KĀDS vīrietis, kas ar vilcienu devās uz Ņujorku, vilciena vagonā uz grīdas ieraudzīja kādu brošūru. ”Cilvēka dvēsele ir mirstīga,” tajā bija teikts. Ieintriģēts šis vīrietis, kas bija garīdznieks, iegrima lasīšanā. Viņš bija pārsteigts, jo nekad agrāk nebija apšaubījis mācību par dvēseles nemirstību. Tobrīd viņam neizdevās noskaidrot, kas ir brošūras autors, bet tajā lasāmie argumenti bija balstīti uz Bībeli un šķita loģiski. Viņš saprata, ka to ir vērts dziļāk izpētīt.

Garīdznieka vārds bija Džordžs Storss. Minētais gadījums notika 1837. gadā, kad Čārlzs Darvins savā piezīmju grāmatiņā fiksēja pirmās atziņas, kas vēlāk kļuva par pamatu evolūcijas teorijai. Tajā laikā sabiedrība vēl bija reliģioza un lielākā daļa cilvēku ticēja Dievam. Daudzi lasīja Bībeli un uzskatīja to par autoritāti.

Vēlāk Dž. Storss noskaidroja, ka brošūras autors ir Henrijs Grū, kas dzīvoja Filadelfijā (Pensilvānijas štats, ASV). H. Grū cieši turējās pie principa, ka ”Raksti.. paši sevi izskaidro vislabāk”. H. Grū un viņa domubiedri pētīja Bībeli ar mērķi saskaņot savu dzīvi ar tās padomiem. Savos pētījumos viņi bija atklājuši vairākas vērtīgas Bībeles patiesības.

H. Grū darba ierosināts, Dž. Storss rūpīgi iedziļinājās Svētajos Rakstos, lai noskaidrotu, kas tajos teikts par dvēseli, un apsprieda šo jautājumu ar dažiem saviem kolēģiem garīdzniekiem. Pēc piecu gadu ilgām nopietnām studijām Dž. Storss nolēma darīt plaši zināmu Bībeles patiesību, par ko bija pārliecinājies. Iesākumam viņš uzrakstīja sprediķi, ko nolasīja kādā 1842. gada svētdienā. Tomēr, lai kārtīgi iztirzātu šo jautājumu, viņš uzskatīja par nepieciešamu sagatavot vēl vairākus sprediķus. Kopumā tapa seši sprediķi par to, ka cilvēka dvēsele ir mirstīga, un Dž. Storss tos izdeva krājumā Six Sermons (Seši sprediķi). Storss salīdzināja dažādas Svēto Rakstu vietas, lai atklātu vērtīgo patiesību, ko bija aizsegušas kristīgo baznīcu mācības, kuras ceļ neslavu Dievam.

Bībelē var lasīt, ka Jēzus sekotāji, kas ir svaidīti ar svēto garu, par savu uzticību kā balvu saņem nemirstību. (1. Korintiešiem 15:50—56.) Ja jau nemirstība ir balva, ko saņem uzticīgie kristieši, tad ļauno cilvēku dvēseles nevar būt nemirstīgas, sprieda Dž. Storss. Lai iegūtu skaidrību, viņš nenodevās minējumiem, bet iedziļinājās Bībelē. Viņš pievērsa uzmanību vārdiem no Mateja 10:28, kur ir teikts: ”Bīstieties.. no tā, kas  miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.” Tātad dvēseli var iznīcināt. Viņš apsvēra arī Ecēhiēla 18:4 sacīto: ”Kura dvēsele grēko, tai jāmirst.” Ņemot vērā visu Bībeli kopumā, patiesība bija acīmredzama. ”Ja mans viedoklis šajā jautājumā ir pareizs, tad daudzas Rakstu vietas, kuras, turoties pie vispārpieņemtā uzskata, nav saprotamas, uzreiz kļūst skaidras, pilnas jēgas un spēka,” rakstīja Dž. Storss.

