Dzīvesstāsts

Jehova ir dāsni atalgojis manu misionāres darbu

Pastāstījusi Šeila Vinfīlda da Konseisana

Reiz kāda misionāre, kas bija ieradusies ciemos pie mums Anglijā, stāstīja, ka Āfrikā, kur viņa sludina, visi cilvēki viņu aicina iekšā un ļoti uzmanīgi uzklausa labo vēsti par Dieva Valstību. ”Kā es gribētu sludināt tādā vietā!” es pie sevis domāju. Saruna ar šo misionāri manī, trīspadsmitgadīgā meitenē, modināja vēlēšanos arī kļūt par misionāri.

ZINĀŠANAS par Jehovu mūsu ģimene bija sākusi apgūt jau labu laiku pirms šī notikuma. Viss sākās 1939. gadā, kad kādu rītu pie mūsu mājas durvīm Hemelhempstedā, kas atrodas pašā Lielās Londonas pievārtē, pieklauvēja divi jauni, glīti ģērbti vīrieši. Tie bija Jehovas liecinieki. Tā kā biju dzimusi iepriekšējā gadā, no šī apmeklējuma es pati gan neko neatceros. Gribēdama, lai liecinieki iet prom, māte viņiem teica, ka tēvu varbūt arī interesētu tas, ko viņi stāsta, bet viņš būs mājās tikai pēc deviņiem vakarā. Mātei par lielu pārsteigumu tajā pašā vakarā šie vīrieši atkal bija klāt. Noskaidrojis, kāda ir liecinieku nostāja politiskos un nacionālistiskos jautājumos, mans tēvs Henrijs Vinfīlds ieaicināja viņus iekšā un pieņēma piedāvājumu mācīties Bībeli. Viņš garīgi strauji auga un jau pēc neilga laika kristījās. Pēc dažiem gadiem arī mana māte Ketlīna sāka mācīties Bībeli, un viņa tika kristīta 1946. gadā.

1948. gadā es sāku regulāri sludināt labo vēsti par Dieva Valstību. Es nospriedu, ka man ir vajadzīgs rokas pulkstenis, lai varētu precīzi ierakstīt sludināšanas pārskatā, cik stundas esmu pavadījusi sludinot. Ja mēs, bērni, bijām labi uzvedušies, vecāki mums katru sestdienu deva kabatas naudu — sešus pensus —, un es gandrīz divus gadus krāju savus sešpensu gabalus,  lai nopirktu pašu lētāko pulksteni, kāds tolaik bija dabūjams. Taču Rejs, jaunākais no abiem maniem brāļiem, vienmēr lūdza tēvu, lai tas viņam dod nevis vienu sešpensu monētu, bet divas trīspensu monētas. Reiz viņš tik uzstājīgi lūdzās, lai viņam dod divas monētas, ka tēvs galu galā sadusmojās. Tad Rejs sāka raudāt un teica, ka viņam vajag divas monētas, jo viņiem ar Jehovu esot kāds noslēpums. Izrādījās, ka Rejs vienu trīspensu monētu patur sev, bet otru met ziedojumu kastītē. Māte aiz prieka pat apraudājās, tēvs uzreiz samainīja Rejam naudu, bet es iemācījos, cik svarīgi ir atbalstīt Valstības darbu arī ar saviem materiālajiem līdzekļiem.

Tēvs vēlējās, lai mūsu ģimene pārceltos uz vietu, kur ir īpaši liela vajadzība pēc Valstības sludinātājiem, un ap šo laiku viņš sāka organizēt pārcelšanos. 1949. gadā viņš pārdeva savu saimniecību un grantsbedri un kļuva par pionieri, kā Jehovas liecinieki sauc savus pilnas slodzes sludinātājus. Es kristījos 1950. gada 24. septembrī, un kopš tā laika vasaras brīvlaikā es vienmēr uzņēmos kalpošanas veidu, ko tolaik sauca par brīvdienu pioniera kalpošanu, un veltīju sludināšanai 100 stundas mēnesī. Bet tas vēl bija tikai sākums. Drīz man radās stipra vēlēšanās darīt vēl vairāk patiesās pielūgsmes labā.

