Dzīvesstāsts

Jehova man vienmēr ir palīdzējis

PASTĀSTĪJIS DEILS ĒRVINS

”ASTOŅI BĒRNI! AR ČETRĪŠU PIEDZIMŠANU VECĀKU RŪPES DUBULTOJAS.” Šādi saucās avīzes raksts, kas vēstīja par četrīšu ienākšanu mūsu ģimenē, kurā jau bija četras meitas. Jaunībā es nebiju domājis par precēšanos, kur nu vēl par bērniem, — taču es kļuvu par astoņu bērnu tēvu.

ES ESMU dzimis 1934. gadā Austrālijas pilsētā Marībā un esmu jaunākais no trim bērniem. Vēlāk mūsu ģimene pārcēlās uz Brisbenu, kur māte sāka mācīt metodistu baznīcas svētdienas skolā.

1938. gada sākumā laikraksti ziņoja, ka Austrālijā, iespējams, tiks liegts iebraukt Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes pārstāvim Džozefam Raterfordam. ”Kāpēc pret viņu ir šāda attieksme?” māte jautāja, kad mūs nākamreiz apmeklēja divas Jehovas liecinieces. Viena no viņām atbildēja: ”Bet vai Jēzus neteica, ka viņa sekotājus vajās?” Māte no Jehovas lieciniecēm paņēma viņai piedāvāto brošūru Dziedināšana *, kurā bija minētas daudzas atšķirības, kādas pastāv starp patieso reliģiju un viltus reliģijām. Brošūras saturs māti ļoti ieinteresēja, un jau nākamajā svētdienā viņa ar bērniem aizgāja uz Jehovas liecinieku sapulci un pēc tam sāka iet uz šīm sapulcēm regulāri. Tēvam tas sākumā ļoti nepatika, tomēr reizi pa reizei viņš iedeva mātei uz lapas uzrakstītus jautājumus par Bībeli, lai māte tos iedotu kādam no brāļiem draudzē. Pēc tam māte lapu ar atbildēm nodeva tēvam.

Kādu svētdienu tēvs atnāca mums līdzi uz sapulci, gribēdams izteikt savu nepatiku lieciniekiem personiski, taču pēc sarunas ar ceļojošo pārraugu, kas tajā nedēļā apciemoja šo draudzi, viņa attieksme mainījās. Tēvs pat bija ar mieru,  ka mūsu mājās ik nedēļu notiek Bībeles nodarbības, uz kurām nāca tuvākajā apkaimē dzīvojošie interesenti.

1938. gada septembrī mani vecāki kristījās, un mēs, visi trīs bērni, kristījāmies 1941. gada decembrī kongresā, kas notika Sidnejā, Hārgrīva parkā. Man toreiz bija septiņi gadi, un no tā laika es bieži sludināju kopā ar vecākiem. Tajos gados Jehovas liecinieki sludināšanā izmantoja pārnēsājamus patafonus un atskaņoja māju iemītniekiem Bībeles lekciju ierakstus.

Viens no sludinātājiem, kas ir spilgti iespiedies manā atmiņā, ir Berts Hortons. Viņam piederēja automašīna ar patafonu, jaudīgu skaņas pastiprinātāju un lielu skaļruni uz jumta. Piedalīties sludināšanā ar Bertu bija ļoti aizraujoši, īpaši zēnam manos gados. Piemēram, bieži vien, kad no kāda pakalna atskaņojām Bībeles lekciju, mēs redzējām, ka mūsu virzienā brauc policijas automašīna, un tad Berts mudīgi izslēdza aparatūru, brauca uz kādu citu pakalnu un no turienes atskaņoja nākamo lekciju. No Berta un citiem drosmīgiem brāļiem es iemācījos nebaidīties un paļauties uz Jehovu. (Mateja 10:16.)

