Ikvienam ir iespējams dzīvot mūžīgi

GANDRĪZ visās pasaules reliģijās pastāv ticība mūžīgai dzīvei. Mācības par to, kāda tieši ir šī dzīve, atšķiras, bet pamatā cerība ir viena — dzīvot ideālos apstākļos, nebaidoties no nāves. Visticamāk, to vēlaties arī jūs. Bet kāpēc ticība mūžīgai dzīvei ir tik izplatīta, un vai kādreiz būs iespējams dzīvot mūžīgi?

Kā var redzēt no Bībeles, vēlēšanos dzīvot mūžīgi Dievs cilvēkiem deva jau pašā sākumā — tad, kad viņš radīja pirmos cilvēkus. ”Mūžību Viņš [Dievs] ir licis cilvēku sirdīs,” teikts Bībelē. (Salamans Mācītājs 3:11.)

Taču, lai šī vēlme īstenotos, abiem pirmajiem cilvēkiem, Ādamam un Ievai, bija jāatzīst Dieva tiesības noteikt, kas ir labs un kas — slikts. Tikai tādā gadījumā Dievs Jehova viņus būtu atzinis par cienīgiem mūžīgi dzīvot skaistajā Ēdenes dārzā, ko bija viņiem sagatavojis. (1. Mozus 2:8; 3:22.)

Kā izredzes uz mūžīgu dzīvi tika pazaudētas

Bībelē var lasīt, ka Dievs Ēdenes dārzā lika izaugt ”laba un ļauna atzīšanas kokam”, par kura augļiem Dievs noteica, ka Ādams un Ieva tos nedrīkst ēst, citādi viņi mirs. (1. Mozus 2:9, 17.) Paklausot šim aizliegumam, viņi parādītu, ka atzīst Dieva varu. Turpretī, ja viņi ēstu no aizliegtā koka augļiem, tas liecinātu, ka viņi atsakās pakļauties Dieva varai. Ādams un Ieva nepaklausīja Jehovas norādījumiem un nostājās Sātana pusē, kas bija sacēlies pret Jehovu. Viņi izdarīja pārkāpumu, kura dēļ Dievs taisnīgi nolēma, ka viņi nav cienīgi dzīvot mūžīgi. (1. Mozus 3:1—6.)

Dievs cilvēkiem bija devis iespēju izvēlēties starp dzīvību un nāvi. Nepaklausības sekas bija nāve, kas nozīmēja, ka viņi pilnībā pārstāja eksistēt. Ne Ādams un Ieva, ne arī viņu pēcnācēji nevarēja izvairīties no nāves ar kāda maģiska līdzekļa palīdzību. Viņiem arī nebija nemirstīgas dvēseles, kas turpinātu dzīvot pēc ķermeņa nāves. *

Par to, kā Ādama sacelšanās pret Dievu ietekmēja visus viņu pēcnācējus, apustulis Pāvils rakstīja: ”Viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” (Romiešiem 5:12.)

Zaudētais tiek atgūts

Situāciju, kādā bija nonākuši Ādama pēcnācēji, apustulis Pāvils salīdzināja ar verdzību. Tā kā visi Ādama un Ievas  pēcnācēji ir mantojuši grēku, viņi jau kopš dzimšanas ir ”grēka vergi”, kurus neizbēgami gaida nāve. (Romiešiem 5:12; 6:16, 17.) Situācija būtu bezcerīga, ja Jehova nebūtu sagādājis līdzekli, ar kuru atbrīvot cilvēkus no grēka verdzības. Pāvils paskaidroja: ”Kā viena cilvēka [Ādama] pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes attaisnojumu un dzīvību.” Šis ”taisnības darbs” bija saistīts ar to, ka Jēzus upurēja savu pilnīga cilvēka dzīvību, sagādādams atbilstošu ”atpirkuma maksu par visiem”. Jēzus izpirkuma upuris nodrošināja likumīgu pamatu tam, lai Jehova varētu atbrīvot cilvēci no soda — ”pazudināšanas”. (Romiešiem 5:16, 18, 19; 1. Timotejam 2:5, 6.)