Vēlos kļūt par misionāri

1951. gadā tēvu norīkoja kalpot Ziemeļdevonā, Bidefordā. Neilgi pēc tam, kad mēs bijām tur ieradušies, mūsu draudzē ciemojās sākumā pieminētā misionāre no Āfrikas. Pēc šī apciemojuma visus manus lēmumus ietekmēja mana vēlēšanās kļūt par misionāri. Mani skolotāji zināja, ka man ir šāds mērķis, un visādi centās mani no tā atrunāt, gribēdami, lai es izvēlos laicīgu karjeru. Taču, kad pēdējā skolas dienā es iegāju skolotāju istabā, lai pateiktos viņiem un atvadītos, viens no skolotājiem teica: ”Apsveicu! No visiem skolēniem tu esi vienīgā, kas skaidri zina, ko dzīvē vēlas. Mēs ceram, ka tu sasniegsi savu mērķi.”

Nezaudējot laiku, pēc skolas beigšanas es atradu pusslodzes darbu un 1955. gada 1. decembrī kļuvu par pionieri. Vēlāk arī mana māte un brāļi kļuva par pionieriem, un tā vairākus gadus visi mūsu ģimenes locekļi bija pilnas slodzes kalpotāji.

Īrija

Pēc gada es saņēmu uzaicinājumu doties sludināt uz Īriju. Tas bija solis tuvāk manam mērķim kalpot par misionāri. 1957. gada februārī kopā ar divām citām jaunām pionierēm, Džūnu Neipīru un Berilu Bārkeri, es ierados Korkā Īrijas dienvidos.

Sludināt Īrijā bija diezgan grūti. Katoļu baznīca sīvi pretojās mūsu darbam. Mēs drīz vien sapratām, ka laikus ir jāizpēta, kā izkļūt no daudzdzīvokļu mājas vai mikrorajona, ja gadījumā nāksies steigšus to pamest. Mēs parasti slēpām savus velosipēdus kādu gabalu nostāk no vietas, kur sludinājām, tomēr bieži gadījās, ka velosipēdus kāds atrada un pārdūra tiem riepas vai izlaida no tām gaisu.

 Reiz, kad mēs ar Berilu sludinājām kādā dzīvojamā rajonā, bērnu bariņš sāka mūs apsaukāt un apmētāt ar akmeņiem, tāpēc mēs iegājām veikalā, kas bija ierīkots kādas privātmājas telpās. Pie ieejas sāka pulcēties ļaudis. Veikalā pārdeva pienu, un Berila, kurai piens garšoja, ļoti lēnām izdzēra kādas divas trīs glāzes cerībā, ka tikmēr pūlis izklīdīs, tomēr cerības neattaisnojās. Taču tad veikalā ienāca kāds jauns priesteris. Noturējis mūs par tūristēm, viņš sacīja, ka labprāt izrādīs mums apkārtni. Bet papriekšu viņš mūs ieveda citā istabā, un tur mēs klusām sēdējām, kamēr viņš sniedza pēdējo svaidīšanu kādam vecam vīram, kas gulēja uz nāves gultas. Pēc tam mēs kopā ar priesteri izgājām no mājas. Kad sapulcējušies cilvēki redzēja, ka mēs runājamies ar priesteri, viņi sāka izklīst.

Gileāda

1958. gadā Ņujorkā bija jānotiek starptautiskajam kongresam ”Dieva griba”. Tētis gatavojās doties turp, un es arī gribēju braukt uz kongresu, bet man nebija naudas. Tad negaidīti nomira mana vecmāmiņa un atstāja man mantojumā 100 mārciņas. Ceļš uz kongresu un atpakaļ maksāja 96 mārciņas, un es tūlīt pat pasūtīju lidmašīnas biļeti.