Divpadsmit gadu vecumā es pēc skolas regulāri sludināju viens pats, un tā es reiz satiku Edshedu ģimeni. Ar laiku Bībeles patiesību pieņēma vairākas šīs ģimenes paaudzes: abi vecāki, viņu astoņi bērni un daudzi mazbērni. Es ļoti pateicos Jehovam, ka man, tādam jaunam zēnam, bija gods iepazīstināt šo jauko ģimeni ar Bībeles patiesību. (Mateja 21:16.)

Īpaši uzdevumi kalpošanā jau agrā jaunībā

Astoņpadsmit gadu vecumā es kļuvu par pilnas slodzes sludinātāju jeb pionieri, un mani nosūtīja sludināt uz Meitlendu, bet 1956. gadā mani uzaicināja strādāt Jehovas liecinieku organizācijas Austrālijas filiālē, kas atradās Sidnejā. No aptuveni divdesmit filiāles darbiniekiem trešā daļa bija ar garu svaidītie kristieši, kam ir cerība valdīt ar Kristu debesu Valstībā, un man bija liels pagodinājums strādāt kopā ar šādiem cilvēkiem. (Lūkas 12:32; Atklāsmes 1:6; 5:10.)

Mana apņemšanās palikt neprecētam izgaisa, kad es iepazinos ar Džūdiju Helbergu — pionieri, kas bija uzaicināta uz filiāli palīdzēt man kādā ar kongresu saistītā darbā. Mēs iemīlējāmies viens otrā un pēc diviem gadiem apprecējāmies. Pēc tam mani iecēla par rajona pārraugu, un tas nozīmēja, ka mēs ar Džūdiju ik nedēļu apmeklējām kādu no rajona draudzēm, lai uzmundrinātu brāļus.

1960. gadā mums piedzima meita, ko nosaucām par Kimu. Parasti tādos gadījumos ceļojošie pārraugi pārtrauc apmeklēt draudzes un apmetas uz dzīvi vienā vietā, bet mūs pilnīgi negaidīti aicināja turpināt šo īpašo kalpošanu. Pēc ilgām lūgšanām mēs pieņēmām šo uzaicinājumu, un nākamos septiņus mēnešus mēs kopā ar mazo Kimu apmeklējām draudzes Kvīnslendā un Ziemeļu teritorijā — pa šo laiku ar autobusiem, lidmašīnām un vilcieniem mēs veicām 13 tūkstošus kilometru. Pašiem savas automašīnas tajā laikā mums nebija.

Kad uzturējāmies kādā draudzē, mēs nakšņojām mājās pie brāļiem un māsām. Tropiskā klimata dēļ guļamistabu durvju ailās bija tikai aizkari, un, kad Kima naktīs raudāja, mēs pārdzīvojām, ka traucējam pārējiem mājas iemītniekiem. Pēc kāda laika kļuva redzams, ka tomēr ir pārāk grūti gan rūpēties par mazuli, gan veikt rajona pārrauga pienākumus, tāpēc mēs atstājām šo kalpošanu un apmetāmies uz dzīvi Brisbenā. Tur es sāku strādāt par izkārtņu zīmētāju, un divus gadus pēc Kimas piedzimšanas  nāca pasaulē mūsu otrā meita, ko nosaucām par Petinu.

Pārciešam traģēdiju

1972. gadā, kad Kimai bija divpadsmit un Petinai desmit gadu, mēs pieredzējām lielu traģēdiju — Džūdija pēc smagas slimības nomira. Viņai bija Hodžkina slimība, kas ir viens no limfomas veidiem. Tomēr gan Džūdijas slimības laikā, gan pēc tam, kad viņas vairs nebija, mēs izjutām, kā Jehova par mums gādā ar Bībeles, sava svētā gara un kristīgo brāļu saimes starpniecību. Tieši pēc Džūdijas nāves Sargtornī bija publicēts raksts, kas mums ļoti palīdzēja tikt galā ar smago triecienu. * Tajā bija minēts, ka dažādi grūti apstākļi un pārdzīvojumi, to vidū arī tuvinieku nāve, mums dod iespēju attīstīt izturību, nostiprināt ticību un apliecināt savu uzticību Dievam. (Jēkaba 1:2—4.)