Tāpēc atbildi uz jautājumu, kāpēc cilvēki mirst, zinātnieki nekad neatradīs cilvēka ģenētiskajā kodā. Kā norāda Bībele, iemesls, kāpēc cilvēku dzīvē ir ienākusi nāve, nav bioloģiskas dabas — tas ir saistīts ar Dieva taisnīgumu un morāles principiem. Jēzus upuris, kas ļauj atgūt iespēju dzīvot mūžīgi, atbilda Dieva taisnīguma prasībām, un tajā izpaudās arī Dieva žēlastība. Bet kas gūs labumu no izpirkuma upura un saņems mūžīgu dzīvi?

Izredzes iemantot nemirstību

Dievs Jehova ir ”no mūžības uz mūžību”, viņš ir nemirstīgs. (Psalms 90:2.) Pirmais, kam Jehova piešķīra nemirstību, bija Jēzus Kristus. Apustulis Pāvils paskaidroja: ”No miroņiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār viņu.” (Romiešiem 6:9.) Pāvils minēja, ka augšā celtais Jēzus ļoti atšķiras no visiem cilvēkiem, kam pieder vara. Vienīgi Jēzum ir dāvāta nemirstība, viņš ”paliks mūžīgi”, un viņa dzīvība ir ”neiznīcīga”. (Ebrejiem 7:15—17, 23—25; 1. Timotejam 6:15, 16.)

Taču Jēzus nav vienīgais, kas saņem šo izcilo Dieva dāvanu. Ar garu svaidītie kristieši, kas ir izraudzīti, lai valdītu debesīs kopā ar Jēzu, pēc augšāmcelšanās līdzinās viņam. (Romiešiem 6:5.) Kā norādīja apustulis  Jānis, to, kam būs iespēja dzīvot debesīs, ir 144 tūkstoši. (Atklāsmes 14:1.) Arī viņi saņem nemirstību. Par viņu augšāmcelšanu Pāvils rakstīja: ”Miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību.. [..] ..atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā.” Pār tiem, kas ir celti augšā debesu dzīvei, nāvei vairs nav varas. (1. Korintiešiem 15:50—53; Atklāsmes 20:6.)

Vai tas nav kaut kas apbrīnojams? Lai gan eņģeļi ir varenas garīgas būtnes, pat viņi nav radīti nemirstīgi. Par to liecina fakts, ka eņģeļi, kas ir pievienojušies Sātanam dumpī pret Dievu, tiks sodīti ar nāvi. (Mateja 25:41.) Piešķirot Jēzus līdzvaldniekiem nemirstību, Jehova ir apliecinājis, ka it nemaz nešaubās par viņu uzticību.

Taču var rasties jautājums: vai no miljardiem cilvēku, kas vēstures gaitā ir dzīvojuši uz zemes, mūžīgu dzīvi saņems tikai 144 tūkstoši? Nē, tā nevajadzētu domāt.

Mūžīga dzīve paradīzē uz zemes

Vienā no Bībeles grāmatām, Atklāsmes grāmatā, ir runāts par lielu ļaužu pulku, kam tiek dāvāta iespēja mūžīgi dzīvot paradīzē uz zemes. Kopā ar šiem cilvēkiem ir arī tādi, kas bija miruši, bet tagad ir atgriezušies dzīvē un atguvuši jaunību, veselību un spēku. (Atklāsmes 7:9; 20:12, 13; 21:3, 4.) Viņi tiek vesti pie ”dzīvības ūdens upes”, kas ir ”skaidra kā kristalls un iztek no Dieva.. goda krēsla”. Pie šīs upes aug ”dzīvības koks”, kura ”lapas ir tautām par dziedināšanu”. Ikviens var atsaukties uz Dieva Jehovas aicinājumu: ”Kam slāpst lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atklāsmes 22:1, 2, 17.)

Šajā Bībeles fragmentā nav runāts par dzīvības eliksīru vai jaunības avotu, kuru meklēšanai pirms daudziem gadsimtiem nodevās alķīmiķi un ceļotāji. ”Dzīvības koks” un ”dzīvības ūdens upe” simbolizē visu, ko Dievs ir paveicis ar Jēzus Kristus starpniecību, lai cilvēce atgūtu sākotnējo pilnību.

