Dzīvesstāsts

Kā man ir palīdzējusi manu ģimenes locekļu uzticība Dievam

PASTĀSTĪJUSI KETLĪNA KUKA

1911. gadā mana mātes māte Mērija Elena Tompsone, kas no Dienvidāfrikas bija atbraukusi uz Skotiju apciemot radiniekus, aizgāja noklausīties publisku priekšlasījumu, ar ko uzstājās ievērojams Bībeles pētnieku pārstāvis Čārlzs Teizs Rasels (par Bībeles pētniekiem toreiz sauca Jehovas lieciniekus). Vecmāmiņu dzirdētais dziļi ieinteresēja, un pēc atgriešanās Dienvidāfrikā viņa uzmeklēja Bībeles pētniekus. 1914. gada aprīlī pirmajā Dienvidāfrikā notikušajā Bībeles pētnieku kongresā viņa bija to 16 cilvēku vidū, kas kristījās. Vecmāmiņas meitai Editei — manai mammai — toreiz bija tikai seši gadi.

Pēc tam kad 1916. gadā brālis Rasels nomira, visā pasaulē Bībeles pētnieku vidū radās nesaskaņas, un Dienvidāfrikas pilsētā Durbanā no 60 kristiešiem draudzē palika tikai 12. To vidū, kas palika uzticīgi, bija arī Ingeborga Mirdala un viņas pusaudža vecuma dēls Henrijs, kas nesen bija kristījies. 1924. gadā Henrijs kļuva par kolportieri, kā toreiz sauca Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātājus, un nākamos piecus gadus viņš sludināja daudzās vietās Āfrikas kontinenta dienvidu daļā. 1930. gadā Henrijs apprecēja Editi Tompsoni, un pēc trim gadiem pasaulē nācu es.

Kopā ar vecvecākiem

Kādu laiku mēs dzīvojām Mozambikā, bet 1939. gadā pārcēlāmies pie mātes vecākiem uz Dienvidāfrikas pilsētu Johannesburgu. Vectēvs neinteresējās par Bībeles  patiesību, un reizēm viņš vecmāmiņai atklāti izteica savu nepatiku, tomēr viņš bija ļoti viesmīlīgs. 1940. gadā piedzima mana māsa Telma, un, dzīvojot kopā ar vecvecākiem, mēs iemācījāmies rūpēties par viņiem. Daudz reižu ģimenes kopīgās vakariņas krietni ievilkās, jo mēs ar lielu aizrautību pārrunājām dienas notikumus un to, kas ir noticis agrāk.

Mūsu ģimenei ļoti patika uzņemt pie sevis Jehovas lieciniekus, kas apciemoja mūsu draudzi, īpaši tos, kas veica pilnas slodzes kalpošanu. Viņi piedalījās mūsu sarunās pie vakariņu galda, un daudz kas no viņu teiktā palīdzēja mums ar Telmu dziļi iemīlēt Bībeles patiesību un stiprināja mūsu apņemšanos arī kļūt par pionierēm.

Jau no pašas mazotnes mums lielu prieku sagādāja lasīšana. Gan māte un tēvs, gan vecmāmiņa mums lasīja priekšā labas grāmatas un, protams, Bībeli. Kristiešu sapulces un sludināšana bija kļuvušas par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Tētis bija draudzes kalpotājs (vadošais pārraugs), tāpēc mums vienmēr bija jābūt sapulcēs jau krietni pirms to sākuma. Kad tika rīkoti kongresi, tētis palīdzēja tos organizēt un māte savukārt palīdzēja atrast naktsmājas kongresa delegātiem.

Īpašs kongress

1948. gada kongress Johannesburgā bija īpašs, jo uz to pirmo reizi ieradās daži pārstāvji no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes, kas atrodas Ņujorkā. Tēvs uzņēmās būt par viņu šoferi, un Neitans Nors un Miltons Henšels brauca tēva mašīnā visu savu uzturēšanās laiku Johannesburgā. Šis kongress man palika neizdzēšamā atmiņā arī tāpēc, ka tajā es kristījos.

Neilgi pēc tam, mums par pārsteigumu, tēva tēvs, kurš pēc brāļa Rasela nāves bija pievienojies tiem, kas atstāja Bībeles pētniekus, atzinās, ka viņš ļoti nožēlo savu toreizējo lēmumu. Diemžēl dažus mēnešus vēlāk viņš nomira. Taču tēva māte palika uzticīga Dievam līdz pat savai nāvei — 1955. gadā viņas gaitas uz zemes beidzās.