Pēc Džūdijas nāves mēs ar meitām kļuvām vēl tuvāki, taču jāatzīst, ka man nebija viegli būt reizē gan tēva, gan mātes lomā. Manas abas lieliskās meitas darīja visu, lai man atvieglotu šo uzdevumu.

Otrā laulība un ģimenes pieaugums

Pēc kāda laika es apprecējos otrreiz. Mums ar Mēriju bija daudz kas kopīgs: arī viņas dzīvesbiedrs bija nomiris ar Hodžkina slimību, un arī viņa bija palikusi viena ar divām meitām. Kolīna un Dženifera, Mērijas meitas, bija jaunākas par manējām — starp manu jaunāko un viņas vecāko meitu starpība bija apmēram trīs gadi. Tā nu mums kopā bija četras meitas: viena četrpadsmit, otra divpadsmit, trešā deviņus un ceturtā septiņus gadus veca.

Mēs ar Mēriju izlēmām, ka tādā gadījumā, ja meitām būs nepieciešams kaut ko aizrādīt, sākumā, kamēr viņas vēl nav pieradušas pie jaunās situācijas, katrs pamācīs savas meitas. Savstarpējās attiecībās mēs ar Mēriju ievērojām divus svarīgus likumus: pirmkārt, nekad nerisināt domstarpības meitu klātbūtnē, otrkārt, atbilstoši Bībeles principam, kas izriet no Efeziešiem 4:26, neļaut domstarpībām krāties, bet gan runāt par tām, kamēr tās ir atrisinātas, kaut vai tas prasītu vairākas stundas no vietas.

Kaut arī mēs visi apbrīnojami labi pielāgojamies dzīvei jaunajā ģimenē, tomēr sāpes par pārciestajiem smagajiem zaudējumiem neizgaisa vienā acumirklī. Piemēram, bieži vien pirmdienās pēc mūsu ģimenes Bībeles nodarbībām, kad meitas jau bija aizgājušas gulēt, Mērijas apslāpētās emocijas lauzās uz āru un viņa ilgi raudāja.

Mērija vēlējās, lai mums abiem būtu arī kopīgs bērns, un mums bija ļoti sāpīgi, kad viņa pieredzēja spontāno abortu. Kad Mērija atkal bija stāvoklī, ultrasonogrāfija atklāja, ka mums būs nevis viens, bet četri bērni! Es aiz pārsteiguma kļuvu gluži vai mēms — 47 gadu vecumā uzzināt, ka kļūsi par astoņu bērnu tēvu, nav nekāds joks. Dzemdības notika ar ķeizargrieziena palīdzību, un 1982. gada 14. februārī trīsdesmit trešajā grūtniecības nedēļā četrīši nāca pasaulē — pirmais bija Klints, kas svēra 1,6 kilogramus, pēc tam Sindija, kas svēra 1,9 kilogramus, viņai sekoja Džeremijs, 1,4 kilogramus smags,  un visbeidzot dienas gaismu ieraudzīja Danete, kas svēra 1,7 kilogramus. Viņi nemaz nebija līdzīgi cits citam.

Tūlīt pēc dzemdībām pie manis pienāca Mērijas ārsts. Viņš apsēdās man blakus un gādīgi apvaicājās: ”Vai jūs uztraucaties par to, kā spēsiet tikt galā ar tik daudziem bērniem?”

”Es nezinu ... nekad neesmu bijis tādā situācijā,” vaļsirdīgi atbildēju, taču ārsta nākamie vārdi mani no tiesas pārsteidza.

”Jūsu draudze jūs nepametīs,” viņš mani uzmundrināja un ar humoru piebilda: ”Jūsu mazajiem vajadzēs tikai nošķaudīties, un tūlīt pat jums pretī sniegsies tūkstoš roku ar mutautiņiem.”