Nedaudz vēlāk pie mums viesojās Jehovas liecinieku Lielbritānijas filiāles pārstāvis, kas mudināja visus speciālos pionierus, kuri dosies uz kongresu, izpildīt iesniegumu, lai pieteiktos mācīties Gileādas skolā, kur gatavo misionārus. Es gandrīz nespēju noticēt savām ausīm! Viņš visiem izdalīja iesnieguma veidlapas, tikai man vienīgajai ne, tāpēc ka es biju pārāk jauna. Es lūdzu, lai viņš iedod veidlapu arī man, jo es jau esmu devusies sludināt uz ārzemēm un būtībā gandrīz jau daru misionāres darbu. Redzēdams manu apņēmību, viņš piekāpās, un tā arī es dabūju iesnieguma veidlapu. Cik dedzīgi es lūdzu Jehovu, lai mani uzņem Gileādas skolā! Drīz vien pienāca atbilde — es tiku uzaicināta mācīties Gileādā.

Kopā ar 81 pionieri no 14 zemēm es mācījos Gileādas skolas 33. grupā. Mācības ilga piecus mēnešus, kas aizlidoja kā ar vēja spārniem. Kad mācību kurss tuvojās beigām, brālis Neitans Nors mums teica četras stundas garu, iedvesmojošu runu. Viņš mudināja tos, kas apņēmušies palikt neprecēti, pildīt šo apņemšanos. (1. Korintiešiem 7:37, 38.) Bet tiem, kas vēlas kaut kad nākotnē apprecēties, viņš ieteica izveidot sarakstu, kurā būtu uzskaitīts, kādiem kritērijiem būtu jāatbilst mūsu potenciālajam dzīvesbiedram. Šis saraksts mums varētu palīdzēt, ja nākotnē mums būs jāizlemj, vai kāds konkrēts cilvēks mums būs piemērots dzīvesbiedrs.

Es savā sarakstā iekļāvu šādas prasības: manam potenciālajam vīram jābūt misionāram un jāmīl Jehova; viņam jāzina Bībeles patiesība labāk nekā man; lai turpinātu pilnas slodzes  kalpošanu, viņam jābūt gatavam atteikties no tā, ka mums līdz Armagedonam varētu būt bērni; viņam brīvi jārunā angliski; viņam jābūt par mani vecākam. Man, divdesmitgadīgai meitenei, kas gatavojās doties uz tālu zemi, šis saraksts bija ļoti noderīgs.

Brazīlija

1959. gada 2. augustā notika mūsu izlaidums un mums paziņoja mūsu norīkojuma vietas. Vehanuša Jazedjana, Sāra Greko, Rejs un Ingere Hetfīldi, Sonja Springeita, Dorīna Hainsa un es tikām nosūtīti uz Brazīliju. Mēs bijām sajūsmā. Es iztēlojos džungļus, čūskas, kaučukkokus un indiāņus. Bet, kad ierados Brazīlijā, mani gaidīja pārsteigums — Amazones mūžamežu vietā es nonācu Riodežaneiro, saulainā, modernā pilsētā, kas tolaik bija valsts galvaspilsēta.

Mūsu pirmais uzdevums bija iemācīties portugāļu valodu. Pirmajā mēnesī mēs mācījāmies valodu 11 stundas dienā. Kādu laiku es sludināju Riodežaneiro un dzīvoju vietējā Jehovas liecinieku filiālē, un pēc tam mani pārcēla uz misionāru māju Pirasikabā (Sanpaulu štatā) un vēlāk — uz misionāru māju Portualegri (Riugrandi du Sulas štatā).

1963. gadā mani uzaicināja strādāt filiāles tulkošanas nodaļā, kuras darbu pārraudzīja Florianu Ignezs da Konseisans, kas pēc mūsu ierašanās Brazīlijā mums bija mācījis portugāļu valodu. Bībeles patiesību viņš bija uzzinājis 1944. gadā, kad Brazīlijā bija tikai kādi 300 Jehovas liecinieki, un viņš bija mācījies Gileādas skolas 22. grupā. Dažus mēnešus vēlāk brālis Konseisans kādu dienu lūdza mani pirms pusdienām mazliet uzkavēties, jo viņš gribot ar mani runāt. No sākuma es biju uztraukusies un prātoju, vai tikai neesmu kaut ko izdarījusi aplam. Kad beidzot atskanēja zvans, kas vēstīja, ka sācies pusdienas pārtraukums, es jautāju brālim, ko viņš īsti grib man teikt. Brālis Konseisans atbildēja ar pretjautājumu: ”Vai tu precēsies ar mani?” Es biju kā no gaisa nokritusi. Atteicu, ka man vajag laiku pārdomām, un aizskrēju uz pusdienām.

