Gvinejas garīgie dārgumi

DAUDZUS gadsimtus ceļotāji bija gatavi likt uz spēles savu dzīvību, meklēdami dārgumus un cerēdami iedzīvoties bagātībā. Bezbailīgajiem ļaudīm, kas sasnieguši Gvineju, šajā Rietumāfrikas zemē ir izdevies atrast divus ļoti dažādus dārgumu veidus — ne tikai materiālos, bet arī garīgos. Gvinejā, kas bagāta ar dimantiem un zeltu, kā arī ar dzelzsrūdas un augstvērtīgas alumīnija rūdas krājumiem, mājo vairāk nekā deviņi miljoni iedzīvotāju.

Kristīgās pasaules reliģijas nav noteicošās šīs valsts reliģiskajā dzīvē, taču gvinejiešiem ticība ir ļoti svarīga un daudzi no viņiem augstu vērtē garīgos dārgumus. Kas tie ir par dārgumiem? Runa ir par Dieva Jehovas uzticīgajiem kalpiem, kas Hagaja 2:7 nosaukti par ”pašu dārgāko no pagānu tautām”.

Garīgie dārgumi

Ir vajadzīgas ievērojamas pūles, lai izceltu dienas gaismā dabas bagātības, kas slēpjas zemes dzīlēs. Tāpat arī kristīgajā kalpošanā ir vajadzīgas pūles, lai atrastu garīgos dārgumus. Gvinejā Valstības sludināšana sākās valsts vidienē pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā, un galvaspilsētā Konakri labās vēsts sludinātāji sāka darboties tikai aptuveni 10 gadu vēlāk. Tagad Gvinejā ir ap 900 Jehovas liecinieku un draudžu un grupu kopskaits valstī ir 21.

Misionāri Gvinejā ieradās 1987. gadā, un Konakri draudze, ar kuru viņi sadarbojās, tolaik bija vienīgā Jehovas liecinieku draudze visā galvaspilsētā. Tagad valsts galvaspilsētā un iekšējos rajonos ir vairāk nekā 20 misionāru,  kas dedzīgi atbalsta draudzes un piedalās kalpošanā kopā ar vietējiem brāļiem.

Kāds sludinātājs, vārdā Liks, kas dzīvo Konakri, pieredzēja lielu prieku, mācīdams Bībeli jaunam ārstam, vārdā Albērs. Meklēdams patieso reliģiju, Albērs bija griezies dažādās baznīcās, un viņš bija saistījies arī ar spiritismu. Albērs bija nēsājis pirkstā gredzenu, ko viņam bija iedevis kāds medijs, apgalvodams, ka gredzens nesīšot veiksmi. Savos meklējumos piedzīvojis vienu vilšanās pēc otras, Albērs galu galā bija aizmetis gredzenu un lūdzis Dievu: ”Dievs, ja tu esi, palīdzi man tevi iepazīt un tev kalpot, citādi man nekas cits neatliek kā vien dzīvot tā, kā pats vēlos.” Neilgi pēc tam viņš ciemojās pie savas māsas un dzirdēja, kā kāda Jehovas lieciniece pasniedz Bībeles stundu viņa māsasmeitai. Arī Albērs gribēja mācīties Bībeli, un Liks kļuva par viņa skolotāju.

Lai vadītu Bībeles nodarbības, Liks katru nedēļu ar prieku mēroja piecus kilometrus tālo ceļu pie Albēra. Kaut gan Liks nav mācījies augstās skolās, bet Albēram ir universitātes izglītība, tomēr Albēru dziļi iespaidoja Lika stiprā ticība Svētajiem Rakstiem un prasme izmantot Rakstu zināšanas dzīvē. Albērs bija ļoti iepriecināts, kad viņš uzzināja, ka Dievs nav vainojams cilvēku ciešanās un ka Dievs ir nodomājis darīt galu visām ciešanām un padarīt zemi par paradīzi. (Psalms 37:9—11.) Bībeles patiesība un kristiešu draudzes locekļu labā uzvedība, ko Albērs redzēja, aizkustināja viņa sirdi.