Lielā mērā jāpateicas tieši šim izcilajam ārstam un citiem slimnīcas darbiniekiem, ka jau pēc diviem mēnešiem mēs pārvedām mājās četrus samērā veselus mazuļus.

Četrīšu auklēšana

Lai būtu kāda kārtība, mēs ar Mēriju sadalījām diennakti dežūrās, un arī četras vecākās meitas kļuva par brīnišķīgām auklēm. Tāpat pilnīga taisnība izrādījās ārstam — bērniem vajadzēja ”tikai nošķaudīties”, un draudzes locekļi nekavējoties steidzās mums palīgā. Jau pirms dzemdībām sens mūsu draugs Džons Makārturs bija sazinājies ar Jehovas lieciniekiem, kas pēc profesijas ir celtnieki, un viņi bija piebūvējuši mūsu mājai papildu telpas. Kad pārvedām mazuļus mājās, vesela grupa māsu no mūsu draudzes nāca palīgā tos auklēt. Mēs skaidri redzējām, kā kristīgā mīlestība izpaužas darbos. (1. Jāņa 3:18.)

Zināmā mērā mūsu četrīšus varēja saukt par ”draudzes bērniem”, un līdz pat šai dienai viņu acīs daudzie brāļi un māsas, kas mums palīdzēja, ir daļa no ģimenes. Mērija apliecināja, ka viņa ir brīnišķīga sieva un māte. Viņa pašaizliedzīgi rūpējās par bērniem un no visas sirds lika lietā lieliskos padomus, ko bija uzzinājusi no Bībeles un Dieva organizācijas. (Psalms 1:2, 3; Mateja 24:45.)

Mēs joprojām regulāri apmeklējām draudzes sapulces un ik nedēļu sludinājām, lai gan ar četriem zīdaiņiem to nebija viegli darīt. Bija ļoti patīkami, ka divi precēti pāri, kam mēs mācījām Bībeli, paši nāca uz nodarbībām pie mums mājās. Lai gan tas mums aiztaupīja daudz pūļu, Mērija reizēm bija tā pārgurusi, ka Bībeles stundas laikā aizsnaudās ar kādu no mazuļiem klēpī. Mums par prieku, pēc kāda laika šie cilvēki, kas mācījās Bībeli, kļuva par mūsu garīgajiem brāļiem un māsām.

Bērnu audzināšana

Mēs ar Mēriju un vecākajām meitām devāmies sludināšanā kopā ar mazajiem jau tad, kad viņi vēl nestaigāja. Kad viņi bija iemācījušies staigāt, gan es, gan Mērija ņēmām sev līdzi sludināšanā pa diviem mazuļiem, un tas nemaz nebija grūti. Bieži vien tieši par viņiem mums sākās sarunas ar draudzīgi noskaņotiem māju iemītniekiem. Kādu dienu sludinot es satiku vīrieti, kas teica, ka cilvēka raksturu nosaka tas, kādā astroloģiskā zīmē un kādā dienā viņš ir dzimis. Es nesāku viņu apstrīdēt, tikai pavaicāju, vai drīkstu pie viņa atnākt nedaudz vēlāk tajā pašā dienā. Viņš bija ar mieru, un es atgriezos ar visiem četriem mazajiem. Pārsteigumā iepletis acis, vīrietis noraudzījās, kā es sarindoju bērnus dzimšanas kārtībā. Tad mums izraisījās ļoti jauka saruna ne vien par četrīšu atšķirīgo ārējo izskatu, bet arī par lielajām atšķirībām viņu raksturā — tas bija liels trieciens viņa pārliecībai. ”Smieklīgi, ka es jums klāstīju šādu teoriju,” viņš pasmaidīja un pazemīgi atzina: ”Man būs rūpīgāk jāpapēta šis jautājums.”