Florianu nebija pirmais brālis, kas izrādīja par mani interesi, tomēr līdz tam brīdim neviens nebija atbildis prasībām, ko es biju izvirzījusi savam potenciālajam dzīvesbiedram. Esmu pārliecināta, ka mans kritēriju saraksts mani bija pasargājis no nepareiziem lēmumiem. Taču šoreiz viss bija citādi — Florianu atbilda visām manām prasībām! 1965. gada 15. maijā mēs apprecējāmies.

Cīņa ar veselības problēmām

Mēs ar Florianu laulībā esam pieredzējuši daudz prieka, lai gan mums ir bijis jācīnās arī ar nopietnām grūtībām. Viens no grūtību iemesliem bija Florianu veselības problēmas, kas saasinājās neilgi pirms mūsu laulībām. Vairākus gadus iepriekš viņš bija piedzīvojis kreisās plaušas kolapsu, un tagad smagi sāka izpausties tā sekas. Galu galā mums bija jāaiziet no filiāles, un mūs iecēla par speciālajiem pionieriem un norīkoja uz Terezopolisas pilsētu Riodežaneiro štata kalnos. Mēs cerējām, ka vietējais klimats palīdzēs Florianu atveseļoties.

1965. gada decembrī es saņēmu ziņu, ka māte ir smagi slima ar vēzi. Mēs ar māti bijām regulāri sarakstījušās, bet mēs nebijām redzējušās veselus septiņus gadus, tāpēc viņa mums izmaksāja braucienu uz Angliju, lai mēs varētu viņu satikt. Mammai tika veikta operācija, tomēr izoperēt audzēju neizdevās. Mamma bija ļoti slima un saistīta pie gultas, bet viņa tik un tā gribēja piedalīties sludināšanā. Viņas guļamistabā bija novietota rakstāmmašīna, lai viņa varētu diktēt vēstules, turklāt mamma arī mēdza īsi sludināt tiem, kas viņu apmeklēja. Viņa nomira 1966. gada 27. novembrī. Tomēnes viņas sludināšanas pārskatā varēja ierakstīt desmit sludināšanā pavadītas stundas. Tētis uzticīgi kalpoja par pionieri līdz pat savai nāvei 1979. gadā.

Pēc manas mātes nāves mēs ar Florianu atgriezāmies Brazīlijā, kur mēs līdz pat šim laikam turpinām sludināt Riodežaneiro štatā. Sākumā Florianu uzticēja rajona pārrauga darbu štata galvaspilsētā, bet šis prieks bija īss, jo viņa  veselība atkal krasi pasliktinājās. Mēs atgriezāmies Terezopolisas pilsētā, lai atsāktu speciālo pionieru kalpošanu.

1974. gadā, pēc gadiem ilgas ārstēšanas un sāpīgām procedūrām, ārsti izņēma Florianu kreiso plaušu. Tajā laikā Florianu nebija spējīgs nedz pildīt vadošā pārrauga pienākumus, nedz arī kalpot par speciālo pionieri, bet slimnīcā apmeklētāju pieņemšanas stundās viņš vadīja Bībeles nodarbības vairākiem cilvēkiem, starp kuriem bija arī kāds amerikāņu pensionārs Bobs, kam Florianu mācīja Bībeli angļu valodā. Bobs pieņēma patiesību un vēlāk kristījās. Florianu veselība pamazām uzlabojās, un viņš līdz pat šai dienai kalpo par pionieri.

Jehova ir svētījis manu kalpošanu

Es daudzus gadus esmu bijusi speciālā pioniere, un Jehova ir svētījis manu kalpošanu. Terezopolisā es vairāk nekā 60 cilvēkiem esmu palīdzējusi kļūt par Jehovas kalpiem. Viņu vidū bija kāda sieviete, vārdā Župira, kurai es mācīju ne tikai Bībeli, bet arī lasītprasmi. Vēlāk es pasniedzu Bībeles nodarbības arī astoņiem no viņas pieaugušajiem bērniem. Tagad ne tikai pati Župira, bet arī vairāk nekā 20 viņas ģimenes locekļi kalpo Jehovam. Viens no viņiem ir draudzes vecākais, trīs ir kalpošanas palīgi, un vēl divi ir pionieri.