Dieva nodoms ļaut cilvēkiem, kas viņam paklausa, mūžīgi dzīvot uz zemes nav mainījies. Tas noteikti piepildīsies, jo Jehova ir uzticams. 37. psalma 29. pantā ir teikts: ”Taisnie iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi.” Pateicībā par šo solījumu gan tie Dieva kalpi, kam ir cerība dzīvot uz zemes, gan tie, kas ir saņēmuši nemirstību debesīs, vienā balsī apliecina: ”Lieli un brīnišķīgi ir tavi darbi, Kungs Dievs, visuvaldītāj; taisni un patiesi tavi ceļi, tautu ķēniņ [”mūžības Ķēniņ”, JD]! Kas tevi nebītos, ak Kungs, un neslavētu tavu vārdu? Jo tu vien esi svēts.” (Atklāsmes 15:3, 4.)

Vai jūs vēlaties saņemt šo dārgo balvu — iespēju dzīvot mūžīgi? Tādā gadījumā jums jābūt uzticīgiem ”mūžības Ķēniņam” un viņam jāklausa. Tiecieties arvien vairāk uzzināt par Jehovu un Jēzu Kristu, ar kura starpniecību mūžīga dzīve ir iespējama. Cilvēkiem ir jāatzīst Dieva tiesības noteikt, kas ir labs un kas ir ļauns, tad viņi varēs dzīvot mūžīgi. (Jāņa 17:3.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 5. lpp.]

Mūžsens sapnis

Babiloniešu eposā par Gilgamešu, kas tiek datēts ar otro gadu tūkstoti p.m.ē., tā galvenais varonis dodas meklēt mūžīgu jaunību. Savukārt senie ēģiptieši nodarbojās ar mirušo mumificēšanu, jo ticēja, ka dvēsele ir nemirstīga un var no jauna iemājot mirušā cilvēka ķermenī. Šī iemesla dēļ viņi arī lika kapenēs dažnedažādas lietas, kas mirušajam varētu būt nepieciešamas aizkapa dzīvē.

Ķīnā uzskats, ka cilvēks var iemantot nemirstību, bija pazīstams jau astotajā gadsimtā p.m.ē., un četrus gadsimtus vēlāk ķīniešu alķīmiķi nemirstības iegūšanai sāka izgudrot dažādas maģiskas zāles. Viduslaikos eiropiešu un arābu alķīmiķi gatavoja paši savus dzīvības eliksīrus. Dažkārt šiem maisījumiem pievienoja arsēnu, dzīvsudrabu vai sēru. Var tikai minēt, cik daudzi noindējās, tos nobaudījuši.

Sapnis par mūžīgu dzīvi atspoguļojas arī tajā, ka savulaik lielu popularitāti bija iemantojušas leģendas par teiksmaino jaunības avotu, kura ūdens cilvēkam spējot atdot jaunību un spēku.

 [Papildmateriāls/Attēli 7. lpp.]

Vai dzīvot mūžīgi būs garlaicīgi?

Ir cilvēki, kas uzskata, ka dzīvot mūžīgi būtu vienkārši garlaicīgi, jo nebūtu ko darīt un dienas būtu jāīsina ar bezmērķīgiem laika kavēkļiem. Protams, ja iedomājas, ka visu mūžību jādzīvo tāpat kā pašreiz un jānodarbojas ar to, ar ko cilvēki nodarbojas patlaban, tas varētu šķist apnicīgi un bezjēdzīgi. Taču Dievs ir apsolījis kaut ko pilnīgi citu. Par to, kāda būs dzīve atjaunotajā paradīzē, ļauj spriest psalmu sacerētāja vārdi: ”Tu [Dievs] man dari zināmu dzīvības ceļu. Prieka pilnība ir Tava vaiga priekšā, un jaukas, svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi.” (Psalms 16:11.) Dzīvojot mūžīgi, mums pavērsies plašas iespējas padziļināt zināšanas par Jehovas radīto, attīstīt visdažādākās spējas un īstenot mērķus, par kādiem tagad mēs varam tikai sapņot.

Kembridžas universitātes ģenētiķis Obrijs de Grejs, kura pētījumu centrā ir cilvēka mūža paildzināšanas problēma, izteicās: ”Cilvēkiem, kam ir laba izglītība un kam ir laiks savas zināšanas likt lietā, nekad nav garlaicīgi. Viņi pat nespēj iedomāties, ka varētu pienākt brīdis, kad vairs nebūtu nekā jauna, ar ko viņi vēlētos nodarboties.” Dieva iedvesmotajos Rakstos ir teikts, ka cilvēks nemaz nespēj pilnībā ”izprast Dieva darbu — ne tā iesākumu nedz galu”. (Salamans Mācītājs 3:11.)