Bet, kā dimantam ir vajadzīgs rūpīgs slīpējums, lai tas iemirdzētos visā spožumā, tā arī Albēram bija cītīgi jāpūlas tikt vaļā no pasaulīgiem ieradumiem, lai saskaņotu savu dzīvi ar Dieva taisnīgajām normām. Viņš sarāva visas saites ar spiritismu, pārstāja pārmērīgi lietot alkoholu un atteicās no azartspēlēm. Visgrūtāk Albēram bija atmest smēķēšanu, bet, kad viņš sāka neatlaidīgi lūgt Jehovas palīdzību, viņam beidzot izdevās atbrīvoties arī no šī paraduma. Pusgadu vēlāk Albērs oficiāli apprecēja sievieti, ar kuru viņš dzīvoja kopā.  Arī Albēra sieva sāka mācīties Bībeli, un tagad viņi abi ir kristīti Jehovas kalpi.

Cits jauns vīrietis, vārdā Martēns, ir vēl viens garīgs dārgakmens. Viņš sāka mācīties Bībeli Gekedu pilsētā 15 gadu vecumā. Martēna vecāki, būdami katoļi, nevēlējās, ka viņš apmeklē Jehovas liecinieku sapulces. Viņi iznīcināja Martēna bībelisko literatūru, sita viņu un galu galā padzina no mājām. Bet, kā ogleklis milzīga spiediena iedarbībā pārvēršas par dimantu, tā arī Martēna mīlestība pret Bībeles patiesību pretestības ietekmē kļuva vēl stiprāka. Pēc kāda laika arī viņa vecāki vairs nebija tik negatīvi noskaņoti, un Martēns varēja atgriezties mājās. Kāpēc vecāki mainīja savu attieksmi? Viņi ievēroja lielo starpību starp Martēna uzvedību un to, kā rīkojās viņa jaunākie brāļi un māsa, kas bija kļuvuši dumpīgi un sākuši dzīvot netikumīgi. Pārliecinājies, ka Martēna jaunajai ticībai ir laba ietekme uz dēlu, viņa tēvs labprāt uzņēma draudzes locekļus ciemos savās mājās. Martēna māte daudzkārt pateicās brāļiem par visu, ko tie ir darījuši viņas dēla labā. Martēns kristījās 18 gadu vecumā, vēlāk viņš mācījās draudzes kalpotāju skolā, un tagad viņš kalpo par speciālo pionieri — pilnas slodzes labās vēsts sludinātāju.

Garīgo bagātību ”imports”

Daudz dabas bagātību no Gvinejas tiek eksportētas uz ārzemēm, turpretī daļa no šīs zemes garīgajām bagātībām tajā ir ”importētas”. Daudzi iebraucēji no citām Āfrikas valstīm ir devušies uz Gvineju ekonomisku iemeslu dēļ, savukārt citi ir atstājuši savu zemi, lai glābtos no ilgstošas un nežēlīgas karadarbības.

Ernestīne, kuras dzimtene ir Kamerūna, Gvinejā ieradās pirms 12 gadiem. Viņa gadiem ilgi mācījās Bībeli ar Jehovas lieciniekiem un apmeklēja draudzes sapulces, taču nekristījās. 2003. gadā, kad Ernestīne vēroja  kristīšanās norisi Jehovas liecinieku rajona kongresā, viņas acis pieplūda asarām. Ernestīni pārņēma vainas apziņa, un viņa lūgšanā vērsās pie Jehovas, teikdama: ”Man jau ir 51 gads, un es neko labu neesmu tev darījusi. Tagad es gribu tev kalpot.” Pēc tam Ernestīne rīkojās saskaņā ar savu pazemīgo lūgšanu. Viņa paskaidroja vīrietim, ar kuru dzīvoja kopā, ka viņu kopdzīve var turpināties vienīgi tad, ja viņi oficiāli salaulāsies. Vīrietis piekrita, un 2004. gada novembrī Ernestīne raudāja prieka asaras — šoreiz jau savā kristīšanās dienā.

Kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma Gvinejā ir ieplūduši tūkstošiem bēgļu no Libērijas un Sjerraleones, un bēgļu vidū ir ne mazums Jehovas kalpu. Drīz pēc ierašanās bēgļu nometnē brāļi organizē regulāras sapulces un sludināšanu un uzceļ Valstības zāli. Daži ir kļuvuši par Jehovas lieciniekiem tieši šādās nometnēs. Piemēram, Īzāks ir viens no viņiem. Drīz pēc kristīšanās Īzākam radās iespēja atgriezties savā agrākajā darbā kādā lielā Libērijas uzņēmumā, taču Īzāks izlēma palikt Lenes bēgļu nometnē un turpināt pioniera kalpošanu. Viņš paskaidro: ”Šeit man nav jālūdz atļauja priekšniekam, lai apmeklētu sapulces un kongresus. Es varu brīvi kalpot Jehovam.” 2003. gada decembrī šajā nomaļajā nometnē, kur starp 30 tūkstošiem bēgļu ir 150 Jehovas liecinieku, tika rīkots apgabala kongress. Uz kongresu ieradās 591 apmeklētājs, ieskaitot 9 nedzirdīgus cilvēkus, kuriem programma tika tulkota zīmju valodā, un 12 cilvēki tika kristīti. Brāļi bija ļoti pateicīgi par visām pūlēm, kas tika veltītas, lai viņiem sarīkotu garīgu mielastu.

”Pats dārgākais” veic nepieciešamās izmaiņas

Tiem, kas meklē zeltu un dimantus, šķiet, neviens šķērslis nav par lielu. Taču ir aizkustinoši redzēt, kādus šķēršļus ir gatavi pārvarēt tie, kas vēlas uzsākt kalpošanu Jehovam. Lūk, piemēram, ko pieredzēja kāda sieviete, vārdā Zainaba.

13 gadu vecumā Zainaba, kas dzīvoja kādā citā Rietumāfrikas valstī, nonāca verdzībā, un viņu atveda uz Gvineju. Kad Zainabai bija 20 gadu, viņa izdzirdēja Bībeles vēsti un sāka mācīties Bībeli. Zainaba dedzīgi vēlējās dzīvot saskaņā ar to, ko viņa mācījās.

Zainabai bija grūti tikt uz kristiešu draudzes sapulcēm, bet viņa tās vērtēja ļoti augstu un bija pilna apņēmības tās apmeklēt. (Ebrejiem 10:24, 25.) Viņa slēpa grāmatas ārpus mājām, lai varētu tās paņemt pa ceļam uz sapulci. ”Saimnieki” vairākkārt Zainabu nežēlīgi piekāva tāpēc, ka viņa nepārtrauca iet uz sapulcēm.

Vēlāk apstākļi mainījās, un Zainaba atguva brīvību. Kopš tā brīža viņa bija klāt visās draudzes sapulcēs, un tās viņai palīdzēja strauji garīgi augt. Zainaba noraidīja piedāvājumu strādāt augstu atalgotu darbu, jo šis darbs viņai būtu traucējis apmeklēt kristiešu sapulces un saņemt garīgu apmācību. Zainaba pieteicās teokrātiskās kalpošanas skolā, sāka sludināt un drīz vien arī kristījās. Tūlīt pēc tam Zainaba sāka kalpot par palīgpionieri, un pēc sešiem mēnešiem viņa kļuva par pionieri.

Apmeklējis dažas draudzes sapulces, kāds vīrietis, kas interesējas par Bībeles vēsti, sacīja: ”Kad esmu šeit, es nejūtos nabags.” Daudzus interesē vienīgi Gvinejas materiālās bagātības, bet tie, kas mīl Jehovu, dedzīgi meklē garīgos dārgumus. Mūsdienās var redzēt, kā ”pats dārgākais no pagānu tautām” pievēršas Jehovas tīrajai pielūgsmei.

[Papildmateriāls 8. lpp.]

GVINEJA — 2005

Lielākais Jehovas liecinieku skaits: 883

Bībeles nodarbības: 1710

Atceres vakara apmeklētāju skaits: 3255

[Kartes 8. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

GVINEJA

Konakri

SJERRALEONE

LIBĒRIJA

[Attēls 9. lpp.]

Albērs un Liks

[Attēls 9. lpp.]

Valstības zāle Konakri

[Attēls 10. lpp.]

Martēns

[Attēls 10. lpp.]

Ernestīne

[Attēls 10. lpp.]

Zainaba

[Norāde par attēla autortiesībām 8. lpp.]

USAID