Pavērsieni manā dzīvē

1949. gada 1. februārī es kļuvu par pionieri. Drīz mēs uzzinājām, ka nākamajā gadā Ņujorkā tiks rīkots starptautisks kongress, un mēs ļoti gribējām uz to braukt, taču mums nebija tik daudz naudas. 1950. gada februārī nomira mans vectēvs — mātes tēvs —, un vecmāmiņa izmantoja viņai mantojumā atstātos līdzekļus, lai apmaksātu mums visiem pieciem braucienu uz Ņujorkas kongresu.

Dažas nedēļas pirms došanās ceļā pienāca vēstule no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes, un šajā vēstulē es biju uzaicināta mācīties Gileādas skolā, kurā gatavo misionārus. Es biju bezgala priecīga un apmulsusi reizē, jo man toreiz vēl nebija pat 17 gadu. Mani uzņēma  sešpadsmitajā grupā, kurā mācījās desmit cilvēki no Dienvidāfrikas.

1951. gada februārī notika izlaidums, un astoņi no mūsu grupas tika nosūtīti par misionāriem atpakaļ uz Dienvidāfriku. Nākamos dažus gadu es kopā ar vēl vienu māsu lielākoties sludināju mazās pilsētiņās, kur iedzīvotāji runāja afrikandu valodā. Sākumā man gāja diezgan grūti, jo es nevarēju sarunāties šajā valodā. Es labi atceros dienu, kad, braucot mājās ar velosipēdu, visu ceļu raudāju, jo jutos pilnīgi nederīga misionāres darbam. Taču ar laiku es apguvu afrikandu valodu, un Jehova svētīja manas pūles.

Apprecos ar ceļojošo pārraugu

1955. gadā es iepazinos ar Džonu Kuku. Pirms Otrā pasaules kara un pēc tā viņš bija sludinājis Francijā, Portugālē un Spānijā un tajā gadā, kad mēs iepazināmies, bija kļuvis par misionāru Āfrikā. Vēlāk viņš rakstīja: ”Vienā nedēļā es piedzīvoju trīs lielus pārsteigumus.. Vispirms kāds ļoti dāsns brālis man uzdāvināja mazu automašīnu, tad es uzzināju, ka esmu iecelts par apgabala pārraugu, un visbeidzot es iemīlējos.” * 1957. gada decembrī mēs apprecējāmies.

Kad mēs vēl nebijām precējušies, Džons man teica, ka dzīve ar viņu nekad nebūs garlaicīga, un viņam patiešām izrādījās taisnība. Mēs abi kopā apmeklējām draudzes visā Dienvidāfrikā, lielākoties melnādaino rajonos. Ik nedēļu mums bija jāpūlas dabūt varas iestāžu atļauju, lai mūs ielaistu šajos rajonos, un par nakšņošanu tur vispār nevarēja būt ne runas. Dažreiz mēs pa nakti palikām tuvākajā balto rajonā un iekārtojāmies kādā tukšā veikalā uz grīdas, piesargādamies, lai mūs neieraudzītu kāds nejaušs garāmgājējs. Tomēr parasti mums nebija citas iespējas kā vien nakšņot pie tuvākajiem baltajiem Jehovas lieciniekiem, līdz kuriem bieži vien bija jābrauc ļoti tālu.

 Šādos rajonos kongresi parasti notika vienkāršās nojumēs, kas bija uzslietas tieši mežā. Mēs rādījām Jehovas liecinieku organizācijas uzņemtās filmas, kas palīdzēja cilvēkiem saprast, kāda ir brāļu saime visā pasaulē. Mums bija jāved līdzi arī savs ģenerators, jo melnādaino rajonos parasti nebija elektrības. Grūtības mums radās arī britu protektorātos, kur tolaik mūsu literatūra bija aizliegta, turklāt mums bija jāiemācās jauna valoda — zulu. Tomēr mēs bijām priecīgi, ka varējām kalpot saviem brāļiem.

1961. gada augustā Dienvidāfrikā pirmo reizi tika organizēti četras nedēļas ilgi kursi draudžu pārraugiem (Valstības kalpošanas kursi), un pirmais pasniedzējs tajos bija mans vīrs. Viņam bija skolotāja talants, un viņam viegli padevās izskaidrot brāļiem sarežģītus jautājumus ar vienkāršas loģikas un spilgtu piemēru palīdzību. Apmēram pusotru gadu mēs braukājām no vienas vietas uz otru, kur Džonam bija jāvada šie kursi angļu valodā. Kamēr Džons mācīja brāļus, es sludināju kopā ar vietējiem Jehovas lieciniekiem. Tad mēs negaidīti saņēmām vēstuli, kurā bija lasāms uzaicinājums no 1964. gada 1. jūlija sākt strādāt organizācijas Dienvidāfrikas filiālē, kas atradās Johannesburgas tuvumā.