 Kad mazie bija pastrādājuši blēņas, mēs sākumā mēģinājām viņus sodīt visus kopā, bet no viņu reakcijas sapratām, ka ir vajadzīga individuāla pieeja. Tomēr viņiem bija skaidrs, ka uz visiem četriem attiecas vieni un tie paši likumi. Kad viņi skolā nonāca situācijās, kurās bija jāizlemj, vai klausīt savai pēc Bībeles mācītajai sirdsapziņai vai pakļauties citu ietekmei, viņi palika pie Bībeles principiem. Viņi allaž šajā ziņā atbalstīja cits citu, un bieži vien Sindija bija tā, kas runāja visu četru vārdā. Apkārtējie drīz vien atskārta, ka šie četri ir spēks, ar ko ir jārēķinās.

Kad četrīši sasniedza pusaudžu gadus, mēs sastapāmies ar tādām pašām grūtībām, ar kādām sastopas citi vecāki, kas māca saviem bērniem kalpot Jehovam. Vienīgais, ko mēs varam teikt: ja nebūtu bijis draudzes atbalsta un bagātīgā literatūras klāsta, ko saņemam no Jehovas organizācijas, mums būtu bijis daudz grūtāk viņus audzināt. Mēs centāmies, lai mūsu ģimenē regulāri notiktu Bībeles nodarbības un lai bērni vienmēr varētu brīvi paust savas domas, kaut arī to panākt nebija viegli. Tomēr mēs redzam, ka ir bijis vērts pūlēties, jo visi astoņi bērni ir izvēlējušies kalpot Jehovam.

Jehova mani nav atstājis arī vecumdienās

Pa šiem gadiem Dieva organizācijā es esmu veicis daudzus svarīgus pienākumus — draudzes vecākā, pilsētas koordinatora un rajona pārrauga aizstājēja pienākumus. Es esmu darbojies arī komitejā saziņai ar slimnīcām, kuras mērķis ir uzlabot sadarbību starp ārstiem un pacientiem Jehovas lieciniekiem, kad rodas jautājums par asins pārliešanu. Tāpat jau 34 gadus man ir gods ievadīt jaunā dzīvē daudzus pārus — pa šiem gadiem es esmu vadījis 350 laulību ceremonijas un esmu salaulājis arī mūsu sešas meitas.

Es pastāvīgi pateicos Jehovam par lielo atbalstu, ko savulaik saņēmu no Džūdijas un tagad saņemu no Mērijas. (Salamana Pamācības 31:10, 30.) Viņu atbalsts man ir ļāvis sekmīgi pildīt draudzes vecākā pienākumus, viņas ir bijušas dedzīgas sludinātājas un ir palīdzējušas ieaudzināt bērnos dievbijību un citas labas īpašības.

1996. gadā man atklāja slimību, kas izraisa roku drebēšanu un līdzsvara traucējumus, tāpēc man bija jāpamet izkārtņu zīmētāja darbs. Es joprojām rodu lielu prieku kalpošanā Jehovam, lai gan es vairs nevaru padarīt tik daudz kā agrāk. Raugoties uz savu situāciju no pozitīvā viedokļa, es secinu, ka esmu kļuvis iejūtīgāks pret citiem veciem cilvēkiem.

Pārdomājot savu dzīvi, es pateicos Jehovam, ka viņš vienmēr ir palīdzējis man un manai ģimenei tikt galā ar visām grūtībām un saglabāt prieku. (Jesajas 41:10.) Mērija, es un mūsu astoņi bērni esam dziļi pateicīgi arī brīnišķīgajiem garīgajiem brāļiem un māsām, kuru mīlestība ir izpaudusies tik daudzos un dažādos veidos, ka mēs nekad to nespētu izstāstīt. (Jāņa 13:34, 35.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 12. lpp.]

Mēs ar māti, manu vecāko brāli Gārtu un māsu Donu, gatavi doties ceļā uz kongresu Sidnejā (1941. gads)

[Attēls 13. lpp.]

Mēs ar Džūdiju un mazo Kimu, kad es biju rajona pārraugs Kvīnslendā

[Attēls 15. lpp.]

Pēc četrīšu nākšanas pasaulē mums ļoti daudz palīdzēja gan četras vecākās meitas, gan visa draudze