Bet kā tādā gadījumā lai saprot Jūdas vēstules 7. pantu? Tas skan šādi: ”Tā Sodoma, Gomora un apkārtējās pilsētas, kuras šiem līdzīgi padevās netiklībai un nomaldījās pretdabīgās miesas kārībās, ir noliktas par atbaidošu piemēru mūžīga uguns soda izciešanai.” Kāds varētu secināt, ka Sodomā un Gomorā iznīcināto cilvēku dvēseles izcieš mūžīgas mokas ugunī. ”Salīdzināsim šo Rakstu vietu ar citām,” rakstīja Dž. Storss. Pēc tam viņš citēja 2. Pētera 2:5, 6: ”Viņš arī nesaudzēja seno pasauli, bet sūtīdams plūdus bezdievīgajai pasaulei, izglāba tikai taisnības sludinātāju Nou.. Tāpat viņš nosodīja Sodomas un Gomoras pilsētas, pārvērzdams tās pelnos un iznīcinādams, atstājot tā biedinošu piemēru visiem, kas grib grēkot.” Sodoma un Gomora tika pārvērstas pelnos, iznīcinātas uz mūžīgiem laikiem kopā ar to iedzīvotājiem.

”Pētera vēstule paskaidro Jūdas vēstulē teikto,” rakstīja Dž. Storss. ”Abas kopā tās skaidri atklāj, kā pret grēciniekiem ir izpaudusies Dieva nelabvēlība. [..] Senajai pasaulei, kā arī Sodomai un Gomorai izpildītais sods ir pastāvīgs, mūžīgs brīdinājums jeb ”piemērs” visiem cilvēkiem līdz pasaules galam.” Tātad Jūda gribēja norādīt, ka ugunij, kas iznīcināja Sodomu un Gomoru, ir mūžīgas sekas; viņa vārdi nekādā ziņā nemaina faktu, ka dvēsele ir mirstīga.

Dž. Storss neizraudzījās tikai tās Bībeles vietas, kas pamatoja viņa viedokli, citas atstājot bez ievērības. Viņš ņēma vērā katra panta kontekstu, kā arī to, kas kopumā ir atklāts Bībelē. Ja kāds pants šķita pretrunā ar citiem, Dž. Storss pētīja pārējās Bībeles daļas, lai atrastu loģisku izskaidrojumu.

Džordža Storsa domubiedru lokam pievienojās kāds jauns cilvēks, vārdā Čārlzs Teizs Rasels, kas organizēja Bībeles pētīšanas grupu Pitsburgā (Pensilvānijas štats). 1876. gadā žurnālā Bible Examiner, kura redaktors bija Dž. Storss, tika publicēts viens no pirmajiem Rasela rakstiem par bībelisku tēmu. Č. Rasels atzina, ka viņš ir daudz guvis no agrākajiem Bībeles pētniekiem. Vēlāk, būdams Zion’s Watch Tower redaktors, viņš pateicās par palīdzību, ko gan mutiski, gan rakstveidā bija saņēmis no Dž. Storsa.

Astoņpadsmit gadu vecumā Č. Rasels bija izveidojis Bībeles studēšanas grupu un ieviesis metodi, pēc kuras pētīt Bībeli. Vēlākais Č. Rasela biedrs un Bībeles pētnieks A. Makmilans par šo metodi rakstīja: ”Kāds uzdeva jautājumu, un viņi to apsprieda. Viņi apskatīja visus Bībeles pantus, kas ar to bija saistīti, un tad, kad viņi bija atraduši saskaņu starp šiem pantiem, viņi izdarīja secinājumu un to pierakstīja.”

Č. Rasels bija pārliecināts, ka Bībelē, ja to apskata visu kopumā, ir jāatklājas iekšēji saskanīgai un harmoniskai vēstij, kas ir saskaņā ar tās dievišķā Autora būtību. Vienmēr, kad kāds Bībeles fragments šķita grūti saprotams, Č. Rasels uzskatīja, ka tā izskaidrojums jāmeklē pārējā Bībelē.