Es esmu iemācījusies saglabāt optimismu, domājot par to, vai cilvēki pieņems patiesību. Piemēram, reiz es vadīju Bībeles nodarbību kādai jaunai sievietei, ko sauca par Alzemiru, kad viņas vīrs Antoniu izdzina mani ārā, piedraudēdams uzrīdīt man divus lielus suņus, ja es tūlīt pat neatstāšu viņu māju. Pēc šī notikuma man tikai retumis izdevās sastapt Alzemiru, līdz apmēram pēc septiņiem gadiem Antoniu man atļāva atkal sākt mācīt viņa sievai Bībeli. Bet viņš pieprasīja, lai ar viņu pašu es par Bībeli nerunātu. Tomēr kādā lietainā dienā es uzaicināju Antoniu piedalīties mūsu nodarbībā, un tikai tad atklājās, ka viņš neprot ne lasīt, ne rakstīt. Pēc tam Florianu un vēl citi liecinieki palīdzēja Antoniu apgūt Bībeles zināšanas un iemācīja viņam arī lasīt. Tagad Alzemira un Antoniu abi ir kristījušies. Antoniu ir liels atbalsts citiem draudzes locekļiem, un viņš bieži dodas sludināt ar draudzes jauniešiem un bērniem.

Tie ir tikai daži no tiem daudzajiem gadījumiem, ko mēs pieredzējām, vairāk nekā 20 gadus kalpodami Terezopolisā. 1988. gadā mēs saņēmām jaunu norīkojumu — mūs nosūtīja uz Niteroju, kur mēs kalpojām turpmākos piecus gadus līdz brīdim, kad pārcēlāmies uz Santualeišu. Vēlāk mūs pārcēla uz Žapuibas draudzi štata centrālajā daļā un mēs palīdzējām izveidot Ribeiras draudzi.

Vienkārša, bet piepildīta dzīve

Mums ar Florianu gadu gaitā ir bijusi priekšrocība vairāk nekā 300 cilvēkiem palīdzēt kļūt par Jehovas kalpiem. Šobrīd vairāki no viņiem strādā Jehovas liecinieku filiālē un citi ir pionieri, draudžu vecākie un kalpošanas palīgi. Es esmu no sirds pateicīga Dievam, ka viņš ar sava svētā gara starpniecību ir izmantojis mūs, lai palīdzētu tik daudziem cilvēkiem. (Marka 10:29, 30.)

Tiesa, Florianu ir bijis jācīnās ar smagām veselības problēmām. Bet par spīti savām kaitēm viņš ir saglabājis nelokāmu garu, prieku un paļāvību uz Jehovu. Florianu mēdz sacīt: ”Mūsdienās mēs esam laimīgi ne jau tāpēc, ka dzīvojam bez problēmām. Mēs esam laimīgi tāpēc, ka Jehova mums palīdz tikt ar problēmām galā.” (Psalms 34:20.)

2003. gadā ārsti konstatēja, ka manu kreiso aci ir skāris vēzis. Slimo aci izoperēja un aizstāja ar mākslīgu aci, kas man ir jātīra daudzas reizes dienā. Tomēr Jehova man ir devis pietiekami daudz spēka, lai es varētu turpināt kalpot par speciālo pionieri.

Materiālā ziņā es allaž esmu dzīvojusi pavisam vienkārši. Taču Jehova ir svētījis manu kalpošanu un darījis mani garīgi bagātu. Tie vārdi, ko sākumā pieminētā misionāre teica par savu sludināšanu Āfrikā, labi raksturo arī to, ko mēs pieredzējām Brazīlijā. Jehova ir dāsni atalgojis manu misionāres darbu.

[Attēls 9. lpp.]

Kopā ar ģimeni, 1953. gads

[Attēls 9. lpp.]

Dodos sludināt Īrijā, 1957. gads

[Attēls 10. lpp.]

Brazīlijā kopā ar citām misionārēm, 1959. gads. No kreisās: es, Ingere Hetfīlda, Dorīna Hainsa un Sonja Springeita

[Attēls 10. lpp.]

Mēs ar vīru