Tajā laikā mums bija sākusi darīt raizes Džona veselība. 1948. gadā viņš bija slimojis ar tuberkulozi, un pēc tam viņam bieži uznāca liels nespēks. Tādās reizēs viņam parādījās simptomi, kas raksturīgi saaukstēšanās slimībām, un vairākas dienas viņš palika gultā, jo nespēja neko darīt, nedz arī tikties ar kādu. Neilgi pirms tam, kad mūs uzaicināja strādāt filiālē, mēs bijām griezušies pie ārsta, un ārsts Džonam bija diagnosticējis depresiju un ieteicis samazināt slodzi. Domu par to, ka mums jābūt mazāk aktīviem, mums bija ļoti grūti pieņemt.

Mēs sākām strādāt filiālē — Džons kalpošanas nodaļā, bet es kļuvu par korektori. Bijām ļoti iepriecināti, ka beidzot mums bija pašiem savs dzīvoklītis. Pirms apprecēšanās Džons bija daudz sludinājis portugāļiem, tāpēc 1967. gadā mūs palūdza, lai mēs palīdzētu vienīgajai Johannesburgas portugāļu Jehovas liecinieku ģimenei, kas sludināja daudzajiem portugāļiem, kuri dzīvoja gan pašā Johannesburgā, gan tās apkaimē. Tas nozīmēja, ka man atkal bija jāmācās jauna valoda.

Tā kā portugāļi, kuriem mēs sludinājām, dzīvoja tālu cits no cita, mums bija diezgan daudz jābraukā — dažreiz, lai nokļūtu pie tiem, kas interesējās par labo vēsti, bija jābrauc pat 300 kilometru. Uz kongresiem pie mums sāka braukt portugāliski runājošie Jehovas liecinieki no Mozambikas, un tas jaunajiem draudzes locekļiem bija liels atbalsts. Pa vienpadsmit gadiem no mūsu mazās grupas, kurā bija aptuveni 30 sludinātāji, izveidojās četras draudzes.

Izmaiņas tuvinieku dzīvē

Tajā laikā pārmaiņas notika arī manu vecāku mājās. 1960. gadā mana māsa Telma apprecējās ar amerikāņu pionieri Džonu Ērbenu. 1965. gadā viņi mācījās Gileādas skolā (40. grupā) un pēc tam 25 gadus bija misionāri Brazīlijā. 1990. gadā viņiem bija jāatgriežas Amerikas Savienotajās Valstīs, jo Džona vecākiem bija ievērojami pasliktinājusies veselība. Lai gan rūpes par Džona vecākiem prasa daudz laika un spēka, Džons un Telma joprojām veic pilnas slodzes kalpošanu.

Mana vecmāmiņa no mātes puses 1965. gadā 98 gadu vecumā beidza savas zemes gaitas, līdz pat galam palikusi uzticīga Dievam. Tajā pašā gadā mans tētis aizgāja pensijā, un pēc pāris gadiem, kad mēs ar vīru bijām sākuši sludināt portugāļiem, mani vecāki pieteicās mums palīdzēt. Viņi bija liels atbalsts šai grupai, un jau pēc dažiem mēnešiem mūsu grupa pārtapa par draudzi. Diemžēl nedaudz vēlāk mammai strauji sāka atņemt spēkus vēzis, un 1971. gadā viņa nomira. Pēc septiņiem gadiem nomira arī mans tētis.

Džona slimība

70. gados kļuva skaidri redzams, ka Džona veselība neuzlabojas. Pa vienam vien viņam bija jāatsakās no pienākumiem, kuru  pildīšana viņam sagādāja lielu prieku, piemēram, viņš pārstāja filiālē vadīt iknedēļas Sargtorņa sapulci un kopīgo Bībeles panta izskatīšanu no rītiem. No darba kalpošanas nodaļā viņš pārgāja pie ienākošo vēstuļu šķirošanas, bet pēc tam sāka strādāt dārzā.

Džons pēc savas dabas bija cīnītājs, tāpēc viņam nebija viegli samierināties ar domu, ka viņš vairs nevar darīt tik daudz kā agrāk. Es viņu bieži lūdzu saudzēt sevi, bet viņš tikai jokodamies attrauca: ”Vai tu mani sasiet gribi?” — un mani mīļi apskāva. Pēc kāda laika mēs sapratām, ka būtu prātīgi pāriet no portugāļu draudzes uz draudzi, kuras sapulces notika turpat filiāles teritorijā.