Ne Rasels, ne Storss, ne Grū nebija pirmie, kas Bībeles skaidrojumu meklēja pašā  Bībelē. Šo metodi izmantoja jau pats kristietības dibinātājs Jēzus Kristus. Lai paskaidrotu, ko nozīmē kāds pants, viņš mēdza atsaukties uz dažādām Svēto Rakstu vietām. Piemēram, kad farizeji nosodīja Jēzus mācekļus par to, ka tie plūc vārpas sabatā, Jēzus paskaidroja, ko nozīmē ievērot likumu par sabatu, atsaukdamies uz gadījumu, kas lasāms 1. Samuēla 21:6. Reliģiskie vadītāji zināja par šo gadījumu, kad Dāvids un viņa vīri bija ēduši skatāmās maizes. Jēzus pieminēja bauslības likumu par to, ka tikai priesteri, Ārona pēcnācēji, drīkst ēst skatāmās maizes. (2. Mozus 29:32, 33; 3. Mozus 24:9.) Un tomēr Dāvidam tika atļauts tās ēst. Beigās Jēzus minēja pārliecinošu citātu no Hozejas grāmatas: ”Kad jūs būtu sapratuši, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris, tad jūs nebūtu šos nevainīgos nosodījuši.” (Mateja 12:1—8.) Jēzus parādīja brīnišķīgu piemēru, kā salīdzināt vienu Rakstu vietu ar citām, lai nonāktu līdz precīzai sapratnei.

Jēzus sekotāji rīkojās līdzīgi un, skaidrodami kādu pantu, atsaucās uz citiem pantiem. Kad apustulis Pāvils mācīja Tesalonikas iedzīvotājus, viņš ”pārrunāja ar viņiem vietas no Rakstiem, atklādams un pierādīdams, ka Kristum tiešām bija jācieš un jāpieceļas no miroņiem”. (Apustuļu darbi 17:2, 3, EAD.) Arī savās vēstulēs, ko Pāvils, Dieva iedvesmots, sarakstīja, viņš ļauj, lai Svētie Raksti paši sevi izskaidro. Pierādīdams, ka bauslība bija ”nākamo labumu ēna”, Vēstulē ebrejiem Pāvils citē vienu pantu pēc otra. (Ebrejiem 10:1—18.)

Tātad 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā godprātīgi Bībeles pētnieki tikai atdzīvināja senu metodi. Turpinot tradīciju, žurnālā Sargtornis tiek izmantoti panti no dažādām Bībeles vietām. (2. Tesaloniķiešiem 2:15.) Šo metodi Jehovas liecinieki parasti lieto, analizējot kādu Bībeles vietu.

Kā mēs, lasīdami Bībeli, varam sekot Jēzus un viņa uzticīgo sekotāju piemēram? Vispirmām kārtām mums būtu jāņem vērā konteksts. Lai redzētu, kā konteksts palīdz saprast teksta jēgu, varam pievērst uzmanību Jēzus vārdiem, kas lasāmi Mateja 16:28: ”Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekāms tie neredzēs Cilvēka Dēlu nākam savā valstībā.” Daži uzskata, ka šie vārdi nepiepildījās, jo visi Jēzus mācekļi, kas tobrīd bija klāt, nomira pirms tam, kad debesīs tika nodibināta Dieva Valstība. Bībeles komentārā The Interpreter’s Bible par šo pantu pat ir teikts šādi: ”Paredzējums nepiepildījās, un vēlāk kristieši uzskatīja par nepieciešamu skaidrot, ka tā ir bijusi metafora.”

Jēzus vārdu konteksts, kā arī Marka un Lūkas paralēlie vēstījumi palīdz mums saprast, ko īsti nozīmē šie vārdi. Atstāstījis Jēzus sacīto, Matejs uzreiz turpina: ”Pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu. Un tika apskaidrots viņu priekšā.” (Mateja 17:1, 2.) Arī Marks un Lūka, pieminējuši Jēzus vārdus par Valstību, turpina ar stāstījumu par Jēzus apskaidrošanu. (Marka 9:1—8; Lūkas 9:27—36.) Šajā Jēzus godības parādībā, kas norisinājās trīs apustuļu acu priekšā, viņš bija redzams nākam Valstības varā. Pētera vēstulē ir rodams apstiprinājums šādai sapratnei, jo saistībā ar šo parādību, kuras aculiecinieks viņš bija, Pēteris runā par ”Jēzus Kristus spēku un atnākšanu”. (2. Pētera 1:16—18.)

