākais brālis un māsa jau ir kļuvuši par kristītiem Jehovas lieciniekiem. Nesen, kad Veidzjuņs izteica vēlēšanos kļūt par sludinātāju, viņa māte pastāstīja, ka tajā mēnesī zēns jau bija izplatījis vairāk žurnālu nekā visi pārējie ģimenes locekļi kopā. Nav grūti pamanīt, ka sarunas par patiesību, iespēja atbildēt sapulcēs un dalīties ar citiem uzzinātajā zēnam sagādā patiesu prieku.

Garīgi noskaņoti pusaudži

Kas notiek ar garīgi noskaņotiem bērniem, kad viņi aug lielāki? Vairākumam no viņiem mīlestība pret Jehovu un vēlēšanās kalpot viņam saglabājas tikpat stipra kā agrāk. Viens no šādiem piemēriem ir Huipina, kas mācās skolā. Reiz viens no skolotājiem pieminēja, ka kādas reliģijas piekritēji atsakās no asins pārliešanas, bet viņš nezināja, kas tā ir par reliģiju. Pēc nodarbības jaunā kristiete pateica savam skolotājam, ka tie, kas nepiekrīt asins pārliešanai, ir Jehovas liecinieki, un paskaidroja, kāpēc viņiem ir šāda nostāja.

Kāda cita skolotāja rādīja klasei videofilmu par seksuāli transmisīvām slimībām. Filmā bija pieminēts Pirmās vēstules korintiešiem 6. nodaļas 9. pants, taču skolotāja apgalvoja, ka Bībelē homoseksuālisms nav nosodīts. Huipina atkal izmantoja iespēju paskaidrot, kāds ir Dieva viedoklis.

Kad Huipinas klasesbiedrenei Šusjai bija jāgatavo referāts par vardarbību ģimenē, Huipina tai iedeva žurnāla Atmostieties! 2001. gada 8. novembra numuru par tēmu ”Vardarbība ģimenē. Kur rast palīdzību?” un paskaidroja, ka žurnālā ir atrodama uz Bībeli balstīta informācija. Galu galā Šusja kļuva par nekristītu sludinātāju. Tagad viņas abas ar Huipinu stāsta citiem labo vēsti.

Daudziem kristiešiem, kas mācās skolā, ir jāpieredz grūtības, tāpēc ka viņi ir pazīstami ar to, ka dzīvo pēc Bībeles principiem. Īpaši bieži tā notiek nelielās lauku pilsētiņās. Viens no jauniešiem, kam savas ticības un sludināšanas dēļ bija jāpacieš vienaudžu izsmiekls, ir Džihao. Viņš stāsta: ”Kad es gāju sludināt, es paniski baidījos sastapt kādu no klasesbiedriem. Bija gadījumi, kad vesels bars klasesbiedru ņirgājās par mani.” Kādu dienu skolotājs uzdeva Džihao sagatavot runu un pastāstīt klasei par savu reliģiju. Džihao atceras: ”Es izlēmu sākt savu uzstāšanos ar Pirmās Mozus grāmatas 1. nodaļu un tad apspriest jautājumus:  kas radījis zemi un visu uz tās? Kā cēlušies cilvēki? Tiklīdz es biju sācis lasīt fragmentu no Bībeles, daži sāka par mani smieties, sacīdami, ka es esmu māņticīgs. Tomēr es pateicu savu runu līdz galam. Pēc tam man radās iespējas personiski parunāt ar dažiem klasesbiedriem par Jehovas liecinieku darbību un uzskatiem. Tagad, kad viņi redz mani sludinām, viņi vairs nesmejas par mani!”

Džihao vēl stāsta: ”Tā kā mani vecāki ir Jehovas liecinieki, mēs katru rītu apspriežam attiecīgās dienas Bībeles pantu. Tāpat mēs kopīgi pētām Bībeli un regulāri apmeklējam kristiešu sapulces. Tas man palīdz tajās reizēs, kad mani vēl joprojām kāds izsmej par to, ka dalos brīnišķīgajās Bībeles patiesībās ar citiem.”

Tinmei mācās meiteņu arodskolā. Reiz dažas klasesbiedrenes viņu uzaicināja doties izbraukumā kopā ar puišiem no zēnu skolas. Tinmei saprata, ka šāda sabiedrība morālā ziņā varētu būt kaitīga, tāpēc atteicās doties līdzi. Taču viņa arī turpmāk saņēma līdzīgus uzaicinājumus, kaut arī viņa bija paskaidrojusi klasesbiedrenēm savu nostāju, izmantojot materiālu no grāmatas Jauniešu jautājumi — praktiskas atbildes *. Meitenes izsmēja Tinmei, sacīdamas, ka viņa ir atpalikusi no dzīves. Tomēr drīz vien kāds gadījums apliecināja, cik gudri ir vadīties pēc Bībeles principiem. Vienai no meitenēm bija iestājusies grūtniecība, un viņa izdarīja abortu. Tinmei saka: ”Klausīdama Jehovam, es varu saglabāt tīru sirdsapziņu. Tas savukārt man dod iekšēju prieku un gandarījumu.”