Šajā grūtajā laikā bija aizkustinoši redzēt, cik ļoti tuvs Jehovam bija Džons. Kad viņš, juzdamies ārkārtīgi slikti, nakts vidū modās augšā, mēs runājāmies tik ilgi, kamēr viņš juta, ka spēj lūgt Jehovu. Pamazām Džons iemācījās viens pats tikt galā ar šādiem nomāktības uzplūdiem — viņš ar lielu piepūli lēnām atkārtoja pie sevis 6. un 7. pantu no Vēstules filipiešiem, 4. nodaļas, un, kad viņu bija pārņēmis miers, sāka lūgt Dievu. Bieži vien tādās reizēs arī es biju nomodā un, nesakot ne vārda, vēroju, kā ilgās, dedzīgās lūgšanās kustas viņa lūpas.

Tā kā filiāles ēkas pamazām bija kļuvušas par šauru, brāļi ārpus Johannesburgas sāka celt jaunu filiāli. Celtniecības gaitā mēs ar Džonu bieži braucām uz šo vietu, kur nebija pilsētas putekļu un trokšņa, un Džonam ļoti nāca par labu, ka mums ļāva ievākties tur esošajās pagaidu dzīvesvietās jau tad, kad jaunā filiāle vēl nebija pabeigta.

Pēdējie gadi kopā ar Džonu

Džona garīgajām spējām aizvien pasliktinoties, viņam kļuva aizvien grūtāk veikt savu darbu. Mani saviļņoja tas, kā citi filiāles darbinieki centās viņu visādi atbalstīt. Piemēram, ja kādam brālim darba vajadzībās bija jādodas uz pilsētas bibliotēku, viņš vienmēr ņēma līdzi Džonu, kas tādās reizēs salika pilnas kabatas ar bukletiem un žurnāliem, ko pa ceļam izplatīt. Tas palīdzēja manam vīram saglabāt pašcieņu un apziņu, ka viņš vēl ir spējīgs kaut ko paveikt.

Diemžēl Alcheimera slimība laupīja Džonam spēju saprast rakstītu tekstu, tāpēc viņam ļoti noderēja Bībeles literatūras un Jehovas liecinieku dziesmu audioieraksti. Mēs tos klausījāmies neskaitāmas reizes. Ja es neatrados Džonam blakus un neklausījos kopā ar viņu, viņš sāka uztraukties, tāpēc, lai nesēdētu dīkā, es sāku veikt dažādus rokdarbus. Par džemperu un segu trūkumu mēs nudien vairs nevarējām sūdzēties.

Džons bija jākopj aizvien vairāk, un es bieži vien biju tik nogurusi, ka nespēju pat lasīt, tomēr es biju laimīga, ka varēju rūpēties par viņu līdz galam. Es biju blakus, kad mans mīļais vīrs 1998. gadā 85 gadu vecumā mierīgi aizmiga nāves miegā, palicis uzticīgs Dievam. Nav vārdos izsakāms, cik ļoti es gaidu, kad sāksies augšāmcelšana un es atkal viņu satikšu, veselu gan miesā, gan garā.

Atgūstu spēku

Pēc vīra nāves man bija grūti dzīvot vienai pašai, un nākamā gada maijā es aizbraucu uz ASV apciemot savu māsu Telmu un viņas vīru. Mani ļoti uzmundrināja tikšanās ar daudziem garīgi stipriem ticības biedriem un īpaši iepriecināja brauciens uz Ņujorku, uz Jehovas liecinieku galveno pārvaldi. Tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs, lai es atgūtu spēku.

Kad kavējos atmiņās par saviem ģimenes locekļiem, man nāk prātā ļoti daudz kas labs. Viņi man iemācīja mīlēt dažādu rasu un tautību cilvēkus, iemācīja būt pacietīgai, izturēt grūtības un pielāgoties dažādiem apstākļiem. Galvenais, es esmu sapratusi, cik labs ir Jehova — Dievs, kas uzklausa lūgšanas. Es pilnībā piekrītu psalmu dziesminiekam, kas rakstīja: ”Svētīgs tas, ko Tu izredzi un kam Tu ļauj sev tuvoties un mājot Tavos pagalmos! Mēs tiksim bagātīgi atspirdzināti ar Tava nama.. svētumu!” (Psalms 65:5.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 8. lpp.]

Mana vecmāmiņa ar meitām

[Attēls 9. lpp.]

Es kopā ar vecākiem 1948. gadā, kad kristījos

[Attēls 10. lpp.]

Desmit topošie misionāri no Dienvidāfrikas kopā ar Gileādas skolas sekretāru Albertu Šrēderu (es stāvu pirmajā rindā)

[Attēls 10. lpp.]

Mēs ar Džonu 1984. gadā