Bet ja nu mēs nevaram saprast kādu Bībeles vietu arī pēc tam, kad esam pārdomājuši kontekstu? Mēs varam salīdzināt šo  vietu ar citiem Bībeles pantiem, paturot prātā to, kas kopumā ir atklāts Bībelē. Šinī ziņā mums lieliski var noderēt Svēto Rakstu Jaunās pasaules tulkojums, kas tagad pilnībā vai daļēji ir pieejams 57 valodās. * Daudzos šī tulkojuma izdevumos katras lappuses centrālajā slejā ir atrodamas norādes uz pantiem. Jaunās pasaules tulkojuma izdevumā New World Translation of the Holy Scriptures—With References ir ievietots vairāk nekā 125 tūkstoši šādu norāžu. Šī izdevuma ievadā ir teikts: ”Rūpīgi salīdzinot norādītos pantus un izpētot zemsvītras piezīmes, kļūs skaidri redzama 66 Bībeles grāmatu savstarpējā saskaņa, kas pierāda, ka tās kopā veido vienu grāmatu, kuru ir iedvesmojis Dievs.”

Kā Bībeles pantu norādes mums var palīdzēt labāk saprast kādu Bībeles fragmentu? Apskatīsim kādu epizodi no Ābrāma jeb Ābrahāma dzīves. 1. Mozus 11:31 ir teikts: ”Tera ņēma savu dēlu Ābrāmu un dēla dēlu Latu.., un savu vedeklu Sāru.., un lika tiem iziet no Kaldeju Ūras un iet uz Kānaāna zemi. Un tie nonāca līdz Hāranai un apmetās tur.” Kurš vadīja Ābrāma un viņa ģimenes iziešanu no Ūras? Izlasot iepriekšminēto pantu, varētu secināt, ka tas bija Ābrāma tēvs Tera. Jaunās pasaules tulkojumā šim pantam ir pievienotas 11 norādes uz citiem pantiem. Pēdējā no tām ir Apustuļu darbi 7:2, un tur mēs lasām Stefana vārdus pirmā gadsimta jūdiem: ”Dievs savā godībā parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš bija Mezopotamijā, pirms viņš apmetās uz dzīvi Hāranā, un sacīja viņam: Aizej no savas zemes un saviem radiem un ej uz zemi, ko es tev rādīšu.” (Apustuļu darbi 7:2, 3.) Vai Stefans kļūdījās un patiesībā runāja par Ābrāma aiziešanu no Hāranas, nevis Ūras? Visticamāk, tā nav, jo viņa sacītais pieder pie Dieva iedvesmotajiem vārdiem. (1. Mozus 12:1—3.)

Bet kāpēc 1. Mozus 11:31 ir teikts, ka ”Tera ņēma savu dēlu Ābrāmu” un pārējos ģimenes locekļus un izgāja no Ūras? Tera bija patriarhālās ģimenes galva, un, tā kā viņš piekrita doties līdzi Ābrāmam, Bībelē ir rakstīts, ka ģimeni uz Hāranu aizveda viņš. Salīdzinot un saskaņojot abas iepriekšminētās Bībeles vietas, mēs saprotam, kas īsti notika: Ābrāms taktiski pārliecināja savu tēvu iziet no Ūras, kā to bija pavēlējis Dievs.

Kad lasām Bībeli, mums jāņem vērā konteksts un tas, kas kopumā ir atklāts Bībelē. Kristiešiem tiek atgādināts: ”Mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis. To mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami.” (1. Korintiešiem 2:11—13.) Mums jālūdz, lai Jehova palīdz saprast viņa Rakstus, un jācenšas ”garīgas lietas garīgi apspriest” — pievērst uzmanību Bībeles panta kontekstam un citiem pantiem, kas ar to ir saistīti. Iedziļināsimies arī turpmāk Dieva Rakstos, lai atrastu vērtīgos patiesības dārgumus!