Neapstāties grūtību priekšā

Viena no Tinmei tuvākajām draudzenēm ir Žuiveņa. Mazotnē Žuiveņai šķita, ka apmeklēt kristiešu sapulces un sludināt ir garlaicīgi un nogurdinoši. Tomēr, kad viņa saskatīja, cik ļoti atšķiras patiesā mīlestība, kāda valda starp draudzes locekļiem, no virspusējās draudzības klasesbiedreņu starpā, viņa saprata, ka viņai kaut kas savā dzīvē ir jāmaina. Žuiveņa sāka sludināt savām skolas biedrenēm un drīz vien vēl skaidrāk saprata, kas viņai jādara. Viņa kļuva par palīgpionieri un sludināja vairāk nekā 50 stundas mēnesī. Vēl pēc laika viņa sāka kalpot par pastāvīgo pionieri, kas nozīmē, ka  viņa katru mēnesi pavada kalpošanā vairāk nekā 70 stundas. Žuiveņa saka: ”Man trūkst vārdu, lai izteiktu savu pateicību Jehovam. Viņš nekad neatmeta man ar roku. Pat tad, kad es ar savu rīcību viņu apbēdināju, viņš nepārstāja mani mīlēt. Arī mamma un draudzes locekļi izturējās pret mani ar tādu pašu mīlestību. Tagad, kad es vadu piecas Bībeles nodarbības, es esmu aizņemta darbā, kas dod vislielāko gandarījumu.”

Kādā lauku vidusskolā diviem zēniem, kas bija Jehovas liecinieki, uzdeva pārstāvēt skolu tautas deju konkursā. Kad viņi bija vairāk uzzinājuši par šo konkursu un tā rīkošanas apstākļiem, viņi saprata, ka nevar ar tīru sirdsapziņu tajā piedalīties. Zēni centās skolotājiem paskaidrot savu nostāju un lūdza atbrīvot viņus no dalības konkursā, taču viņu lūgums tika noraidīts. Skolotāji zēniem sacīja, ka viņiem jāpilda uzticētais pienākums. Nevēlēdamies atkāpties no savas kristīgās pārliecības, abi jaunie Jehovas liecinieki apmeklēja izglītības nodaļas interneta vietni un nosūtīja izglītības nodaļai vēstuli, kurā pastāstīja par radušos situāciju. Kaut arī abi jaunieši nesaņēma personisku atbildi, skola pēc neilga laika saņēma norādījumu nespiest nevienu piedalīties šādos konkursos. Cik gan zēni bija priecīgi, apzinoties, ka Bībeles zināšanas, ko viņi bija apguvuši, bija ne tikai ietekmējušas viņu sirdsapziņu, bet arī devušas spēku turēties pie tā, kas ir pareizs!

Pat tie, kam ir kādi fiziski ierobežojumi, ar lielu prieku stāsta citiem par Bībelē atklāto cerību. Miņjui jau kopš dzimšanas ir paralizēta. Viņa neko nevar darīt ar rokām, tāpēc, lai atrastu Bībelē pantus, ko vēlas nolasīt, viņa pāršķir Bībeles lapas ar mēli. Kad Miņjui uzstājas Valstības zālē ar teokrātiskās skolas uzdevumiem, viņa guļ uz zemas kušetes, bet viņas palīdze, sēdēdama līdzās uz maza ķeblīša, tur mikrofonu. Ir aizkustinoši redzēt, cik daudz pūļu Miņjui iegulda, lai sagatavotu savus uzdevumus.

Kad Miņjui vēlējās kļūt par Valstības sludinātāju, vairākas māsas no viņas draudzes iemācījās sludināt pa telefonu, lai varētu viņai palīdzēt. Telefona numurus Miņjui uzspiež ar mēli, bet māsas veic pierakstus. Viņai šis sludināšanas veids tik ļoti patīk, ka viņa ir kļuvusi par palīgpionieri un 50 līdz 60 stundas mēnesī runā ar citiem par Dieva Valstību. Viņa ir sazvanījusi cilvēkus, kas ir gatavi saņemt bībelisko literatūru un piekrīt, ka viņiem zvana atkārtoti. Miņjui tagad māca Bībeli trim cilvēkiem, ar kuriem ir iepazinusies šādā veidā.

Līdzīgi spirdzinošām rasas lāsēm, jaunieši, kas aktīvi kalpo 78 Jehovas liecinieku draudzēs Taivānā, nes dzīvinošo labo vēsti par Valstību daudziem miljoniem cilvēku, kas dzīvo uz šīs nelielās salas. Viņu labprātīgā nostāja ir spilgts apliecinājums tam, ka visā pasaulē piepildās Bībeles pravietojums: ”Tava tauta būs labprātīga tava kara gājiena dienā. Tavi jaunekļi nāks pie tevis svētā glītumā kā rasa no rīta blāzmas klēpja.” (Psalms 110:3.) Dedzīgie jaunieši ir īsts uzmundrinājuma avots saviem pieredzējušajiem ticības biedriem, un, pats galvenais, par viņiem priecājas viņu debesu Tēvs — Dievs Jehova! (Salamana Pamācības 27:11.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 10. lpp.]

NEPIECIEŠAMAS VALSTĪBAS ZĀLES

Augot sludinātāju skaitam, par nopietnu problēmu ir kļuvis Valstības zāļu trūkums. Izņemot atsevišķus lauku apgabalus, Taivānā tikpat kā nav iespējams atrast zemes gabalus, kur varētu celt Valstības zāles. Turklāt zeme ir ārkārtīgi dārga un apbūves noteikumi ir ļoti stingri. Lielākajās pilsētās vienīgā iespēja ir iegādāties biroju telpas un pārveidot tās par Valstības zālēm. Tomēr daudzos birojos ir ļoti zemi griesti, ēkas apsaimniekošanas maksa ir ārkārtīgi augsta vai ieeja tajā ir ierobežota. Šo un citu iemeslu dēļ daudzas biroju ēkas nav piemērotas Valstības zālēm.

Par spīti šīm grūtībām, Taivānā pēdējos gados ir tapušas vairākas jaunas Valstības zāles, un Jehovas liecinieki turpina cītīgi meklēt piemērotas telpas vai zemes gabalus. Viņi arī labprāt ziedo naudas līdzekļus Valstības zāļu būvei un apgūst nepieciešamās celtniecības iemaņas.